Vita un Inga sarunājās, kamēr mazās, četrus gadus vecās meitenītes, mēģināja uzvelt arvien lielāku un lielāku sniega bumbu. Brīnišķīgs noskaņojums, izdevusies diena!
Vita un Inga sarunājās, kamēr mazās, četrus gadus vecās meitenītes, mēģināja uzvelt arvien lielāku un lielāku sniega bumbu. Brīnišķīgs noskaņojums, izdevusies diena!
Vita draudzenei ierosināja pēcpusdienu pavadīt kopā pie TV ekrāniem un pie viena novērtēt jauno mājas kinozāli. Mazās, uzzinot par iepriecinošo iespēju, spiedza no sajūsmas. Tā, viss it kā sarunāts, atliek tikai viens jautājums - kādu filmu noskatīties?
"Filmai jābūt tādai, lai to var skatīties gan lielie, gan bērni - labestīgai, jautrai, tajā var darboties kāds runājošs dzīvnieciņš," ienākusi videonomā, darbiniecei savu vēlmi izklāstīja Vita. Vēl viņa piebilda, ka filmā nevajadzētu būt vardarbības ainām un divdomīgiem izteicieniem.
Darbiniece, noklausījusies Vitas teiktajā, metāliskā balss tonī izmeta: "Tāda filma vispār vēl pasaulē nav uzņemta." Vita nedaudz samulsa, bet mēģināja vēlreiz - varbūt darbiniece var ierosināt noskatīties kādu filmu pēc saviem ieskatiem? Sieviete otrpus letes palika nelokāma. "Man vispār nav laika kino skatīties, es mācos."
Mazās jau raustīja Vitas roku, nepacietīgi mīņājoties. Arī Inga stāvēja, īsti nezinot, kā rīkoties, ko sacīt.
Aizverot aiz sevis nemīlīgās telpas durvis, visas atviegloti uzelpoja. Inga zināja teikt, ka nākamajā ielā atrodas neliels videonomas salons, kurā strādājot vīra paziņa. "Nu, ejam!" mazliet piesardzīgi noteica Vita.
