Naktstauriņa deja

Ja Vidvaram jautāja, kādas sievietes viņam vislabāk patīkot, viņš bez domāšanas atbildēja - visas.

Ja Vidvaram jautāja, kādas sievietes viņam vislabāk patīkot, viņš bez domāšanas atbildēja - visas. Bet tikai viņš vienīgais zināja, cik tuvu šī atbilde ir patiesībai. Un kā gan lai varētu pateikt, kuras ir tās labākās un patīkamākās, ja katras skaistums ir tik individuāls.
Tās, kuras staigāja, garus matus plivinādamas, baltus zobus zibinādamas un dibenus grozīdamas, Vidvaru nemaz nesaistīja. Viņš jau sen bija sapratis, ka tās visas ir vienādasnorūpējušās par savu skaistumu un to vien gaidīja, kā glaimus un pielūgsmi. Lai gan tieši viņas visvairāk grozījās Vidvara klātbūtnē. Savos piecdesmit gados viņš vēl izskatījās visai iekārojams - iznesīgu gaitu, vienmēr labi ģērbies, staltu stāju un žilbinošu smaidu. Lai arī automašīna nebija paša jaunākā modeļa, daudzas labprāt kārotu tajā pavizināties. Divdesmit gadus vecas meitenes ik pa brīdim nejauši gadījās viņam ceļā, autostāvvietās pie mašīnas, un it kā no zemes izauga blakus, veikalā rindā stāvot. Vidvars ar viņām gan labprāt pakoķetēja, bet vizināt tā arī nevienu nepiedāvājās. Dažiem tas, protams, radīja nesapratni - brīvs vīrietis, kāpēc gan neizklaidēties, bet vairums to novērtēja atzinīgi - nosvērts un prātīgs cilvēks nemaz citādāk nerīkotos.
Kā jau tas parasti notiek, tādi vīrieši nepaliek nepamanīti arī ziņkārīgām acīm, bet, ja tām kāds jautātu, kura tad ir tā, kuru viņš savā mašīnā vizina, nāktos vien paraustīt plecus un atzīt - nu, neviena, viņam blakus sēžot, nav manīta.
Tas savukārt radīja vielu jaunām tenkām. Tika apspriestas Vidvara abas šķirtās laulības un meklēts kāds piedzīvojums pēdējo gadu laikā - pārspriestas vakaru un nakšu ballītes tuvējos klubos, pusdienpauzes kafejnīcās, bet nevienai nebija gadījies Vidvaru redzēt sieviešu kompānijās. Cik nu visu acīm bija redzams, viņš visbiežāk uzturējās savu bērnu sabiedrībā un vakarus, visticamāk, pavadīja mājās. Kāda gan teicās, redzējusi Vidvaru visai bieži pievakarē, izbraucot no mājas pagalma, bet, cikos viņš pārrodas atpakaļ un kādā virzienā dodas, neviena vēl nebija izpētījusi - viņa māja atradās pašā pilsētas nomalē.
Vidvars juta, ka ir tenku objekts, un tieši tāpēc savu dzīvi bija pārkārtojis visai noslēgtā veidā - darbs, mājas... Un viņa sievietes. Vienādi stipri viņš mīlēja visas sešas. Protams, vienkāršāk jau būtu bijis mīlēt vienu vai varbūt pat divas, bet - ja nu šo ideālu nav izdevies satikt, kāpēc gan neiztikt ar to, kas ir? Katrā viņa sievietē bija kas tik īpašs, ko cita neviena nespēja aizstāt.
Airīnu viņš satika kādā konferencē kaimiņu rajonā. Tolaik jau pusgadu bija nodzīvots šķirta vīra statusā, un pasākuma turpinājumā kādā pirtī šīs jaunās sievietes valdzinājums bija tik pretimnākošs, ka Vidvars nolēma to izmantot. Ar to tad arī viss sākās - kaislīga seksa piesātinātas vakara stundas pustumsā, romantiskā noskaņojumā, kad neko negribējās domāt - vien aizbēgt no šaubām, baudīt - izjust, aizmirsties, apreibt. Bija brīži, kad gribējās izkratīt sirdi, un Airīna bija pacietīga klausītāja. Vispār jau Vidvars runāja viens. Sapratusi, ka viņas domas tiek apstrīdētas, Airīna vairs ar tām neuzbāzās. Viņai pietika ar šā vīrieša tuvumu vien. Vidvaram savukārt bija nepieciešams sievietes maigums, un viņš to prata dāsni atlīdzināt.
Pēc pusgada kādā citā pilsētā un citā saietā Vidvars iepazinās ar Evu. Viņas īpašā pievilcība bija jūtama, pat sēžot zālē trīs rindu attālumā, un, pašam negribot, Vidvara acis ik pa brīdim meklēja sievietes simpātisko profilu. Pretēji Airīnas smalkajiem sejas vaibstiem un blondajiem matiem Evas šarms slēpās melnajos matos un tumsnējā sejas ādā. Vidvars saprata, ka vēlas šo sievieti iegūt, lai ko tas viņam maksātu.
Pēc semināra, atradis izdevību uzrunāt Evu, viņš piedāvāja vakariņas kafejnīcā. Savstarpējo pozitīvo lādiņu apmaiņa bija jūtama jau no pirmā acumirkļa. Sarunā Eva pažēlojās par savu neizdevušos laulības dzīvi, kā arī par apstākļiem, kādos dzīvojot. Vīrs mēdzot bieži iedzert un skandalēt, un viņa ar meitu tad patveroties draudzenes dzīvoklī. Līdzi paņemto vīna pudeli tovakar abi iztukšoja tieši tur. Vidvara lēnā un iejūtīgā maiguma iespaidā Eva izraudājās viņam uz pleca, un vīrieti pārņēma savāds žēlums. Viņam ļoti gribējās šo sievieti pasargāt, būt viņas balstam.
No tā laika viņu tikšanās reizes kļuva par retiem, bet regulāriem svētkiem abiem. Maiga miera, sadzīvisku sarunu un Evas klusā mīļuma piesātinātiem. Zinot viņas finansiālo stāvokli, Vidvars vienmēr asprātīgā veidā pratās uzdāvināt kādu summiņu atspaidam, zinot, ka Eva to lietderīgi izmantos. Vidvars jutās viņai vajadzīgs. Viņa pašapziņai tas bija glaimojoši.
Pēc šādām kopīgi pavadītām pēcpusdienām viņš laiku pa laikam sapņoja, ka reiz Eva izlems šķirt savu laulību un kļūt viņa sieva.
Akvelīna Vidvara dzīvē ienāca pilsētas vietējo uzņēmēju saietā. Stingra sieviete, ar savu mugurkaulu. Neatkarīga un brīva. Tas bija jūtams viņas stājā un uzvedībā. Lai gan - varbūt nosvērtajā, pašpārliecinātajā un gudrajā skatienā. Arī viņas uzstāšanās bija augstākajā līmenī profesionāla un saistoši pasniegta. Vidvars saprata, ka grib šo sievieti iepazīt tuvāk. Viņa varētu būt labs sadarbības partneris un labs domubiedrs.
Pirmās viņu tikšanās reizes notika lietišķā atmosfērā Akvelīnas kabinetā. Kad jau abi bija sapratuši, ka var viens otram sniegt vajadzīgās zināšanas, Akvelīna izteica Vidvaram priekšlikumu iesākto projektu kopīgi pārdomāt viņas dzīvoklī - tur mierīgāka atmosfēra. Toreiz vakars pagāja nemanot un, kad Vidvars jau attapa, ka laiks doties mājup, Akvelīna piedāvājās gultasvietu uzklāt blakusistabā. Caur plāno sienu bija labi dzirdams, kā abiem nenāk miegs, līdz Vidvars izlēma šo niecīgo attālumu pārvarēt. Akvelīna bija vēsa sieviete. Ar Airīnas kaislīgo atdevīgumu un Evas pieglaudīgo mīļumu to nemaz nevarēja salīdzināt.
Tomēr Vidvars turpināja šīs attiecības, palaikam neaizmirsdams Airīnu un Evu. Viņu apskāvienos atslābinājās visi jutekļi, un no šīm kaislībām Vidvars nevēlējās atteikties.
Reizēm gan visu triju sieviešu klātbūtnes viņa dzīvē kļuva par daudz, un Vidvars sāka atslēgt telefonu, aizbildinoties ar vakaros darāmiem darbiem un savu bērnu apmeklējumiem. Dienā viņš atguva nokavēto un katrai veltīja savu daļu mīlestības, neaizmirstot norunāt nākamo tikšanās reizi.
Pēc pāris gadiem šādi sakārtotas dzīves,jauns biznesa projekts Vidvaru aizveda pāri robežai. Noslēgtais līgums uzlika saistības vismaz reizi mēnesī atkārtot šos braucienus. Parasti tie ilga divas vai trīs dienas, tāpēc, lai nebūtu jāapmetas viesnīcās, Vidvars pieņēma darba kolēģa paziņas Tamāras piedāvājumu šajā laikā apmesties viņas brīvajā divistabu dzīvoklī. Jau trešajā braucienā košā formīgā rudmate lika saprast, ka viņa arī pieder pie dzīvokļa inventāra un ir lietojama. Vidvars par to gan sākumā pasmējās, bet tad saprata, ka tas, ko piedāvā Tamāra, viņa dzīvē vēl nav izbaudīts. Un kāpēc gan ne? Viņas trakulīgo ideju un neprātīgo iegribu rosināts, Vidvars atraisījās līdz ar viņu. Par naktīm, kas tika pavadītas kopā ar Tamāru, viņš gan nestāstītu nevienam pat sapņos - viņš sevi nepazina. Tas bija kā karuselī, kurā iekāpis, vairs nevarēja skrējienu apturēt. Bet, kamēr Vidvars bija kopā ar Tamāru, viņš arī to nevēlējās. Lai griežas!
Atgriezies mājās, pāris dienu nevienai no savām sievietēm viņš nebija sasniedzams. Tad gribējās būt vienam un pilnīgā klusumā. Bet darbs prasīja savu. Nācās domāt, meklēt risinājumus, jaunus kontaktus un līdz ar to jaunas iepazīšanās.
Kādā tālākā braucienā, gandrīz vai otrā Latvijas malā, kur pēc nopietnas pasēdēšanas bija sarīkota pirts ar gara uzmešanu uz sakarsētiem akmeņiem un smaržīgām pirtsslotām, bija arī galds ar īstiem lauku labumiem. Un šim galdam piederīga saimniece - Maiga. Korpulenta, labsirdīga un dzīvespriecīga sieva, kura smēja ar visiem un par visu - maziem, nevainīgiem jociņiem. Viņas zobgalības dzirkstīja nepārtraukti. Viss Maigas sarūpētais tik ļoti atgādināja savulaik mātes gatavoto, un to Vidvars vēl atcerējās ar īpašu mīlestību. Arī pati Maiga mazliet atgādināja māti - ap viņu vienmēr bija bariņš jautras kompānijas, kuri smēja līdzi viņai un netaupīja savas asprātības. Atšķirībā no citām viņa satiktajām sievietēm Maiga neprasīja neko - tikai deva. Un prata dot tā, ka Vidvars nejutās parādā. Viņš jutās kā kādreiz mātes tuvumā. Kad bezrūpīgs varēja būt pats. Pie Maigas viņš jutās pabarots, pat pārēdies, izsmējies un savādi brīvs. Līdzīgs starp līdzīgajiem.
Parasti Vidvars mašīnā neņēma stopotājus - vispirms jau savas drošības pēc, jo vai nu mazums dzirdēts visādu negadījumu. Bez tam pēc šiem tālajiem braucieniem gribējās paklusēt vienam.
Kāpēc Vidvars apturēja mašīnu pie Laumas paceltās rokas, viņš vēl tagad nemācētu paskaidrot. Tās bija kādas īpašas enerģētiskas plūsmas, kas to lika izdarīt. Pēc izskata Lauma nebija īpaši skaista - uz ielas tādām parasti paiet garām, pat neievērojot. Bet jau pirmajā brīdī Vidvars sajuta neapturamu vēlmi viņai uzticēties. Laumas neaizskarošie jautājumi paši no sevis izrāva spundi ilgi rūgušajam nemieram sevī - tā gribējās to visu kādam izrunāt. Saprātīgās piebildes vietvietām Vidvaram lika ieklausīties pašam sevī un padomāt par to, ko tad viņš ir izdarījis ar savu dzīvi. Cik ilgi viņš vēl spēs izturēt šo neapturamo skrējienu? Uz kurieni tas ved?
Laumas jautājums - vai Vidvars jūtas apmierināts ar savu dzīvi - pirmajā brīdī gan izsauca spontānu un bravūrīgu atbildi: jā, protams! Bet vakarā mājās tas domās izskanēja vēlreiz. Patiešām - uz kurieni ved viņa ceļš?
Kā naktstauriņš viņš metas uz gaismu, lai ķertu brīdi - spožo vilinājumu. Bet ko viņš no tā iegūst? Apskurbuma mirkli? Vai tiešām apdedzinātus spārnus? Kas būs tas trieciens stiklā, kas apdullinās viņu, metoties uz kārtējo gaismas atspīdumu?
Citu reizi satiekoties, Lauma prasīja: vai pret kādu šo sievieti Vidvars izjūtot mīlestību? Viņš nedomājot bija atbildējis - pret visām...
Kauns bija atzīties, ka daudz kas no tā visa ir tikai ieradums. Jau labu laiku viņš slīdēja tikai pēc inerces - tā ir izdevīgi un ērti.
Mēģinot sakārtot savas izjūtas pēc to intensitātes, Vidvars pēkšņi attapa, ka pat nezina, kurai sievietei atvēlēt vietu uz pjedestāla augšējā pakāpiena. Reiz gan bija domājis, ka tā varētu piederēt Evai, bet viņas nesakārtotā dzīve un nevēlēšanās tajā ko mainīt bija iespaidojusi arī Vidvara jūtas. Pēdējā laikā arvien biežāk Eva bija atcēlusi tikšanos, jo viņas vīrs, it kā nojaušot par sievas sānsoli, sācis viņu pieskatīt. Laikam jau īstu mīlestību Eva nejuta, reiz vēl joprojām nevarēja izšķirties. Vidvaram gan viņa minēja citus iemeslus - vīram atriebīgs raksturs un bērnus arī viņš sievai neatstāšot.
Akvelīna bija Vidvara ideju ģenerators un realizētājs, labs sadarbības partneris. Ļoti vajadzīgs un pie viena arī sirsnīgs cilvēks. Bet kopdzīvē ar viņu Vidvars nespētu sadzīvot ar pārlieko pedantiskumu un prasīgumu visās sadzīves jomās.
Tamārai vispār bija epizodiska loma, bet pēc kārtējās sarunas ar Laumu Vidvars saprata, ka jūtas noguris no šīs temperamentīgās sarkanmates. Būs jāpadomā, kuram uzticēt aizvietot viņu šajā darbā.
Kad kādā nākamajā sarunā Lauma iejautājās, vai Vidvars ir ko izlēmis, viņš tikai paraustīja plecus un noteica:
Laiks visu noliks savās vietās...
Tad viņš vēl nezināja, ka tas notiks tik drīz un tik negaidīti.
Kārtējā pēcpusdienā, kad viņi abi ar Evu dzīvoklī mēģināja aizmirsties no ikdienas, pie durvīm zvanīja. Pēc balss Eva pazina sava vīra klātbūtni. Viņš bija nolēmis tik vienkārši neaiziet - draudēja durvis uzlauzt un skandālu izvērst visā mājā, ja tūlīt nekavējoties netikšot ielaists. Pēc nerimstošajiem kāju spērieniem un roktura laušanas Vidvars saprata, ka nāksies izskaidroties aci pret aci un darīt reiz šai lietai galu. Viņš tikai neparedzēja, ka Evas vīram ir krietni vairāk spēka un nav ne mazākās vēlēšanās sarunāties...
Lai arī Vidvars vīra cienīgi turējās pretim, viņš tika notriekts no kājām un izvilkts trepju laukumā. Tad tāpat ar spērieniem notriekts lejā pa kāpnēm, kur, mēmās sāpēs čokurā sarāvies, kādu laiku gulēja bez elpas.
Slimnīcā konstatēja lauztas ribas un atslēgas kaulu, smadzeņu satricinājumu un neskaitāmus zilumus.
Evai gan laikam nebija klājies daudz vieglāk, bet viņu Vidvars vairs neredzēja. Tikai īsa vēstulīte darīja zināmu Evas pieņemto lēmumu: "Mūsu visu dēļ - lai šī ir mūsu pēdējā tikšanās. Atvaino."
Māsiņa zināja stāstīt, ka sievietei, kas atnesusi šo vēstuli, bijusi nosaitēta piere un savādi stīva gaita.
Pēc pāris dienām Vidvars sazinājās ar darba kolēģiem, kas viņu pārveda mājās. Kā paskaidrojumu savam stāvoklim viņš tēlaini stāstīja, kā nakts bārā kļuvis par nejaušu upuri piedzērušu jauniešu kompānijai.
Izrunājies ar savu ārsti, Vidvars noslēpās mājās. Vispirms jau fizisko sāpju pēc radušās neiecietības un nervozuma dēļ negribējās nevienu satikt, kā arī nepatika vēl un vēlreiz atkārtot paša sadomāto pasaciņu. Atslēdzis kabatas tālruni, viņš kļuva pieejams tikai saviem bērniem un dažiem darbabiedriem. Nevienu sievieti viņš nevēlējās redzēt sev blakus.
Kā Dieva sodu Vidvars uztvēra savas sāpes un pazemojumu. Gribējās palikt vienam. Izsāpēt pašam savu ievainoto pašlepnumu un sakārtot domas sevī. Nu tam bija laiks.
Kāds darbabiedrs gan vēlāk atstāstīja, ko pilsētā runājot - kā Vidvars kaimiņrajonā aplaupīts, piekauts un gandrīz vai nosists un kā viņš nikni turējies pretim. Bet tā jau vienmēr notiek, kad nekas tā īsti nav zināms.
Šī pasaciņa Vidvaram tīri labi patika - tā viņu neievainoja, tikai radīja smagi cietuša varoņa oreolu. Un kādu brīdi tas bija patīkami.
Kad pēc vairāk nekā mēneša Vidvars atgriezās darbā un viņu atkal spārnoja dzīvesspars, tālrunis tika pieslēgts, bet neviena vairs nezvanīja. Laikam jau pārāk ilgs laiks bija pagājis.
Nez kāpēc arī Vidvaram vairs negribējās uzmeklēt kādu no savām sievietēm - mācība, kas nāca caur Evu, bija skārusi plašā frontē. Laiks, kuru viņš pavadīja divatā ar sevi, bija licis saprast, ka visas šīs attiecības tādi tukšzieži vien ir. Lai arī tās devušas daudz atmiņā paliekošu brīžu, neko būtisku Vidvara dzīvē tās neizmainīja. Bet gribējās ko pastāvīgu. Slimošanas laikā Vidvars to bija sapratis - ir vajadzīgs otrs cilvēks blakus, lai sajustu ģimenisko siltumu un aizgaiņātu iekšējo tukšumu.
Vien domas par Laumu nedeva mieru - atkal gribējās ar viņu izrunāties. Izvērst dvēseli uz kreiso pusi. Tik daudz kas bija sakrājies uz sirds. Lauma sapratīs.

Citu datumu laikraksti

  • Naglu ciemā tagad pārsvarā saimnieko ienācēji

    Malienas pagasta apdzīvotajā vietā Naglas dzīve rit tāpat kā jebkurā pagastā. Naglās māju nav daudz, bet to kādreizējie īpašnieki jau aizgājuši...

  • Monētu savienības - jau pirms 600 gadiem

    Ekonomikai un tirdzniecībai ir kopējas attīstības likumsakarības, viena - aptvert arvien lielāku teritoriju.Ekonomikai un tirdzniecībai ir kopējas...

  • Jauna iespēja skolēniem

    Rudens un jaunā mācību gada sākums skolēniem un skolotājiem rada jaunus pienākumus, bet sniedz arī jaunas iespējas.Rudens un jaunā mācību gada sākums...

  • Aicinām sievietes kļūt par SOS mātēm!

    Līdz 23.septembrim Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija aicina pieteikties sievietes, kuras vēlētos kļūt par SOS mātēm bez vecāku aprūpes palikušiem...

  • Par Gaujas plostnieku stāsta leģendas

    “Ilgupes” - tādu skanīgu un neparastu vārdu mājai izvēlējies Ulda Jaukuļa vectēvs Pēteris. Sikšņu mežā viņš līda līdumus."Ilgupes" - tādu skanīgu un...

  • Atver trešo informācijas centru rajonā

    Vakar Pededzes pagastā atvēra tūrisma informācijas centru, kas ir trešais pēc projekta rajonā. Centra vadītājas pienākumus veiks pagasta padomes...