Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nekas nav, kā agrāk

Reiz karstā vasaras dienā Zelma bija aizgājusi līdz vietai, kur Robis ganīja "Pakalnu" govis.

Reiz karstā vasaras dienā Zelma bija aizgājusi līdz vietai, kur Robis ganīja "Pakalnu" govis. Blakus pļavai tecēja upīte, un abi bērni, draiskodamies un plunčādamies pa ūdeni, nemanīja, ka govis un teļi, vairīdami dundurus un mušas, bija sabizojuši kaimiņu saimnieka labībā. Abas vecākās un nejaukākās govis - Sarķe un Dūmaļa bija pamanījušās iemaldīties kaimiņu ganāmpulkā un sabadīja divas jaunākas un grūsnas govis.
Zelma nekad nevarēs aizmirst tēva dusmās pārvērsto seju un naidā degošās acis, kad viņš kā vistu vanags cālēnam uzbruka Robertam par paviršo ganīšanu. Veiriņš nezināja, ka Zelma bailēs noslēpusies aiz kārklu krūma redzēja, kā viņš ar zaru, kas trāpījies pa rokai, iesita pa Roberta kailo muguru. Roberts, skaļi ievaidējies, nokrita uz sejas upes krasta oļos. Zelma šausmās ieplestām acīm ar abām rokām aizspieda muti, lai skaļi neiekliegtos. Veiriņš, pat nepaskatījies uz zemē gulošo Robi, lādēdamies, ātriem soļiem aizgāja uz mājām.
Zelmai bija bail iet saimes istabā, kurā pašā tumšākajā kaktā bija nolikta Roberta gulta. Viņa baidījās, ka Robis ir miris.
- Ej vien droši, - Zelmu uzmundrināja "Pakalnu" meita Liena, - tādi kā Robis tik ātri vis nemirst!
Zelma saņēmās un gāja. Roberts bija nedabīgi bāls. Viņš gulēja uz sāniem, zēna seja bija pavērsta tieši pret Zelmu. Viņa iešņukstējusies nometās uz ceļiem pie Roberta gultas, Zelmas roka viegli pieskārās zēna matiem, tad viņa bikli ar lūpām pieskārās Roberta vaigam. Roberta acu plakstiņi, viegli notrīsējuši, pavērās un Zelma Roberta acīs redzēja ko neparastu un vēl neiepazītu.
- Lūdzu piedod ! - Zelma samulsusi čukst.
- Dari, lūdzu, vēl, kā tu pirmiņ darīji - Roberts klusu izvaid.
Kad Zelma Roberta lūgumu izpildījusi, viņš tikpat klusu kā iepriekš saka:
- Es izaugšu un tad tevi precēšu. Vai jā?
- Robīt, es būšu veca, kad tu...
- Nē, Zelmiņ, tu nekad, nekad nebūsi veca! - Roberts ar sāpīgu piepūli pārtrauca Zelmu.
Zelma viegli noglāstīja sava mazā precinieka plecu.
Šis notikums abus bērnus satuvināja. Zelma nekad vairs necentās Robertacu ķircināt. Viņus abus saistīja kāds dīvains dabas spēks. Arī Veiriņš bija ievērojis neparasto harmoniju, kas valdīja abu bērnu starpā, taču viņam tas nemaz nešķita labi, jo bieži no saimnieka galda pazuda gardākie kumosi. Zelmai uzradās neiedomājamas vēlmes pēc atvāžamā naža, krāsainas burtu ābeces... Lai gan burtu gudrību viņa zināja jau sen. Tēva dusmu uzplūdus Zelma mācēja izmantot sev par labu, kad tēvs viņu par kaut ko bāra, Zelma glābiņu meklēja audžumātes azotē.
- Kas manai meža zemenītei nodarījis pārestību?- tie bija vārdi ar kuriem audžumāte sagaidīja Zelmu, viņa neredzēja meitenes acīs aiz tēlotajām asarām dedzīgo spītu.
Kad Zelmai pienāca divdesmit trešais gads un Roberts jau Pakalnos strādāja kā puisis, vecais Veiriņš sāka gudrot, kā abus jauniešus pašķirt. Zelma bija noraidījusi jau trīs turīgus un saimniekam izdevīgus preciniekus. Veiriņš nojauta, ka Zelmu un Robertu jau saista kas vairāk kā bērnības draudzība. Arī Zelma manīja, ka viņas sirds ietrīcas uzlūkojot stalto Pakalnu puisi. Viņa vairījās ar Robertu palikt divatā.
Pienāca vasaras saulgriežu svētki, tie kalnos un lejās iededza jāņugunis, bet Zelma nevēlējās piedalīties līksmībā un Līgo nakts izdarībās, viņas prātu nospieda kāda nelāga nojausma. Palīdzējusi Pakalnu saimei aplīgot kaimiņu saimniekus, viņa pa meža taciņu atgriezās mājās.
Ābeļu dārzā viņu panāca Roberts, kurš redzot, ka Zelma iet uz mājām bija viņai sekojis.
- Kādēļ tu nepaliki? - Roberts vaicā satverot Zelmas roku.
- Nezinu, man sirdī tāds smagums...
- Zelma, kādēļ tu manis vairies? - Roberts negaidīti vaicā.
Zelma sparīgi atmet galvu:
- Tu man par jaunu, tev pat ūsas vēl lāga neaug! Kad tev būs tādas ūsas kā tam krievu ģenerālim bildē, kuru skatījām avīzē, tad gan es apdomāšu.

Citu datumu laikraksti

  • Jādzied, kad ir priecīgi, skumji vai bailes

    Pēc vairāk nekā pusotru stundu ilguša koncerta mazpilsētas kultūras centrā Marija joprojām ir moža.Pēc vairāk nekā pusotru stundu ilguša koncerta...

  • Gudrs kā Podnieka suns

    Alūksnes un Gulbenes fotocentra īpašnieks Jānis Podnieks apgalvo, ka sešdesmito gadu vidū Liepnas pusē šis teiciens bija daudzu mutēs, "pielipa"...

  • Pāreja uz D vitamīnu un... ozonu

    Vasaras laiku, pabīdot pulksteņa rādītājus stundu uz priekšu, pirmoreiz – Pirmā pasaules kara sākumā – noteica Vācija, Lielbritānija, Īrija un...

  • Atcerēties, atgādināt, pieminēt

    1949.gada 25.marts ir viens no traģiskākajiem datumiem Latvijas valsts un tautas vēsturē, jo tika izpostītas tūkstošiem cilvēku dzīves, sagrautas...

  • 10 iemesli, kāpēc viņš nezvana

    Žurnāla "Sieviete" marta numurā lasiet: Ģirts Ķesteris - atklāti par sevi.Žurnāla "Sieviete" marta numurā lasiet: Ģirts Ķesteris - atklāti par sevi;...

  • Palīdz izvēlēties

    Žurnāls "Deko" martā: stāsta par priekšnamu - kas liecina par saimnieka kārtības un stila izjūtu, kā arī par tā finansiālajām iespējām.Žurnāls "Deko"...