Nacionālās makšķerēšanas īpatnības maršrutā Valka - Peipuss - Valka

Nobeigums. Sākums 5.marta numurā. Vispār šis “pēdējā ledus” pasākums ir interesants.

(Nobeigums. Sākums 5.marta numurā)
Vispār šis "pēdējā ledus" pasākums ir interesants. Iedomājieties - pavisam netālu (tikai kādus 145 kilometrus) mūsu Valkas rajona ezeros ledus situācija martā un aprīlī, kā nu kuro gadu, ir diezgan kritiska, labāk virsū nekāpt. Bet Peipo ledus no rīta ir nikns, urbjas grūti, ir biezs, nepilns metrs! Nu kāda te var būt pēdējā ledus cope, par ko sapņo visi makšķernieki? Nezinātājiem paskaidrošu - pēdējā cope izceļas ar zivju milzīgo ēstgribu pirms nārsta un nārsta laikā un pēc ziemas mēnešu pasivitātes. Peipo dzīvojošo asaru un raudu pūļiem šis laiks sākās tad, kad sāk kust ledus un tuvojas pavasaris. Vienkārši un prasti - brauc un makšķerē!
Pieļauju domu, ka daudziem badapātagas mīļotājiem šis atklājums neliksies zināms, jo ir daudz makšķernieku, kas tiešām ir pārliecināti, ka, ja 1. un 10.martā ķeras, tad tas ir, tikai pateicoties 1. un 10.datumam, nevis zivju bioloģiskajam dzīves ritmam.
Cope uz pēdējā ledus
Sēdos uz kastes, iemetu iebarojamo barības bumbiņu, lēnā garā izmērīju attālumu līdz gruntij - 6 metri, spraudu uz mormiškas ēsmu un ar nedaudz trīcošu sirdi laidu lejā. Ar nedaudz trīcošu sirdi tāpēc, ka es esmu māņticīgs un manu māņticību ir apstiprinājusi dzīves prakse. Tas ir tā: ja pēc pirmā iemetiena paiet trīs minūtes un nav piesitiena, tad es uzpīpēju. Ja pēc pirmās cigaretes nav rezultāta, tad droši varu braukt mājās.
Šoreiz māņticība man nebija vajadzīga, tajā dienā zivis "ņēma" kā trakas. Visu copes laiku es kā uzticīgs peļu kaķis nosēdēju pie viena cauruma, man nebija jāstaigā pa ledu, meklējot laimi, man nebija jāspiego, kurā pusē un kā ķeras citiem večiem. Tas vienkārši un nesatricināmi nebija vajadzīgs. Bieži bija tā, ka nebija laika pat uzpīpēt, jo zivis ņēma visos ūdens līmeņos un viņām bija absolūti vienalga, ko es tām piedāvāju gardēdienam. Vārdu sakot - pēdējā ledus kolosālākā cope!
Maziņa epizode no copes procesa. Mūsu pulciņš saurba caurumus visai draudzīgi, katrā gadījumā mūsu bariņa izkliedes apļa rādiuss nepārsniedza 100 metrus. Tuvāk man, kādus 2 metrus no manas dislokācijas vietas, uz savas kastes bija apmeties un zivis vilka mans dēlēns, tāds nopietns jauns vīrs, kurš copēšanā, tāpat kā es, nekāds "spečuks" nebija. Mēs abi esam tādi svētdienas makšķernieki, tāpēc kuriozi varēja gadīties ik pa brīdim.
Vienu brīdi puika iebļāvās: "Tēti! Krokodils! Aukla..."
Es gribēju bļaut pretī un dot vērtīgas instrukcijas, bet nepaspēju, jo man arī paņēma kaut kas tik pamatīgs, ko vajag kausēt, kausēt un vēlreiz kausēt, citādi auklai ir vāks un zivi uz ledus neredzēt! Tā mēs abi apmainījāmies vērtīgiem padomiem un nopietnām instrukcijām un kausējām savas lielās zivis, kuras, protams, zem ledus neredzējām. Biju pat tik tālu, ka nometos uz ceļiem, lai labāk sajustu cīņas asumu ar neredzamo milzeni. Tad tā - kaut kā klusi un piezemēti, dēls sacīja: "Tēt, re kur tava mormiška!"
Ne velna man nepielēca, bet, kad pielēca, sāku smieties. Šī smiešanās laikam bija tikpat stulba kā smiešanās komunicējot ar igauņu ceļu policistu. Johaidī, tā taču jābūt! Ja no paša agra rīta viss iet šķērsām, tad kāpēc lai tā arī neturpinātos? Humors ir tur, ka puikam bija pieķērusies liela rauda, viņš piecirta, rauda sāka mest apļus un aizķēra manu auklu. Puika vilka zivi ārā, bet man likās, ka manas auklas galā arī ir liela zivs, es piecirtu un jutu, ka galā ir. Manu auklu vilka puika, bet es to nezināju, jo domāju, ka tā ir mana lielā zivs. Tā mēs abi domājām, ka mums pieķērušies "krokodili", abi mērkaķojāmies uz ledus vismaz 5 minūtes, viens otru uzmundrinādami, mēģinājām viens otru vilkt un kausēt un jau sākām saukt palīgā kaimiņus, līdz beidzot mums tomēr pielēca, ka abi esam viens otru iznesuši cauri! Lūk, tas arī bija vissmieklīgākais gadījums mūsu kompānijas tās dienas copē. Kopumā makšķerēšana bija ideāla, cimdus nevajadzēja, cepures varēja nomest uz ledus un "fufaikas" pogāt vaļā, jo saulīte sildīja uz nebēdu, pavasaris bija tepat, ļoti tuvu.
Mans personīgais rekords robežojās ar 16,5 kilogramiem zivju (asari + raudas), dēlam - 10 kilogrami. Viss jau bija jauki, copi beidzām ap sešpadsmitiem, pietika visiem, jo lomi tiešām apmierināja visus. Ņēmām vērā attālumu līdz krastam, jo ledu pa dienu nopietni bija pakausējusi saulīte, kājas "krita" cauri ledus virskārtai un nopietni apgrūtināja iešanu. Noķerto zivju svars arī soļošanai nelīdzēja, kaut arī garīgais visiem bija vairāk nekā pacilāts.
Neesmu pēc dabas ļauns cilvēks, bet man visu laiku nāca smiekli (un ne tikai man), es smējos arī skaļi, pie tam reizi pa reizei izmezdams kādu sarkastisku piezīmi par mūsu pirmās vietas (zivju svara ziņā) ieguvēju. Iedomājieties vīru, kuram pašam dzīvsvars nav vairāk par 58 kilogramiem, kurš tērpies garā un smagā (ap 10 kilogrami) aitādas kažokā (lai nesalst!) un kuram makšķernieku kastē un mugursomā noķerto zivju daudzums ir 26 kilogrami. Un to visu viņš, nabadziņš, līks, greizs un skaļi lādēdamies, stiepj uz krastu "nieka" 5 kilometrus...
Ja mēsli sākas no rīta, tie turpināsies līdz vakaram, līdz brīdim, kad tu ierāpsies gultā, un arī tad nav garantijas, ka nenotiks vēl kaut kas... Mēs bijām, maigi izsakoties, nelielā šokā, kad pusdzīvi, nokarsuši, noguruši un ar mēlēm pār plecu pietuvojāmies krastam 200 metru attālumā. Šoku izsauca ledus plaisa, kas bija radusies dienas laikā kaut kādu zemūdens straumju iespaidā. Plaisas platums bija kādi 25 - 30 metri, bet garums... oho! Skatāmies pa kreisi, skatāmies pa labi - galu neredz! Ko darīt? Idejas bija visādas, bet realizēt, demokrātiski balsojot, nolēmām vienu - metām gaisā santīmu un, kad uzkrita norunātā monētas puse, griezāmies pa kreisi un elsdami, pūzdami sākām soļot nezināmā tālē.
Stulbākais un apvainojošākais šajā situācijā bija tas, ka mūsu jaukais "busiņš" stāvēja turpat, acu priekšā, krastā, 200 metru attālumā no mums, spīdināja savus dzeltenos sānus un nesaprata, kur tie stulbie veči tagad dosies. Bet mums bija jāvelkas nezin uz kurieni, lai tiktu uz sauszemes. Tā mēs gājām. Sarunas bija apklusušas, tikai reizi pa reizei kāds kaut ko pasacīja, bet tie vairs nebija humoru teksti. Izdevība, kad mēs varējām forsēt plaisu, radās pēc pusotras stundas soļošanas. Ja kāds grib, var aprēķināt kilometrāžu, es vairs negribu. Negribu tāpēc, ka tad, kad mūsu kājas uzkāpa uz sauszemes, visi palika ļoti gudri un visiem bija skaidrs, ka līdz "busim" ir jāsoļo tikpat tālu, kā tikko atnācām, un tāpēc, lai nemocītos visiem kopā, prātīgākais variants būtu šoferim pašam nomest no pleciem zivju kastes un maisus un, baudot saulrieta skaistumu un Peipo fascinējošo dabu, aiziet pēc transportlīdzekļa. Kā arguments maniem vārgajiem protestiem tika minēti niknie "kurrātu" ceļu policisti un tas, ka neviens prātīgs copmanis uz zveju neņem līdzi tiesības... Tā arī bija, kā jūs domājat, pēc transporta gāju es. Kamēr es gāju pēc "buša", veči no krastmalā augošajiem un nokaltušajiem paegļiem bija iekūruši ugunskuru, sildīja atlikušās uzkodas un godīgi gaidīja mani.
Piedzīvojumi turpinās
"Busiņš" stāvēja kā stāvējis, problēmu nebija. Iekurbulēju, apgriezos braukšanas virzienā un... stop! Degviela uz nulles! Bet bāka bija pielieta ar tādu aprēķinu, ka pietiks atpakaļceļam un paliks pāri! Kas noticis? Viss bija vienkārši - kā divus pirkstus pret asfaltu. Bākas vāciņam bija salauzta atslēga, degviela izpumpēta, citiem vārdiem sakot, nozagta. Ko darīt? Nu neskriešu taču meklēt "kurrātu mentus", jo no viņiem neko citu nesagaidīsi kā: "Vasji dokumentii!" Griezos ap savu asi un meklēju tuvāko "hūtoru". Čāpojot domāju, ar ko varētu iekārdināt vietējo "aborigēnu", lai tas man notic un iedod kādu litru degvielas (mūsu gadījumā tas bija "dīzelis"), jo, kā atceraties, 10 latus es atdevu policistiem, kronu man nebija, nu, nekā man nebija. Klauvēju pie būdas durvīm (labi, ka ārā nebija suņu), durvis atvēra viens kārtīgi piedzēries zvejnieku "čoma", tā ap gadiem 65, un jautāja tieši pierē, šoreiz bez akcenta: "Butilka jestj?"
Opā! Nebija man "butilkas", bet bija "šapka", "fufaika", arī "sapogi". Vienojāmies, ka "čoma" man no savas laivas iedos kādu litriņu, paņems manu "šapku" (baigi šim iepatikās) un, ja mēs neatgriezīsimies un nesamaksāsim, tad vīram ir tiesības manu "šapku" paturēt. Domāts - darīts, līgums bija noslēgts. Nestāstīšu, kā no laivas bākas caur šļauku tika sūkta "dīzelene", kā vīrs sprausloja, vemstījās un visādi citādi mocījās, bet rezultātā mans "busiņš" dabūja dzīvību un es vālēju pēc saviem večiem. Iedomājieties! Mani mīļie kolēģi vēl uzdrīkstējās man pārmest, ka es tik ilgi nebraucu šiem pakaļ!
Pulkstenis rādīja 22.45, mēs stāvējām rindā Valkas - Valgas robežas kontroles punktā. Iebraucot Latvijā, igauņu "robiņi" vairs kontroli neveic, to dara latvieši. Kad "letiņu robiņš" tuvojās mašīnai, lai pieprasītu dokumentus, viens vīrs tā klusi pasacīja igauņu izloksnē: "Vasji dokumentii!".
Tādu "kopistisku" un skaļu rēkšanu es savā dzīvē nebiju dzirdējis...
Vēl gribu atzīmēt, ka tik vēlu no Peipusa copes es nekad nebiju atgriezies, ka tā dusmojies un smējies par kaimiņu valsts birokrātu izpausmēm arī nekad nebiju, ka tik liela loma man vairāk arī nav bijis un tik tālu pa ledu arī vairs neesmu staigājis. Nu, vai nav lieliska cope? Nākamajā pirmdienā savai sekretārei, dāmai cienījamā vecumā, aiznesu kādus 6 kilogramus svaigu zivju, paskaidrojot, ka tas viņai par sodu, lai turpmāk nezaudētu uzmanību dokumentu sagatavošanā un nepieļautu kļūdas darbā. Sekretāres vaidziņus rotāja sārtumiņš kā jaunai meičai...
Nobeigums
Ticiet man, neviena ļaunprātība un sliktais darbs dzīvē nepaliek nesodīts. Tā tas notika arī saistībā ar šo stāstu. Tajā pašā gadā, īsi pirms Jāņiem, viens mūsu copes kolēģis, Valkas policijas darbinieks, ejot pa ielu, nofiksēja kaimiņzemes vieglo automašīnu, kura bija noparkota neatļautā vietā un kurā kāpa iekšā, kā jūs domājat, kas? Nu, protams, uzminējāt, tas bija neviens cits kā mūsu "druga" - modrais igauņu robežu sargs, šoreiz gan ģērbies privātās drēbēs. Tādu izdevību garām laist nevarēja, tāpēc copes kolēģis soļoja klāt, lika roku pie cepures un teica: "Vasji dokumenti!"
Cik atceros, tad Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējam automašīnas novietošana neatļautā vietā nebija vienīgais grēks, izrādījās, ka viņa ugunsdzēšamajam aparātam bija neglābjami beidzies derīguma termiņš, "trijstūra" arī nebija līdzi un ar tik ļoti netīru mašīnu Latvijas pilsētās arī nedrīkst braukāt.

Citu datumu laikraksti

  • Kontrolēs nelegālo nodarbinātību

    RVDI, saskaņā ar valsts darba inspekcijas darbības programmā norādītajiem uzdevumiem, 2004.gadā īpašu uzmanību pievērsa darba vides iekšējās...

  • Pašvaldība iesūdz tiesā lielākos parādniekus

    Zeltiņu pagasta padome iesniegusi tiesā izskatīšanai divas lietas par komunālo pakalpojumu parādu piedziņu.Zeltiņu pagasta padome iesniegusi tiesā...

  • Prognozē egļu stādu trūkumu

    Mežizstrādātāji prognozē, ka vētras nodarīto postījumu dēļ Latvijas mežsaimniecībā sāksies egļu stādu trūkums.Mežizstrādātāji prognozē, ka vētras...

  • Kas ir trihineloze?

    Šogad Latvijā jau reģistrēti vairāki gadījumi, kad cilvēki saslimuši ar trihinelozi, lietojot uzturā nepareizi pagatavotu medījumu gaļu, tāpēc tās...

  • Struktūrfondu likumprojekts ir pieejams sabiedrībai

    Kopš 17.februāra likumprojekts “Eiropas Savienības struktūrfondu vadības likums” ir pieejams plašākai sabiedrībai.Kopš 17.februāra likumprojekts...

  • Studentus aicina piedalīties eseju konkursā

    Iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons ir izsludinājis eseju konkursu augstskolu 2. un 3.kursu studentiem par Latvijas brīvvalsts ievērojamo sabiedriski...