Mīlestība dzīvo vietā, kur satiekas divi okeāni

Latviete Ritma Grizāne ar ģimeni piekto gadu dzīvo netālu no Dienvidāfrikas otras lielākās pilsētas Keiptaunas, kas ir atzīta par vienu no skaistākajām pasaulē. Viņa ir vienīgā gide, kura tuvējā reģionā vada ekskursijas latviešu valodā, kā arī krievu un angļu valodā. “Starptautisko Sieviešu dienu te nesvin. Šīs valsts Sieviešu diena ir 9.augusts, kas saistīts ar aparteīda politikas beigām, tad arī es saņemu ziedus,” saka R.Grizāne.


Protams, Ritma varētu daudz aizraujoša pastāstīt par Dienvid­āfrikas pērli, pilsētu ar 4 miljoniem iedzīvotāju, par pasaulē labāko izklaides galamērķi ar lieliskām pludmalēm un zilākajām debesīm, par daudzveidīgo dabu un izciliem apskates objektiem: Labās cerības un Adatas ragu, kur satiekas Atlantijas un Indijas okeāns, botānisko dārzu, nacionālo dabas parku, sērfotāju paradīzi, pingvīnu apmetni, tauriņu muzeju, vīnogu dārziem un vīna darītavām...Tomēr šoreiz uzzināsim, kā mūsu novadniece nokļuva tālajā valstī otrpus ekvatoram un kā viņai tur klājas.
- Kas tagad atgādina par dzimteni?
- Man kaut kā nav sajūtas, ka es būtu atdalīta no dzimtenes. Latvija vienmēr ir kopā ar mani, tā ir neatņemama daļa no manis. Drīz būs divi gadi, kopš pēdējo reizi bijām Latvijā, taču tā nešķiet, jo tikai pirms mēneša radi bija atbraukuši ciemos. Latvija man nav fiziskā zeme, tā ir Latvijas cilvēki. Mums katram ir sava Latvija, ko veido draugu, radu un paziņu kopums. Protams, reizēm atceros ainavas un notikumus, bet tās ir atmiņas. Ja arī aizbrauktu uz šīm atmiņu vietām, tās droši vien tagad izskatās citādāk. Nupat biju Wilderness, kas atrodas mitrākā teritorijā, apmēram 500 kilometrus no Keiptaunas, kur izgāju dabas taku. Tā man atgādināja Latviju – mežs, papardes, koku saknes uz taciņas, upe... Bet visvairāk - smarža, meža smarža! Netipiska Keiptaunai, bet tik tipiska Latvijas mežiem. Laikam jau dabas bērns manī vienmēr dzīvos, tas spēj izdzīvot arī miljonu pilsētā.
- Studējot Holandē, sastapāt savu vīru. Vai tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena?
- Uz Holandi aizbraucu, kad studēju Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē maģistrantūrā. Man piedāvāja stipendiju, un es, protams, nevarēju atteikties. Tur studēju publiskās pārvaldes un pilsētu vadību, kas lielā mērā noteica arī mana maģistra darba tēmu un vēlāk darba lauku Latvijā, ministrijā. Nē, tā noteikti nebija mīlestība no pirmā acu skatiena. Es patiesībā sākumā domāju, ka Nīlam ir cita orientācija. Man radās iespaids, ka viņu vairāk interesē vīrieši nekā daiļā dzimuma pārstāves, šos apsvērumus balstīju uz viņa uzvedību manā klātbūtnē. Vēlāk Nīls atzinās, ka viņš esot visiem spēkiem centies no manis izvairīties, jo paredzējis, „ka nebūs labi”. Simpātijas un mīlestība izauga neplānoti, tā jau laikam vienmēr ir. Šķita, ka tādām attiecībām nav nākotnes, jo pēc studijām katram bija jābrauc uz savu pasaules galu... Bet redz, kā - mīlestībai attālums nav šķērslis!
- Mēdz teikt, ka vajadzīga ļoti stipra mīlestība, lai spētu dzīvot kopā ar citas tautības cilvēku. Kā un kur izpaužas būtiskākās atšķirības?
- Sava daļa taisnības tajā ir. Bet es nedomāju, ka atšķirības nosaka tikai tautība. Arī diviem latviešiem par vienu jautājumu var būt absolūti pretējas domas. Galvenais, lai divi cilvēki spēj atrast kopīgu valodu, un ar to es nedomāju valodu burtiskajā nozīmē. Varētu arī teikt, lai abi ir uz viena viļņa. Dzīvošana kopā jebkurā gadījumā ir kompromisu mudžeklis, turklāt, dzīvojot svešā zemē un kultūrā, tie kompromisi ir lielāki. Ir jāspēj piekāpties un atkāpties, kad tas nepieciešams. Tiesa, savā ikdienā es nejūtu lielas atšķirības. Nav nekā tāda, kas traucētu dzīvot. Par laimi, mans vīrs nepieder nevienai izteiktai kultūrai, bet ir īsts lielpilsētas iemītnieks. Varbūt, ja viņš būtu no Caps flats, kam skaistuma vārdā tiek izsisti četri priekšējie zobi, tad būtu citādāk.
- Kā un kāpēc izšķīrāties no Rīgas pārcelties uz Keiptaunu?
- Toreiz 2008.gadā tā nebija tāda apzināta ideja pārcelties uz Keiptaunu. Aizbraucām, kad biju bērna kopšanas atvaļinājumā ar jaunāko dēlu. Kad bija laiks atgriezties Latvijā, tas vairs nebija finansiāli iespējams, jo Latviju un Eiropu bija skārusi finanšu krīze, kas manu algu ministrijā bija tā apgrauzusi, ka es vairs nevarēju nodrošināt ģimeni ar diviem bērniem. Turklāt vīrs nespēja atrast darbu savā jomā, un viņam bija grūti pieņemt, ka sieva ir pelnītāja ģimenē. Nīls dabūja darbu Keiptaunas domē, kur viņa alga ir pāris reizes lielāka, nekā man bija iespēja dabūt Latvijā. Tā vienkārši sanāca. Vai atgriezīsimies Latvijā – nezinu, es jau labprāt, bet šobrīd neredzu iespējas atrast mums abiem pieklājīgu darbu. Drīzāk varētu mēģināt pārcelties uz Angliju, kur ir cerība, ka abi varēsim strādāt, taču tad ne viņa, ne mani vecāki neredzēs mazbērnus...
- Tēvs teica, ka Nīls esot iemācījies latviešu valodu. Pati saprotat afrikandu valodu vai pilnīgi pietiek ar angļu valodas zināšanām?
- Jā, Nīls runā latviski. Esmu ļoti lepna par to! Ģimenē mēs runājam pārsvarā angliski. Dienvidāfrikā ir 11 oficiālās valodas, no kurām angļu, afrikandu un isiķhosa ir visizplatītākās. Pietiek ar angļu valodu, bet šo to saprotu arī afrikandu valodā, tomēr runāt gan nerunāju. Ar puikām cenšos runāt latviski, viņi abi saprot un vecākais Tristans arī labi runā, bet mazais Markuss gan atbild angliski. Ome mums sasūtījusi un atvedusi daudz latviešu grāmatu, kuras cenšos vakaros lasīt priekšā, bet redzu, ka bērniem ir grūtāk, kopš sen nav bijuši Latvijā - vajag praksi.
- Latvijā esat ieguvusi augstāko izglītību, bet vēl otru diplomu saņēmāt Keiptaunā, kļūstot par gidi.
- Jā, Lauksaimniecības universitātē pabeidzu bakalauru un maģistrantūru. Bet Keiptaunā nav gluži grāds, tikai pāris diplomi. Situācija bija vienkārša - vajadzēja darbu, bet ārzemniekam to dabūt Dienvidāfrikas valsts iestādē (kur man ir izglītība un pieredze) ir nereāli. Nācās meklēt alternatīvu. Saistot kopā Latviju un Dienvidāfriku, loģiskā izvēle bija tūrisms! Lai strādātu šeit par gidu, nepieciešams reģistrēties, un to var izdarīt tikai tad, ja ir attiecīgais diploms, tāpēc gāju studēt.
- Vienīgā visā valstī varat vadīt ekskursijas latviešu valodā, tomēr droši vien grupu un cilvēku no mūsu valsts tur nav daudz.
- Tiesa gan, nav pārāk liels latviešu pieplūdums uz Keiptaunu. Un tie, kas atbrauc, ne visi dodas ekskursijās ar gidu. Cenšos, cik varu, gan parādīt, gan izstāstīt. Vienīgais ierobežojums man ir reģions, jo esmu reģistrēta gide Rietumkāpas provincē (apmēram Latvijas teritorijas lielumā). Ja gribu vadīt ekskursijas ārpus provinces, tad jāiet vēl studēt. Taču, ņemot vērā, ka mājās ir divi mazi bērni, motivācija ceļot tālāk un ilgāk nav īpaši spēcīga. Vēl arī jāsaka, ka Rietumkāpa ir viskrāšņākā un daudzveidīgākā no visām provincēm - man ar to pietiek, ceru, ka atbraucējiem arī.
- Kas pašai šķiet vispārsteidzošākais šajā valstī?
- Daudzveidība. Daudzveidība it visā! Dabā. Kultūrā. Reliģijā. Cilvēkos. Rocībā. Kā dzīvo cilvēki? Visādi! Ir gan ļoti, ļoti bagāti, gan ļoti, ļoti nabadzīgi. Joprojām jūt aparteīda ietekmi. Apmēram tāpat, kā Latvijā jūt Padomju Savienības ietekmi. Interesanti, ka aparteīds beidzās tikai 1991.gadā un arī tikai tāpēc, ka beidzās Aukstais karš. Dabas resursi? Tie atrodami vairāk ārpus Keiptaunas un devuši iespēju valstij kļūt ļoti attīstītai. Vietējie smejas, ka dzīvo nevis Dienvid-Āfrikā, bet gan Dienvid-Eiropā, tikai ļoti, ļoti tālu uz dienvidiem.
- Cik daudz no lielās valsts
esat redzējusi pati ar savu ģimeni?
- Ai, vēl ir tik daudz, ko šeit redzēt! Taču valsts ir milzīga! Apmēram 1,2 miljoni kvadrātkilometru. No Keiptaunas līdz Johannesburgai (un tas vēl nav pāri visai valstij) ir tālāk nekā no Rīgas līdz Parīzei. Mēs ar vīru labprāt biežāk kāptu kalnos, bet ar bērniem ir grūti, jo viņi vēl ir par mazu kalnu takām. Ikdiena un kopējā atpūta droši vien mums ir tāda pati kā jebkurai citai ģimenei. Dažreiz nedēļas nogalē aizbraucam kaut ko apskatīt, citreiz paliekam mājās. Varbūt aizbraucam uz pludmali vai aizvedam bērnus uz kino... Ikdienā īpaši neceļojam, tikai tad, kad vīram ir atvaļinājums vai kad atbrauc ciemiņi.
- Kā un kāpēc radās doma gleznot?
- Pamatskolā man vizuālā māksla bija mīļākais priekšmets, vienmēr ir paticis zīmēt. Gleznošana ir manas zāles pret visu negatīvo - dusmām, nespēcību, nevarību – tā visu pārveido par varēšanu, spēku un pašapziņu. Kad beidzu pamatskolu, gribēju stāties Lietišķās mākslas koledžā, bet, šķiet, nobijos - no Rīgas, no tā, ka neizdosies... Atzīmes man bija ļoti labas, tāpēc automātiski vajadzēja stāties prestižākā skolā – Pārgaujas ģimnāzijā. Arī tur sekmes bija labas, atkal vajadzēja stāties tur, kur vislielākais konkurss, stipendija... Tā veidojās karjera. Bet Keiptaunā 2010.gadā iegādājos akrila krāsas un sāku gleznot portretus. Tagad manas gleznas ir gan šeit, gan Vācijā, Anglijā un citās valstīs tautiešiem un šo valstu pilsoņiem. Gleznas ir tur, kur to īpašnieki, un lielākoties tie ir mūsu pašu tautieši.
- Aizraušanās ar jāšanas sportu ir tikai pašas vai ģimenes vaļasprieks?
- Mani vienmēr ir interesējis jāšanas sports, bet nebija prestiži iet uz lauksaimniecības tehnikumu ar tik labām sekmēm... Tagad es jāju, aizraujos ar zīmēšanu un gleznošanu. Varbūt, ja toreiz būtu aizgājusi mācīties vienā no šīm jomām, es tagad būtu superīgs profesionālis. Visiem jauniešiem iesaku sekot tam, kas paša sirdij tuvāks, nevis tam, kas izskatās, izklausās labāk vai prestižāk. Tiesa, ar laiku vaļaspriekam ir visādi - citreiz ir, citreiz nav. Domāju, ka jāšana ir unikāls hobijs, jo tas nav tikai sports, bet vairāk attiecības starp cilvēku un fantastisko dzīvnieku – zirgu. Savstarpējā uzticēšanās ir neizmērojama. Ja reiz tāda aizraušanās ir izveidojusies, tā nepāriet. Tiesa, ģimenē jātniece esmu viena pati. Vīrs aizraujas ar skvošu. Arī bērnus jāšana neinteresē, bet no zirgiem viņi nebaidās.

Citu datumu laikraksti

  • Aktīvi piedalās skatēs

    Apes un Alūksnes novadu radošie kolektīvi virzās aizvien tālāk un aktīvi piedalās dažādās skatēs. Limbažos, Smiltenē un Valkā turpinās Vidzemes...

  • Alūksne īsumā

     Alūksne Policija jau informēja, ka 18.februārī pulksten 12.40 Latgales ielā pie mājas nr. 8 neatļautā vietā ielas braucamo daļu šķērsojusi...

  • Vai paliksim bez sabiedriskā transporta?

    Pasažieriem Vidzemes un Zemgales reģionā jau visai drīz var nākties samierināties ar vietējo reģionālo pārvadājumu samazināšanos – nesegto pagājušā...

  • Notiks tradicionālais slēpojums

    Alūksnes novada ziemas sporta centrā „Mežinieki” 2.martā notiks tradicionālais slēpojums „Alūksne 2013”. Šīm sacensībām rit jau trešais gadu desmits,...

  • Horoskopi

    22. – 28.februārisAuns Brīvdienas tiks pavadītas jaukā ģimeniskā atmosfērā. Var nākties darīt darbus, kuri nepadodas tik labi, kā gribētos....