Mūžs - ar saknēm un galotni skolā

Ar Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāzijas direktoru Gunāru Stradiņu tikos dienu pirms viņa 65. dzimšanas dienas. Turklāt šis ir laiks starp divām jubilejām - 6.augustā 95. jubileju svinēs viņa skola.

Ar Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāzijas direktoru Gunāru Stradiņu tikos dienu pirms viņa 65. dzimšanas dienas. Turklāt šis ir laiks starp divām jubilejām - 6.augustā 95. jubileju svinēs viņa skola. Gunārs ir tās 1958.gada absolvents un visilgāk - 17 gadus - skolas direktors.
G.Stradiņš darbu sācis, būdams fizkultūras skolotājs. Varbūt tāpēc viņš direktora amatā sasniedzis rekordu. Tajā apliecināta gan spēja riskēt, gan būt mērķtiecīgam un neatlaidīgam. Iespējams, ka nozīme bijusi arī veiksmei, jo viņš ir 21. (to uzskata par veiksmes skaitli) direktors.
"Vislabāk jutos, kad biju fizkultūras skolotājs. Izdarīju savu darbu un varēju būt mierīgs. Turklāt pēc fiziskas slodzes gulēju veselīgā miegā. Direktoram ir jāatbild par visu, vienmēr jārisina kāda problēma un jāuztraucas. Domāju, ka būšu atstājis kaut ko paliekošu - jauno skolas korpusu, internāta ēku un sporta zāli. Tagad ir vajadzīgs stadions," atzīst G.Stradiņš.
Par direktoru viņš kļuva 1988.gadā, kad vēl nebija sākusies atmoda. Toreizējais vidusskolas direktors Edmunds Temps izlēma pārtraukt darbu pēkšņi, kad bija sasniedzis pensijas vecumu. Vajadzēja jaunu direktoru.
"Neatceros, kurš skolotājs ieteica mani - mums ir Gunārs. Atvaļinājuma laikā biju aizvietojis direktoru, pirms tam biju Balvu un Alūksnes sporta skolas direktors, Alūksnes rajona sporta komitejas priekšsēdētājs. Izšķirties palīdzēja tas, ka pēc operācijas bija jāatsakās no skriešanas un lēkšanas. Domāju - nu labi, šo mācību gadu uzņemšos skolas vadību, bet ir aizskrējuši jau 17, viens pēc otra, nemanot. Vadošā darbā nostrādāti 36 gadi," atzīst direktors.
Direktora mantojums - trīs ēkas
G.Stradiņam sākt skolas jaunā korpusa būvdarbus palīdzēja rajona deputāta statuss. Ir vieglāk diskutēt aci pret aci, nevis rakstīt iesniegumus un gaidīt to izskatīšanu. Aģitācijai direktors izmantoja arī vietējo radiomezglu, gandrīz pirms katras rajona padomes sēdes viņš skaidroja, cik vajadzīga skolai ir jauna ēka. Gandrīz 1400 skolēnu mācījās divās maiņās deviņās dažādās vietās. G.Stradiņš saderēja, ka skola būs, un savu ieceri īstenoja. Zaudētājs bija solījis tādā gadījumā cepuri apēst, tomēr to neizdarīja.
Tiesa, 1993.gada septembrī mācības sāka jaunuzceltā korpusa pirmajā un trešajā stāvā, bet otrajā un ceturtajā stāvā turpinājās darbi. Nav atļauts mācīties tādos apstākļos, taču citas izejas nebija. "Dievs palīdzēja, un nekas nenotika. Jaunajā gadā atklāja aktu zāli un ēdnīcu," atceras G.Stradiņš.
Internāta ēka ir celta gandrīz no jauna. Kad izstrādāja skolas renovācijas projektu, direktors reizēm negāja pat uz māju, kamēr to pabeidza. Projekta īstenošana ļāva atjaunot arī veco 1939.gadā celto skolas ēku, visām ēkām uzlikt jaunus jumtus un iekārtot dušu telpas sporta zālē.
1996.gadā Alūksnes vidusskolai piešķīra valsts ģimnāzijas statusu. Tas nozīmē, ka tā ir augstākās pakāpes skola, kur iegūst teicamu vidējo izglītību. To nodrošina mūsdienīga mācību bāze un augsti kvalificēti pedagogi.
"Visās skolās ir labi skolotāji, bet valsts ģimnāzijā jāpanāk tādas zināšanas, lai vismaz 80 procenti absolventu iestātos augstākajās mācību iestādēs. Mūsu skolā mācās bērni no visiem rajona pagastiem, izņemot Gaujienu," skaidro direktors.
Skolas gados bija izcils sportists
Skolas jubilejā G.Stradiņam būs grūti savienot namatēva pienākumus ar atmiņu rosinātām emocijām, kas ir saprotamas katram absolventam. Teicamnieks viņš nebija, bet skolotāji un vecāki par Gunāra sekmēm nevarēja žēloties. Mācības viņam nekad nesagādāja grūtības. Viegla galva - secināja skolotāji un draugi. Tiesa, piezīmes par uzvedību arī netrūka, jo viņš bija kustīgs kā ūdenszāle. Lielu pārkāpumu nebija, lai gan pēckara gados bija dažādas kritiskas situācijas un visādi varēja gadīties.
"Māsai Ventai bija tikai piecnieki. Tomēr zelta medaļu viņai nedeva, jo nebija komjauniete. Arī es neesmu bijis ne pionieris, ne partijas biedrs, un tas ir ietekmējis manu dzīvi. Sevišķi sāpīgi to jutu skolas gados. Lai gan guvu panākumus dažādos sporta veidos, pionieru daudzcīņā un spartakiādē nedrīkstēju piedalīties. Nācās sēdēt skatītājos. Paldies skolotājam Alfonam Vīksnam! Viņš prata iekļaut mani komandā," atceras G.Stradiņš.
Pirmo diplomu viņš ieguva tāllēkšanā, aizlecot 3,13 metrus. Basām kājām! Gunārs bija arī labs peldētājs. Latvijas izlases komandas sastāvā startēja trijās vissavienības spartakiādēs, kā arī pieaugušo klasē.
"Biju sasniedzis labus rezultātus, bet sporta meistara nosaukumu neieguvu. Acīmredzot izcilus sasniegumus gūt traucēja tas, ka biju vispusīgs. Rajona izlases sastāvā piedalījos visos sporta veidos," atklāj G.Stradiņš.
Turpinājumu redz bērnos un mazbērnos
Acīmredzot loģiska izvēle pēc vidusskolas beigšanas bija iestāšanās Fizkultūras institūtā, lai gan Gunāram patika arī mūzika. Tēvs bija aizsargu orķestra un kora diriģents. G.Stradiņš spēlēja trombonu. 1966.gadā "Liepājas dzintarā" viņš ieguva balvu kā labākais konferansjē. Avīzes atgādina, ka viņš bija labs trombona spēlētājs, turklāt prata atveidot Šveiku. "Nejutos gatavs katru dienu sešas līdz astoņas stundas muzicēt, lai turpinātu muzikālo izglītību. Esmu vienā gadā beidzis divas klases Alūksnes bērnu mūzikas skolā," saka G.Stradiņš.
Fizkultūras institūtā iestājeksāmenus viņš nokārtoja ļoti labi, arī beidza to ar izcilību, bet studiju laikā gāja visādi.
"Biju normāls students, tomēr joprojām jutos kā melnā avs. Lai gan biju institūta čempions, uz Ķīnu kopā ar citiem sportistiem mani nelaida. Tbilisi ir tālākā vieta, kur biju studiju gados," atzīst Gunārs.
Kā kuriozu viņš atceras uzvārda "lāča pakalpojumu". Pazīstamais medicīnas profesors Pauls Stradiņš ir Gunāra attāls radinieks. Viņa māsa beidza Medicīnas institūtu, kad par pasniedzēju vēl strādāja P.Stradiņš. Savukārt Gunāram institūtā bija pasniedzēja, kas uzskatīja, ka viņam anatomija ir jāzina. Kamēr visu nezināja perfekti, eksāmenu nevarēja nokārtot.
Tagad G.Stradiņš spriež, ka no muzicēšanas un sportošanas aizgājis laikā, arī direktora krēslā neaizsēdēšoties. "Tā ir goda lieta. Jau tā esmu bijis direktors nepieklājīgi ilgi," ir pārliecināts viņš.
Gunārs Stradiņš lepojas, ka dēls Harijs ir skolotājs. Lielākā viņa bagātība ir mazbērni. Mazmeita Marta jau prot lasīt, spēlē vijoli un dejo. 1.septembrī vectēvs vedīs viņu uz 1.klasi. Un vēl aug Gustavs. Viņš no vectēva mantojis sportisku garu.

Citu datumu laikraksti

  • Iesaistās latvāņu apkarošanā

    Pagājušajā gadā Zemkopības ministrijas aktīvās rīcības dēļ Latvija ieguva atbalstu latvāņu apkarošanai no Eiropas Savienības struktūrfondu...

  • Izstrādās tehnisko projektu vakarskolai

    Alūksnes rajona padomes jūlija sēdē tika pieņemts lēmums par grozījumu veikšanu rajona padomes 2005.gada budžetā.Alūksnes rajona padomes jūlija sēdē...

  • Vismazāk postījumu ceļu aprīkojumam

    Gada pirmajā pusē vismazāk postījumu ceļu aprīkojumam nodarīts Alūksnes rajonā. Vandāļi un pārgalvīgi braucēji radījuši 264 latu zaudējumus, tas ir...