Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Mums atvēlētais laiks

Pagājušajā nedēļā mūžībā aizgāja pasaules ceļotājs Jānis Vaišļa, šonedēļ miris izcilais mūziķis un daudzu bērnībā iemīļotās filmas “Labirints” aktieris Deivids Bovijs. Manai draudzenei kāds jautājis – kas tad tas Vaišļa tāds bija? Cilvēks jau vien bija - gluži kā mēs visi. Visi atnākam un aizejam – vienalga, cik mājās sēdējuši vai cik valstis apceļojuši. Ne es pazinu Vaišļu, ne kādu citu slavenību, bet, kad šie zināmie cilvēki aiziet mūžībā, – pārņem kaut kāda steigas izjūta... Tev šķiet, ka jāpasaka viss, kas uz sirds, tiem, kurus mīli. Nevar atlikt uz rītdienu izrunāšanos, nevar atlikt uz rītdienu satikšanos. Var arī nepienākt tāda rītdiena. Kad mēs saskaramies ar kāda aiziešanu, mums šķiet, ka mēs gan sāksim dzīvot – ne mirkli vairs nekavēsim, sapratīsim ko svarīgu, sakārtosim attiecības, paši dosimies ceļā un varbūt pat Everestā uzkāpsim! Un tad tas viss noplok. Mēs atkal dzīvojam savu ikdienu tā, it kā mēs būtu nemirstīgi un it kā tādi būtu visi mums apkārt.
Es nezinu, kā dzīve būtu jādzīvo pareizi un kas vispār ir pareizi. Nereti mēs kaut kur iestrēgstam, muļļājamies, paiet gadi, bet esam tajā pašā vietā, kur pirms pieciem. Gribas izrauties, gribas ko pamainīt, bet - bail. Bailes ir lielākais šķērslis mūsu sapņiem. Es reiz gribēju apceļot pasauli – visu pamest un doties ceļā viena: redzēt, piedzīvot un tad atgriezties mājās. Ilgi par to sapņoju, bet laikam jau pietika ar reizi Polijā, kad paliku naktī aiz stacijas durvīm, nakti Norvēģijas mežā, kad netālu no manas telts pagāja bariņš maurojošu aļņu, un reizi, kad kādā apdzīvotā vietā man uzmācās kāds vīrietis un es nezināju, kā no viņa tikt vaļā. Ar to pietika, lai es atliktu savu sapni plauktiņā un apsegtu to ar rūpju sedziņu: kurš tad maksās dzīvokļa rēķinus, kur es atgriezīšos pēc tāda ceļojuma, ja nebūs vairs darba? Kāds nesen man teica, ka iespēja jāķer tagad, jo kad tad vēl? Kad būs 40, 50? Es gan, protams, ceru vēl uz pensijas vecumu, bet vai tad es nebūšu visa apsūbējusi ar drošības rūsu? Un ja nu tiešām tad jau būs par vēlu? Mūs visus pārņem vēlme aizbēgt, kad kaut kas neiet tā, kā gribētos. Un es svēti ticu, ka citas valsts elpa palīdz savākties.
Bet te nu mēs esam, Alūksnē, un dzīve skrien garām. Ko mēs gribam savā dzīvē un kas ir laime? Vai tā ir pasaules izbaudīšana un klejošana vai arī mierpilna māja un sirdsiltums? Miers, manuprāt, ir vislielākā dzīves vērtība, kas dažreiz ir, bet dažreiz kaut kur pazūd. Novērtēsim dzīvi un cilvēkus sev apkārt, jo mums visiem ir atvēlēts kāds laika nogrieznis, kura garumu mēs nezinām... Dzīves laikā dažreiz tai drošības un rūpju sedziņai ļausim izvēdināties, bet pats galvenais - novērtēsim tos, kuri mums ir blakām, un laiku, kurš ir mums atvēlēts. ◆

Citu datumu laikraksti

  • Jaunais gads

    Astoto dienu dzīvojam jaunajā gadā. Kāds to noteikti sācis ar jaunu apņemšanos būt labākam vai mainīties, apgūt ko jaunu, izdarīt kaut ko sen...

  • Ar velosipēdu vairs nedrīkst braukt pa ietvi

    Ir stājušies spēkā jaunie Ceļu satiksmes noteikumi ar mērķi uzlabot ceļu satiksmes drošību, īpašu uzmanību pievēršot mazaizsargātajiem satiksmes...

  • Zvaigznes dienā

    Ar katru bērniņu, kurš ienāk pasaulē, dzimst jauna zvaigzne gaismas planētā.Tā vada jauno dzīvību no zilā tālumaun vienmēr atrodas tā tuvumā:kā...