Mūza ir dzīvesbiedre, jūra un attiecību harmonija

Dizainers Ivars Vecāns, gatavojot melno un rūgteno kafiju, uz galda noliek arī šķēlītēs sadalītu apelsīnu.

Dizainers Ivars Vecāns, gatavojot melno un rūgteno kafiju, uz galda noliek arī šķēlītēs sadalītu apelsīnu. Viņš no gudriem cilvēkiem dzirdējis, ka bieži dzerot kafiju, tā samazina kālija saturu organismā, bet apelsīns to normalizē.
Tomēr uzreiz piebilst: "Ne jau visas gudrības izmantojam. Varbūt, ja mēs dzīvotu pēc visiem priekšrakstiem, dzīve būtu savdabīgi pareiza. Bet, manuprāt, pārāk pareiza dzīve ir arī pārāk vienmuļa. Lai rastos idejas un varētu realizēt labu ieceri, vajag būt nedaudz trakam. Un ne jau tikai māksliniekam," secina I. Vecāns.
Jau pēc 8. klases Ivars vēlējās darboties ar krāsām un devās mācīties uz Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu. Kārdinājums ņēmis virsroku, un viņš nolēmis zinības turpināt Mākslas akadēmijā. Iestājies interjeru un iekārtas nodaļā. Viņš vēlējies eksperimentēt, kā telpā sadzīvo trakas un mierīgas krāsas.
"Daudzi mākslinieki un rakstnieki ir dabas bērni. Viņi dzīvojuši kāda skaista ezera ielokā vai pie kādas senatnīgas pils. Tur izjusti zelta rudeņi un pavasarīgās tonālās krāsas. Tie ir palīdzējuši attīstīt maņu orgānus un krāsu uztveri. Man bija vieta, kas mani veidoja - Stāmeriena," atceras dizainers.
Patīk lieli krāsu kontrasti
Krāsu izvēli nosaka noskaņojums. Ivara krāsa ir zilā. Ne tikai savās mājās, bet arī klientiem veidotos interjeros. Tai pretī būs dzeltena, sārta krāsa. Gatavas receptes nepastāv. "Zilā, manuprāt, ir stabilitātes un līdzsvara krāsa. Tās vēsā noskaņa satur manu trakulību. Turklāt latvieši tāpat kā zviedri un norvēģi ir ziemeļu tauta. Ja šīs tautas var izmantot zilo krāsu, kāpēc mēs ne? Mani fascinē zilā krāsa. Kad cilvēkam ir grūti, viņš skatās debesīs, vēro zilganzaļo jūru. Tur ir zilo krāsu spēles, kas vienmēr var nomierināt," secina Ivars.
Ivars studēja padomju laikā, kad nebija iespējams iegādāties tik dažādas krāsas un materiālus. Tomēr tas bija cietais rieksts - no nekā radīt kaut ko. Toreiz vairāk spēlējās ar telpiskumu, nebija kvalitatīva riģipša, izmantoja preskartonu. Vairāk nācās lauzīt galvu. Tomēr katrs students tajā laikā vēlējās radīt savu sapņu ilūziju. Vienam tā bijusi vientuļā sala, bet Ivaram - Stāmerienā izveidota askētiska māja. Tā būtu guļbūvē ar diviem stāviem. Guļbūve labi sadzīvotu ar dabiskajiem zilajiem toņiem.
"Lai izprastu krāsas, telpiskumu, proporcijas, es mācījos deviņus gadus. Tagad kursos to it kā iemāca dažos mēnešos vai pat nedēļās un izdod grandiozu sertifikātu. Manuprāt, to visu var noslīpēt tikai ilgā laikā. Pat tagad es reizēm darbu atlieku uz citu dienu un to uzsāku ar skaidru domu," secina mākslinieks.
Dažādi cilvēki, kas viens otru papildina
Sadzīves problēmas gan Ivars labāk vēlas "izstrēbt" tajā pašā dienā, kad tās radušās. Nenogludinātas lietas traucē strādāt, nav labsajūtas.
"Man ir vajadzīga jūra. Katru gadu gaidu braucienu uz atklāto jūru starp Jūrkalni un Užavu. Stāvais jūras krasts, lielie viļņi - tie uzlādē, atņem slikto staro-[jumu un rada labu noskaņu. Tādēļ mēs katru gadu visa ģimene dodamies pie jūras," saka Ivars.
Mākslas akadēmijas savdabīgā vide palīdzējusi Ivaram atraisīties. Toreiz "saldais ēdiens" bija karnevāli. Sociālisma laikā tos vēlējās aizliegt. Jau toreiz studenti no nekā radīja kolosālus tēlus un maskas. Piecos studiju gados iepazītos kursabiedrus Ivars joprojām uzskata par labākajiem draugiem. Arī sievu Antru iepazina studiju laikā, jo abi mācījās vienā kursā un nodaļā. Arī viņa ir dizainere.
"Mēs esam dažādi. Mākslinieki nespēj domāt vienādi, šabloniski. Katram ir savs virziens un "fīlings". Fizika paredz, ka pluss ar mīnusu tīri labi sader. Mums tā ir. Ja dzīvē abi divi ir pārāk vienādi, tad vienā brīdi var nonākt līdz "kliņķim" un vairs nesaprasties. Tas nozīmē, ka pārāk daudz bijis vienveidības. Mēs ar sievu viens otru atbalstām, palīdzam. Ja viens dara pretēji otra ieskatiem, cenšamies pamatot un argumentēt. Kādam jau vienmēr laikam solītis jāpaiet pretī," saka I. Vecāns.
Mazpilsētā visas iespējas sevi pilnveidot
Mazo pilsētu robežas mākslinieku nespēj ierobežot. Arī šeit ir visas iespējas, lai ļautos jaunam neprātam, idejām un dažādiem mākslinieciskiem vilinājumiem. "Katrs rada tik lielu plašumu, cik viņam ir nepieciešams, lai justos labi. Vienam vajadzēs lielpilsētu, citam pietiks ar mazu istabiņu," secina dizainers.
Ivars ir sajūsmināts par Alūksni. Par pavasari. Kad sāk raisīties pumpuri, parādās zaļaganpelēcīgie, dzeltenīgie toņi. Ziema ir pārdzīvota. Saulainā dienā cilvēki ir smaidīgāki, labestīgāki. "Cilvēkam, pašam nemaz neapjaušot, prātā nāk labas domas. Daba ārstē un veldzē," ir pārliecināts Ivars.
Modes tendences interjerā
Dizainers apliecina, ka tagad interjerā izmanto sešdesmito un septiņdesmito gadu tendences. Nedaudz smagnējas, tomēr atraktīvas un rotaļīgas. Piemēram, veci skapji ar grezniem rokturīšiem. Pat vannas istabas komplektē ar nelielu smagnējību. Veikalos iekārtojums un noformējums nemainās.
"Tirgotāji vēlas radīt izskatīgu interjeru, bet tajā pašā laikā konservatīvu. Iespējams, tirgotāji baidās, ka interjers var aizēnot piedāvātās preces. Bet būtībā veikals vai salons, kur būs ekskluzīvas mēbeles un griestu elementi, liecinās par pozitīvu uzņēmējdarbības attīstību, un gan jau preces nepazudīs," spriež I. Vecāns.
Ivaram patīk, ja interjerā izmanto stiklu, metālu un koku. Reizēm, ieejot kādā iestādē, viņš mana, kādas detaļas tur trūkst un iztēlē tās redz. Dizainers iekārtojis vairākus veikalus un atceras, ka klienti bijuši dažādi. Cits pilnībā uzticējies Ivaram, ir tādi, kas ir daudz redzējuši, bet paši vēl nav nonākuši pie slēdziena, vai tas viņam derēs. Tādiem izdabāt ir krietni grūtāk.
Viņš atzīst, ka psihologu vērtējums par krāsu ietekmi un izjūtu ar mākslinieku vērtējumu nesaskan.
"Mākslinieks nepieņem tabulās sakārtotās krāsas, ka, piemēram, violetais, "iemīs" zemē, dzeltenais neļaus strādāt un tikai zaļajā varēs atbrīvoti justies. Tā ir šabloniska virzība. Manuprāt, tikpat labi var strādāt telpās, kurās izmantots ceriņkrāsas tonis vai mans mīlētais zilais tonis," krāsu dažādību pārspriež Ivars.
Savu nevarību izjūt Pētera laukumā Vatikānā
Ivars atzīst, ka pats veido savas dzīves receptes. Tomēr viņš nenoliedz, ka dzīvi arī kāds virza. Ja Alūksnē celtu jaunu baznīcu un viņam lūgtu padomu tās veidošanā, Ivars iedomājas, ka tās krāsojums būtu neitrāls. Altārdaļai izmantotu metālu un stiklu, būtu moderna svētbilde. Jumta daļā būtu daudz stiklojumu. Lai debesu gaisma ienāktu dievnamā un cilvēkam liecinātu par viņa mazo varēšanu.
"Esmu bijis Ķelnes katedrālē. Tā ir klasiska, pamatīga vērtība. Esmu bijis Pētera laukumā Vatikānā. Tiešu tur es esmu izjutis savu nevarību, mazspēcību un bijību kāda priekšā," saka I. Vecāns.
Sievietes tēls mākslinieku uzrunā
"Sieviete ir mākslinieka mūza. Jau pirmatnējā kopienā vīrieši centās radīt rotaslietas no ziloņkaula. Pat uz sienas uzskrāpēja sievietes tēlu. Primitīvu. Vēlāk jau ar krāsām un gleznās. Sieviete, tā ir vīrieša valdzinājums. Mans valdzinājums ir Antra. Bet mani rosina arī nejauši sastaptas lietas - sakoptas mājas un dārzi, ziedošas puķu dobes. Mākoņi, kur var saskatīt kādu meklēto formu," saka dizainers.
Vizītkarte
Vārds: Ivars Vecāns.
Audzis: bērnības skaistākais laiks pagājis Stāmerienā, Gulbenes rajonā.
Mācījies: Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā, Mākslas akadēmijā.
Strādā: par dizaineri. Četrus gadus Bejas pamatskolā bijis skolotājs, strādājis Alūksnes rajona bērnu un jauniešu interešu centrā.
Ģimenes stāvoklis: precējies. Ir divi bērni: Krista (būs 18 gadi) un Dins (15 gadi).
Dzīves moto: Izbaudīt katras dienas garšu. Tā katru dienu noteikti ir citādāka - krāsaināka, pelēcīgāka vai kontrastaināka.

Citu datumu laikraksti