Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nakts ar sargu

Izbirušie āboli beidzot bija salasīti, un Velga, vēl joprojām pie sevis purpinādama, atlieca muguru.

Izbirušie āboli beidzot bija salasīti, un Velga, vēl joprojām pie sevis purpinādama, atlieca muguru. Jau sen bija skaidrs, ka viena viņa ar visiem darbiem nespēj tikt galā. Īrisa bija un palika tikai veikala vadītāja, kura ik pārdienas uz kādu stundu te iegriezās, lai noprecizētu jauno preču pasūtījumu. Lai arī darba diena sanāca krietni pagara, otru pārdevēju atlaistās vietā viņa kavējās pieņemt.
Vēl jau te grozījās Vilis - it kā strādnieks un sētnieks, it kā sargs, kura pienākumos bija arī piektdienas nakts stundās pieskatīt veikala logus un telpas, kad blakus, kultūras namā, līdz rītam dārdēja diskotēkas. Lai arī turpat pensijas gados, viņš izskatījās itin mundrs un spēcīgs, tāpat kartupeļu maisus un ābolu kastes cilāja bez liekiem vārdiem. Kad tuvumā nebija Īrisas, Vilis itin labprāt kavēja Velgai laiku, stāstīdams visādas muļķības.
Šad tad tēloja švītīgu apmeklētāju, pirka dārgas preces un izteica komplimentus pircējām un pārdevējai. Lai gan Vilim bija arī savi niķi, ar viņu saprasties nebija grūti. Velga juta, ka ir iemantojusi viņa simpātijas. Šī diena bija viena no tām, kad Īrisa, no rīta uz brīdi ieskriedama veikalā, bija nodevusi rīkojumus un vairāk netika redzēta, un atlikušo dienas daļu Velga bija saimniekojusi viena. Savos divdesmit septiņos gados viņa bija gana daudz pieredzējusi pārdevējas darbā un pierādījusi sevi kā apzinīgu un prātīgu darbinieci. Varbūt šai nosvērtībai par labu bija nācis viņas ne īpaši izcilais ārējais izskats, jo puiši augas dienas gar leti neslaistījās, un varbūt arī rāmā un lakoniskā valoda. Tomēr savs pircēju loks bija arī Velgai - gados jaunākas un vecākas pircējas, kas līdz ar samaksu par preci uzdāvināja arī kādu krikumiņu sava dzīvesstāsta, vīrieši, kas prata atrast saldus vārdus tad, kad kārojās kaut ko nopirkt "uz krītiņa". Par kādiem īpašiem piedzīvojumiem jautāta, Velga klusēja, jo nekas tāds jau arī nenotika.
Arī šobrīd darba diena ikdienišķi tuvojās nobeigumam, un, ja vien vēl kas neatgadīsies, viņa jau pēc brīža dosies mājās. Kultūras namā jau sāka skanēt mūzika un bija dzirdama jauniešu sasaukšanās. Kas to zina, kāda nakts šoreiz gaidāma… Lai arī veikalā parasti tika ieslēgta signalizācija, Īrisas sešus gadus ilgajā darba pieredzē jau bijuši trīs gadījumi ar izdemolētām vitrīnām un izzagtām precēm, kuru pēdas tā arī neizdevās noskaidrot. Tāpēc viņa bija vienojusies ar tēvabrāli Vili, ka vismaz piektdienas naktī viņš kā pensionēts policists pieskatīs veikalu. Izmetīs kādu līkumu pa ārpusi, padežurēs pagalmā, pie reizes paturēs redzeslokā arī noliktavu.
Ieskatījusies pulkstenī, Velga secināja, ka Vilis kā parasti kavējas - jau 20 minūtes pāri veikala slēgšanas laikam, bet no sarga vēl ne miņas. Nokārtojusi leti un vēlreiz pārskatījusi noliktavas plauktus, pārdomājusi rītdienas darbus, Velga iekārtojās atpūtas krēslā – lai vai kā, bet Vili nācās sagaidīt. Atlika cerēt, ka tas nevilksies pārāk ilgi. Gribējās vēl noskatīties vakara filmu. Pavilkusi kājas zem sevis, viņa iegrima grāmatas lasīšanā.
No miega Velgu pamodināja dobji būkšķi pie veikala ārdurvīm. Kāds ar kājām dauzīja durvis un kaut ko nesaprotamu klaigāja. Pulkstenis rādīja jau tuvu pusnaktij, Velga attapa, ka joprojām ir viena, jo Vili atnākam nebija jutusi. Iekšēji sastingusi, viņa drudžaini centās izdomāt, kas būtu jādara. Ar satrakojušos pusaudžu baru viņa nebija gatava tikties. Jāzvana policijai! Brīnums, kā tas uzreiz neienāca prātā. Atradusi kabatas tālruņa telefongrāmatā policijas numuru, viņa jau gatavojās zvanīt, kad murmulēšanā un būkšķos aiz durvīm saklausīja savu vārdu. Piesardzīgi palūkojusies caur žalūzijām, sev par lielu atvieglojumu nemiera cēlājā Velga atpazina Vili… "Ko tad viņš tā? Kāpēc ne pa sētas pusi? Pašam tak sava atslēga…" viņa pukojās, pie reizes brīnīdamās, ka no tādas durvju drebināšanas signalizācija vēl nedarbojās. Izgājusi caur pagalmu, Velga no stūra uzsauca Vilim, bet Vilis pārāk bija aizrāvies tikt iekšā tieši pa šīm durvīm. Tikai piegājusi pavisam tuvu klāt, viņa sajuta, ka no vīrieša dvakoja kā no spirta mucas… "Ak, dievs! Ko nu tagad?" Tik piedzērušos Vili viņa redzēja pirmoreiz. Lai neiekultos nepatikšanās, viņš vispirms ir jādabū projām no veikala durvīm. Bet kā lai augumā sīka būtne pastiepj šo siena gubu? Purinādama Vili aiz pleca, Velga mēģināja pierunāt celties un iet iekšā. Kāds vārds laikam aizgāja līdz apziņai, jo, taustoties gar sienu, viņš kaut kā pieslējās kājās un mēģināja meimurot uz sētas pusi. Pēc ilgām pūlēm, kājām pinoties, asarām un lamuvārdiem mijoties, Vilis tomēr bija iedabūts noliktavas telpā. Viņš ērti iekārtojās atpūtas krēslā. Lai nu kā, visu nakti pavadīt veikalā kopā ar piedzērušos veci Velga galīgi nebija noskaņota. Taču mēģinājumi sazvanīt Īrisu vai viņas tēvu izrādījās veltīgi. Bet arī starp pašas nedaudzajiem paziņām nebija neviena tāda, kuru uzdrīkstētos nakts vidū piecelt un lūgt palīdzēt. Ieklausoties Viļa frāzēs, Velga saprata, ka uz Īrisas palīdzību šonakt velti cerēt - visi radi kuplā lokā svin viņas tēva apaļo jubileju… Vilis it kā esot aizgājis visātrāk, jo viņam, redz’, jānākot uz darbu… Tikai ieroča gan līdzi neesot… Bet, ja kas, viņš jau tāpat uzrūkšot kā bulterjers… Ko darīt?
Atstāt pusaizmigušo, piedzērušos Vili vienu nebūtu prāta darbs - diezin ko vēl pats te sastrādās. Un kas nu šis par sargu! Bet viņa pati? Kāda tad no viņas te naktī jēga? Vai kāds zaglis no viņas nobīsies, tādu sīkaļu pustumsā ieraudzījis? Un vispār – kam par to jāuztraucas? Kur tad ir Īrisa? Vai gan viņa neredzēja, kādā izskatā Vilis "aizgāja uz darbu"?
Tikai tagad Velga tā pa īstam apjauta, ka visu šo laiku Īrisa viņu ir izmantojusi, likdama darīt gandrīz vai visus darbus - pārdevējas, apkopējas, grāmatvedes, pa reizei arī sētnieces un nu vēl sarga… Un cik tad viņa par to ir saņēmusi? Vai savai dzīvei arī vēl ir atlicis kaut cik laika? Ar vienu brīvdienu nedēļā, katru dienu desmit stundas darbam un, ja vajag, - vēl vairāk! Bet, protams, pati vien vainīga - kura tad te ir tā, kura, laipni smaidīdama, saka: "Neuztraucies, Īris, gan jau es tikšu galā…" Ak, ko nu tagad asaras liet… Atliek tikai cerēt, ka turpmākā nakts daļa paies mierīgi - Vilis izgulēsies, signalizācija neiedarbosies, gar durvīm neviens nedauzīsies un logus nesitīs… Pārbaudījusi durvis un gaismas, kaut kā sameistarojusi sev gultu uz krēsliem, Velga nolika pie rokas kabatas tālruni, kuram uz displeja pa ķērienam bija uzlikts policijas numurs. Miegs gan nenāca - kāda var būt gulēšana uz cietiem krēsliem, ja vienā ausī krāc, otrā – dārd mūzika, bet uz ielas - spiedz un kliedz… Domas mijās ar bailēm, gaidot liktenīgo stiklu šķindoņu. Bet tad viss pieklusa - dzirdama bija tikai aizbraucošas policijas mašīnas sirēna…
Dienas nogurums lika manīt sevi, un Velga beidzot iemiga. Signalizācija patiešām neiedarbojās. Gar durvīm arī neviens nedauzījās. Vilis izgulējās. No dīvaina trokšņa pamodās Velga - it kā kāds ar nagu skrāpētu pa stiklu. Pirmajā brīdī, tumsā neattapusi, kur īsti atrodas, viņa gandrīz novēlās no krēsliem, tad bailēs saspringa un ieklausījās. Veikalā kāds bija - par to nebija šaubu. Tumsā sataustījusi savu tālruni un izsaukusi policijas numuru, Velga paspēja pateikt tikai veikala adresi, kad telefons iepīkstējās un apklusa. Nolādēts! Tagad atlika vien cerēt, ka ieradīsies policisti. Bet pagaidām… Varbūt glābt savu ādu un gulēt tikpat klusi un rāmi, kā to dara profesionāls sargātājs? Noslēpties? Tikai kur? Bet varbūt tomēr mēģināt klusi atvērt durvis, pastiept roku un veikalā ieslēgt lielās gaismas? Tas zagļus varētu pārsteigt un nobaidīt. Bet, ja nu viņiem ir ieroči? Klusi piecēlusies, Velga pielavījās pie durvīm. Likās, ka tepat blakus atskan klusinātas balsis. Ierāvusies aizdurvē, viņa pieplaka plauktam. Jau nākamajā brīdī durvis uz noliktavu lēnām atvērās. Luktura gaismas stars iztaustīja telpu, brīdi apstājoties pie miegā krācošā sarga. Šo skatu papildināja skaidri sadzirdams teikums: "Tu viņu tiešām esi labi pielējis…" Tad gaismas lokā iekāpa gaišas botas un blakus tām nostājās liela rūtaina soma, kura strauji pildījās ar cigaretēm. Tagad Velga saklausīja arī pudeļu šķindēšanu veikalā un kases aparāta pazīstamo skaņu. Kaut kur kaut kas gāzās. Kāds sulīgi nolamājās. Vairs nebija muļķīgu domu par savas varonības izrādīšanu, bet tikai par to, kā palikt nepamanītai. Pat aizturētā elpa šķita skaļa, nemanāmās trīsas bija pāraugušas nodevīgā drebēšanā, kas tūlīt tūlīt būs sadzirdama… "Un kur tad tā "skaida"?" pusčukstus jautāja tā pati balss. "Tu teici, ka redzēji, kā šī veci esot iestiepusi veikalā."
"Varbūt arī aizgāja, pa tumsu nebūšu saskatījis," atčukstēja "gaišās botas". "Vai tik te nav vēl kāds kakts, kur nolīst?" nerimās pirmais. "Mums lieciniekus nevajag." "Nomierinies un kusties! Ka neatskrien dūži. Tiem šonakt miegs nenāk. Pamanīs logā caurumu, un pašiem būs cauri," skubināja "botas". Tad gaismas stars pagriezās atpakaļ un Velga juta, ka kāds satver durvju rokturi… "Veči," atskanēja svilpiens no veikala. "Tinamies! Poliči!" Nākamajā mirklī caur noliktavu izskrēja vēl divi stāvi un, lai gan somas bija apjomīgas, itin veikli pa noliktavas durvīm izgaisa tumsā…
Pirmās piecas minūtes Velga nespēja atbildēt ne uz vienu policijas jautājumu. Pārdzīvotais viņu bija iedzinis dīvainā stingumā, kas vairāk gan līdzinājās kādam bezapziņas stāvoklim. Tūlīt tika sameklēti liecinieki, un kāds visai gādīgi iespieda Velgai rokās pilnu degvīna glāzi: "Izdzer, meit!" Un tikai pēc tam viņa tā pa īstam sāka apjēgt apkārt notiekošo. Kaut kur tepat blakus bubināja uzmodinātais Vilis, veikalā zibsnīja fotoaparātu gaismas, kāds centās runāt ar Velgu. Veikala vadītāja joprojām nebija sazvanāma. Pārvarot dīvaino stingumu, Velga centās domāt, jo viņa sapratu, ka atliek tikai pavilkt, un viss nostāsies pa plauktiņiem… Kaut kur dzirdēta balss. "Skaida"… Šo vārdu tieši tādā nozīmē viņai jau bija nācies dzirdēt. Veikalā vai ārpus tā? Pie Īrisas? Sasprindzinājusi atmiņu, Velga lika šim vārdam domās atskanēt vēl un vēl… Pamazām arvien saprotamāki kļuva arī citi "sīkumi" – zagļu aprautās frāzes, labā orientēšanās veikalā pat tumsā, nekļūdīgā iziešana pa noliktavas durvīm. Vilim neraksturīgais dzērums. Signalizācija. Botas. Ar maziem delfīniņiem uz sāniem. Tepat jau bija šā rēbusa atrisinājums…
Kāds smagi apsēdās blakus un uzlika roku uz pleca. Vilis. Manāmi atžirdzis, tomēr vēl joprojām pastīvu mēli centās kaut ko paskaidrot, attaisnoties, pierādīt. Pamanījis Velgas aizgriezto galvu, viņš apklusa, taču roku no pleca nenoņēma, tikai vēl ciešāk piekļāva sev klāt. Šķetināmais pavediens atkal bija aizslīdējis prom… Tad vēl sekoja gara saruna ar iecirkņa inspektoru. Velgai šķita, ka šī nakts nekad nebeigsies. Kad pēc prāvas stundas abi saņēma atļauju doties mājās, Vilis, daudz neprasīdams, Velgai sekoja. "Tu tagad nedrīksti palikt viena," viņš, atkal roku aplikdams ap plecu, bubināja jaunajai sievietei ausī. Kā nokļuva līdz mājām, Velga neapjauta. Kājas nesa pašas, un, ne soli neatpalikdams, līdzās turējās Vilis. Ik pa brīdim piekļaudams sievieti sev tuvāk, viņš solīja par Velgu parūpēties kā par meitu. Dīvaina apātija bija radījusi vienaldzību pret visu notiekošo. Dzīvoklī Vilis atrada glāzītes un no azotes izvilka līdzi paņemto pudeli. Virtuvē uzvārīja tēju, un, apsēdies Velgai blakus, mudināja: "Iedzer groku. Drebulis pāries!" Vieglāk bija paklausīt, vēl jo vairāk, ka arī viņa pati tam ticēja. Atslābs nervi un varēs līdz galam izdomāt nenotveramo domu… Vēl joprojām īsti neatžilbis, Vilis šiverēja pa Velgas dzīvokli. Pabāza galvu zem aukstas dušas, pagatavoja vēl vienu tējas porciju, tosterī uzcepa pāris baltmaizes rikas, iedeva vakariņas kaķim. To visu vērojot, Velgu pārņēma miers - cik sen neviens par viņu tā nebija rūpējies… Divas groka krūzes bija darījušas savu, un nu galva bija pavisam viegla. Tagad vajadzētu tikai ļauties miegam un tad jau rīt…
Vilis pa to laiku jau bija labi iejuties saimnieka lomā, atradis gultas veļu un nu mudināja Velgu doties pie miera. Atlika tikai piespiest sevi piecelties no atpūtas krēsla un aiziet līdz dīvānam. Bet kājas bija kā no vates. Daudz negaidīdams, Vilis paķēra Velgu uz rokām un, par laimi, bez šķēršļiem pārvarēja tos dažus soļus līdz gultai. Reibumā smiedamās, viņa apmeta vīrietim rokas ap kaklu un ierāva Vili gultā sev līdzi. Kādu brīdi abi smējās un draiskojās, - Vilis centās Velgu ietīt segā, viņa savukārt vīrieti izgrūst no gultas, līdz abi jutās paguruši.
Varbūt uz brīdi aizsnaudusies, viņa pamodās no svešu pirkstu pieskārieniem. Vaigam, kaklam, blūzes pogām, krūtīm… Pirmajā brīdī šī sajūta radīja dīvainas tirpas un aizrāva elpu. Neizjusts maigums un kautrs kaisles pieskāriens. Tik ilgi gaidīts un cerēts. Bet, atverot acis un tur ieraugot papliko pakausi ar izspūrušo sirmo matu mēnestiņu, Velgu atkal pārņēma negaidītu smieklu lēkme.
Pilnīgi nevietā prātā ienāca skolas laiku skaitāmpantiņš - "Pliku galvu, basām kājām Pēter’s nāk no debessmājām"… Apmulsis no negaidītajiem smiekliem, Vilis izrausās no dīvāna. "Kas tur smieklīgs?" viņš aizvainots jautāja. Uz brīdi pieklususi, Velga gribēja viņam izskaidrot savas jautrības iemeslu, bet nevaldāmā mēle skaļi noskaitīja to pašu pantiņu, tikai šoreiz Pētera vārda vietā liekot Vili… "Skaida! Ko tu no sevis iedomājies? Dižā skaistule! Domā, tu labāku dabūsi? Gaidi vesela, man jau nu ar’ tevis nevajag," viņa vēl dzirdēja Viļa vārdus, pirms aizejot aiz viņa aizcirtās durvis.
Skaida? Jā! Tieši šādā pašā intonācijā, ar rūgtu sarkasmu balsī Velgu reiz bija godājis Viļa dēls Vents, kad, īsu brīdi strādādams par preču piegādātāju veikalam, bija spiedis viņai norakstīt it kā bojātas preces par samērā lielu summu. Arī pēdējā laikā viņš diezgan bieži veikalā iepirkās uz kredīta. Viņa rēķinus ik pa brīdim dzēsa tēvs vai pati Īrisa. Un blakus Ventam vienmēr turējās Ints, kurš šad tad no kabatas izvilka Velgai domātu neļķes ziedu, prata mīļi pasmaidīt, reizēm piedāvāt palīdzīgu roku un mēneša beigās palūgt uz rēķina pa kādai degvīna pudelei. Kaut kad vasarā Īrisa viņam no Lietuvas atveda gandrīz baltas sporta kurpes…
Savāda miera pārņemta, Velga centās sakārtot savas domas, lai saprastu, ko īsti viņa pašlaik izjūt. Uzvaras triumfu, atriebības kāri, līdzjūtību, vienaldzību? Kas notiks, ja viņa tagad visu atklās? Vispirms Īrisai, tad policijai… Vilim, kura dēls… Un ja nu tā bija viņas pēdēja darba diena pie Īrisas?
Domas steidzās cita aiz citas, bet pie skaidras atbildes tā arī nenoveda. Nogurusi no bezgalīgajiem jautājumiem sev pašai, Velga beidzot saritinājās gultā. Rīt. Rīt visu izrunās, un tad jau redzēs.

Citu datumu laikraksti

  • Latvija man ir mīļa kā manas mājas

    Droši vien tie, kas nedzīvo savā etniskajā dzimtenē, daudz biežāk domā par to, vai viņiem ir svarīgi saglabāt piederību savai tautai.Droši vien tie,...

  • Policija informē

    Nozog transportlīdzekļus. Annas pagastā 11.martā nozagta "Audi 90" markas automašīna.Nozog transportlīdzekļus Annas pagastā 11.martā nozagta "Audi...

  • Piedalās sarīkojumu vadītāju konkursā

    2. Latvijas sarīkojumu vadītāju konkursā "Caur smiekliem pilnīgi nopietni" veiksmīgi startēja arī dalībnieki no Alūksnes rajona. Alūksnietis Normunds...