Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nekas nav, kā agrāk

Pie vakariņu galda Zelma tiek turēta gandrīz "gaspažas" godā, Krišs un viņa māte nezina kā vien cildināt "Pakalnu" saimniecību, Zelmas skaistumu un tikumu.

Pie vakariņu galda Zelma tiek turēta gandrīz "gaspažas" godā, Krišs un viņa māte nezina kā vien cildināt "Pakalnu" saimniecību, Zelmas skaistumu un tikumu. Veiriņš, labpatikā pietvīcis, uzklausa saldos glaimus, Zelmas audžumāte ar vieglu kustību noglāsta meitas roku. Zelmai visa šī māžošanās riebjas, viņa ar nepacietību gaida, kad mokošās vakariņas beigsies.
* * *
Rūpēs paiet ikdiena, pavasari nomaina vasara. Abi Pakalnu puiši - Jānis un Kārlis - ir kā nelabā apsēsti, viņu prātus satraucis kvēlais dzejnieku Skalbes un Ķēniņa rakstītais aicinājums latviešu tautai: "Pulcējaties zem latviešu karogiem!" Veiriņš domīgi noskata puišus, kuri kar izkaptis uz vadžiem, bet Jānis uzrunā saimnieku:
- Mēs iesim, beidzot varēsim atriebt tēvu un vectēvu sviedrus un asinis, lai tagad fricis jūt, ko var darīt latviešu zēni!
Kārlis, pāris gadus jaunāks par Jāni, vēl piemetina, maigi noglāstot izkapts kātu:
- Lai nu tā tagad pastāv, mēs pļausim ar asākām, un vāciešam galva kritīs kā baltais āboliņš!
Pētersonu atvase Krišs bija citās domās:
- Lai kalpi sitās, saimniekam jāturas pie zemes. Kas tad latviešu strēlniekam gādās maizi, ja visi karos?!
Arī Zelmas tēvs piekrita Kriša valodai.
- Un kur tad tu, Kriš, to maizi audzēsi, ja tavu Kurzemi - Dievzemi jau ir paņēmis vācietis? - Zelma, dzirdot Kriša un tēva sarunu, nespēj klusu ciest.
- Klusu, žagata! - tēvs aprāj Zelmu.
Zelma jauš, ka tēvs ir iecerējis viņu ar Krišu saprecināt. "Nu nē. Tas notiks tikai pār manu līķi!" Zelma spītīgi spriež, kravājot savu iedzīvi ceļa somā. Viņas ceļa mērķis bija Rīga, kur viņa cītīgi un ar neatlaidību mācījās par žēlsirdīgo māsu. 1916.gada sākumā Zelma sāka strādāt Rīgā lazaretē, kurā centās paturēt ievainotos latviešu strēlniekus, lai viņus neaizvestu ārstēties uz tālo Krieviju. Bet arī šeit Zelmai nedeva mieru tēvs un Krišs, kuri nespēja atteikties no domas par Kriša un Zelmas laulībām. Zelma centās izdomāt visdažādākos iemeslus, lai atbrīvotos no nevēlamā precinieka, līdz beidzot vērsās pie galvenā ārsta ar lūgumu pārcelt viņu tuvāk frontei. Pēc ilgām pārrunām ārsts piekrita, un Zelma tika nosūtīta strādāt piefrontes lazaretē, kurā ievietoja Smārdes un Ķemeru pozīcijās ievainotos karavīrus. Redzot sāpes, izmisumu, dzirdot ievainoto vaidus un nopūtas, vērojot cara armijas virsnieku rupjo "rungas politiku" pret kareivjiem, Zelmas dvēselē sāka augt pretestība, viņa redzēja netaisnību, kas tika nodarīta latviešu strēlniekiem. Armijas štāba virsnieki nebrida dubļus, bet dzīvoja Rīgā,- dzēra franču konjaku un pastaigājās ar baltvācu madāmām Rīgas parkos. Latviešu strēlnieki mirka un brida purva dubļus. Reiz, nejauši dzirdot kāda štāba virsnieka teiktos vārdus: "Pašu purvi, lai slīkst, lai sargā - dumpinieki! 1905.gadā cara valdībai sagādāja tik daudz nepatikšanu, Dievs vien zina, ko vēl no tiem sagaidīsim. Grib karot - lai! Mārrutki ar viņiem, kuņas bērniem! (tiešs tulkojums no krievu valodas ) Jo vairāk tos vācietis apšaus, jo labāk!" - Zelmai šķita aizraujamies elpa...
Zelma uzmanīgi vēroja arī latviešu virsniekus, kuri bija nākuši no tautas un saprata tautas bēdu un sāpi. Kareivji viņus cienīja un var teikt - pat mīlēja.
Reiz Zelma savus vērojumus un domas izteica skaļi, un to dzirdēja kāds štābkapteinis, kurš saprata latviešu valodu un bija neiedomājami lojāls pret cara valdošo namu. Zelmai draudēja nepatikšanas. Zelma bija nesaprašanā, kad viņu uzrunāja pulkvedis Ēķis:
- Jūsu runas tagad ir pavisam nevietā, - viņš runā lēni un stingrā tonī, - tās raisa nevēlamu noskaņu starp latviešu vīriem.
- Mani pārsteidz tas, ka to sakāt jūs - latvietis, virsnieks, kura pakļautībā tie paši latviešu vīri! - Zelmas balss viegli trīs, valdot bezspēcīgu dusmu asaras.
- Zelma, - Ēķa balss pēkšņi mainās, tajā ieskanas tēvišķs maigums, - nepazudiniet sevi, jūs pēc gadiem varat būt mans bērns, tāpat kā puiši, kuri mirkst Tīreļa un Zaļā purva dūkstīs; ticiet, vēl nav pienācis tas īstais laiks, kad jārunā skaļi!
- Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs, tas nenāks, ja ļaudis to paši nevedīs!
- Jūs citējat Raini? - pulkvedis pasmaida.
- Nē, pulkveža kungs, Rainis ir citējis dzīvi! Vai nav gana lijis mūsu tautas asiņu un asaru?

Citu datumu laikraksti

  • Ministrs vēlas redzēt ražojošus laukus

    Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze pārliecināts, ka laukos cilvēkiem biežāk jāsanāk kopā, lai dalītos pieredzē un paustu viedokli par lauksaimniecības...

  • Kā labais kartupelis kļūst par slikto

    Šonedēļ žurnālā "Ieva": intervija ar Valkas pilsētas domes priekšsēdētāju Ventu Kraukli.Šonedēļ žurnālā "Ieva": intervija ar Valkas pilsētas domes...

  • Būs jauns pielikums "Citādie Lauki"

    Klajā nācis informatīvā lauku politikas biļetena "Agro Pols" 6.numurs.Klajā nācis informatīvā lauku politikas biļetena "Agro Pols" 6.numurs. Tajā...

  • Zupas dēļ galu nedarīs

    Kādā rītā radio Ufo un Fredis jokojās, kāpēc mēdz būt tā, ka cilvēki izdara pašnāvību nelaimīgas mīlestības dēļ, bet to nedara, ja zupa ir negaršīga...

  • Laimīga nejaušība ved uz Itālijas Alpiem

    Edgars Riekstiņš, kuram pēc trīs nedēļām paliks 18 gadi, ir aktīva dzīvesveida atbalstītājs, kam netīk stundas un dienas vadīt dīkdienībā.Edgars...

  • Gājputni atgriežas sargātā zemē

    Kopš neatminamiem laikiem dabas atmoda pavasarī ir neiedomājama bez gājputnu atgriešanās.Kopš neatminamiem laikiem dabas atmoda pavasarī ir...