Mīlestības stiprumu novērtē caur priekiem un bēdām

Alūksniešiem Ausmai un Arnoldam Zariņiem līdz brīdim pirms vairāk nekā 50 gadiem, kad abi satikās, katram dzīvesstāsts ir bijis citādāks.

Alūksniešiem Ausmai un Arnoldam Zariņiem līdz brīdim pirms vairāk nekā 50 gadiem, kad abi satikās, katram dzīvesstāsts ir bijis citādāks.
Līdz tam abus vienojis tas, ka auguši un dzīvojuši vienā - Ilzenes - pagastā un arī skolas gaitas vedušas uz vienu skolu. Arnoldam gan tās beigušās tad, kad Ausma tikai kļuvusi par pirmklasnieci. Satikušies krietni vēlāk, lai nešķirtos vairs nekad.
Arnolds savā dzīvē piedzīvojis vairāk nekā Ausma, arī veselības kaites radījušas nopietnas problēmas. Par dzimtenes nodevību izbaudījis ne mazums nepatīkamu mirkļu, līdz ar to saglabājis uz mūžu neizdzēšamas atmiņas un spilgtas emocijas par pagātnes notikumiem.
Leģionārs Arnolds Ziemassvētku kaujās 1944.gadā smagi ievainots, ilgi ārstējies slimnīcā. 1945.gada 12.maijā pēc Vācijas kapitulācijas saņemts gūstā. Divas nedēļas ik dienu bijusi trauksme un kratīšana. Atņēma visu, tikai katliņu un alumīnija karoti varēja paturēt.
28.maijā kopā ar citiem leģionāriem no Vaiņodes stacijas vagonos aizsūtīts tālu projām no Latvijas.
"Mūsu ešelons bija garš - 75 vagoni, kuros veda apmēram 3000 cilvēku. Bijām netālu no Japānas jūras, 400 kilometrus no Komsomoļskas," stāsta astoņdesmit vienu gadu vecais Arnolds Zariņš.
Neveiksminieku nošāva
Trīs mēnešus neviens no izsūtītajiem neesot zinājis, uz kurieni aizvesti. Lēģerī, kur nokļuvis Arnolds, 16 barakās izmitināti vairāk nekā 5000 cilvēki. Ukraiņi, krievi, īpaši daudz bijis kazahu, kas dzīvojuši divās barakās. Arī daudz latviešu. Uz citām barakām staigāt bijis aizliegts. Pat barakas otrā galā neesot varēts nokļūt, jo tā bijusi 50 metrus gara. Loga rūtis stikla vietā greznojuši auduma maisi. Baraku iemītnieki stingri uzmanīti ar suņiem, sardze stāvējusi dienu un nakti, rīkotas patruļas. Bēgt bijis pilnīgi bezcerīgi. Arnolds dzirdējis: ja kāds neveiksminieks mēģinājis to darīt, tad atvests atpakaļ un pārējo acu priekšā nošauts.
Izglāba matemātika
Arnolds pieteicies strādāt celtniecībā - cēlis mājas netālu no dzelzceļa stacijas. Izdzīvot bijis ļoti grūti, lai arī visi bijuši gados jauni cilvēki. Tos, kuri saslima, sūtīja uz 80 kilometru attālo Sovetskaju Gavaņu ārstēties. Daļa no turienes vairs neatgriezās. Bija tādi, kas nomira bada nāvē. Mirušos apraka speciāli šim nolūkam izraktā tranšejā, pavasarī uzdzina virsū zemi un visu nolīdzināja.
"Man laimējās. Brigadieris bija diezgan liels analfabēts, īpaši viņam nepadevās matemātika. Nezinu, kā viņš bija atradis mani - es viņam rēķināju darba uzdevumus. Par to es dabūju vairāk pārtikas. Tas mani paglāba no nāves, lai gan biju jau ieskaitīts īpaši novājināto grupā," atceras Arnolds. Papīra neesot bijis, rakstīšanai izmantotas iepakojumam paredzētās kartona kastes. No tām plēsa papīra sloksnes un uz tām veidoja grafikus.
Atnesto ūdeni izlēja
Arnolds uzskata, ka grūtākais tomēr bijis garais, nogurdinošais ceļš vagonā, kurā vajadzējis pavadīt vairāk nekā pusotru mēnesi, nevis dzīve barakās. Ūdeni deva tikai reizi divās dienās. Vagonā bija 40 cilvēki, laukā no tā laida tikai divus cilvēkus, kas ar mugursomām pienesa ūdeni. Ēdienreizēs baroja ar siļķi un sausiņiem. "Visi bija izslāpuši. Bija vasara, karsts laiks, vagoni sakarsuši. Cits citam spiedās klāt tā, ka izlēja atnesto ūdeni. Slāpes mocīja četras dienas, tad gan domāju, ka neizturēšu," apgalvo sirmais vīrs.
Naktī vagonos bijis aizliegts gulēt, jo notikušas apšaudes. Apsargi staigājuši pa vagonu jumtiem, dauzījuši tos un raidījuši šāvienus gaisā.
"Vienā naktī bija liela šaudīšanās. Laikam kāds mēģināja bēgt. Mēs jau neko nevarējām redzēt, jo vagonu logi bija aizrestoti. Tik tad, kad vilciens bija nonācis ceļa līkumā, pa nelielu spraudziņu varēja redzēt, cik gara ir rinda, un saskaitīt vagonus," apgalvo viņš.
Pēc improvizētas tiesas paziņots, kuri ir atbrīvoti. Ukraiņiem un krieviem, kas bija sagūstīti tajās teritorijās, kur bija vācieši, piesprieda 10 līdz 15 gadus. Viņš bezcerībā nodomājis, ka nekad vairs neatgriezīsies Latvijā. Vispirms nokļuvis celtniecības bataljonā Narvā, bet Latvijā atgriezies 1950.gada martā.
Uztraucas par mazdēliem
Atgriezies Latvijā, Arnolds iestājies kolhozā Ilzenē. Gandrīz desmit gadus nostrādājis par brigadieri. Tas, ka dienējis leģionā, radīja dažādus sarežģījumus darba gaitās un liedza strādāt ne tikai par brigadieri vien. Arī galdniecībā nostrādājis septiņus gadus, jo partija un valdība "šķībi" skatījusies pagātnes un arī tēva dēļ, kurš uzskatīts par tautas ienaidnieku. Nelīdzēja arī cenšanās strādāt pēc labākās sirdsapziņas un saņemtie goda raksti par uzcītīgu darbu.
Tik un tā uz amatiem vispirms pretendēja tie, kas nebija grēkojuši pret valsti. Arnolda vaļasprieks ilgu laiku bijusi trušu audzēšana - piedalījies izstādēs un saņēmis godalgas, arī darbošanās dārzā joprojām ir patīkama nodarbe. Dzīvesbiedre Ausma 31gadu nostrādājusi tirdzniecībā, strādājusi vēl tad, kad jau bijusi pelnītā atpūtā.
Citi var apskaust
Laulības gredzenus abi mija 1951.gada 8.decembrī bez plašām kāzām. Kopš tā laika Ausma un Arnolds ir kopā. Priekos un bēdās. Abi bijuši sabiedriski cilvēki, paticis kopīgi apmeklēt balles. Godā vienmēr cēluši darba tikumu un pienākuma apziņu. Vecumdienās galvenā izklaide ir sēņošana un ogošana, arī radu apciemošana.
"Lai Dievs katram dod tā nodzīvot kopā kā mums," secina Ausma. Zariņu ģimene visvairāk priecājas par mazdēliem Ediju un Mārtiņu, kuri jau uzsākuši patstāvīgas dzīves gaitas - Mārtiņam ir 19, bet Edijam - 23 gadi. Ausma un Arnolds mazdēlus uzaudzinājuši un izskolojuši. Tagad gaida telefona zvanus un nedēļas nogales, kad viņi brauks ciemoties uz Alūksni.
Ausma un Arnolds par dzīves grūtībām nesūdzas. Priecājas, ka dzīvo brīvā Latvijā. Viņi viens otru stiprina un ir blakus. Un tas ir pats galvenais.
"Citam citu ir jāciena. Nevar otram uztiept savu gribu, vai arī vienam jāprot pakļauties," ir vienisprātis Ausma un Arnolds. Viņi protot šādā ziņā mainīties lomām. Ausma uzskata, ka ģimenes dzīves groži jātur sievietes rokās - jāpavada un jāsagaida tuvinieki mājās, jāaprūpē un jāsamīļo. Ja šo amatu lieliski prot, tad laulību izdodas saglabāt mūža garumā.

Citu datumu laikraksti

  • Konkurss “Iepazīsti Alūksnes rajonu”

    Šodien publicējam konkursa “Iepazīsti Alūksnes rajonu” septītās kārtas jautājumus, ko sagatavojis Kalncempju tūrisma informācijas punkts, kā arī...

  • Dzīvo viss, kas mīlestībā dots

    Acīmredzot nav jābrīnās, ka steigas un stresa nomāktie cilvēki veldzi un atelpu meklē dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas sirsnības un mīlestības...

  • Popularizēs lietišķās mākslas mantojumu

    Alūksnes Tautas lietišķās mākslas studija “Kalme” kopā ar rajona mājturības skolotājiem vēlas apzināt rajona lietišķās mākslas mantojumu.Alūksnes...

  • Jāiesniedz gada ienākumu deklarācija

    Pamatojoties uz LR likumu “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” fiziskajām personām, kuras taksācijas gada laikā guvušas ienākumus no saimnieciskās vai...

  • Nodokļu parāds jānomaksā laikus

    Viens no valsts funkcionēšanas priekšnosacījumiem ir sekmīga nodokļu administrēšana. Nodokļu administrēšana un iekasēšana ietver sevī arī parādu...

  • Pagastā nodeg dzīvojamā māja

    Jaunalūksnes pagasta apdzīvotā vietā Tereški vakarrīt pulksten 4.56 dega vienstāva dzīvojamā māja “Miezāji”. Ugunsgrēkā cietusi 72 gadus veca...