Nekur nav tik labi kā īstā pensionāru Mekā

Kādreizējo kultūras darbinieku Ojāru Slapjumu bijušie apenieši dēvē par pilsētas dvēseli. Tuvinieki viņu sauc par suņu vīru. Ojārs joko, ka nez vai kādam esot tik raiba dzīve kā viņam.

Kādreizējo kultūras darbinieku Ojāru Slapjumu bijušie apenieši dēvē par pilsētas dvēseli. Tuvinieki viņu sauc par suņu vīru. Ojārs joko, ka nez vai kādam esot tik raiba dzīve kā viņam. Arī darba grāmatiņa esot pilna ar ierakstiem un vēl papildu lapas pievienotas.
Tikai pirms pieciem gadiem īstenojis bērnības dienu sapni - iegādājies fotoaparātu un varējis sākt nodarboties ar interesantu vaļasprieku - fotografēšanu, jo tuva esot daba. Sapņojis iemācīties spēlēt akordeonu un slidot, taču nav izdevies. Toties viņš daudz ko zina par Apes vēsturi un arī to, kāpēc pašam patīk dzīvot šajā mazpilsētā. Vēlējies Apē fotografēt katru ielu, lai nākamās paaudzes varētu redzēt, kāda tā izskatījusies, taču nav guvis atsaucību no citiem idejas īstenojumam.
No 42 darba gadiem ilgāko laiku nostrādājis Apes kultūras namā par vadītāju. Viņu joprojām aicina vadīt pensionāru vakarus, kuros patīk runāt dzeju. Bijis arī elektriķis, pārdevējs pārtikas veikalā un kādreiz slavenās "Dailŗades" ceha vadītājs. "Pēc 7.klases iestājos Cēsu Skolotāju institūtā, taču pēc trīs mēnešiem kā tautas ienaidnieku vecāku dēļ izslēdza. Pēc vidusskolas mēģināju stāties vēlreiz, bet krievu valodā jauneklīgās spītības un rakstura dēļ nenokārtoju eksāmenu. Labi vien ir, ka nekļuvu par skolotāju, jo sieva strādāja par skolotāju. Zinu, kāda šim darbam ir garoza," atzīst Ojārs.
Atļāva, lai norij
Darbs kultūras namā bijis sirdij vistuvākais. "Nedaudz nodarbojos ar režiju. Alga, protams, bija maza, darbalaiks - nenormēts. Ar cilvēkiem man patika strādāt," atklāj Ojārs. Viņš piekrīt, ka agrāk cilvēki vairāk iesaistījās pašdarbībā un apmeklēja dažādus pasākumus, tagad viena daļa izvēlas ērti iekārtoties pie televizora. Arī suvenīru cehā esot bijis interesanti. Apenietis atceras, ka to vietējie iedzīvotāji dēvējuši par kaķu fabriku. "Lielāko daļu - tūkstošiem suvenīru - gatavoja no auduma un ādas. Sortiments bija dažāds, arī lelles, stārķi. Grūti spriest, uz kurieni tas viss aizceļoja," spriež Ojārs.
Vīrietis vērtē, ka neesot bijis stingrs vadītājs. "Lai strādātu par vadītāju, nevar būt par saldu, jo tad citi norīs, bet, ja par rūgtu, tad izspļaus. Atrast vidusceļu ir visgrūtāk," apgalvo Ojārs. Spriež, ka pats tomēr rakstura dēļ "esot norīts". "Varbūt varu pateikt kādu skarbāku vārdu, bet pēc mirkļa atkal runāt un smaidīt. Vai tad darbavietā priekšnieks var staigāt sapūties un turēt ļaunu prātu, ja pakļautībā ir 54 cilvēki, no kuriem tikai pieci vīrieši," jautā Ojārs. Tā esot patiesība, ka vienai sievietei vieglāk strādāt ar 49 vīriešiem nekā vīrietim ar 49 sievietēm. Ojārs esot aizdomājies, kā būtu bijis strādāt par skolotāju. Nešauboties, ka spētu atrast kopēju valodu ar skolēniem.
Ir kā Ķencim
Pēc dabas esot optimists. Nav kašķīgs un nepatīk iesaistīties nopietnos strīdos. Kā jau visi, ar labām un sliktām īpašībām. Pacietīgs, kas attiecības ar cilvēkiem prot veidot ar humoru. Viņš uzskata, ka svarīgākais esot, kā humoru pasniedz.
"Var stāstīt rupju anekdoti, bet sievietes neapvainojas. Var stāstīt pretēju anekdoti, un viņas apvainojas," spriež Ojārs. Ja māc problēmas, tad pārlieku nebēdājoties un domājot līdzīgi kā brāļu Kaudzīšu varonis Ķencis.
"Viņš zaudēja suni, kuram āda nebija derīga, un jautāja, vai tad tādēļ viņam neesot suņa. Arī es taču radušos problēmu dēļ nesākšu vairāk skatīties uz debesīm," joko Ojārs.
Pret sevi un dzīvi neesot prasīgs. Viņam neesot bijis tā, ka centies kaut ko iegūt neatkarīgi no tā, kāda ir cena. Nevienam neesot nekad ceļā stājies. Tā kā ar fotografēšanu nevarot nodarboties, esot atradis jaunu vaļasprieku - abi ar dzīvesbiedri Āriju min krustvārdu mīklas. Ar viņu esot pazīstams kopš 8.klases. Šogad apritēs 46 gadi, kas aizvadīti laulībā. "Savstarpēja cieņa vajadzīga, lai cilvēki paliktu kopā. Tie, kas saka, ka otram kādu skarbāku vārdu nav teikuši un labi vien dzīvojuši, melo. Man nepatīk, ja cilvēki melo," atzīst Ojārs.
Bija "lielā auss"
Ojārs secina, ka laiks nepielūdzami skrien uz priekšu. "Līdz 20 gadiem vēlamies kļūt vecāki, līdz 40 un pēc tam domājam: kaut tie gadi neskrietu tik ātri," saka vīrietis. Atzīst, ka arī viņam dzīvē iznācis izdarīt vai pateikt ko tādu, ko pēc tam nācies rūgti nožēlot. Viņš zina, ko nozīmē negulētas naktis un ilgas pārdomas. Padomijas laikos bieži vien nācies domāt līdzi, ko runāt un kā darīt.
"Bieži vien bija jāskatās, vai kāda "lielā auss", kā mēs teicām, nav pienākusi klāt un neklausās, ko runājam. Tas tā zemapziņā ir iegājies, ka arī šodien nereti vēl gribas apskatīties apkārt, kas atrodas blakus, un tikai tad sākt runāt," saka apenietis.
Nav bijis baznīcas
Viņš spriež, ka Apē pazīstot lielāko daļu iedzīvotāju, ko iepazinis dzīves un dažādajās darba gaitās. Ar Api saistīts kopš 1949.gada. Dzimis pededzietis, bet tēva mājās padomju gados neatļāva dzīvot, jo tēvs bijis policists Valkā.
"Tā mēs ar māti katru gadu bijām spiesti mainīt mājas, jo vieni tajās atgriezās no bēgļu gaitām, bet mums bija jādodas projām. Atnācām uz Api, kur absolvēju vidusskolu, un tā arī paliku dzīvot, izveidoju ģimeni un izaudzināju bērnus," stāsta Ojārs. Vai cilvēki Apē ir īpaši? Katrs esot ar savām sāpēm, priekiem un nebūšanām.
Ojārs stāsta, ka, veikalā strādājot, pārliecinājies, kas daļai cilvēku ir svarīgākais. Pircēji nereti lūguši uz parāda alu, vīnu vai kādu grādīgāku dzērienu.
"Piecu gadu laikā, ko nostrādāju patērētāju biedrības veikalā, neviens man nelūdza aizdot maizes kukulīti. Arī tagad cilvēki kautrējas lūgt naudu pārtikai, bet grādīgajiem dzērieniem - ne," apgalvo viņš. Tomēr nekur neesot tik labi dzīvot kā Apē, kas esot īsta pensionāru Meka. Priecājas, ka pilsēta ir sakopta.
"Kur vēl tik svaigu gaisu var atrast kā Apē? Visapkārt priežu meži, cik tad lielo skursteņu te kūp? Pilsēta, kurai ir tik īss vārds," lepojas Ojārs. Esot daudz tādu lietu, ar ko tā atšķiras no citām pilsētām. Apē nekad neesot bijis baznīcas. Savulaik bijusi sinagoga ebrejiem, jo tad Apē viņu bijis daudz. Arī tik liela torņa ar deviņām mucām, kurās nav ne piles ūdens, nekur citur neesot. Ar to vien Ape esot ievērojama.

Citu datumu laikraksti

  • Samazinās individuālā darba veicēju skaits

    Alūksnes rajonā pašlaik ir 304 individuālā darba veicēji, no kuriem gandrīz puse savu darbību veic Alūksnē.Alūksnes rajonā pašlaik ir 304 individuālā...

  • Apstiprina pagasta padomes budžetu

    Jaunalūksnes pagasta padomes budžets 2004.gadā būs 287 023 lati, kas ir nedaudz vairāk nekā pērn.Jaunalūksnes pagasta padomes budžets 2004.gadā būs...

  • Palīdz maznodrošinātām ģimenēm

    Šajā gadā pirmā ģimene saņēmusi vienreizēju finansiālu palīdzību no Zviedrijas sabiedriskās organizācijas “Bridge Builder Latvia - Sundsvall”.Šajā...