Narcises

Es patiešām nezinu, kurā brīdī sākas šis stāsts - vai pirms diviem gadiem, kad eleganto kungu ar narcisēm satiku pirmoreiz, vai dienā, kad viņš man nosauca savu vārdu.

Es patiešām nezinu, kurā brīdī sākas šis stāsts - vai pirms diviem gadiem, kad eleganto kungu ar narcisēm satiku pirmoreiz, vai dienā, kad viņš man nosauca savu vārdu. Daudz gan es par viņu neko nezinu. Ir vienīgi atmiņas, kuras ir pietiekami neparastas, lai par tām pastāstītu...
- Atvainojiet, vai drīkstu jums pasniegt ziedu? - blakus atskanēja vīrieša balss, brīdī, kad aizdomājusies šķērsoju pilsētas centrālo skvēru. Nesapratnē palūkojos pār plecu, jo šķita - esmu pārklausījusies, tas neattiecas uz mani. Brīdi kaut kur zemapziņā uzplaiksnīja domā - kāds triks! Varbūt slēptā kamera?
Tomēr ne. Man iepretim stāvēja simpātisks vīrietis iesirmiem, pakausī kopā saņemtiem matiem un pastieptā rokā turēja dzeltenu narcisi. Sirsnīgais, uz mani vērstais skatiens vēstīja - tas patiešām ir domāts man! Otrā rokā gan manīju vēl pušķīti tādu pat ziedu. Bet šis - man sniegtais - neapšaubāmi lūkojās uz manu pusi.
- Lūdzu! - vīrietis vēlreiz mani uzrunāja.
- Par ko gan? - pārsteigta jautāju.
- Vai tad tas nav jauki, ja vīrieši sievietēm dāvina ziedus? Tāpat vien... - viņš atsmaidīja.
Pateikusies par negaidīto dāvanu, joprojām izbrīnīta un apmulsusi, lēnām devos tālāk. Tomēr jau pēc brīža ziņkārība man lika atskatīties.
Nedaudz pieliecies, vīrietis jau citu ziedu bija pastiepis gados vecākas kundzes virzienā, bet viņa smiedamās atgaiņājās. Bija neērti apstāties uz ielas un vērot notiekošo, lai gan - patiešām kaut kas nebijis un interesants.
Jau krietni lēnākā solī, pagājusi vēl kādu gabaliņu, atskatījos vēlreiz. Redzēju, kā aiz manis, narcisē smaidu paslēpusi, seko sirmā kundzīte, bet vēl nākamais zieds vīrieša rokā jau tiecas citas sievietes virzienā.
"Dīvainis," tā pie sevis ar smaidu nodomāju. "Kam gan viņam to vajag? Ziedi taču tagad dārgi..."
Un tikai tad attapos -Valentīna diena! Pati uz laiku to biju piemirsusi, jo domas raisījās ap ko citu.
Tanī brīdī pretim nāca kāda mana paziņa, sasveicinājušās apstājāmies, un nu bija iemesls pār viņas plecu brīdi pavērot savādo Valentīnu.
Cik gan viņam ziedu vēl bija atlicis? Vai citām sievietēm viņš saka to pašu ko man? Varbūt kādai viņš arī paskaidro, kāpēc to dara? Grūti noticēt, ka tāpat - sava prieka pēc... Tā vienkārši nenotiek!
Ticētu pasakām, teiktu - labais Burvis, kurš uzbur sievietēm smaidus. Stāv pilsētas skvērā un - izstaro mīlestību. Melnais pagarais mētelis un baltā šalle vīrieti vērta vēl noslēpumaināku. Brīdī, kad iedomājos - man patiktu, ja ziedi viņa rokās vēl nebeigtos vismaz pāris stundas, - viņš, kādai meitenei galanti paklanījies, pasniedza pēdējo narcisi... Protams, tas nevarēja vilkties bezgalīgi.
Skumji. Jo bija tik skaisti...
Pēc pusgada šis notikums atmiņās bija jau noglabāts kā skaists sapnis, ap Ziemassvētkiem nāca citi pārsteigumi, tāpēc romantisko vīrieti ar narcisēm atcerējos tikai nākamajā februārī, dzirdot daudzinām Valentīndienu. Interesanti, kādus ziedus viņš dāvina savai vienīgajai sievietei? Vai arī narcises?
Tas noteikti tā nebija ieplānots, taču sagadījās, ka tieši 14.februārī pusdienlaikā atkal šķērsoju centrālo skvēru.
Gluži vai neticami! Gandrīz tanī pat vietā, kur pirms gada, atkal stāvēja vīrietis garajā mētelī un nu jau krietni lielāku narcišu pušķi rokās. Mati joprojām pakausī kopā saņemti, tikai man nez kāpēc šķita - baltāki kļuvuši. Tas pats sirsnīgais smaids, tas pats vīrišķīgais un apburošais šarms.
Nu jau ar smaidu tuvojos viņam, kā senam paziņam, lai līdz ar sveicienu pajautātu:
- Laikam jau vēl neesat bankrotējis, ja arī šogad jums narcises zied tikpat krāšņi?
No vīrieša skatiena bija redzams, ka arī viņš mani atceras.
- Pats svarīgākais dzīvē ir sievietes smaids. Tā dēļ nav bail arī bankrotēt, - viņš atsmēja.
- Vai šodien esat nolēmis visas pilsētas sievietes apdāvināt? - jautāju, norādīdama uz paprāvo ziedu pušķi viņa rokās.
- Jā, ziniet, pagājušajā gadā kā iesācējs Valentīns drusku neaprēķināju. Nu paplašināju siltumnīcu un tagad ceru, - pietiks visām! - viņš plati smaidīja.
Pateikusies par narcisi, pati šķitu uzziedējusi līdz ar to, un nu varēju starot tālāk - savās dienas gaitās.
Pēc minūtēm divdesmit, nākot atpakaļ, manīju vīrieti vēl stāvam turpat. Brīdi saminstinājos, jo dīvaini šķita iet viņam vēlreiz garām, lai gan - kāpēc ne? Iebāzusi degunu narcises trompetē, kā demonstrēdama - paldies, man jau viena ir, turpināju ceļu. Bet viņš, jau iztālēm mani pamanījis, pats māja ar roku.
- Kā redzu, jūsu smaidu buķete vēl neplok? - tuvojos viņam ar draisku jautājumu.
- Vai sievietēm šodien brīvdiena? Kur visas palikušas? - viņš tēloja drusku aizvainotu.
- Gluži otrādi - viņas centīgi strādā, tāpēc pa ielām nestaigā, - prātīgi izskaidroju. - Bet redzu, jums tāpat veicas. - Vīrieša rokās bija palikuši tikai daži ziedi.
Bet tad jau arī nāca vēl kāda sieviete, un es, ar roku pametusi gaisā sveicienu, aizsteidzos tālāk.
Toreiz, pirms gada, vēl ilgi atmiņās atgriezos pie šā notikuma. Bieži vien, iedama pa pilsētas ielām, ielūkojos pretimnācēju straumē, it kā starp gājējiem meklētu kādu nu jau pazīstamu stāvu. Kāda gan nozīme būtu pilnīgam svešiniekam citas pilsētas sievietes apdāvināt ar ziediem? Kaut gan - vai vieglāk nav būt svešiniekam? Neviena sieviete nepārmetīs viņam, ka kādai citai viņš veltījis pārāk platu smaidu, ka atļāvies kā āksts stāvēt pilsētas centrā un plātīties ar savu izšķērdību, ka iztērējis visu naudu citām sievietēm. Un nevienai nevajadzēs šķetināt aizdomu pinekļus, meklējot - kas zem visa tā slēpjas...
Es tā nedomātu. Dzīvē jau tā ir maz brīnumu. Šis noslēpumainā Valentīna pavisam negaidot pasniegtais zieds bija visīstākais no brīnumiem - neuzminams, svaigs, smaržīgs, trausls, sargājams, mīlams. Ja sievietēm jautātu - kas viņas sagaida šodien, diezin vai kāda spētu uzminēt, ka pilnīgi svešs dīvainis, vienkārši tāpat uz ielas viņai pasniegs ziedu. Un ziedā - smaidu. Šis smaids savukārt aizsāks jaunu smaidu ķēdīti, un daudzi jo daudzi apkārt vismaz uz brīdi jutīsies laimīgi.
Un viss tikai kāda romantiķa skaista, nesavtīga, mīlestības pilna žesta dēļ.
Šogad Valentīna dienu gaidīju ar zināmām bažām. Ne jau tādēļ, ka nezinātu, kam uzdāvināt mazu sarkanu sirsniņu, nosūtīt mīļu īsziņu vai uzklāt romantisku vakariņu galdu... Man ļoti gribējās, lai centrālajā skvērā atkal stāvētu vīrietis ar Brīnumu pilnām saujām un dāvinātu sievietēm smaidus. Jau vairākas dienas iepriekš domāju, kā varētu viņu uzrunāt un izvilināt no viņa īsto atbildi - kāpēc tas viņam ir svarīgi? Lai gan jau zināju, ka viss iepriekš izdomātais īstajā brīdi tāpat izrādīsies nenoderīgs, vēl un vēl virknēju vārdus, meklējot starp tiem īsto atslēgu.
Bet, kad šī diena pienāca, sapratu - viss ir notikumu varā. Un vispār - ja es tik ļoti šim satikšanās brīdim gatavošos, tas vispār var nenotikt... Pulksteņa rādītāji kustējās gliemeža gaitā, domas darbam gāja ar līkumu, bet pusdienlaiks tomēr pienāca. Savādi satraukta izgāju uz ielas, it kā dotos uz tikšanos un nezinātu - atnāks vai neatnāks...
Un tomēr - vīrietis tur stāvēja... Ar kuplu narcišu pušķi rokās.
Mani viņš vēl nemanīja, jo šoreiz izvēlējos "uznācienu" no citas puses - aizmugures. Tāpēc kādu brīdi varēju vīrieti pavērot no malas.
Patīkamu vieglumu kustībās, gracioziem, neuzspēlētiem, dabiskiem žestiem - viņš bija iejuties savā brīnumdara lomā un, kā redzams, - tā viņam patiešām patika. Garāmejošās sievietes reaģēja dažādi - visbiežāk gan ar smaidu, jo katrai viņš pateica kādu vārdu.
Vēl īsti nebiju izlēmusi, kā uzsākšu sarunu, kad vīrietis, atskatījies pār plecu un mani pamanījis, jau smaidīdams nāca pretim.
- Nez kāpēc biju pārliecināts, ka jūs noteikti satikšu, - viņš smaidīja. - Izņēmuma kārtā - jums šoreiz trīs ziedi. Kā senai paziņai.
Pavisam negaidot, protams, aizmirstot par visiem gudrajiem apsvērumiem iepriekš, man izspruka jautājums: - Ja es uzminēšu jūsu vārdu, vai atbildēsiet uz diviem maniem jautājumiem?
- Nedomāju, ka sastapšu gaišreģi, - vīrietis smejot atbildēja. - Bet mēģiniet. Ļauju minēt... piecas reizes. Un vai arī es drīkstu uzstādīt noteikumus? - viņš jautāja.
Spēle bija iesākusies, un nu es vairs nedomāju padoties.
- Jā, protams.
- Ja jums neizdosies atminēt manu vārdu, es uzsaukšu jums tēju ar citronu. Un jūs nedrīkstēsiet aizbildināties ar nevaļu, - viņš viltīgi smīnēja.
Drusku pārsteigta par negaidīto notikumu pavērsienu, piekritu, jo sapratu - tā es patiešām tikšu tuvāk cerētajām atbildēm. Bez tam - par savu minējumu loģisko pamatotību es nešaubījos.
- Lai notiek! Sāku. Jūs sauc Valentīns! - pilnīgā pārliecībā izspēlēju savu pirmo un vienīgo versiju.
Vīrietim bija patiesi skanīgi un lipīgi smiekli. Smējos viņam līdzi, jo nez kāpēc iedomājos, ka smiekli varētu nozīmēt manu trāpījumu minējumu desmitniekā.
- Kāpēc jūs tā domājat?- pārstājis smieties, vīrietis jautāja. - Vai tikai tāpēc, ka es te stāvu Valentīndienā? Pirms diviem gadiem es to pat nepamanīju. Ja godīgi, man šie svētki neko īpašu nenozīmē. Un mani nesauc Valentīns. Mēģiniet vēlreiz.
Sapratu - esmu zaudējusi, jo citu versiju man pat prātā nebija. Vēl mēģināju ķepuroties, lai gan pēkšņi sapratu - šim svešiniekam nebūs parasts vārds - viņš nebūs ne Jānis, ne Juris... Nu savu vieglprātību vajadzēja pārvērst asprātīgā jokā.
Riskēju, saucot romantiskus, retus vārdus, kurus zemapziņa nu man piespēlēja vienu pēc otra - Rets, Klaids, Ronalds, Vigo...
- Lai arī mani sajūsmina jūsu izdomas spējas, es tomēr jūs vairāk nemocīšu - mani sauc Ilvars, bet tagad mēs iesim dzert tēju. Esmu to nopelnījis... - viņš aicināja.
Saruna, kā pa jokam iesākusies, tādā pat garā viegli arī turpinājās. Ilvars bija asprātīgs un interesants sarunbiedrs, un pat tik vienkāršu faktu, kā to, ka viņš patiešām nav šejienietis, prata pasniegt kā joku. Laikam pārāk ilgi aizdomājos par kādu viņa izteikto domu, jo pēkšņo klusuma mirkli pārtrauca viņa jautājums: - Jūs man kaut ko gribējāt jautāt... Nu mani māc ziņkārība - ko?
Pēc jautri un brīvi iesākušās sarunas šķita nevietā uzdot nopietnu jautājumu. Vēl jo vairāk, nojautu, ka arī atbilde varētu būt ne pa jokam.
Un tomēr.
- Jūs, protams, varat neatbildēt, bet - kāpēc šīs narcises šeit un šajā dienā?
Ilvara atbilde, lai arī nopietna un dramatiska, tika pasniegta ar smaidu. Pirms diviem gadiem Ziemassvētku vakarā viņš bija apsolījis atbraukt šurp pie mīļotās sievietes. Tad nāca virkne visādu nepatīkamu sagadīšanos, un plānotais izjuka - viņam nozaga kabatas tālruni, kāds iereibis braucējs ietriecās Ilvara mašīnā, no pārdzīvotā saasinājās vecās vainas... Bet viņa sieviete tam nenoticēja. Janvāris pagāja izskaidrojoties, līdz savā brīvdienā, 14.februārī, Ilvars braucis šurp, lai satiktu viņu. Tomēr velti - Irēnas telefons tā arī palicis ārpus uztveršanas zonas un dzīvokļa durvis - slēgtas. Ziedus taču atpakaļ nevedīs, tāpēc aplaimojis ar tiem garāmejošās sievietes. Tikai, kad kāda no tām pretī atsmējusi: "Tas man Valentīndienā?", apjautis, ka patiešām trāpījis īstajos svētkos.
Mājupceļā daudz ko pārdomājis - kā bilžu galerija acu priekšā slīdējušas uz ielas satikto sieviešu sejas un izbrīns viņu acīs. Pateicība par ziediem. Tad arī apjautis - cik maz gan cilvēkam vajadzīgs, lai būtu laimīgs. Un arī viņa rokās ir kāds sīkums, kas šo sajūtu spēj sniegt.
Nākamajā gadā agri sācis plaucēt narcises - jau ar nodomu februārī tās tirgot. Tad atcerējies savu piedzīvojumu šeit, mazpilsētā, un nez kāpēc, sagribējies to atkārtot. Šurp braucot, pārdomājis dažas asprātīgas frāzes, komplimentus - jau apzināti gatavojies šim notikumam. Vislielākais pārsteigums gan radies pašam par savām izjūtām - cik brīnišķīgi ir otram sagādāt prieku! Tā ir tāda neparasta iekšējas brīvības sajūta - it kā citu cilvēku smaidi dvēseli paceltu spārnos! Ilvars par to prata skaisti un pacilāti stāstīt.
Šogad viņš braucis šurp, lai satiktu kādu cilvēku.
- Vai Irēna jūs vēl atceras? - jautāju viņam.
- Neesmu viņu saticis jau divus gadus... Un laikam arī nevēlos. Dzīvē nekas nestāv uz vietas. Tas cilvēks, kuru gribēju satikt, esat jūs. Gribēju uzdāvināt jums trīs narcises un uzsaukt tēju ar citronu.

Citu datumu laikraksti

  • Kartupeļu audzētājiem bija grūts gads

    Vidzemes zonas zemnieki aizvadījuši 2004.gadu jau kā pilntiesīgi ES dalībnieki, ir saskārušies ar ES prasībām un solītajiem labumiem.Vidzemes zonas...

  • Aukstais laiks neietekmē skolu apmeklējumu

    9.februārī no rīta gaisa temperatūra daudzviet Alūksnes rajonā bija mīnus 20 grādu un zemāka. Tādā laikā skolēniem, kuriem vēl nav 12 gadu, nav...

  • Evakuē no degošas mājas

    Otrdien, 8.februārī, pulksten 18.25 Alūksnē, Pils ielā 50, pašvaldības divstāvu ēkas bēniņos izcēlās ugunsgrēks. Dega cauruļvadu un griestu...