Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nedara otram to, kas nepatīk pašai

Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes "Pienenīte" vadītāja Ārija Driņina sevi uzskata par laimīgu cilvēku, jo viņai ir mīlošs vīrs Vladimirs un jauka ģimene.

Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes "Pienenīte" vadītāja Ārija Driņina sevi uzskata par laimīgu cilvēku, jo viņai ir mīlošs vīrs Vladimirs un jauka ģimene. Viņa nekad nav īgna, katru sagaida ar smaidu, jo piekrīt teicienam: "Nedari otram to, kas pašam nepatīk".
"Par "Pienenīte" darbinieci kļuvu nejauši. Ja jaunībā man kāds būtu teicis, ka būšu pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja, es neticētu, jo vēlējos būt ķirurģe. Pēc Alūksnes 1.vidusskolas 10.klases absolvēšanas strādāju Alūksnes slimnīcas ķirurģijas nodaļā par sanitāri. Man bija iespēja piedalīties arī operācijā, bet tā man beidzās skumīgi, jo noģību un līdz operāciju zālei nemaz netiku. Tagad domāju – labi vien ir, ka nekļuvu par mediķi, un reizēm pasaku liktenim par to paldies," atceras Ā. Driņina.
Sabrūk pirmā
sapņu pils
Iestājoties Medicīnas institūtā Rīgā, liktenis bija lēmis, ka pirmajā kursā astoņpadsmit gadu vecumā Ārija apprecējās ar pirmo vīru Ivanu un aizbrauca dzīvot uz Krieviju, Novosibirsku Sibīrijā. "Kad cilvēks ir iemīlējies, viņš pavisam citādi domā. Viņš ir gatavs pakot ceļasomas un doties mīļotajam līdzi pat uz Jupiteru! Toreiz viss šķita fantastiski, lai arī iedzīvoties Novosibirskā nebija viegli," viņa stāsta.
Vietējie iedzīvotāji esot brīnījušies, ka sieviete no Baltijas atbraukusi dzīvot uz Sibīriju. "Man tolaik tas šķita gluži ikdienišķi. Abi ar vīru atradām darbu kino kopēšanas fabrikā. Mans uzdevums bija pārbaudīt kinolentes pirms rādīšanas. Tolaik kino bija kaut kas īpašs. Kad gadu biju nostrādājusi, sapratu, ka vēlos mācīties. Nebija drosmes atkārtoti iestāties Novosibirskas Medicīnas institūtā, jo nepratu krievu valodu augstā līmenī, tādēļ iesniedzu dokumentus Ķīmijas tehnoloģiju tehnikumā. Diemžēl dzīve sarežģījās, sapņu pils pamazām sabruka - ar vīru vairs nebija tik labas attiecības, jo viņam izveidojās citas prioritātes. Tādēļ es ar četrgadīgo dēlu Andreju mūsu piecu gadu kāzu jubilejā atbraucu atpakaļ uz Latviju," saka Ā.Driņina.
Glāzi vienmēr redz līdz pusei pilnu
Atgriezties dzimtajā Alūksnē bija savādi. Bija apziņa, ka tās ir mājas, bet tajā pašā laikā arī vairs nav. "Biju ieguvusi ķīmiķes - tehnoloģes diplomu. Uzskatīju, ka vienīgā vieta pilsētā, kur savas zināšanas varu pielietot, ir rūpnīca "VEF". Tās darbinieki savus bērnus VEF bērnudārzā (tagad "Pienenīte") varēja iekārtot bez rindas. Lai to izdarītu, man vispirms vajadzēja VEFĀ pastrādāt. Sākumā biju bērnudārza darbinieku atvietotāja vai zīmēju metodiskos materiālus. Pēc četriem mēnešiem kļuvu par audzinātāju mazuļiem krievu plūsmā. Sākumā no rītiem, kad mammas mazos veda uz bērnudārzu, viņi ar asarām acīs pameta mātes svārku malu un nāca pie manis. Pēc divām nedēļām tā vairs nebija – viņi skriešus skrēja pie audzinātājas. Tā ir patīkama sajūta. Tu saproti, ka bērns tevi mīl un pieņem. Pēc 12 gadiem darbinieki mani ievēlēja par vadītāju," atminas Ā. Driņina.
Neilgi pēc atgriešanās Alūksnē viņa satika savu tagadējo vīru Vladimiru, ar kuru laimīgā laulībā ir nodzīvojusi 22 gadus. Kopīgi ir izaudzinājuši 21 gadu veco Inesi, 13 gadus veco Artūru un 28 gadus veco Andreju.
"Kad apzinājos, ka cerības nav piepildījušās un dzīve sagandēta, jutos slikti, bet es neesmu viegli ievainojama. Reizēm šķiet, ka pagātne nenotika ar mani, jo tas, cik man tagad ir laimīga dzīve, ir licis to visu neatminēties. Tiesa, dzīvē ir bijis daudz priecīgu un ne tik laimīgu mirkļu, tomēr pamatā viss ir atkarīgs no tā, kā lietas uztver. Tas ir tāpat kā ar līdz pusei pielietu glāzi – vienam tā var būt līdz pusei tukša, otram - līdz pusei pilna. Es glāzi vienmēr redzu līdz pusei pilnu. Esmu optimiste un neplēšu sev no galvas matus par lietām, kuras nav manos spēkos mainīt. Piemēram, par karu Irākā. Apzinos, ka, gauži raudādama, situāciju nespēšu mainīt. Es daru to, ko varu," apgalvo "Pienenītes" vadītāja.
Strādā kā dārznieks, laistot puķes
Ā. Driņinas dzīves moto ir: "Nedari otram to, kas pašam nepatīk". To viņa atceras, veidojot attiecības ar ģimenes locekļiem un darba kolēģiem.
""Pienenītē" nestrādā vienkārši cilvēki. Kolektīvā esam 33 darbinieces, un katrai ir savs liktenis, savas domas, uzskati un principi. Darbs pirmsskolas izglītības iestādē prasa lielu atbildības izjūtu. Manuprāt, te būtu jāstrādā raksturā jaukiem cilvēkiem. Pašlaik Latvijā tas vēl pilnībā tā nav, bet uz to ir jātiecas. Strādāt ar bērniem ir ļoti grūti, tādēļ par darbu vajadzētu attiecīgu samaksu. Ja pirmsskolas pedagogs ir materiāli nodrošināts, tad viņš var pilnībā nodoties darbam," norāda Ā. Driņina.
Viņa piekrīt, ka ir divu veidu pedagogi - tēlnieki un dārznieki. "Tēlnieki bērnu pedantiski un stingri "izkaļ" pēc savas līdzības, bet dārznieki mazos laista kā puķītes, priecājas par tiem, apčubina, ļaujot viņiem pašiem augt. Man gan pret bērniem, gan pret padotajiem gribas būt kā dārzniekam. Gan jau reizēm kādam ir pret mani rūgtums, jo visu laiku mēdzu turēt "roku uz pulsa" un reizēm esmu stingra," saka Ā. Driņina. Viņai attiecībās ar cilvēkiem vissvarīgākā ir sapratne. "Ja man darba kolēģim ir jāsaka kaut kas kritisks, es ar viņu to izrunāju zem četrām acīm," klāsta Ā. Driņina.
Vadītājai sāp, ka valsts nedomā par bērniem, kas tajā dzīvo. "Visiem ir zināms, ka ar tik "lielu" bērnu pabalstu mēnesī, kāds tas ir pašlaik Latvijā, mazo nevar pat paēdināt! Var saprast, ka valstī ir augsts bezdarba līmenis, bet bērns jau pie tā nav vainīgs! Es nesaprotu šo valdības attieksmi, kas spiež vecākiem mazuļus pamest. Kad mazais ir nokļuvis bērnunamā, viņam tērē apmēram 300 latu mēnesī. Lai mātēm bērnu pabalstu piešķir vismaz 100 latu apmērā, tad šādas situācijas būtu reti. Bērnunama mazulim daudz kas ir atņemts. Bieži vien viņš neprot veidot ģimeni, bērnus atdod turpat, kur auga pats, un sākās viss no gala," ir sašutusi Ā. Driņina.
Vislabāk jūtas kopā ar ģimeni
Brīvajā laikā viņai patīk atrasties dabā. Ā. Driņinai vissvarīgākā ir ģimene. "Tur smeļos enerģiju. Visvairāk man patīk, kad visa ģimene ir kopā – sēžam brīvā dabā pie ugunskura un visiem ir jautri. Tas laikam ir tāds "bērnudārznieka" princips, kam visus mazuļus vajag sapulcināt ap sevi, tāpat arī man ģimeni. Daudz laika pavadu kopā ar mazdēlu Emīlu. Viņam mācu lasīt, deklamēt dzeju un strādāt ar datoru. Labprāt apmeklēju teātri," stāsta Ā. Driņina.
Viņa ar lepnumu un prieku runā par savu vīru Vladimiru. "Man ir lielisks vīrs – mīlošs, godprātīgs, apzinīgs un izpalīdzīgs. Vladimirs mani vienmēr atbalsta. Mums ģimenē nav vīriešu un sieviešu darbu. Ir vienkārši darbs, pēc kura paveikšanas abi esam brīvi un varam atpūsties. Mēs vienmēr esam kopā. Reizēm ir tā, ka paskatos pulkstenī un iesaucos: "Ārprāts! Jau seši, bet es vēl neesmu izņemta no bērnudārza!"," smej Ā. Driņina.
Viņai un vīram dzīvē galvenās ir savstarpējās attiecības un laiks, ko pavada kopā. "Manuprāt, tas ir skaistākais laiks dzīvē - kad tu esi kopā ar mīļoto cilvēku. Nevajadzētu būt tā, ka "es viņu mīlu, bet viņš ir Turcijā un mīl mani tur". Nu nemīl viņš tevi Turcijā! Tur vīrietis var visu kaut ko sadomāt," ir pārliecināta alūksniete.
Saprot izglītības nozīmīgumu
Ā. Driņina apzinās, ka katram cilvēkam ir nepieciešams mācīties. "Uzskatu, ka cilvēkam ir jābūt augstākajai izglītībai, jo dažādu kursu apmeklēšana tikai papildina zināšanas. Ir taču tā – jo vairāk mācies, jo vairāk saproti, ka esi dumjš! Man ir daudz sapņu un ieceru, ko vēl vēlos realizēt. Agrāk sevi mierināju ar domu, ka grāmatas varēšu lasīt, kad būšu pensijā, jo pašlaik tam neatliek laika. Tagad saprotu, ka tad, kad man būs 62 gadi, valdība atkal pagarinās darbspējas vecumu. Tādēļ šo sapni esmu atmetusi. Mans tuvākais mērķis ir nākamgad pabeigt maģistratūras studijas Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē," stāsta Ā. Driņina.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Ārija Driņina.
Dzimusi: 1955.gada 5.jūnijā Balvu rajona Rugājos.
Amats: Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes "Pienenīte" vadītāja.
Izglītība: Latvijas Universitātes (LU) pirmsskolas pedagoģijas bakalaurs, pašlaik LU pedagoģiju studē maģistratūrā.
Ģimene: vīrs Vladimirs, meita Inese, dēli Artūrs un Andrejs. Mamma – Antonija Vīksniņa, tēvs – Voldemārs Vīksniņš.
Vaļasprieks: atrasties brīvā dabā kopā ar ģimeni.
Moto: nedari otram to, kas pašam nepatīk.

Citu datumu laikraksti

  • Annijas bode

    Viņa jau pati labi zināja, pēc kā Krišs nācis. Viņam kredīts bija parasta lieta, bet algas dienās tas tika nokārtots nekavējoties, labi zinot, ka jau...

  • Kalnu velosipēdisti atklāj jauno sezonu

    "Mežinieku" sporta bāzē pirms nedēļas pirmo "Alūksnes rajona kausa izcīņas 2003" posmu aizvadīja kalnu velosipēdisti."Mežinieku" sporta bāzē pirms...

  • Noslēdzas sacensību pirmais posms galda tenisā

    Ar ceturtās kārtas sacensībām galda tenisā 18.aprīlī Staros noslēdzās pirmais posms Jura Kravaļa piemiņas balvas izcīņā.Ar ceturtās kārtas sacensībām...

  • Annijas bode

    Tikai pēc laba brīža Annijai izdevās atminēt, ka Uģis sarunājas ar koka kluci, kas mazpamazām viņa rokās pārtop par vīriņu.2. Tikai pēc laba brīža...

  • Plūdu gadījumā jāsauc komunālais dienests

    Laikraksta "Alūksnes Ziņās" birojā saņēmām lasītāju jautājumu, ko darīt nelaimes gadījumā, ja applūst dzīvojamā platība, tādēļ lūdzām skaidrojumu...

  • Zemnieks tirgo augļu koku stādus

    Jaunalūksnes pagasta zemnieku saimniecība "Sprogas" 25. aprīlī atvēra dārzu centru Alūksnē. Tur var iegādāties augļu koku un puķu stādus plašākā...

  • Salāti “Rīts” un bumbieri alus mīklā

    Ir pavasaris, dabas atmodas laiks, kad visi gribam izskatīties skaisti un slaidi. Lai ēdienkartē samazinātu kaloriju daudzumu, piedāvāju gatavot...

  • Bumbieris karameles mērcē

    Bumbieris.Bumbieris 1 bumbieris 200 g ūdens 100 g cukura 2 anīsi Karamele 200 g cukura 50 g glukozes 75 g ūdens Cepums "Kokosriekstu...

  • Katrai puķei savs niķis

    Dīfenbahija. Dīfenbahiju dzimtene ir Vidusamerikas un Dienvidamerikas tropi. Dīfenbahijas ir izplatīts košumaugs, taču nozīmīgas ir tikai dažas no 30...