Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mīlestība pret darbu un vidi atved uz Alūksni

Daudzi alūksnieši brauc uz citām pilsētām, jo reizēm viņiem šķiet, ka tur zāle ir zaļāka un debesis zilākas. Bet ir arī tādi, kas atbrauc un paliek mūsu pilsētā. Starp viņiem ir arī Eva Bodniece, kura jau vairākus mēnešus ir “Katrīnkroga” vadītāja. Vai ir viegli iedzīvoties Alūksnē, vai mēs esam viesmīlīgi? Sarunā viņa atklāj arī to, kurš tad labāk gatavo ēst – sieviete vai vīrietis.

Atgriežas pēc desmit gadiem
E.Bodniece ir no Bauskas un pirmo reizi Alūksnē nonāca 2007.gadā, kad bija šefpavāre-trenere. “Mani uzaicināja uz “Katrīnkrogu” - biju klāt šī kroga atvēršanā. Un tagad, pēc desmit gadiem, atgriezos,” saka “Katrīnkroga” vadītāja. Viņu esot pievilinājusi nevis pilsēta, bet tieši lauku tūrisma un atpūtas centrs “Jaunsētas” ar savu burvību un skaisto dabu.
“Alūksnē pirms desmit gadiem bija pamestības sajūta. Te ir notikušas ļoti daudzas un patīkamas pārmaiņas,” iespaidos dalās E.Bodniece.
Vienmēr ir interesanti uzzināt, kāds iespaids par mums, alūksniešiem, radies cilvēkam, kurš nav vietējais. “Es pieņemu alūksniešus tādus, kādi viņi ir. Jūtu, ka vietējie īsti nenovērtē šo vietu, neredz darba iespējas. Bet es apbrīnoju tos, kuri paliek šeit un kaut ko dara - atrod iespējas ko uzsākt un turpināt,” atzīst sieviete.
To, ka viņai pagaidām jābūt Alūksnē, apstiprina vēl kāds interesants fakts. “Manai māsai ir četras meitas – Katrīna, Anna, Marta un Helēna. Es strādāju “Katrīnkrogā”, novadā ir “Annas zivjaudzētava”, katru dienu eju garām kafejnīcai “Marta” un dzīvoju Helēnas ielā!” par dzīves sakritībām stāsta E.Bodniece.

Darba piedāvājumi paši atnāk
Līdz pavāra profesijai viņa nonākusi netīšām. “Tas nebija apzināti, bet ēst gatavot man vienmēr paticis. Viss sākās ar to, ka mani uzaicināja Jūrmalā uz restorānu, lai izpalīdzu banketos. Tā tas atkārtojās. Man bija interesanti izjust, kā viss ir no otras puses, nevis būt restorāna viesim,” stāsta E.Bodniece. Pēc tam viņa atgriezusies savā ikdienas darbā, kas bijis saistīts ar kanceleju un dizainu. “Vienā brīdī man iestājās rutīna, un es sapratu, ka vajadzētu kaut ko mainīt. Kāda paziņa piedāvāja darbu žurnālā “Labu Apetīti!”, kas bija jaunums. Man nebija nekādas pieredzes žurnālistikā, bet es zināju, kā gatavot ēst, cik tas ir nozīmīgi mūsu dzīvē. Tas bija izglītojošs periods” atceras “Katrīnkroga” vadītāja. Viņas galvenais uzdevums bija raksti par ēdieniem, dzērieniem, intervijas ar šajā jomā strādājošajiem.
“Man nav bijis tā, ka es izmisīgi meklētu darbu – piedāvājumi kaut kā pie manis ir atnākuši, darbi mani atraduši paši,” stāsta sieviete. Virtuvē viņa ir darījusi visu - gan mizojusi, gan mazgājusi, gan gatavojusi. “Es zinu, kā ir darīt šos darbus. Esmu strādājusi arī “Santa Maria” par pavāri-konsultanti, SIA “Staburadze” biju attīstības tehnoloģe. Lai ko es darītu, mans darbs ir saistīts ar ēdienu,” par daļu no savas karjeras stāsta E.Bodniece. Viņai bijusi lieliska iespēja strādāt arī atklātajā virtuvē Vecrīgā, kad apmeklētāji redz, kā pavārs gatavo. Darba pieredze E.Bodniecei bijusi plaša, kas arī dod krāšņāku dzīves skatījumu. “Esmu strādājusi divās ģimenēs Francijā par ģimenes šefpavāri – tā bija laba un noderīga pieredze. Tur sapratu, ka mans mīļākais ēdiens ir vīģes. Kad norauj tās no koka tādas medainas, nogatavojušās - ne ar ko nevar salīdzināt to garšu!” sajūsmā ir E.Bodniece.
Vissliktākā ir vienaldzība
Strādāt šeit esot kā izaicinājums. “Kad atbraucu uz Alūksni, man nebija viegli atrast dzīvesvietu. Cilvēki bieži vien neuzticas svešiniekam, kurš vēlas īrēt dzīvokli. Ievēroju, ka alūksnieši ir aizdomu pilni, bet tā noteikti ir daudzās mazpilsētās,” secina E.Bodniece un priecājās, ka tomēr mājvieta ir atrasta. “Daudz esmu dzīvojusi ārzemēs, tāpēc attālums Bauska – Alūksne mani nebaida. Man ir svarīga mana vide, mans darbs, kurā pavadu lielu daļu sava laika. Īstie cilvēki vienmēr nāk īstajā laikā,” stāsta “Katrīnkroga” vadītāja.
Alūksnē nav daudz darba piedāvājumu, arī E.Bodniece meklē sev darbiniekus, bet tas neesot tik vienkārši. “Cilvēki vienkārši nevēlas strādāt. Daudzi tiecas uz Rīgu, uz ārzemēm, bet tur ir citas izmaksas, arī tur ir jāstrādā. Es ticu, ka ir kāds, kurš gribētu atgriezties Alūksnē un strādāt šeit. Ja darba intervijā pirmais jautājums ir: „Cik ilgi man te jāstrādā un kāda būs alga?” - tad saruna īsti neveidojas,” viņa atklāj un piebilst, ka vissliktākā ir vienaldzība. “Nevar būt vienalga – ir vai nu “jā, es daru”, vai “nē, es nedaru”. Svarīga ir attieksme,” secina E.Bodniece.

Mazā pilsētā svarīgi būt atšķirīgiem
Mūsu pilsētā ir vairāk nekā viena vai divas vietas, kur paēst ārpus mājas. Tas veido konkurenci un liek nedaudz vairāk pacensties. “Esmu ievērojusi, ka Alūksnē ēdieni mēdz “ceļot” no vienas iestādes uz otru. Domāju, ka tik mazā pilsētā tā nevajadzētu būt - ir svarīgi būt atšķirīgam,” stāsta E.Bodniece un apstiprina, ka vasarā cilvēki grib kaut ko vieglāku un svaigāku. Ēdienu nevajagot mocīt - jāēd sezonālie produkti.
Ir labi, ja uz Alūksni atbrauc kāds ar savu skatījumu uz visu – tas ienes jaunu dvesmu. “Sapņi mēdz piepildīties, jo es tiku atpakaļ Alūksnē. Biju domājusi aizbraukt no Latvijas, bet atsaucos piedāvājumam braukt uz “Jaunsētām”. Es, kopš te biju pirmo reizi, palaikam iedomājos par šo vidi, par vietu. Man vajadzēja šo desmit gadu laikā iegūt pieredzi, plašāku skatījumu, lai tagad varētu strādāt te,” atzīst sieviete. Viņa arī apstiprina, ka svarīgākais ir viesis un jātiecas uz to, lai viņš ir apmierināts – jābūt elastīgiem.

Vīriešiem patīk improvizēt
Cilvēks ēdienu izvēlas ar acīm, tā vizuālajam noformējumam ir liela nozīme. Tad, kas ir svarīgāk – garša vai izskats? “Būtiskākā noteikti ir garša. Mēs varam pievērt acis, galvenais, lai ēdiens garšo un to gribas baudīt vēl. Mēs mācāmies visi kopā, lai ietu uz augstāk uzstādītajiem mērķiem. Sanāk arī kļūdīties, bet nekļūdās tie, kas nedara,” uzsver sieviete un iesaka cilvēkiem vairāk improvizēt virtuvē. “Pavāri pārsvarā ir vīrieši - jābūt ļoti spēcīgam, lai būtu šajā profesijā. Protams, ir izņēmumi. Sievietei būt par labu pavāru traucē tas, ka viņai jau vēsturiski primārais pienākums ir cept un vārīt. Tad zūd vēlme to visu darīt arī ārpus mājām. Neapšaubāmi, ka vīrietis gatavo labāk. Piemēram – iedosim sievietei malto gaļu. Viņa, visticamāk, pagatavos maltās gaļas mērci. Bet vīrietis no tās pagatavos kaut ko jaunu un negaidītu. Viņš vairāk improvizē un ļaujas,” apstiprina E.Bodniece.

Iztiek bez ziņām un televizora
Katram ir grūtāki un smagāki mirkļi dzīvē, bet sarunā ar E.Bodnieci jūtams miers un pārliecība, ka viss būs labi. “Es dzīvē visvairāk esmu pateicīga par to, ka es esmu. Protams, ir gājis dažādi, bet man ir paveicies. Man ir brīnišķīgi bērni un mazbērns, man pašai nekas nekait, es varu darīt to, kas man patīk, apkārt ir jauki cilvēki,” priecīgi stāsta sieviete un piebilst, ka nepiesārņo sevi ar negatīviem jaunumiem. “Es nelasu ziņas un neskatos televizoru. Es labāk paklausos labu mūziku vai kaut ko palasu. Vienīgi savu izvēli izdaru, balsojot vēlēšanās – tas ir mans pilsoņa pienākums,” uzsver E.Bodniece. Viņa nākotnē raugās pozitīvi un cerīgi. “Esmu pārliecināta, ka arī ekonomiskajā ziņā viss iet uz labu. Vienīgi vajag pagaidīt – jāpārstāj būt tik nepacietīgiem. Jāmainās paaudzēm,” secina sieviete.

Sasniegt mērķi sevis dēļ
Pastāstīt pašai par sevi, izrādās, nemaz nav tik vienkārši. Labāk ir palūgt, lai kāds cits to izdara. Pēc neilgām pārdomām E.Bodniece atzīst, ka ir konservatīva. “Man patīk klasiski pārbaudītas vērtības. Esmu arī ļoti prasīga – ja ir jāizdara, tad ir jāizdara. Tas attiecas arī uz mani. Man svarīgi ir nepazaudēt sevi,” atzīst sieviete. “Ja cilvēks ir mājās, savā vidē, viņš var darīt, ko vēlas. Bet, līdzko iesaistīti vairāk nekā viens, vajadzētu sākt domāt līdzi. Tāpat kā dzīvē – arī darbavietā ir jāizdara savas lietas, lai varētu atpūsties. Neviens cits tavā vietā to nedarīs,” nosaka E.Bodniece.
Viņa atzīst, ka dzīvē vajadzīgi mērķi. “Ja kaut kas ir jāpaveic, es vienmēr atradīšu veidu, kā to izdarīt. Tas ir normāli – ja mērķi ir uzstādīti, tie jāizpilda. Uz tiem ir jātiecas, un ideāli, ja tie piepildās. Latiņa jāceļ nedaudz augstāk, nekā tu vari. Un vispirms tas jādara sevis dēļ,” saka “Katrīnkroga” vadītāja.

— Teksts un foto: Laura Felša

Citu datumu laikraksti

  • Pārdošanu atliek

    Pārdošanu atliek  4

    SIA “Alūksnes nami” iecerētajā pārdošanā vakar Alūksnes novada domes sēdē bija pavērsiens – domes priekšsēdētājs Arturs Dukulis rosināja jautājumu...

  • Alūksne īsumā

    Ziemeri ◆ No 28.jūnija sakarā ar tilta avārijas stāvokli līdz ekspertu slēdzienam un turpmāko lēmumu pieņemšanai VAS “Latvijas valsts ceļi” Alūksnes...

  • Uz Mārkalnes ceļa sākušies remontdarbi

    SIA “8 CBR” ir sākuši remontdarbus uz valsts autoceļa Kolberģis–Ponkuļi posmā no Lāzberģa līdz Mārkalnei. Būvnieki aicina autovadītājus būt...