Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nekas nav kā agrāk

Rudens atnācis tāpat kā agrāk, kā vienmēr, tomēr nekas nav, kā agrāk.

1.
Rudens atnācis tāpat kā agrāk, kā vienmēr, tomēr nekas nav, kā agrāk. Zelma, atspiedusies pret purva bērza balto stumbru, lūkojas uz tālīno meža nostūri. Oktobris bija iekrāsojis bērzu un apšu lapas zeltainās nokrāsās, tikai priedes un egles nebija mainījušas savu skuju krāsu un stāvēja kā lauku sievas, piesegušās ar tumši zaļajiem, bārkšotajiem lakatiem, kā neizprazdamas neprātīgo lapu koku greznošanās kāri. Tikai mirklis - un tad gaistošo greznību novembris iemīdīs, iesaldēs dubļos, un koki stāvēs kaili un drebināsies ziemas spelgoņā.
Tālā pamalē kā aizgājušās vasaras atbalss, šķiet, ducina pērkons, taču Zelma zina, ka tas nav pērkons, kas vēsta par auglīga lietus tuvošanos, bet gan nāvi sējošo vācu lielgabalu dārdi. No Zelmas krūtīm izlaužas smaga nopūta, viņa pati nezina, kādēļ, taču iet uz to pusi, kur dienu un nakti nerimst rosība, kur nepārtraukti skan rakstā sperti soļi, vezumnieku un sanitāru ratu riteņu troksnis, zirgu smagās elpas un ievainoto vaidi.
Kara ceļš. Zelma neiet tam tik tuvu, lai kāds no tā varētu viņu saskatīt, viņa paliek aizslēpusies aiz slaiku eglīšu pudura un skumju skatienu vēro latviešu strēlniekus, kuri no frontes dodas uz Jūrmalu atpūtā.
Strēlnieku apģērbs - purva rāvā un dubļos pievildzis, viņu soļi ir gurdi, vīru sejas nopietnas un drūmas. Zelma zina, ko nozīmē šis drūmais strēlnieku vaigs. Tas ir neprātīgais nogurums, rūgtums par zaudētajiem biedriem, vācu nagloto zābaku mīdīto Kurzemi un Krievijas cara tētiņa aplamo politiku. Pēkšņi Zelmu pārņem naids un neizsakāms riebums pret visu, viņa kā iztramdīta dzērve strauji pagriežas, lai atgrieztos tālajā mežā, kur pamestajā mežsarga mājelē bija atradusi savu dzīves vietu. Viņa - bagātā un lepnā saimnieka Veiriņa meita no Ziemeļvidzemes. Zelma purvā ir ielāgojusi katru cini, katru koku. Noskrējusi labu gabalu, viņa sāk iet soļiem. Līdz mājām vēl tālu, taču Zelma vairs nesteidzas. Pār purvu lēnām nolaižas krēsla, tā klusu un neatlaidīgi sagatavo ceļu valdniecei naktij, kura pār zemi pārklās zvaigžņu rakstiem rakstīto debess segu. Austrumu pamalē ievizas zaļgana gaisma, mēness lēnām, kā gribēdams palūkot, kādas asiņainas neprātības ir sastrādājuši viņa zemes pavalstnieki - cilvēki, pakāpjas virs tumšajiem mākoņiem. Purva asā zāle pārvēršas vizošā sudrabā. Salna. Zelma nodrebinās. Purvs dveš nemīlīgu drēgnumu, un viņa iedomā - kā tagad latviešu vīriem ir tur,- Tīreļa un Zaļā purva dūkstīs, tranšejās, kurās nepārtraukti zem kājām žļurkst smirdīgā purva rāva, kur kā asinskāras dzēlējmušas spindz aklās naidnieka lodes...
Zelmas domu pavedienu pārtrauc sasalušās zāles čaboņa kaut kur pavisam tuvu,- aiz viņas muguras. Zelmai pēkšņi kļūst baigi, viņa pieliek soli, taču arī zāle aiz muguras sāk čabēt un švīkstēt dzirdamāk. Viņai bail atskatīties, lai neredzētu aiz muguras baigo purva veci ar sarkani gailošām acīm, ar čakārņu rokām un zaļiem, glumiem trūdošu zaru pirkstiem. Zelma ieklausās. Zāles čabēšana pamazām attālinās, viņa nojauš, ka sekotājs ir paguris. Zelma apstājas un atskatās. Mēnesnīcā ir skaidri saredzams cilvēka stāvs, kas tuvojas lēnām it kā nedrošiem - grīļīgiem soļiem. Sieviete ar pūlēm apvalda sevī trīsošās bailes, bet kad rēgam līdzīgais vīrieša stāvs ir pienācis pavisam klāt, Zelma tajā saskata kaut ko pazīstamu, tomēr biedējošu. Vīrieša piegulošais formas tērps ir notriepts dubļiem, šineļa kareivim nav, apģērbs izmircis līdz beidzamajai vīlei... Kareivja acis mēness gaismā spocīgi mirdz, viņš no aukstuma trīc tā, ka pat zobi klab. Arī Zelmas augumam pārskrien drebuļi. Viņa novelk savu pusmēteli un apliek vīrieša pleciem. Viņš neko nesaka un arī nepretojas sievietes rīcībai. Zelma, redzot vīrieša apmāto un trulo uzvedību, sāk nojaust baiso patiesību par kareivi, kurš viņu tik negaidīti nobiedēja.
- Nāc, nu! - Zelma uzrunā vīrieti un, saņēmusi viņa plaukstu, ved sev līdzi uz mežsarga mājeli. Kareivis kā paklausīt radis zirgs seko Zelmai, viņa jūt vīrieša stingos pirkstus savā plaukstā. Šķiet, ka tie ir ne tikai viegli satvēruši Zelmas roku, bet arī viņas sirdi ir satvērusi salta dvesma - rūgts kamols iestrēgst sievietes kaklā.

Citu datumu laikraksti

  • Atcerēties, atgādināt, pieminēt

    1949.gada 25.marts ir viens no traģiskākajiem datumiem Latvijas valsts un tautas vēsturē, jo tika izpostītas tūkstošiem cilvēku dzīves, sagrautas...

  • 10 iemesli, kāpēc viņš nezvana

    Žurnāla "Sieviete" marta numurā lasiet: Ģirts Ķesteris - atklāti par sevi.Žurnāla "Sieviete" marta numurā lasiet: Ģirts Ķesteris - atklāti par sevi;...

  • Palīdz izvēlēties

    Žurnāls "Deko" martā: stāsta par priekšnamu - kas liecina par saimnieka kārtības un stila izjūtu, kā arī par tā finansiālajām iespējām.Žurnāls "Deko"...

  • Cepts lasis ar piedevām

    Lasi uzskata par vienu no vērtīgākajām zivīm. Un ne velti. Kālija daudzums laša gaļā pārsniedz jebkura cita pārtikā lietojama ūdens iemītnieka gaļā...

  • Kritizē Amerikas prezidentu

    Kanādas valdības ministrs apsūdzēja ASV prezidentu Džordžu Bušu starptautiskās sabiedrības pievilšanā, uzsākot militāro triecienu Irākas...

  • Ievēros militārpersonu brīvprātības principu

    Saeima naktī uz ceturtdienu ārkārtas plenārsēdē pieņēma lēmumu, kas definē Latvijas nostāju Irākas krīzes risināšanā, ļaujot Nacionālo bruņoto spēku...