Ministru gaidot...

Tas nenotika aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem. Tas bija tepat, kādā sādžā N. Kad tieši tas notika, tam patiesībā nav nekādas nozīmes.

Tas nenotika aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem.
Tas bija tepat, kādā sādžā N. Kad tieši tas notika, tam patiesībā nav nekādas nozīmes. Tas varēja notikt jebkur, jebkad. Lai atceramies kaut vai slaveno Nikolaja Gogoļa "Revidentu". Vai tad šodien tas ir zaudējis aktualitāti? Nu taču ne!
Tāpat šajā vēstījumā aprakstītais varēja notikt un varēja arī nenotikt. Šajā paradoksā arī ir visa sāls.
Būt vai nebūt
15 gadus tālajā nostūrī netraucēti vadītāja krēslu bija sildījis puisis ar latvisku vārdu Centis. Nu kāds vairs puisis, sen jau vīrs! Augstskolā viņš bija ieguvis zināšanas neienesīgā specialitātē, tāpēc drīz Centis pievērsās karjerai - sēdās pie administratīvās teritorijas vadības stūres. Protams, ne jau bez vēlētāju atbalsta. 15 gadus laikā labi viņš bija iezīmējis robežas, visi tās ielāgoja, tuvienē un tālienē daudzināja Centa vārdu. Un septiņus N sādžas brīnumus: neizbrienamos un neizcērtamos mežus, augsto pašnodarbinātības līmeni, mešanas sportu, vārnu blīvumu uz vienu kvadrātmetru apsildāmās platības, politisko ceļu trepes, azartspēļu biznesa iznesību un šo labo ziņu noturību. Kā Centis to spēja panākt, daudzi bija mēģinājuši noskaidrot. Bet šajā nostūrī visi jutās laimīgi. Tomēr nevienam tā arī nav izdevies uzzināt N sādžas fenomenu.
Cilvēks ar nodarbošanos "vadītājs" visiem patika. Izdarīgs, piemīlīgs, katram draugs un tomēr tāds, kas vienmēr izslīd starp pirkstiem un rīkojas negaidīti, ja to prasa paša krekls, kas vienmēr tuvāks. Tas taču tik cilvēciski! Tāds viņš bija. Reizēm vājš, tāds, kas pagriež arī otru vaigu, ja pa vienu ir saņēmis sitienu. Šādi piekāpjoties, viņš panāca vienreizēju efektu. Sak", nav māksla paklupt, māksla ir piecelties. Visi ar Centi gribēja draudzēties. Daudz bija skaudīgo, kas domāja, ka Centis ir veiksminieks un viss viņam dzīvē nācis pa blatam. Bet viņš pats zināja: bez centības nebūtu šodienas Centa. Un kāds tur blats mūsdienās! Ar smagu un rūpīgu ikdienas darbu viņš bija iekarojis autoritāti.
Priekšnieks mīlēja jokot par sava vārda "Centis" un ASV mazākās naudas vienības "cents" fonētisko sakritību. "Cents pie centa un beigās iznāk dolārs," kopā ar kolēģiem deputātiem, radiem un draugiem mēdza jokot Centis. Ar sava paša naudas krāšanu viņš aizrāvās tikpat stipri kā ar sādžas valdības naudas taupīšanu. "Es nešķiroju. Man sirds un dvēsele pieaugusi sādžai," mēdza teikt Centis. Prata viņš arī padotajiem prēmijas izmaksāt. Un tā iemantoja dāsna un taisnīga priekšnieka slavu.
Centa mēģinājumi iespiesties biznesā izrādījās neveiksmīgi. Nu nebija Centim tāda talanta, viņš bija un palika inteliģences pārstāvis. Par koku biznesu nekur daudz tālāk netika. Bet kur tad tiksi, ja uzticamākie strādnieki - sunīt"s un kaķīt"s? Jā, ar algotu darbaspēku te bija problēmas. Te katrs labāk izvēlējās būt kungs pats sev un nedarīt neko. Toties nebija slinki pabalstu prasīšanā. Taisnības labad jāsaka, ka negribējās arī Centim ieķēpāties par dziļu. Tas būtu pārāk riskanti. Tauta varētu nesaprast. Negribējās Centim arī pušu rauties, viņš saprata, ka jāizvēlas: nauda vai cieņa. Un viņš par dzīvi nesūdzējās. Kāds darbs, tāda alga. Un tā nebija maza, ja skaita klāt pateicīgos, kas par Centa labvēlību dāsni virināja makus. Pietika iztikšanai, pietika nebaltām dienām (neticiet tiem, kas saka, ka priekšnieki asarām netic).
Bet ne jau naudā laime! Galvenais - būt neaizstājamam cilvēkam. Būt vajadzīgam Kārlim un Ansim, Justīnei un Vincentam, un... vēl pāris dučiem... draugu, kolēģu. Tie visi ir savi cilvēki dažādās biznesa un politikas nozarēs. Daudz ko Centis savā priekšnieka mūžā bija pārcietis, izturējis. Viņš nudien zināja, kā rūdījies tērauds. Divas sabiedriskās iekārtas un vairāku partiju diktātu viņš bija pārdzīvojis. Kopā ar tautu viņš bija gūlies un cēlies, dziedājis un raudājis, gājis kopsolī un vienotā frontē, visus labos aizsākumus viņš bija atbalstījis. Ne vienmēr ar naudu, bet morāli - katrreiz. Un viņš pārdzīvotu vēl vienu revolūciju, ja vien...
Milža varā
... jau pirms laba laika pie apvāršņa parādījās sēru vēsts - mazās teritorijas grib apvienot lielākās guberņās. Sākumā visi mazie priekšnieki, ieskaitot Centi, to uzskatīja par joku. Vienīgi lielo miestu vadītāji berzēja rokas. Bet sādžu priekšniekiem no tā labuma nebija. Vēlāk, izjūtot spiedienu no augšas, sādžās sāka intensīvi pretoties, rakstīja petīcijas. Tas nelīdzēja. Tā diena tuvojās. Sādžu vadītāji jau sprieda, vai labāk nebūtu savienoties labprātīgi.
Centis saņēma ziņu, ka it kā jau rīt pie viņa vai kaimiņu sādžas priekšnieka uz sarunām atbraukšot pats ministrs. Par to domājot, sirds viņam tirpa. Ko darīt? Kļuva skaidrs, ka reforma ir neizbēgama. Vai Centim jaunizveidotajā guberņā atradīsies "krēsls"? Droši vien arī citu sādžu stūrmaņi uz to cer. Ja nu ministrs citiem dod priekšroku? Ko tad Centis darīs? Ko vēl viņš šajā dzīvē prot?
Un Centis saprata, ka neko citu sen vairs neprot. Viņa dzīves aicinājums ir būt vadītājam. Līdz pensijai vēl tālu, bet zaudēt sabiedrisko stāvokli nozīmētu zaudētu pašcieņu. Ko nu par to! Tas nozīmētu zaudēt visas vietējās sabiedrības cieņu un savu ietekmi šajā sabiedrībā! Nē, to Centis negribēja... Lai būtu mazāk sāpīgi, varbūt pašam jāiesniedz atlūgums... un jābrauc uz Īriju sēnes lasīt, ja te palikšanas vairs nebūs.
Viņš zvanīja kaimiņu sādžas priekšniecei Melānijai un pauda satraukumu. Arī tā bija nobažījusies par savu nākotni, bet neslēpa, ka cer turpināt karjeru. Jau esot pārgājusi citā partijā.
Ar tādām rūgtām domām mājās pārnākdams, Centis nevarēja vien aizmigt. Ilgi viņš grozījās gultā. Sieva to nespēja izturēt, paņēma savu spilvenu un aizgāja gulēt uz dīvāna otrā istabā. Ar mokām Centis aizmiga pret rītu un redzēja viedu sapni.
...pie durvīm kāds klauvēja. Centis viegli un iedvesmas pils traucās atvērt, bet durvju spraugā ieraudzīja... milzi. Tas sēca, rūca un gribēja tikt iekšā. Centis izmisis pūlējās kliegt, bet viņam nebija balss. Viņš spieda ciet durvis, bet milzis bija stiprāks. Tas, kājas smagi likdams un dimdinādams, neaicināts nāca iekšā istabā. Centis atkāpās, bēga. Milzis gāja pakaļ un ķēra Centi gluži kā tādu nieka knisli, ko gribētu saberzt starp savām milža plaukstām. Centis juta, ka spēki izsīkst, ka kājas nenes. Milzis teju jau bija viņu notvēris... Abu satikšanās kļuva neizbēgama.
Tajā brīdī Centis pamodās. Viss mirka sviedros. Jāiet uz darbu, jāsasauc deputāti, jāatkāpjas no amata... Bija uzaususi diena. Itin bāla. Tā likās Centim. Sievas pasniegtā kafija negaršoja, biezpiens bija rūgts, bet zemeņu ievārījums pliekans. "Kas tad nu? Nav apetītes? Gripu noķēris, vai?" uztraucās sieva. "Droši vien vakar atkal dzēris. Cerams, pēc darba," pa vidu vecākiem ar komentāru iespraucās pusaudze meita.
Un tad nu Centim reiz bija gana. Viņš trieca kulaku galdā. Tējkarotes aizlidoja pa galdu, tasītes dejoja baletu, bet kāda krūze ar kaucošas mīnas dvesienu nokrita zemē un sašķīda gabalos. "Izlepušas," kliedza Centis. Un tad viņš ģimenei paziņoja, ka aiziet. No darba. Un aizbrauc no valsts. Emigrē. Sieva un meita neteica ne vārda, viņas nokāra galvas. Pēc brīža dzīvesbiedre, maigi glāstot vīra roku, iečukstējās: "Vai tad tiešām ir tik slikti?" Centis pavērās sievā asaru pilnām acīm. Un neteica neko.
Aiz slēgtām durvīm
Pašā rīta agrumā sanāca kopā vēlētā vietvara. Nezin kur par šo sapulci bija uzzinājusi vietējā avīze un vietējais radio, taču viņu pārstāvjus no sanāksmes telpas izraidīja. "Viņi jau neprot ne rakstīt, ne runāt. Vēl tādā atbildīgā brīdī! Lai tad labāk klusē," noburkšķēja Centis un aizslēdza durvis. No iekšpuses.
"Nu, tā. Pie mums brauc ministrs," iesāka Centis, "godīgi sakot, es jūtos tā, ka gribas visam atmest ar roku un uzrakstīt atlūgumu. Gribu aiziet ar godu. Esmu nopelnījis." To teikdams, viņš bija piesarcis un saujā žņaudzīja kabatlakatu. Kolēģi iebilda. Kā tad tā, kā Centis to paskaidrošot vēlētājiem! Bet viņš iekarsa: "Vēlētājiem te maza teikšana!" Lai deputāti nespēlējot teātri! Te vispār neesot runa par tautu, bet par skābiem kāpostiem valdībā.
Deputāti nerimās. Cits pēc cita viņi cēlās kājās un slavēja Centa centību, labos darbus, devumu tautai, partijai un dzimtajai zemei. "Nu kā mums trūkst? Putnapiena un debesmannas! Naftas vai gāzes vada! Spirta rūpnīcas! Vairāk nekā. Uzcelsim! Ministrs to saprot. Tauta novērtēs. Ja vajadzēs, pāriesi citā partijā. Tik vien darba!" Centi mierināja deputāti, cenšoties pierunāt palikt krēslā, sagaidīt ministru un tad arī izlemt - palikt vai mest plinti krūmos. Ja nu Centis ministram iepatīkas, tad ir cerības tikt par vietvaldi jaunajā guberņā. Savukārt draugus Centis varēšot ņemt par palīgiem algotā darbā. "Tauta un draugi ātri aizmirst tos, kas zaudē varu. Neciena, pat nesveicina," Centim līdzjūtīgi savu pieredzi klāstīja viņa vietnieks, vecāks vīrs, kas senāk - vēl pirms Centa - bija ieņēmis viņa krēslu.
Centis sasparojās. "Bet par algām tak skaidrības vēl nav. Kas tās noteiks jaunajiem guberņas pārvaldniekiem? Paši vai ministrs?" iebilda Centis. Neko darīt, prātoja deputāti, nāk jauni politiski spēki, mainās kārtība. Mainās vadītāji..., nē, vecajiem vadītājiem neesot nekādas vainas. Sevišķi tiem, kas ar rūdījumu, kurus laika zobs pārbaudījis. Deputāti runāja un runāja... Bet vienotu koncepciju tā arī neizdevās noskaidrot. Viens teica, ka vajagot ministram izkurināt pirti un nopērt viņu uz lāvas, pacienāt ar kārtīgu lauku ēdienu un dzērienu. Bet Centis iebilda, ka šitais vecais numurs laikam vairs neies cauri. "Nevar būt!" cits caur citu kliedza deputāti, "ministri joprojām ir tikai cilvēki, nevis roboti."
Un radās Centim šaubas, vai gaidāmā reforma jau nav iecirtusi plaisu viņa sādžā. Jau sašķobījušies pavalstnieku prāti, jau ieklausās citādās vēsmās. It kā tās pašas vecās būtu bijušas sliktas.
Saruna ar krēslu
... aizgāja deputāti, aizvēra aiz sevis durvis. Palika Centis savā kabinetā viens, ministru gaidot. Ausīs skanēja dziesma: "Kā man būt, nu, kā man būt. Kā nepagurt..." Viņš jutās noguris un reizē pārspīlēti možs. Jāiztur! Jāsagaida... atrisinājums. Centis apsēdās savā krēslā un neviļus sāka sarunu ar to. "Ko, brāl, saki, vai mans laiks jau garām?" skaļi vaicāja Centis, glāstot krēsla atzveltni. Ko tikai mēs abi neesam pārcietuši. Visādus laikus... Nopūtās Centis, iečīkstējās krēsls. "Tevi gan es nevienam neatstāšu. Ņemšu līdzi... kaut vai uz Īriju. Bet, ja nevarēs citādi, tad pēdējā darba dienā tevi salauzīšu. Lai izmet kopā ar mani kā nederīgu, savu laiku nokalpojuši lietu," čukstēja Centis. Un viņš jutās manāmi labāk.
Atvērās durvis. Pa tām ienāca ministrs... Centis valdzinoši pasmaidīja un drudžaini sāka meklēt kabatā savu vizītkarti. Lai iedotu ministram. Par piemiņu, bet, kas zina, varbūt aiz gara laika piezvanīs un piedāvās kādu amatu. Tas notiks tad, ja saruna izdosies. Bet Centis juta - jāizdodas! Citas izejas nebija. Tauta tomēr ir ar viņu. Lai tā Melānija cer pārspēt Centi. Velti! Viņš nepadosies. Tik daudz darba Centis bija ieguldījis, lai izveidotu mīlestības pilnas attiecības ar savu pārvaldāmo teritoriju un tās iemītniekiem, ar savu vadītāja krēslu. Viņš bija gatavs apēst pudu sāls kopā ar jauno ministru... Jaunais realitātes šovs Centa dzīvē bija sācies.

Citu datumu laikraksti

  • Rīkos filozofisku diskusiju

    Bejas interešu klubiņa “Pīlādzis” dalībnieces 22.janvārī pulksten 12.00 filozofiskā diskusijā dalīsies pārdomās par tēmu “Logs”.Bejas interešu...

  • Rosinās pārcelt darbdienas

    Lai efektīvāk izmantotu darba laiku, šodien valdība lems par vairāku 2004.gada darbdienu pārcelšanu.Lai efektīvāk izmantotu darba laiku, šodien...

  • Vēlas zināt iedzīvotāju viedokli

    Ministru kabineta komitejas sēdē apstiprināts Ekonomikas ministrijas projekts “Latvijas rūpniecības attīstības pamatnostādnes”.Ministru kabineta...

  • Pirmais sarunu raunds - neizšķirts

    Pašvaldības: piekrīt novada veidošanai ar nosacījumiem.Pašvaldības: piekrīt novada veidošanai ar nosacījumiem Pašvaldību vadītāju sarunas ar...

  • Gada kukainis 2004 - zilspāre

    Latvijas Entomoloģijas biedrība par 2004.gada kukaiņiem izvēlējusies zilspāres, kurām šogad būs veltīti vairāki izglītojoši pasākumi.Latvijas...

  • Piedāvā kultūras un atpūtas pasākumus

    Koncerti. 17.janvārī pulksten 18.00 Alūksnes rajona Apes tautas namā - Apes jauktā kora 55 gadu jubilejas koncerts. Ballē (ar groziņiem) spēlēs grupa...