Mobilo strēlnieku bataljons 1994.gadā

Mobilo strēlnieku bataljona vēsturē 1994.gads ir spilgti ierakstīts ar dalību divās starptautiskajās taktiskajās mācībās. Vienības dzīves ciklā un dienesta gaitā tie bija divi veiksmes stāsti. Pirmajās mācībās mēs darbojāmies ar mērķi pierādīt savu varēšanu un panākt atbalstu, lai perspektīvā kļūtu par stipru kaujas bataljonu, kāds bija iecerēts vienības attīstības koncepcijā. Otrajās mācībās mūsu mērķis bija saistīts ar cerībām izcīnīt vietu un tiesības darboties miera uzturēšanas spēku “Baltbat” projektā. Taču neviena no šīm iecerēm nepiepildījās. Tās bija ilūzijas. Kaut gan mācību uzdevumus bataljona karavīri abas reizes izpildīja labi.
 
Pirmais veiksmes stāsts ”Ar sapni par stipru kaujas vienību”
Jaunais 1994. mācību gads bataljonā sākās ar pēkšņu un iespaidīgu izaicinājumu. Mēs saņēmām no Aizsardzības spēku vadības uzdevumu sagatavoties un februārī pārstāvēt Latvijas Nacionālos bruņotos spēkus kopējās Baltijas valstu armiju sauszemes spēku taktiskajās mācībās Igaunijā, Veru rajonā. Mācību organizāciju un vadību bija uzņēmušies mūsu sabiedrotie no Igaunijas. Tās tika organizētas uz Veru dislocētā Kuperjanova bataljona bāzes. Lietuvas armiju mācībās pārstāvēja mobilo strēlnieku brigādes “Dzelzs vilki” karavīri.

Uz kādu kara spēli aicināja igauņu kolēģi?
Lai gūtu pilnīgu sapratni šajā jautājumā, sākumā vajadzēja noskaidrot mācību uzdevumu. Tādēļ vispirms uzzināju, kāds bija mācību vadības nodoms un konkrēti kādi uzdevumi pirms mācībām un mācību laikā būs jāpilda Latvijas vienībai. Pēc tam apsvēru, ar kādiem laika un resursu ierobežojumiem ir jārēķinās un kādu atbalstu no kā mēs varēsim saņemt, kā arī kādi citi pasākumi un būtiskas stāvokļa pārmaiņas vēl jāņem vērā. Pēc šo jautājumu noskaidrošanas bija jāizlemj, kādi neatliekami darbi steidzamības kārtā bataljonā jāizdara.
Starptautisko taktisko mācību mērķis bija stiprināt Baltijas valstu armiju sauszemes spēku sadarbību teritoriālajā aizsardzībā pierobežas zonā ārkārtas stāvokļa apstākļos. Atjaunoto nacionālo armiju vēsturē tās bija pirmās kopējās militārās mācības.
Mūsu mobilo strēlnieku bataljona uzdevums bija uzņemt Alūksnē Lietuvas armijas vienību, kopējā maršā pārdislocēties uz mācību rajonu Igaunijas teritorijā un iekļauties baltiešu kopējā starptautiskajā vienībā, turpmāk darboties pēc Igaunijas Aizsardzības spēku vadības izstrādātā taktisko mācību plāna teritorijas aizsardzības kaujās starptautiskās vienības sastāvā.

Dalībnieku skaits –
ierobežots
Mācību dalībnieku skaits bija ierobežots. Kopumā ņemot, tās bija divpusējas bataljona līmeņa mācības, kurās Igaunijas vienība pārstāvēja “ziemeļnieku” spēkus, bet Latvijas un Lietuvas vienības veidoja “dienvidnieku” grupējumu un drīkstēja piedalīties spēlē ar vienu sauszemes spēku rotu katra, bez smagajiem ieročiem un kaujas tehnikas. Nopietns vērā ņemams ierobežojums bija arī laiks un meteoroloģiskie apstākļi. Pilnīga gatavība mācībām bija jāsasniedz līdz 15.februārim, tātad mūsu rīcībā bija pusotrs mēnesis. Togad ziema bija skarba. Bija jārēķinās ar zemām gaisa temperatūrām, dziļi sasalušu grunti un biezu sniega segu. Viens no ierobežojumiem bija saistīts ar valsts robežas šķērsošanu ar ieročiem un kaujas munīciju. Šis jautājums bija jāsaskaņo un jānokārto ar dokumentiem pie robežsargiem un muitniekiem. Savstarpējā sazināšanās mācībās tika paredzēta krievu un angļu valodā.

Izmaiņas gada plānā
Raksturojot atbalsta iespējas, Aizsardzības ministrija deva mums “zaļo gaismu” visās loģistikas jomās un garantēja pēc mūsu pieprasījuma ar saprāta robežās pamatotiem aprēķiniem mācībām nepieciešamo tehnisko un materiālo nodrošinājumu.
Krasas izmaiņas skāra bataljona 1994. mācību gada plānu. Tagad fokusā pēkšņi nonāca starptautiskās taktiskās mācības. Visas bataljona aktivitātes pagriezās pavisam citā plaknē. Mācību gada plānu nācās būtiski pārstrādāt. Sakarā ar jauno uzdevumu steidzami vajadzēja informēt rotu un dienestu vadošo personālu, sazināties ar igauņu Kuperjanova bataljona vadību un saskaņot jautājumus par sadarbību, izdarīt grozījumus apakšvienību un dienestu darba plānos, aprēķināt starptautiskajām mācībām nepieciešamos resursus un laikus iesniegt pieteikumus to saņemšanai.

Kā vērtējām savu gatavību spēlei?
Pēc uzdevuma noskaidrošanas, lai tiktu pieņemti pamatoti lēmumi, izvērtējām esošo stāvokli. Apsverot ārējo faktoru ietekmi, vispirms bija jārēķinās ar austrumkaimiņvalsts armijas tuvo klātbūtni un pastiprināto interesi par baltiešu kopējām aizsardzības aktivitātēm pierobežas zonā. Politiķi no Petseru un Abrenes rajoniem vēl atteikušies nebija. Mācības bija ieplānotas Igaunijas austrumu robežas tuvumā. Par savas vienības pretdiversiju drošību vajadzēja parūpēties.
Toziem bija jārēķinās ar dzīvošanu teltīs ekstremāli aukstas ziemas apstākļos. Nedrīkstējām pieļaut karavīru apsaldēšanos vai masveida saslimšanas ar infekciju slimībām ne pirms mācībām, ne arī mācību laikā.
Mūsu stipro pusi veidoja vēl 1993.gadā sagatavotās divas taktiskās grupas: pastiprinātā vieglo kājnieku rota un spēcīga atbalsta komanda pastāvīgajā dislokācijas vietā. Mācību rajons bija tikai 40 kilometru attālumā no bāzes Alūksnē. Stundas laikā tas bija ar autotransportu sasniedzams. Apvidus bija pazīstams. Tā topogrāfiskās kartes bija mūsu rīcībā. Uzņēmējvalsts garnizona infrastruktūra bija labi attīstīta, un to varējām izmantot savam atbalstam. Igaunijas iedzīvotāju un karavīru attieksme pret mums bija labvēlīga un draudzīga.
Savukārt vājo pusi veidoja ziemas apstākļiem nepiemērotais karavīru apģērbs, apavi, ekipējums un aprīkojums nometnes iekārtošanai apvidū, kā arī vēl nepietiekama vieglo kājnieku rotas saliedētība vienlaicīgai darbībai aizsardzībā vai uzbrukumā visas rotas sastāvā ziemas apstākļos. Par to nebijām aizmirsuši. Atbilstoši uzdevumi bija iekļauti bataljona 1994.gada mācību plānā. Tagad tos nācās izpildīt intensīvi pusotra mēneša laikā, kas bija pilnīgi iespējams.

Jauna pieredze
Jauna lieta mums bija vadības organizācija un nodrošināšana no starptautiskas vienības štāba. Kā tas process mācībās notiks, 1994.gada janvārī vēl pilnas skaidrības nebija. Pašsaprotami izpalika komunicēšanās angliski - tai mēs atvēlētajos termiņos gatavi nevarējām būt. Angļu militāro valodu protošu karavīru mūsu vienībā nebija. Arī tādas īpašas prasības sarunāties komandieru starpā tikai angliski izvirzītas netika. Taču jau sapratām, ka bez angļu valodas mums armijā pavisam drīz vairs neiztikt.
Aizsardzības spēku komandiera doto operatīvo uzdevumu 1994.gada februārī starptautiskajās taktiskajās mācībās bataljons izpildīt bija spējīgs. Lai nodemonstrētu mācībās augstāku spēju un prasmju līmeni, vajadzēja veikt vēl dažus papildu sagatavošanās darbus. Laika šo darbu izpildei bija pietiekami.
 
Kā veidojām un sagatavojām komandu?
Starptautiskajās taktiskajās mācībās Igaunijā nolēmu piedalīties ar pastiprināto strēlnieku rotu, kura 1993.gadā bija sagatavota un spējīga autonomi darboties kā vieglo kājnieku taktiskā grupa.
Strēlnieku rotas komandierim virsleitnantam Aivaram Vizulim tika uzdots sagatavot savu apakšvienību saliedētai rīcībai uzbrukuma un aizsardzības kaujās ziemas apstākļos. Rota intensīvi trenējās un vingrinājās, manevrējot uz Alūksnes ezera. Ezers bija cieši aizsalis, to klāja bieza sniega kārta. Tas bija apmācībām rotas sastāvā ideāls mācību lauks. Karavīri vingrinājās, pārvietojoties uzbrukumā pirmskaujas un kaujas kārtībā kājām un uz slēpēm. Aizsardzībā rota mācījās pareizi iekārtot apvidū rotas aizsardzības punktu un izveidot blīvu automātisko ieroču uguns sistēmu. Līdz starptautisko mācību sākumam rota tām bija pilnībā gatava.
Pēc mūsu pasūtījuma augstākstāvošā vadība nodrošināja visu mācībām nepieciešamo. Pateicoties mantu dienesta priekšnieka leitnanta Aivara Ratmaņa aktivitātēm, karavīri tika apģērbi siltos lauka formas tērpos un ziemas apstākļiem piemērotos zābakos, saņēma vajadzīgo ekipējumu, baltus maskēšanās kostīmus un pārnēsājamos sapieru darba instrumentu komplektus. Rota sagatavoja pielietošanai slēpes, saņēma mācību munīciju un kaujas imitācijas līdzekļus.

Izpalīdz igauņu kolēģi
Apgādes un transporta rotas komandierim leitnantam Aināram Ozoliņam tika uzdots sagatavot uz mācībām nepieciešamo autotransportu un nodrošināt bataljona apgādi, apakšvienībām atrodoties divās dislokācijas vietās. Strēlnieku rotas atbalsta, apgādes un transporta grupu vadīšana mācību rajonā Igaunijā tika uzdota tehniskā nodrošinājuma dienesta inženierim majoram Oļegam Savčenko.
Lai paaugstinātu strēlnieku nodaļu vadības kapacitāti, vienojāmies ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektoru pulkvedi Valdi Matīsu par kadetu dalību mācībās viņu studiju interesēs. Strēlnieku nodaļu komandieriem par dublieriem tika nozīmēti vecāko studiju kursu kadeti.
Līdz mācību sākumam visi sagatavošanās jautājumi tika atrisināti, izņemot nodrošinājumu ar mobilajiem elektroniskajiem sakaru līdzekļiem un binokļiem. Mācību rajonā mums izlīdzēja igauņu kolēģi, jo pie viesu apakšvienībām viņi bija nozīmējuši sadarbības virsniekus ar rācijām.
Sakariem ar Aizsardzības spēku galveno štābu Rīgā mūsu rīcībā uz mācību laiku tika atsūtīta mobilā radiostacija ar apkalpi no štāba bataljona. Aizsardzības spēku vadību mācībās pārstāvēja galvenā štāba virsnieks pulkvežleitnants Andrejs Galviņš.

Kā notika kara spēle?
Baltijas valstu pirmās starptautiskās taktiskās mācības Igaunijā notika trīs dienas - no 1994.gada 19. līdz 21.februārim. Tās vadīja Igaunijas Aizsardzības spēku galvenā štāba priekšnieks pulkvedis Sirels.
Dienu pirms mācību sākuma pie mums Alūksnes garnizonā ieradās lietuviešu “Dzelzs vilku” vienība, kuru mēs sirsnīgi uzņēmām ar gardām pašceptām smalkmaizītēm un kafiju. Lietuviešu karavīriem no Panevēžas aukstajos laika apstākļos un “Kamaz” veida kravas automobiļos ceļā līdz Alūksnei nācās pavadīt samērā daudz laika, tāpēc par viesmīlīgo sagaidīšanu, cienastu ar karsto kafiju un siltajām kazarmām viņi bija ļoti priecīgi.
Nākamajā dienā pēc kopējām brokastīm līdz ar gaismas iestāšanos devāmies uz Veru. Mūsu vienību kopējā apmēram divus kilometrus garā kolonna uz Pleskavas šosejas izskatījās, no militārā viedokļa raugoties, skaisti un iespaidīgi. Latvijas-Igaunijas robežu šķērsojām Veclaicenes robežkontrolpunktā bez aizkavēšanās un stundas laikā sasniedzām galamērķi.
Veru iepriecināja mūs ar saulainu ziemas rītu un salu zem mīnus 20 grādiem. Mūs sagaidīja no igauņu vienības par sadarbību atbildīgie projektvirsnieki. Viņi rūpējās par viesu vienību uzņemšanu, karavīru izmitināšanu kazarmās, tehnikas izvietošanu parkos un bija kopā ar mums kā pirmās kontaktpersonas līdz mācību beigām.

Igaunijas kolēģu pieredze
Pirmajā mācību dienā iepazināmies ar mācību vadību un Kuperjanova bataljonu, saņēmām mācību dalībniekiem domātos mācību dokumentus, noskaidrojām mācību uzdevumus un veicām apvidus rekognoscēšanu (izlūkošanu un izvērtēšanu) savā operatīvās darbības rajonā rotas aizsardzības punkta un lauka nometnes iekārtošanai. Pēc uzdevumu saņemšanas, stāvokļa noskaidrošanas un atbilstošu lēmumu pieņemšanas majors Oļegs Savčenko un virsleitnants Aivars Vizulis kopā ar savu apakšvienību komandieriem izstrādāja rīcības plānus un sagatavoja apakšvienības nākamās mācību dienas uzdevumu praktiskai izpildei apvidū. Pirmā nakšņošana bija paredzēta kazarmās.
Ievēroju, ka kazarmas Veru garnizonā jau bija labi izremontētas, apkurei uzstādīta moderna autonoma apkures sistēma, ieviesta nacionālajām tradīcijām atbilstoša ēdināšana, štāba darbā jau tika pielietota kompjūtertehnika un moderna biroja tehnika. Mūsu bataljonam tādas nebija. Šķiet, kājnieku vadu komandieru amatos viņiem bija iecelti jauni un labi izglītoti Somijas armijas virsnieki. Manā skatījumā, tas bija pareizs jaunāko virsnieku “nekomplekta” problēmas risinājums.

Aizsardzības pozīcijas –
no sniega
Otrā mācību diena sākās ar pulcēšanos pēc trauksmes signāla un vienību pārvietošanu uz operatīvajiem darbības rajoniem. Strēlnieku rota iekārtoja aizsardzības punktu mācību vadības norādītajā teritoriālās aizsardzības sektorā. Vajadzēja iekļauties pavēlē dotajā termiņā un četru stundu laikā izveidot drošus ierakumus. Mūsu karavīriem tā bija laba skola. Zeme bija sasalusi, un grunts - cieta kā akmens. Laužņi liecās, lāpstas lūza, laiks skrēja, bet grunts nepadevās. Ierakties, kā nākas, nevienam neizdevās. Karavīri nogura un aizmirsa par maskēšanos. Pēc divu stundu darba rotas komandieris ziņoja par situāciju. Rota joprojām atklāti gulēja uz kaujas lauka. Bija pienācis laiks brokastīm. Nolēmām pēc brokastīm zemes rakšanas darbus pārtraukt un aizsardzības pozīcijas izveidot no sniega. Tāpat, kā to darījām mācībās uz Alūksnes ezera. Sniega bija daudz, karavīri trenēti. Kad mācību vadība kopā ar ārvalstu militārajiem atašejiem ieradās vērtēt rotas aizsardzības punktu, tas izskatījās iespaidīgi, un rota saņēma pirmo uzslavu.

Izspēlē dažādas taktiskās situācijas
Labu lauka skolu todien guva arī mūsu vienības pārtikas grupa. Jautāju pārtikas dienesta priekšniekam: “Kas būs karavīriem brokastīs?” Viņš lietišķi noziņoja: “Būs maizīte, sviestiņš, oliņas un kafija.” Pie sevis nodomāju: nu, nu, labu apetīti, zēni! Pēc neilga laika pārtikas dienesta priekšnieks bija klāt ar jautājumu: “Komandier! Ko darīt? Maizi, sviestu, olas pat ar cirvi nevar sacirst!” Izskaidroju, kāpēc ziemā lauka apstākļos karavīriem dod “sauso” uzturu, kas salā nesasalst. Nācās steidzami atgādāt uz aizsardzības pozīcijām mobilo lauka virtuvi un izvārīt karavīriem putru.
Līdz pusdienu laikam “dienvidnieku” strēlnieku rotu sektoros tika izspēlētas dažādas taktiskās situācijas aizsardzības kaujā. Pretinieka lomā izlūkošanā un uzbrukumā darbojās “ziemeļnieki” - igauņu vienības karavīri. Pēc pusdienām strēlnieku rota sakārtoja mācību vietu un devās uz lauka nometni. Nometnē taktiskās aktivitātes turpinājās, darbojoties sardzēs, patruļās un diversantu apkarošanas grupās. Rotas komandieris saņēma uzdevumu nākamajai mācību dienai darbībai pretuzbrukumā. Rota gatavojās nakšņošanai teltīs un rīcībai uzbrukuma kaujā. Naktī cīnījās ar diversantiem.

Notikumu fokusā – strēlnieku rota
Lauka nometne majora Oļega Savčenko vadībā bija iekārtota laikus un priekšzīmīgi. Pēc iekārtošanas to apmeklēja mācību vadītāji, preses un mediju pārstāvji, militāro atašeju grupa, un visi ar atzinību novērtēja to kā paraugnometni. Prasmīgi bija izvēlēta nometnes vieta, uzstādītas apsildāmās teltis, karavīru izmitināšanai sagatavotas saliekamās gultas ar matračiem, darbojās lauka virtuve un ēdnīca, pastāvīgā gatavībā bija medicīnas punkts. Pārdomāti bija iekārtota autotransporta stāvvieta un izlikti posteņi nometnes apsardzei.
Trešajā mācību dienā notikumu fokusā bija strēlnieku rota. Tai nācās daudz manevrēt nepazīstamā šķēršļotā apvidū, pārvietoties pirmskaujas un kaujas kārtībā dziļā sniegā, nezaudējot orientierus un uzbrukuma virzienu, kā arī sabiedroto lietuviešu rotas flangu. Pretuzbrukuma kaujas kulminācijas punktā cīņā tika ievadīts slēpotāju vads virsseržanta Andra Baumaņa vadībā. Pretinieka lomu pret mūsu slēpotāju vadu spēlēja igauņu karavīru grupa. Viņi vingrinājās atkāpšanās cīņā, manevrējot kaujas laukā un sadarbojoties pa pāriem. Mācību vadība vēroja karavīru darbību no novērošanas punkta. Visu uzmanība bija piesaistīta baltajos maskkostīmos tērpto slēpotāju samērā ātrai virzībai pa sniega pilno lauku, manevrējot un pielietojot šaujamieročus. Ziņkārīgam un neitrālam skatītājam šī aina varēja būt iespaidīga un aizraujoša. Man kā komandierim bija skaidrs - ja šaušana notiktu ar kaujas patronām, slēpotāju vada zaudējumi atklātajā apvidū bez smago ieroču atbalsta, bez bruņu un blīva maskējošo dūmu aizsega būtu bijuši lieli.

Maršē līdz robežai
Kamēr strēlnieki cīnījās kaujas laukos, tikmēr lauka nometne tika slēgta. Apgādes un transporta apakšvienību grupa atgriezās Veru garnizonā un gatavojās atpakaļceļam uz Alūksni.
Karaspēle noslēdzās ar mācību vadības galīgo ziņojumu par starptautisko taktisko mācību rezultātiem, ar secinājumiem par turpmāku ciešāku sadarbību un priekšlikumu - nākamajās kopējās taktiskajās mācībās tikties Lietuvā.
Mēs pateicāmies igauņu kolēģiem par sirsnīgo uzņemšanu un viņu augsti profesionālo ieguldījumu kopējo taktisko mācību organizēšanā un to kompetentā vadīšanā. Atvadījāmies ar pārliecību, ka esam ielikuši vienu stabilu stūrakmeni Baltijas valstu sauszemes spēku kopējās kaujas vienības izveidei. Atpakaļceļā līdz Latvijas-Igaunijas robežai maršējām kopā ar lietuviešu vienību.

Ko mums deva šī karaspēle?
Mobilo strēlnieku bataljons Aizsardzības spēku vadības uzticēto atbildīgo uzdevumu - pārstāvēt Latvijas Nacionālos bruņotos spēkus Baltijas valstu armiju sauszemes spēku kopējās taktiskajās mācībās Igaunijā - bija izpildījis godam un ar labiem rezultātiem. Bataljona pastiprinātā strēlnieku rota, sagatavota patstāvīgai operatīvajai darbībai kā mobila vieglo kājnieku taktiskā grupa, pierādīja savu varēšanu un rīcībspēju pierobežas teritorijas aizsardzības kaujās starptautiskas vienības sastāvā ekstremālos laikapstākļos.
Bataljona štāba, apgādes un transporta apakšvienības bija savu uzdevumu augstumos un pilnībā nodrošināja atbalstu savām vienībām, darbojoties starptautisko taktisko mācību laikā divās dislokācijas vietās ciešā sadarbībā ar Lietuvas un Igaunijas armiju vienībām, nodrošinot lietuviešu vienības uzņemšanu Alūksnes garnizonā. Kopumā starptautiskās taktiskās mācības būtiski veicināja bataljona kaujasspēju paaugstināšanu un visu karavīru profesionālo izaugsmi.
Mobilo strēlnieku bataljonam izveidojās labas attiecības un sadarbība ar igauņu Kuperjanova bataljonu un lietuviešu “Dzelzs vilku” vienību. Mēs visi bijām par turpmāku ciešāku sadarbību līdz pat kopējas baltiešu sauszemes spēku kaujas vienības izveidei un saskatījām, ka tieši mūsu nacionālās vienības, kas piedalījās starptautiskajās mācībās Igaunijā, varētu veidot nākotnē kopējo baltiešu sauszemes spēku kaujas vienību. Ar tādiem rezultātiem un cerībām bataljona vienības atgriezās mājās un pārskatīja turpmākos uzdevumus 1994. mācību gada plānā.

Mācības - veiksmes stāsts
Bataljons nonāca NATO valstu militāro speciālistu pastiprinātas intereses laukā. Lai iepazītos ar bataljonu, 1994.gada aprīlī Alūksnē ieradās liela grupa NATO valstu virsnieku. Mēs prezentējām savu bataljonu, stāstījām par iecerēto turpmāko attīstību, apspriedām sadarbības iespējas NATO programmā “Partnerattiecības mieram”. Šādai sadarbībai jau gatavojāmies. Bataljona komandieris 1993.gada septembrī piedalījās NATO un Austrumeiropas valstu armiju civilmilitārās sadarbības mācībās Norvēģijā. Bet 1994.gada februārī – martā bataljona virsnieki leitnants Ainārs Ozoliņš un leitnants Juris Meržans bija mācību komandējumā miera uzturēšanas spēku Dānijas vienības sastāvā Bosnijā. Maijā bataljonā ieradās un ar mums detalizēti iepazinās Dānijas Aizsardzības ministrijas delegācija. Mēs bijām pārliecināti, ka tagad strauji attīstīsimies līdz pilnam kaujas sastāvam, kā to paredzēja bataljona projekts un attīstības koncepcija.
Pēc dāņu inspektoru vizītes saņēmām uzdevumu otrajām Baltijas valstu armiju kopējām taktiskajām mācībām Lietuvā.

Sapnis par ābeļdārzu ezera krastā
Gatavojoties kārtējām starptautiskajām mācībām nebijām aizmirsuši par bāzes attīstību Alūksnes garnizonā. Arhitekta Laimoņa Šmita vadībā Rīgas Tehniskās universitātes studenti izstrādāja Alūksnes karapilsētiņas attīstības projektu. Risinājām jautājumu par spiedvada izbūvi, jo steidzami vajadzēja likvidēt kanalizācijas ūdeņu noplūdi Alūksnes ezerā. Nepieciešama bija arī jauna katlumāja. Tajā gadā panācām 7. Siguldas kājnieku pulka kazarmu ēku iekļaušanu kultūrvēsturisko objektu sarakstā. Bijām stingri izlēmuši ēkas restaurēt, vadoties pēc pamatprojekta, un atjaunot kazarmas un teritoriju tādā risinājumā, kāds tas bija līdz 1940.gadam. Bija iecere arī par gaisa satiksmi starp Alūksni un Rīgu ar mazās aviācijas lidmašīnām. Sadarbībā ar Spilves lidlauka priekšnieku Vilni Zaķi izplānojām un veiksmīgi realizējām pirmo izmēģinājuma lidojumu.
Bataljona izmitināšanai Alūksnes pilsētā 40 hektārus liela teritorija nebija nepieciešama. Mans nodoms bija pirms ierakstīšanas zemesgrāmatā teritorijas robežas optimizēt un vismaz 20 hektārus zemes nodot pilsētas attīstībai. Šo ideju apspriedām ar Aizsardzības spēku komandieri viņa vizītes laikā bataljonā. Doma bija zemi Pleskavas ielas labajā pusē piedāvāt bataljona virsniekiem un instruktoriem privāto māju būvēšanai, bet krasta joslu gar ezeru paplašināt līdz 40-50 metriem, 7. Siguldas kājnieku pulka pieminekļa vietu savienot ar pilsētas parku un ezermalā atjaunot ābeļdārzu, kāds tas bija līdz 1940.gadam. Šīs ieceres realizēt neuzspēju.
(Turpmāk – vēl)

— Ēriks Melnis, Mobilo strēlnieku bataljona komandieris no 04.12.1992. līdz 04.08.1994., militāro zinātņu doktors, atvaļināts pulkvedis

Citu datumu laikraksti