Mīlestība mūža garumā

1.daļa

Nepazīstamā
Bija karsta jūlija diena. Es gulēju „Silgaiļu’’ bēniņos un lūkojos fotogrāfijā. To es atradu Almastantes pūra lādē. Alfrēdonkulis, braukdams uz vietējo veikalu, atvēlēja, lai, īsinādama laiku, pārlūkoju senlietas. Almastante vēl pirms manas ierašanās aizbrauca ciemos pie krustmeitas. Tā es tur atpūtos. Īsti nekā tur nebija, ko darīt.
Ozoliņu pāris bija klusi un mierīgi cilvēki. Alfrēdonkulis noņēmās ar zveju, kādreiz bijis kalējs, vēl tagad notes pēc apkala kādu zirgu. Ar šo ģimeni mūs saistīja attāla radniecība. Kāda? To atstāju mammas ziņā.
Tagad vienīgais darbs - atnest no pasta avīzes, paganīt vistas un skatīties, lai tās kārtīgi pirms ārā iešanas izdēj olas pērklī. Karsti - būs jānopeldas. Pa bēniņu lūku bija dzirdama vietējo sīceņu klaigāšana. Iekladzinājās vista. Nudien nebija nekāda respekta! Tā es sevī pukojos, kad izdzirdēju mani saucam:
- Ilze!
Pēc balss pazinu, ka tā ir Maija. Mēs bijām viena vecuma. Abas rudenī mācīsimies septītajā klasē. Žēl, ka ne astotajā - tad mēs būtu “lielās”. Maija bija foršs skuķis. Almastante noteikti aizrādītu, ka runāju žargonā. Viņai patīk tīra valoda. Tīksmi nostaipījos - bija ļoti labi, jo nebija vairs jādomā par matemātiku. Līdz rudenim - atā visām formulām! Vēstures učukam domās parādīju garu degunu. Man nebija ķēriena uz skaitļiem, bet vai nu šim to saprast. Sieva, bērni, pašam jau galvas vidū mēnestiņš. Nu nē - tādu vīru gan es negribētu.
- Ilze! - sauca atkal.
Lai pagaida vien. Izliecos pa vaļējo logu - sīkie stāvēja kā brieži, Maijas viņu vidū nebija, tāpēc uzsaucu, lai tinas projām. Šie vēl stāvēja un mīņājās, cerot, ka pārdomāšu. Es izteiksmīgi novaikstījos - lai tulko, kā grib: vai nu nejūtos vesela, vai nedrīkstu atstāt māju. Ziemā izslimoju plaušu karsoni, un Alfrēdonkulis teica, lai esot uzmanīga. Tā ka melots nebija, bez viņa arī māju negribējās atstāt. Taču patiesībā mani saistīja fotogrāfija. No tās raudzījās nopietnas meitenes seja. Ļoti dzīvīgas, vērīgas, siltas acis. Almastante reiz teica - acis ir dvēseles spogulis. Tur nu viņai taisnība. Tieši acis bija tās, kas mani uzrunāja. Meitenei varēja būt tikpat gadu, cik man. Kas viņa tāda bija? Neviens par tādu mājas iemītnieci nebija runājis. Varbūt Almastantes meita? Zināma līdzība bija, ja labi ieskatījās. Bet tad taču kāds to pieminētu! Kā meitenes fotogrāfija nonāca pūra lādē?
Domās viņu uzrunāju: “Saki, kas tu esi, no kurienes atnāci, kur tagad dzīvo?” Meitene lūkojās tālumā. Un tomēr man bija labi. Es iedomājos, ka viņa varētu būt mana māsa vai māsīca. Vecākiem biju vienīgā, Maijai vismaz bija pusmāsa. Maija jau bija gandrīz kā māsa, tomēr man gribējās īstu māsu. Viņa noteikti labi mācītos. Visi teiktu: “Ilze, cik tev gudra māsa!” Tā tikai būtu dzīve! Bet mani vecāki nolēmuši - tikai mani. Tad man iešāvās prātā, ka šī meitene patiesi ir mana māsa. Teiksim, ārlaulības bērns. Taču šo versiju atmetu, jo tēvs vienmēr māti cildināja par viņas uzticību un otrādi. Tik liela meitene nekad neslēptos, turklāt viņai taču jāiet skolā. Varbūt meitene dzīvoja tepat netālu? Saviļņojumā piespiedu fotogrāfiju pie krūtīm un apņēmos par katru cenu atrast pazudušo meiteni. Bija tik mierīgi un labi, un es iemigu.
Pamodos atspirgusi. Saule jau bija iegriezusies pēcpusdienā. Arī Alfrēdonkulis bija mājās no veikala. Ieraudzījis mani bēniņu logā, mudināja kāpt lejā: esot laiks iekost launagu. Man divas reizes nebija jāsaka. Pirms atstāju bēniņus, ielūkojos fotogrāfijā un nodomāju, ka arī meitenei garšotu limonāde. Mēs to dzertu no Almastantes lielajām sulas glāzēm. Meitene klusēja, un es saudzīgi to ietinu atpakaļ pergamenta papīrā un iebāzu jakas kabatā. Pa to laiku onkulis bija paspējis atnest no siltumnīcas tomātus, pa ceļam dārzā saplūkt dilles. Loki man negaršoja. Viss tik kārdinoši smaržoja, ka vēderā aizdomīgi nokurkstēja. Par laimi, onkulis bija aizņemts ar olu cepšanu un nekā nedzirdēja.
Ir nu gan Almastantei laba dzīve! Nav kā mūsu kaimiņienei Soņai: bērni, darbs un Koļa, kurš tikai skatās televizoru, smēķē un dzer aliņu. Mans papus saka, ka Koļa esot pieskatāms vairāk nekā bērns, jo tie vismaz paši sev sagatavojot sviestmaizes, bet Koļa gaidot mājās sievu. Toties kārs uz meitiešiem. Mamma kušināja, lai bērns, tā esmu es, nedzird. Bet kas tad to nezina, ka Koļam meitenes pašas kaklā karas, jo ir smuks un mīlīgas dabas. Pati Soņa to mammai stāstīja. Es nu gan neteiktu, ka Koļa būtu kāds skaistulis, bet par gaumi jau nestrīdas. Alfrēdonkulis gan jaunībā bijis skaists vīrietis. Tāpat arī Almastante. Bieži noskatos abu kāzu bildē. “Liec kaut uz kalendāra vāka!” teiktu mana draudzene Maija.
Pa to laiku Alfrēdonkulis jau bija salicis galdā maltīti un mudināja iekost. Man divreiz nebija jāsaka. Brīdi ēdām katrs savā nodabā. Tad onkulis piegāja pie bufetes un izņēma zaļganās glāzes, par kurām pirmīt biju iztēlojusies. No ledusskapja tika izņemta limonāde. Almastante bārtos, jo baidās par manu kaklu. Tagad neviena nebija, un limonāde gluži kā šampanietis putoja, arī garšoja labi.
- Nu tad uz veselību, krustmeit! - sacīja onkulis, un mēs saskandinājām glāzes.
Vai nepazīstamajai meitenei arī tā limonāde ietu pie sirds kā man? Kas viņa tāda ir? Uzmanīgi ielūkojos krusttēvā. Tā kā būtu līdzīgi, tā kā ne... Tad jau kādi vaibsti vairāk atgādināja Almastanti. Nolēmu pēc launaga apskatīties ģimenes albumu. Varbūt starp daudzajām fotogrāfijām ieraudzīšu arī nepazīstamo meiteni. Ja ne, tad vismaz būs iemesls pajautāt kaut ko vairāk par radiem, kaimiņiem. Nevar taču būt, ka nepazīstamās meitenes fotogrāfija Almastantes pūra lādē iekļuvusi nejauši.
Beidzot maltīte bija galā. Krusttēvs kārtīgi sarindoja nomazgātos traukus un saudzīgi ielika bufetē zaļganās glāzes. Man nemūžam tik labi neizdotos. Mammas vārdiem runājot, labākajā gadījumā ciemos es varu tikai sēdēt. Tā nu tas bija. Kad bijām aizgājušas ciemos pie mammas draudzenes Aijastantes, es aplējos ar mērci, un jaunie svārciņi taisnā ceļā bija jānodod ķīmiskajā tīrītavā. Ja būtu man māsa, tad noteikti nekas tāds nenotiktu. Atkal iedomājos par noslēpumaino fotogrāfiju. Tāda meitene kā šī nekad neaplietos ar mērci un tagad palīdzētu Alfrēdonkulim. Viņa mani pamācītu. Meitene... interesanti, kā viņu sauc? Gribētos kaut ko cēlu un neparastu. Tad visi teiktu: “Ilze, kāds tavai māsai interesants vārds!” Es tikai noraustītu plecus un nevērīgi attrauktu: “No ļoti senas grāmatas!”
- Krustmeit, es gribu mazliet atgulties. Iesi ārā vai tepat paliks? - krusttēva balss atgrieza mani realitātē.
- Palikšu... - tad, it kā sevī ko pārlikdama, spļāvu ārā to, kas mani visvairāk mocījis. - Krusttēv, vai šajās mājās ir dzīvojusi meitene apmēram manā vecumā?
- Meitene? - onkulis iesmējās. - Kur nu mēs pie tādas tiksim, tu jau esi mūsu meitēns. Varbūt ilgojies pēc sabiedrības. Aizej pie Maijas - tā tāda šiverīga. Būtu nu Alma ātrāk mājās braukusi, tak jau sieviešu cilvēks... - nopūties onkulis vērīgi ielūkojās man sejā.
Es, nedaudz piesarkusi kā nedarbos pieķerta, runāju tālāk:
- Es gribētu apskatīties ģimenes albumus.
Krusttēvs piegāja pie skapja un, brīdi tur rakņājies, izvilka pāris nodilušu albumu. Tikai vienu ielika atpakaļ, teikdams, ka tur esot Almas radu bildes. Taču es gluži kā sadegusi: tieši to albumu man vajag! Alfrēdonkulim cits nekas neatlika, kā izpildīt manu vēlēšanos. Biju iedomājusies, ka tieši šajā albumā ieraudzīšu nepazīstamo meiteni. Ahā! Viena meitene bija, bet, nē, tā esot Almastantes māsīca Alvīne, tā, kura dzīvojot aiz meža, pie pašas rajona robežas. Pēkšņi man ienāca prātā, ka nepazīstamā meitene dzīvo tur. Taču apjautu, ka mana versija, kā mēdz sacīt matemātiķi, ir pilnīgi garām. Tomēr pati Alvīnestante mani piesaistīja, katrā ziņā jutu radnieciskas saiknes. Varbūt meitene ir slima un aizsūtīta ārstēties un Alvīnestante, kuru nebiju nekad dzīvē sastapusi, atdevusi fotogrāfiju, lai svešas acis neredz. Uzmanīgi iejautājos, cik Alvīnestantei gadu. Lai kā pievilktu grožus, viņa nevar būt Almastantes meita. Varbūt paņemta no bāreņu nama? Varbūt meiteni kāds nolaupījis un paslēpis? Tomēr arī šīs aizdomas neizturēja kritiku. Biju nogurusi, pēc ziemā izslimotā plaušu karsoņa nejutos tik stipra. Man pat skolas ārsts atļāva nepiedalīties fizkultūras stundās. Es, protams, gāju - jaunajā skolotājā visas esam neprātīgi iemīlējušās. “Meitene, kur tu esi?” es atkal jautāju. “Varbūt slima?” Ja viņa būtu mana māsa, tad es viņu aprūpētu, pat puteklīti notrauktu no bālās sejas, kurā drudžaini mirdzētu acis. Protams, ka nemitīgi zvanītu viņas klases zēni un apjautātos par māsas veselību. Es aizžņaugtā balsī atbildētu: “Tikai brīnums var viņu glābt...”
- Ilze!
Tik tālu jau biju iejutusies lomā, ka neaptvēru, ka mani sauc nevis iedomātā māsa, bet Maija. Izliecos pa logu, pamāju draudzenei un gāju ārā.
Turpmāk – vēl!
— Ieva Pētersone

Citu datumu laikraksti

  • “Alūksnes putnu fermas” olas ir novērtētas 4

    “Alūksnes putnu fermas” olas ir novērtētas

    Trešdien Ziemera pagasta “Putnos” notika oficiālā SIA “Alūksnes putnu ferma” modernizētās ražotnes atklāšana, kā olas tirgū pieejamas jau ceturto...

  • “Man vēl ir turpinājums”

    “Man vēl ir turpinājums”

    “Mana dzīve ir raiba kā dzeņa vēders,” saka pensionētā skolotāja Vija Gerharde. Tajā ir visas krāsas līdz pat bezcerīgi melnajai, taču viņa allaž ir...

  • Kopā var sasniegt lielākus mērķus

    Kopā var sasniegt lielākus mērķus

    Alūksnes un Apes novada fonda Uzraudzības padomes locekle Ilze Zvejniece maijā Kanādā apmeklēja Kanādas kopienu fondu konferenci, kurā kopienu fondi...

  • Mālupiešiem ir daudz neatbildētu jautājumu

    Mālupes pamatskola šovasar tiek likvidēta, bet vēl ir diezgan daudz neatbildētu jautājumu. Kā pašvaldība skolēniem un bērnudārza vecuma bērniem...

  • Vērtēs skaistākās sētas

    Alūksnes novada pašvaldība šogad organizē konkursu “Sakop, rādi, lepojies!”, kurā vērtēs sakoptākos īpašumus visā novada teritorijā, tādēļ aicina...

  • Pārkāpj aģitācijas noteikumus

    Alūksnes novada pašvaldību vēlēšanas šoreiz nav pagājušas bez starpgadījumiem – fiksēta gan  aģitācijas noteikumu pārkāpšana, gan neslavas celšana...

  • Otrās mājas paliks tikai sirdī 3

    Otrās mājas paliks tikai sirdī

    Pavasaris ir laiks, kad gājputni pārnāk mājās, kad putni vij ligzdas un audzina mazos putnēnus tāliem ceļiem. Tā arī Mālupes pamatskolas saime...

  • Kā vēlējām agrāk?

    Kārtējo pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā ielūkojāmies vēlēšanu norises vēsturē un jautājām trīs ilggadējiem vēlēšanu komisijas locekļiem, kā...

  • Uz vēlēšanām – pirmo reizi

    Uz vēlēšanām – pirmo reizi

    Vakar pirmo reizi uz vēlēšanu iecirkni devās jaunlaicenietis Mikus Cekulis. Izvēlēties, par kuru no Alūksnes novada pašvaldības deputātu kandidātiem...