Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nekas nav, kā agrāk

4. - Ak tā gan! - Roberts spītīgi iesmejas, - tad tu jau būsi veca, īgna vecmeita! - Un lai! - Zelma atcērt un griežas uz mājas pusi , taču Roberts tur viņas roku cieši satvertu.

4.
- Ak tā gan! - Roberts spītīgi iesmejas, - tad tu jau būsi veca, īgna vecmeita!
- Un lai! - Zelma atcērt un griežas uz mājas pusi , taču Roberts tur viņas roku cieši satvertu.
- Robi, laid! - Zelma iesaucas.
Taču Roberts ir nedomā meiteni atbrīvot, viņš pēkšņi ar brīvo roku satvēris Zelmas plecu - pievelk viņu sev klāt, trakulīgs skūpsts apdedzina Zelmas lūpas.
- Meža zvērs! - Zelma ar varu atbrīvojusies no Roberta rokām iecērt viņam pliķi, tad skriešiem laižas uz māju.
Roberts neseko, viņš paliek ābeļdārzā nodurtu galvu un šķiet ko pārdomājam.
Veiriņš padzirdis Roberta lūgumu pēc Zelmas rokas pirmajā mirklī apstulbst, viņa smadzenēs kā uzbāzīgs dundurs dīc doma: " Tavu nekaunību! Kalps, bārenis sadomājis precēt bagāta saimnieka meitu!" Taču viņš savu neapmierinātību neizrāda, Roberts ir labs strādnieks un nīsties ar viņu nebūtu prāta darbs, pie tam Pakalnu meita Rūta bieži met paslepus un ilgpilnus skatienus uz Robertu. Laiks rādīs, visam vajag laiku.
- Tu vēl jauns - visgudri ierunājas saimnieks - pagaidi vēl gadu, tad...
- Saimniek, tu domā, ka mana mīlestība uz Zelmu ir tik vārga, ka to vajag pārbaudīt? - Roberts nojauš Veiriņa domu.
- Redzi, Robert, Zelma ir vecāka par tevi un meitieši noveco ātrāk par puišiem...
Roberts, dzirdot saimnieka pēdējos vārdus, ar pūlēm valda dusmas, viņš zina, ka ne jau Zelmas vecums, bet nauda ir saimnieka raižu iemesls. Zelma nemaz nejūtas pārsteigta kad Roberts atstāsta viņas tēva teikto.
- Zelma, pametīsim visu un iesim uz Rīgu! - Roberts, pēkšņas domas apgarots, iesaucas, satverot viņas rokas.
- Nē, Robert, bez vecāku ziņas un Dieva svētības mēs nebūsim laimīgi. Lai vai kā, bet vecākiem es tādu pārestību nespēju nodarīt.
- Tu par vecākiem bīsties, vai pati par sevi? Tu baidies, ka nevarēsi dzīvot bez bagātības, ko sarausis tavs tēvs! - Roberts dusmās iekaisis iesaucas.
- Robert! Tu ēd mana tēva maizi! - Zelmas acīs ielās spītīgs lepnums.
- To maizi, ko ēdu , es pats nopelnu Veiriņa laukā ar sviedriem un smagu darbu!
Zelma nezināja, ka šo sarunu bija dzirdējis arī viņas tēvs. Veiriņš jutās lepns par savu meitu, kura prata atgādināt kalpiem par sava tēva varenību un gādību.
Pēc nedēļas, kādā naktī Roberts pazuda, neviens nezināja pateikt, kur viņš aizgājis. Zelma savas sirdssāpes centās apslāpēt un slēpt, viņa kļuva klusa un domīga.
Pienāca 1914. gada augusts un visus satrauca ar vēsti - karš! Veiriņš staigāja kā apdullis un kad 1915. gada pavasarī Vidzemē sāka parādīties Kurzemes un Zemgales bēgļi, Zelmas tēvs šķita zaudējis prātu: - Vācietis paņēma Kurzemi, tad arī Vidzemi paņems! Kas tā par karošanu?! Arī Pakalnu mājās ieradās Kurzemes bēgļi, turīga saimnieka Pētersona ģimene ar savu nelielo, līdzi paņemto iedzīvi. Viņu dēls slaiks, labi noaudzis puisis Zelmas vienaudzis Krišs, tūlīt ar lietpratēja aci novērtē visu Pakalnu saimniecību, īpaši uzkavēdamies pie Veiriņa četriem darba zirgiem. Kad Krišs ierauga sudraboti sirmo Orlova šķirnes rikšotāju, par kuru Zelmas tēvs bija maksājis bargu naudu, tad viņa sajūsmai nav gala.

Citu datumu laikraksti

  • Jādzied, kad ir priecīgi, skumji vai bailes

    Pēc vairāk nekā pusotru stundu ilguša koncerta mazpilsētas kultūras centrā Marija joprojām ir moža.Pēc vairāk nekā pusotru stundu ilguša koncerta...

  • Gudrs kā Podnieka suns

    Alūksnes un Gulbenes fotocentra īpašnieks Jānis Podnieks apgalvo, ka sešdesmito gadu vidū Liepnas pusē šis teiciens bija daudzu mutēs, "pielipa"...

  • Pāreja uz D vitamīnu un... ozonu

    Vasaras laiku, pabīdot pulksteņa rādītājus stundu uz priekšu, pirmoreiz – Pirmā pasaules kara sākumā – noteica Vācija, Lielbritānija, Īrija un...