Mīlestība mūža garumā

2.daļa

Gundega
Gundega stāvēja pie vidusskolas ēkas un bijībā noskatījās, kā cits pēc cita aiz durvīm pazuda skolēni. Pēc viņu neatkarīgās stājas tie varēja būt vismaz no devītās klases. Varbūt arī mācījās lielākajās klasēs.
Viņa iedomājās, ka labi būtu, ja blakus stāvētu allaž klusais un izpalīdzīgais Jānis, ar kuru kopā bija nomācījušies četrus gadus. Ikdienā viņi nemaz tik tuvi draugi nebija. Vismaz Gundega kautrējās no nopietnā zēna ar pelēkajām acīm. Tāds tīrs, labi ģērbies, šķita, ka no citas pasaules nācis. Gundega blakus jutās kā Pelnrušķīte. Taču labi jau bija, ka Jānis gluži kā brālis palīdzēja klasi tīrīt, arī sniega lāpstu bija atņēmis, kad viņa bija aizkavējusies ar savu gabalu sporta laukumā. Tagad viņš te nestāvētu, bet droši ietu iekšā.
Beidzot Gundega vēra lielās durvis. Tagad tikai uz kanceleju. No turienes izspurdza divas meitenes un, rokās saķērušās, aizskrēja pa gaiteni. Gundega domīgi noskatījās pakaļ, tad, pilna apņēmības, pieklauvēja pie durvīm. Saņēmusi uzaicinājumu, atvēra durvis un pieklājīgi sveicināja, viegli palokot celi. Attālākajā telpas stūrī sēdēja kāds kungs ar brillēm zeltītā ietvarā. Vēlāk izrādījās, ka tas ir mācību pārzinis Sīlis. Lietvede, uzmetusi īsu skatu liecībai, vēlīgi smaidīja.
- Gundega Ozoliņa, - viņa raksturojumā lasīja. - Ieturēta, apdāvināta, interesējas par skolas dzīvi, labi mācās, daudz sporto, sevišķi padodas vieglatlētika. Dzi, Sīli! Sportiste, vairākkārtēja uzvarētāja, - viņa, pagriezusies pret vīrieti, ierunājās.
Tad no jauna uzrunāja Gundegu:
- Cerams, ka arī šeit savas labās atsauksmes liksi lietā.
Lietvede vērīgi ielūkojās Gundegā. Kaut kas viņai šajā meitenē šķita pazīstams. Te tik daudzi gāja un nāca, viņa vairs nebija tik jauna - drīz pārkāps piecdesmit gadu slieksni, tikai šis pats Sīlis, mūžīgais mīlnieks, saglabāja viņu gandrīz vai pirmajā svaigumā. Aptvērusi, ka Gundega stāv vēl viņas priekšā, pasmaidīja un novēlēja labi iejusties jaunajā skolā un 8.c klasē. Tā esot otrajā stāvā, gaitenī pa labi, ja ir vēlēšanās, tad varot aiziet apskatīties. Pirms vēl Gundega paspēja aizvērt aiz sevis durvis, lietvede ierunājās no jauna:
- Vai internātā gulēsiet? Tur gan nav sevišķi daudz vietas, bet kā nākamajai skolas goda aizstāvētājai vietu aiztaupīsim.
- Paldies, man ir, kur dzīvot, - Gundega pieklājīgi atbildēja, cik vien bija viņas spēkos.
Šī sieviete ar lipīgo smaidu un pieglaimīgo balsi viņai pavisam nepatika.
Savu klasi Gundega atrada bez aizķeršanās. Iekšā negāja, jo vēl bija jāsakārto istabiņa. Māja atradās netālu no skolas. Gundega šos cilvēkus nepazina. Mamma caur paziņām vēl kopš Sibīrijas laikiem bija atradusi vietu pie Dārzniekiem. Tagad Gundega tur iekārtojās, kamēr beigs vidusskolu. Meitene apsēdās uz vēl nesaklātās gultas un iegrima pārdomās.
Četri gadi bija daudz un reizē maz. Tad viņa mācīsies par feldšeri, jo mācīties uzreiz par ārsti - to viņa pat domās nepieļāva. Sirds dziļumos viņa saprata, ka Ozoliņi nes sev līdzi Sibīrijas ēnu, kura var liegt uzreiz studēt medicīnas institūtā. Šo sapni viņa pagaidām noslēpa kādā no sirds slepenākajiem stūrīšiem. Tagad viņa būs vidusskolniece, kura labi mācīsies un aizstāvēs skolas godu. Tā sevī nospriedusi, meitene iekārtojās un nokāpa lejā pie saimniekiem.
Lauma Dārziņa šeit bija īstā saimniece. Dārziņi bija lādzīgi ļaudis. Labprāt palīdzēja trūcīgo vecāku bērniem. Ja ne citādi, tad bez maksas pieņēma dzīvot kādu kārtīgu skolasbērnu. Šoreiz bija pienākusi Gundegas kārta. Lauma ar pieredzējuša cilvēka skatienu novērtēja meiteni. Viņai Gundega uzreiz iepatikās.
- Sīka gan! Nav jau nekā laba piedzīvojusi. Brīnums, ka visi izdzīvoja, pie rocības nav tikuši arī tagad, nekas, būs labi! - pēdējo frāzi Lauma jau izteica skaļi.
Gundega izbrīnījusies nolūkojās Laumā. Tā iesmējās un atbildēja, ka ar to domājusi, ka abas labi satikšot. Lai Gundega tagad apsēžoties un nenosmādējot viņas pusdienas. Nekā diža jau nesot, taču sagadījies tā, ka viņa piemirsusi, ka šodien mājās nebūs ne vīra, ne meitas. Tā gan vairāk dzīvojot pa Rīgu. Mācoties un pie viena pieskatot viņas neveselo māsu. Tā pēc kādas operācijas nejūtoties stipra un lūgusi Laumu, lai laižot savu meitu pie sevis.
- Tā nu esam divas vien, nāc nu palīgā apēst pusdienas, - Lauma laipni aicināja Gundegu pie galda.
Meitenei ne prātā nenāca, ka Lauma to visu bija speciāli gatavojusi viņai. Taču, nevēlēdamās jauno īrnieci aizvainot, aizbildinājās ar savu aizmāršību. Abas paēda vislabākajā noskaņojumā. Piekodinādama, lai Gundega arī turpmāk te iegriežas, Lauma pavadīja meiteni līdz durvīm un ieteica iet pastaigāties.
Gundega paklausīja un izgāja pēcpusdienas saules pielietajā ielā. Viņa nolēma aiziet līdz skolai. Pagājusi garām skvēram, Gundega ieraudzīja skolas lietvedi. Kaut kas netīkams pārskrēja viņas augumam. Parasti tā nenotika. Taču šī sieviete uzdzina netīkamu sajūtu. Gandrīz tādu pašu, kad abi ar Oskaru ieraudzīja čūsku bērzu birztalā. Toreiz bija brālis, pie kura rokas pieturēties, tagad Gundega pielika roku pie sirds un dziļi ievilka elpu. Paslēpusies aiz koka, viņa palaida sievieti garām. Tomēr skolas lietvede Valija Ķirse bija pamanījusi Gundegu. Lai kā viņa centās, nevarēja atcerēties, kādā sakarībā redzējusi meiteni. Tad Valija atskārta, ka tas notika toreiz... Jā, toreiz, Valija to gribēja izdzēst no atmiņām, taču, ieraudzījusi Gundegu, tās uzplaiksnījās no jauna un izšāvās kā liesma no pusizdzisuša ugunskura.
Toreiz viņa bija jauna un ļoti gribēja iegūt vietējā miliča uzmanību. Bija tik jauki iekļauties puiša rokās un skūpstīties. Taču par visu vajadzēja maksāt. Valijai vajadzēja izsekot Ozoliņu ģimeni. Valija centās no visas sirds. Par atalgojumu jaunais milicis solījās viņu apprecēt. Sākumā neveicās. Tad Valijai laimējās. Viņa nejauši ieraudzīja, ka Ozoliņu Alvīne kopā ar mazmeitu iziet no mājas. Tālākais vairs nebija grūti. Kā lapsa viņa bija izsekojusi, kur abas paliek, tad steigusies atpakaļ pie Jurija, tā sauca viņas nākamo vīru. Tas, savukārt, deva rīkojumu attiecīgajiem cilvēkiem. Būtu viņa zinājusi, ka Jurijs ir tāda cūka, neparko nebūtu ielaidusies šādā darījumā. Kad Ozoliņi jau bija saņemti un lopu vagonā brauca nezināmā virzienā, Valija vēl reizes divas satikās ar puisi, bet Jurijs viņu vairs nemīlēja. Saņēmusies noprasīja, vai varot cerēt uz tālākajām attiecībām, vai viņš viņu precēšot. Jurijs bija sācis smieties un pajautājis, vai viņa tiešām to ņēmusi nopietni, viņš nekad par to neesot domājis. Viņam tiešām esot žēl, ka Valija to ņēmusi par pilnu, un turpmāk būtu labāk, ja viņi vairs nesatiktos, jo sieva drīz atbraukšot ciemos. Valija, norijusi aizvainojumu, pagriezusies, lai aizietu, kad Jurijs pēkšņi pasaucis atpakaļ. Toreiz jaunā vīrieša balss skanēja biedējoši, acīs lēkāja ļauna uguns, kad viņš, pieliecies klāt, runāja:
- Ja tu, mazā paklīdene, minēsi kaut vārdu par mūsu satikšanos ar mani un visu, ko te redzēji, sauli pati vairs neredzēsi, saprati?! Tagad ej, lai tavas kuces smakas vairs nebūtu!
Nošņācies viņš bija pagrūdis Valiju tik spēcīgi, ka viņa nokrita uz ceļiem.
“Cūka, pēdējais izdzimtenis, necilvēks,” to Valija runāja pie sevis, tālāk runāt viņa neuzdrošinājās. Tikai kļuva klusa, ierāvās sevī un vēl pēc kāda laika aizbrauca uz citu mazpilsētu. Tikai pēc “tautu tēva” nāves viņa atkal, nu ar citu skatienu uz dzīvi, atgriezās dzimtajā pusē un cerēja Lazdainē dabūt darbu. Valijai necerēti laimējās. Viņa iepazinās ar Voldemāru Sīli, kurš, kā vēlāk atklājās, strādāja vidusskolā par mācību pārzini. Viņš nebija vietējais, tāpēc abiem bija viegli sarunāties. Voldemārs izrādījās rūdīts vecpuisis, un tāds arī gribēja palikt, bet nu viņam bija Valija. Te atkal fortūna stāvēja abiem klāt - vidusskolā vajadzēja lietvedi.
Valiju pieņēma darbā, un, tā kā viņa bija klusa, tad drīz visi sauca par pelīti. Tikai ar Sīli abi draudzīgi sarunājās. No viņa Valija arī uzzināja par to, ka sākot pamazām atgriezties deportētie. Valija par to negribēja runāt. Vēl aizvien kā pārmetums acīs kavējās kāds sīks bērns - meitenīte ar lielām brūnām acīm un žēluma pārņemta vecāka sieviete - meitenītes vecmāmiņa, kad abas iegrūda smagās automašīnas kravas kastē. Bērnu kā maisu iemeta. Pēc tam sekoja pusaugu meitene, viņai sekoja jauna sieviete, kā pēdējo iedzina puisi. Gāja gadi, un Valijai tas sāka pamazām piemirsties.
Taču šodien viņa atkal satikās ar pagātni. Gundega Ozoliņa - šaubu nebija, ka tā ir tā pati, ar tām pašām vērīgajām, brūnajām acīm. Meitenei bija labs raksturojums, pēc vaiga mīlīga, pieklājīga. Taču Valija iekšēji baidījās, ka šis skuķēns, gandrīz vai jauniete, varētu viņu atpazīt. Taču drīz viņa nomierinājās. Toreiz viss notika bez viņas klātbūtnes, tuvumā mašīnai ar Juriju viņa nerādījās, meitene bija pārāk maza un nobijusies, lai vēl atcerētos tālaika notikumu. Nu nē! Tomēr viņa nolēma mazāk rādīties meitenei acīs, ja arī gadīsies satikt, tad neitrāli sasveicināsies. Interesanti, pie kā viņa apmetusies, ja nelūdza vietu internātā? Parasti Valija šo lietu nokārtoja. Palūdzās vecāki, kaut ko no laukiem atveda, un labums tika abām pusēm. Kādreiz jānoskatās, no kuras puses viņa no rīta nāk, prātoja Valija.
Gundega, noskatījusies pakaļ lietvedei, vēlreiz nobrīnījās, kāpēc viņai tik ļoti nepatīk Ķirse. Apstaigājusi apkārt skolai, brīdi pakavējusies pie puķu dobes, Gundega devās mājās pie Laumas. Bija 31.augusta pēcpusdiena.
Turpmāk – vēl!

— Ieva Pētersone

Citu datumu laikraksti

  • Aicina uz nakti ar (pie) ūdensrozēm

    Aicina uz nakti ar (pie) ūdensrozēm

    Sestdien, 29.jūlijā, Jaunlaicenē svinēs Muižas svētkus, kuriem šogad dots skanīgs nosaukums - “Nakts ar (pie) ūdensrozēm”. Grib atjaunot ūdensrožu...

  • Koncerts pilsētas cilvēka iekšējam “es”

    Alūksnes pilsētas svētku laikā - 5.augustā pulksten 14.00 - ikviens gaidīts Alūksnes Kultūras centra Lielajā zālē, lai klausītos komponista Uģa...

  • Mazdārziņu “universs” 6

    Mazdārziņu “universs”

    (Turpinās no 1.lappuses)Mazdārziņu teritorijas Alūksnes pilsētā un piepilsētā ir gluži kā savi “universi”, kuros dzīve rit īpašu  gaitu, daudz...