Nāks Ziemassvētki, kad viņi atkal būs kopā...

Alūksnes rajonā šogad Ziemassvētkus daudzas ģimenes nesvinēs kopā, jo kāds no vecākiem, brāļi vai māsas ir devušies peļņā uz ārzemēm. Viņi ar mīļajiem varēs būt kopā vien domās.

Alūksnes rajonā šogad Ziemassvētkus daudzas ģimenes nesvinēs kopā, jo kāds no vecākiem, brāļi vai māsas ir devušies peļņā uz ārzemēm. Viņi ar mīļajiem varēs būt kopā vien domās. Arī Vaivaru ģimenes trīs atvases - Gunita, Ingus un Gatis, kas palikuši Latvijā, svētkus svinēs vieni, bet viņi neskumst, jo zina, ka agrāk vai vēlāk mamma no Īrijas atgriezīsies.
Rūpes par jaunākajiem brāļiem - 16 gadus veco Gati un 12 gadus veco Ingu jau trešo gadu ir uzņēmusies māsa Gunita. Arī Vaivaru ģimenes divi vecākie brāļi - 24 gadus vecais Raivis un 21 gadu vecais Andris ir Īrijā. Gunita atzīst, ka viņai nav nekas pret mammas pienākumu uzņemšanos, jo vienmēr labprāt ir rūpējusies par saviem jaunākajiem brāļiem.
"Mums pietrūkst mammas, īpaši, kad tuvojas kādi svētki. Reizēm brāļi kaut ko atnes no skolas, piemēram, mammai domātu apsveikumu. Priecīgos brīžos mums gribas dalīties priekā ar mammu, bet viņas nav Latvijā. Arī savu 20.dzimšanas dienu 17.decembrī svinēju bez mammas. Visvairāk mammas laikam pietrūkst jaunākajam brālim. Protams, arī man viņas trūkst, bet esmu patstāvīga un zinu, ka pienāks diena, kad mamma atkal būs ar mums kopā," saka Gunita.
Ir jau pieradusi
Gunita atzīst, ka visgrūtāk bija tobrīd, kad mamma aizbrauca, jo Gunita mācījās 11.klasē Alūksnes vidusskolā un uz mājām katru dienu izbraukāt ar sabiedrisko transportu nebija viegli.
"Rītos vajadzēja agri celties un sarūpēt brāļiem skolai nepieciešamo. Vakaros tiku vēlu mājās, biju nogurusi, vajadzēja pildīt savus mājas darbus un vēl brāļiem palīdzēt, arī uzklausīt viņu skolā gūtos iespaidus. Tagad jau esam pieraduši, ka mammas nav mājās. Man patīk "būt mammai", iet uz vecāku sapulcēm skolā. Reizēm šķiet, ka tie patiesi ir mani bērni! Man vismīļākais ir jaunākais brālis, arī viņš man ir pieķēries. Kad bija mazāks un arī tagad bieži sauc mani par mammu. Man daudz palīdz draugs Jānis. Jaunākajam brālim pietrūkst vīrieša, ar ko dalīties domās, pārdzīvojumos, Jānis labprāt pavada laiku kopā ar viņu. Arī draudzenes Rūta un Sanita man ir daudz palīdzējušas," saka Gunita.
Viņa atzīst, ka vecāku sapulcēs skolotāji izstāsta gan labos, gan sliktos brāļu darbus. "Brāļi ir atklāti, paši man vienmēr visu izstāsta. Man ir interesanti doties uz vecāku sapulcēm. Varu salīdzināt, kā tagad bērnus māca un kā bija tolaik, kad es tur mācījos. Manuprāt, tagad bērni ir brīvāki, daudz ko vairāk atļaujas darīt. Viņi vairāk uzsver savas tiesības, aizmirstot, ka viņiem ir arī pienākumi. 9.klašu skolēnu uzskati gan laikam nav mainījušies. Daļai šķiet, ka mācības 9.klasē nav nekas īpašs, ka var nesekot līdzi sekmēm. Otrajā pusgadā jaunieši tomēr saprot, cik atzīmes ir nozīmīgas. Tad daudziem ir jāraud. Arī tolaik, kad es gāju pamatskolā, tā bija," atceras Gunita.
Strādāt Īrijā negrib
Gunita vērtē, ka nav barga "mamma" saviem brāļiem. "Es ļauju jaunākajam brālim apmeklēt diskotēkas, bet ar noteikumu - pulksten 23.00 viņam jābūt mājās. Sekoju līdzi, vai viņi izpilda mājas darbus. Kad brāļi pārnāk no skolas, ļauju viņiem nedaudz atpūsties, pēc tam noteikti ir jāizpilda mājas darbi un tikai tad var skatīties televizoru," uzsver Gunita.
Šovasar Gunita kopā ar brāļiem bija aizbraukuši ciemos pie mammas uz Īriju. Pagājušajā gadā viņa bija atbraukusi uz mājām, arī nākamgad atbrauks.
"Gandrīz katru vakaru ar mammu sazvanāmies. Īrijā viņas darbs ir saistīts ar dārzeņu audzēšanu un novākšanu. Viņa nesūdzas par dzīves apstākļiem svešumā, tomēr vēlas atgriezties mājās. Īrijā viņa dzīvo kopā ar mūsu brāļiem Raivi un Andri, tādēļ viņai nav tik skumīgi. Dienā viņi katrs strādā savā darbavietā, bet vakaros atkal satiekas," viņa klāsta.
Gunita atzīst, ka pati nevēlētos strādāt ārzemēs, jo nespētu pamest mājas un draugus. "Īrija ir skaista valsts. Vietā, kur dzīvo mamma, mastā pat ir pacelts Latvijas karogs, to sauc par mazo Rīgu, jo tajā ir daudz latviešu, īpaši gados jaunu. Nezinu, vai tas ir godīgi, ka latviešiem jādodas peļņā svešumā. Mūsu mamma aizbrauca tikai tādēļ, lai varētu nodrošināt ģimeni un iegādāties nepieciešamo. No Annas pagasta uz ārzemēm ir devušies vismaz 30 cilvēku. Pagastā nav vairs gandrīz neviena puiša apmēram 20 gadu vecumā. Es negribētu doties svešumā, jo nespētu pamest mājas, savu draugu Jāni, draudzenes. Pieļauju, ja es ārzemēs būtu kādu laiku strādājusi un atbrauktu atpakaļ uz Latviju, man vairs nebūtu vēlmes mācīties, jo būtu sajutusi naudas "garšu". Kamēr varu, es studēšu. Tagad man ir grūti aizbraukt pat uz citu Latvijas pilsētu - tik ļoti man gribas mājās! Brālis Gatis pieļauj, ka arī viņš kādreiz varētu doties peļņā uz Īriju, bet Ingus gan ne. Viņš jau plāno, kādā skolā mācīsies pēc pamatskolas," stāsta Gunita.
Vispirms audzinās brāļus
Pašlaik Gunita studē Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Alūksnes filiālē, jo vēlas kļūt par pedagoģi. "Man ir jauki kursabiedri. Sākumā plānoju studēt Rīgā, bet nevaru taču brāļus atstāt vienus! Man patīk mazi bērni, tādēļ vēlos kļūt par pirmsskolas skolotāju. Arī tagad daudzās ģimenēs Annā auklēju bērnus. Laikam arī mazie jūt, ka var man uzticēties," viņa saka.
Gunita jau no mazām dienām ir patstāvīga. Ja bērnībā skolā viņai kāds darīja pāri, viņa neskrēja sūdzēties vecākiem. Šo patstāvību viņa ir saglabājusi, tā viņai palīdz veiksmīgi pildīt mammas pienākumus.
"Esmu jautrs cilvēks, bet diskotēkas man nepatīk. Labprāt apmeklēju balles. Daudz ko paturu sevī un citiem neatklāju. Ja kāds man pasaka kaut ko sliktu, es neapvainojos un neatbildu ar to pašu. Esmu izpalīdzīga. Kaut arī man pašai kaut kā trūks, tomēr atdošu otram. Piemēram, ja pati būšu izdomājusi uz balli vilkt kādu tērpu, bet atnāks draudzene un palūgs to, es nedomājot aizlienēšu," apgalvo Gunita. Viņai visās lietās ļoti patīk kārtība un precizitāte.
"Pašlaik mans sapnis ir absolvēt augstskolu un strādāt ar pirmsskolas vecuma bērniem. Savus bērnus es vēl nevēlos. Man pietiek kaimiņu un draugu bērnu, ko auklēt. Pašlaik nespēju iedomāties, ka man būtu savs bērns. Man vēl brāļi jāizaudzina, tad var par to domāt," saka Gunita.
Svētkos - bez mammas
Pagājušajā nedēļā Gunitas pienākums bija jaunākos brāļus sapost Ziemassvētku pasākumam skolā.
"Brāļiem ir svarīgi, lai arī es aizeju uz svētku pasākumu skolā un redzu, kā viņi uzstājas. Viens spēlēja teātri, otrs - dziedāja," saka Gunita.
Mājās Ziemassvētku mielastu gatavos Gunita, bet eglīti sarūpēs brāļi. Zem tās visi liks svētku dāvanas cits citam.
"Jaunākajam brālim Ingum liku uzrakstīt vēstuli Ziemassvētku vecītim. Viņš ilgi domāja, ko rakstīt. Kopīgi cepsim piparkūkas, jo brāļiem patīk izrullēt mīklu. Uzskatu, ka Ziemassvētki ir ģimenes svētki, kad visiem jābūt kopā. Jaungada naktī gan labprāt aizejam uz balli. Šajos Ziemassvētkos, tāpat kā pērn, būsim vieni paši - bez mammas. Tas ir neierasti, bet kopā ar brāļiem mums nav garlaicīgi," viņa atzīst.
Gunita visiem vēl priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu nākamo gadu. "Galvenais, lai cilvēki neaizmirst cerību, ka dzīvē vienmēr ir jāiet tikai uz priekšu. Visādi var gadīties, tomēr ir jābūt stipram, lai nebūšanas pārvarētu," novēl Gunita.

Citu datumu laikraksti

  • Norvēģu jaunieši atved dāvanas

    Norvēģu un igauņu jauniešu grupa četras dienas - no 11. līdz 16.decembrim - iesaistījās kopējā projekta pasākumos Alūksnē.Norvēģu un igauņu jauniešu...

  • Palīdz viens otram

    Pededzes pagastā ceturto gadu rīko labdarības akciju “Palīdzēsim viens otram!”. Tās laikā pagasta iedzīvotāji ir aicināti ziedot mantas, apģērbus, ko...

  • Aicina uz tikšanos

    Katru gadu īsi pirms Ziemassvētkiem kādā rajona pirmsskolas izglītības iestādē tiekas pensionētie pirmsskolas iestāžu darbinieki.Katru gadu īsi pirms...