Nenožēlo nevienu dzīves mirkli

Alūksniete Ausma Lietaviete šodien ir laimīga, ka dzīvo, var būt kopā ar tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem un ka viņiem klājas labi. Arī par to, ka nav jāsūdzas par veselību.

Alūksniete Ausma Lietaviete šodien ir laimīga, ka dzīvo, var būt kopā ar tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem un ka viņiem klājas labi. Arī par to, ka nav jāsūdzas par veselību. Viņa prot priecāties par sīkumiem un novērtēt to, ko dzīve sniedz, kad lielākais mūža gājums jau aizvadīts.
Viņa nenožēlojot nevienu dienu un nevienu stundu no 41 darbā aizvadītā gada. Ausma ir gandarīta, ka tagad pensijas indeksēs divas reizes gadā, jo inflācija ir palielinājusies, un to, ka valdība palielinājusi minimālo darba algu.
"Tas, kas šodien notiek valdībā un kā viens otrs ķīvējas, latviešiem nepieder," saka A.Lietaviete, kas cītīgi seko līdzi norisēm politikā. Viņa vēlas redzēt draudzīgu, latviešu veidotu valdību, kas godprātīgi dara darbu, neplēšas pēc varas un nediktē savus noteikumus.
Viņa nožēlojot, ka darba dēļ ģimenei veltījusi pārāk maz laika un tik bieži neapciemojusi mammu. "Bērnus vedu pie vecmammām un tantēm. Priecājos, ka tagad jaunās māmiņas var izmantot vismaz pusotru gadu ilgu, apmaksātu atvaļinājumu bērna kopšanai. Agrāk varējām izmantot tikai dažas nedēļas. Viņām iesaku vairāk būt kopā ar ģimeni un bērniem," uzsver alūksniete.
Tagad valda pamestība
Beigusi Smiltenes sovhoztehnikumu, pēc specialitātes - zootehniķe. Arī mācību laiks neesot bijis viegls, tehnikuma audzēkņiem pašiem nācies strādāt uz lauka, kopt govis, lai sevi nodrošinātu. Tas bijis pēckara laiks, tāpēc bija grūti strādāt un veikt pārraudzības darbu saimniecībās. Transporta nebija, arī telefona sakari - slikti. Saimniecībās lopiem trūka barības. "Tad, kad Alūksnes rajons bija apvienots ar Gulbeni, mani paaugstināja par zonas inspektori - organizatori ražošanas pārvaldē. Apmēram četrus gadus katru rītu braucu ar bānīti uz Gulbeni, bet vakarā ap astoņiem atgriezos Alūksnē," atceras Ausma.
Vēlāk, kad rajoni atdalījās, turpināja darbu Alūksnes rajona Lauksaimniecības ražošanas pārvaldē par vecāko zootehniķi. Pēc daudziem gadiem viņai iznācis atgriezties tajās rajona vietās, kur savulaik aizvedušas zootehniķes darba gaitas. Tur tagad valda pamestība - fermās izsisti logi un aizaugusi apkārtne. "Ganībām drātis ņēma nost jau tad, kad tikko sākās brīvās Latvijas laiki. Man šķiet, ka izskatījās vēl baismīgāk nekā pēc kara," atzīst bijusī zootehniķe.
Iepazina gadiem ilgi
1969.gadā Ausmu ievēlēja par Alūksnes Lauksaimniecības darbinieku arodbiedrības komitejas priekšsēdētāju. Šajā darbā aizvadīti 24 gadi. "Tas bija saistīts ar cilvēkiem, tāpēc šajos gados viņus varēju labi iepazīt. Mūsu komitejas pārziņā bija darba likumdošana un aizsardzība, slimības pabalstu piešķiršana, sociālā nodrošināšana, tūrisms. Darbs bija intensīvs," atklāj sieviete. Viņa joprojām apbrīno, ar kādu atbildību cilvēki tolaik strādājuši, ar kādu iniciatīvu bijuši apveltīti. "Toreiz dažādos kolektīvos rīkojām pasākumus - lopkopjiem, mehanizatoriem, pirmo sējas dienu, pirmo ganu dienu. Cilvēkiem tas patika, tagad laukos cilvēki jūtas vientuļi," uzskata sieviete.
Partija visu izlēma
Par zootehniķi tā arī vairs neesot iznācis strādāt. Viņa varējusi atteikties strādāt par arodbiedrības komitejas līderi, taču padomju varas gados partija lēmusi un virzījusi, kādā amatā aktīvākajiem un labākajiem darba darītājiem jāstrādā. Atteikuma dēļ tālākā situācija, iespējams, tik labvēlīgi nebūtu veidojusies.
"Vēlēšanas pirms stāšanās jaunajā amatā, protams, notika, taču patiesībā viss jau bija izlemts," skaidro Ausma. Alga neesot bijusi liela, tā praktiski neesot atšķīrusies no toreizējā partijas komitejas pirmā sekretāra algas. "Par visām sēdēm, kas notika, pie algas nebija nekādu piemaksu. Tagad parlamentā katrā sēdē ik stunda ir apmaksāta. Kādas deputātiem ir algas! Man nav žēl, taču tas ir sāpīgi," spriež viņa.
Katru ceturksni bijušas nopietnas mācības - pieredzes apmaiņa. Kvalifikācijas kursi ik pēc pāris gadiem Maskavā, pēc tam - eksāmeni. Ik pēc trim gadiem notikušas republikāniskās konferences, kurās 200 līdz 300 cilvēkiem vajadzējis atskaitīties, kas šajā laikā rajonā ir paveikts. "Komitejas pārziņā bija dzīvokļu problēma, jo cilvēki gaidīja rindā. Nācās izsvērt, kam dzīvoklis pienākas vispirms," atzīst Ausma. Viņa pati dzīvokli gaidījusi 25 gadus. Līdzīgi bijis ar nosūtījumu piešķiršanu uz sanatorijām, par ko praktiski nebija jāmaksā. Tie, kas vairāk slimoja, brauca biežāk. Cilvēki bija mobilizēti un necēla paniku, ja kaut ko uzreiz nevarēja saņemt. Ausma esot cīnījusies, lai vienkāršajiem strādniekiem vismaz svētdienas ir brīvas.
Viņa piederot pie cilvēkiem, kam piemīt liela atbildība, taču pārdzīvojot visas nebūšanas. "Mainoties sistēmām, cilvēkiem zuda iespēja doties uz sanatorijām. Mums tas ķērās pie sirds. Sanatorijas tad bija arodbiedrību pārziņā," stāsta Ausma. Viņa ir neizpratnē, kā tagad sociālajā budžetā var atļauties neiemaksāt nodokli. "Mēs neko tādu nevarējām darīt. Mums algas neizmaksāja, ja nebijām pienācīgi veikuši kontroli," bilst Ausma. Viņa bijusi stingra vadītāja, taču nekad nav aizmirsusi būt laipna.
Vecos laikus negrib
"Nevar salīdzināt, kā toreiz rūpējās par cilvēkiem un kāda situācija ir tagad, kad katrs vairāk rūpējas par personisko labumu. Kontrasti ir lieli. Tolaik no cilvēkiem prasīja paklausību. Viņiem bija nodrošināti darba apstākļi. Tagad ir uzņēmēji, kas atļaujas nemaksāt pat minimālo algu," spriež alūksniete. Viņa vērtē, ka pāreja no sociālisma uz kapitālismu nebija tik briesmīga, lai cilvēki būtu izmisumā. "Vairāk vajadzēja palīdzēt zemākajiem slāņiem, kam klājās grūtāk. Zemi un mājas atguva īpašnieki. Fermas izlaupīja, bet pajas saņēma tie, kam tās nevajadzēja saņemt. Tas nebija godīgi. Taču es negribētu atpakaļ vecos laikus," spriež viņa.
Jādod vieta jaunajiem
Desmit gadi aizritējuši, kopš Ausma ir pelnītā atpūtā. "Toreiz no darba aizgāju pati. Uzskatu, ka cilvēkam, ja tuvojas pensijas vecums, jādod iespēja strādāt jaunajai paaudzei. No sākuma bija grūti, jo gribējās visur piedalīties," stāsta Ausma. Viņa vērtē, ka cilvēki šodien vairs neesot tādi kā agrāk. "Viņi prata otram pateikt labu vārdu. Manai paaudzei šodien pietrūkst 8.marta svētku," secina sieviete.
Tikpat ilgs laiks pagājis, kopš Ausmas dzīvesbiedrs Jānis aizgājis aizsaulē. Reizumis uznākot vientulības sajūta. Meitām un mazbērniem ir sava dzīve, tāpēc rudenī un ziemā ikdienā viņa dzīvo viena. Vasaru Ausma pavadīs pie tuviniekiem Siguldā.
"Ilgāku laiku vadīju pilsētas pensionāru padomes darbu, pirms gada no šā pienākuma atteicos. Pensionāriem vajag rīkot ekskursijas, pasākumus. Viņiem ir jāpalīdz atrisināt dažādas problēmas. Tas ir atbildīgs darbs, un, ja kaut kas neizdodas, cilvēki nav apmierināti. Es par to ļoti uztraucos," atklāj Ausma, kas tic, ka cilvēkiem nākotnē būs lielāka labklājība.

Citu datumu laikraksti