Nepieskardamies

Tā bija neparasta mīlestība. Bez mēnesnīcas romantikas un lakstīgalu dziesmām ievziedos, bez izbaudītiem kaislīgiem skūpstiem un citu acīm nozagtiem glāstiem, bez kvēliem solījumiem un skaļiem zvērestiem.
Varbūt tomēr jūtām, kas toreiz virmoja starp Lieni un Linardu, piestāvētu pavisam cits apzīmējums? No Lienes puses tās vairāk izskatījās pēc iecietības un līdzjūtības, bet Linardam noteikti nozīmēja daudz vairāk.

Varbūt tās varētu dēvēt par neapjaustām, vārdos nenosauktām iekšējām trīsām, kas dziļi noslēptas citu acīm? Varbūt par tikumisku nepieskaršanos, ko savā laikā augstu godā turējuši mūsu senči? “Tikai pēc laulībām tev būs saldi kārajā grēka ābolā kost!”
Un tomēr - tā bija! Kautra, tikumiska un, kā teiktu šodien, neticama.
Lai arī tolaik skolās vēl nemācīja informātiku un stundās nedrīkstēja neklausīt skolotāju, tā nebūt nebija tāla pagātne. Skalu gaismas vietā pie griestiem mirgoja dienasgaismas spuldzes; mūzikas stundās skolotājs atskaņoja ne tikai skaņuplates, bet arī lentu magnetafonu. Skolēnu zināšanas tolaik tika vērtētas pēc piecu ballu sistēmas, un skolas formas vairs nebija obligāta prasība. Reti kura meitene tolaik vidusskolas klasēs matus pina bizēs - ikdienā daudz ērtāks bija īsais, zēniskais griezums.
Lienes bize sniedzās līdz pat jostas vietai. Tā lieliski piestāvēja viņas apzinīgumam un kautrīgumam un praktiski noderēja tautas deju kolektīvā. Kamēr citas dejotājas matos iepina liekās bizes, viņai pietika ar savējām. Dejojot modernās dejas, bizi gan ērtāk bija savīt gredzenā, un tad Lienes pakausi rotāja grezns matu vijums.
Linards meiteni pirmoreiz ieraudzīja, dejojot uz skatuves, brīdī, kad straujākā pagriezienā smago matu pinums atrisa pār muguru un vaļīgi sapītā bize pamazām atrisa līdz nevaldāmam matu klaidam. Tikai pēc koncerta viņš sadūšojās pajautāt kādam grupas biedram: “Kas ir šī dejotāja?”
“Skolas direktora meita,” skaidroja kāds draugs un smīnot piebilda, “pielūko, esi piesardzīgs!”
Linards jau bez šī brīdinājuma jutās samulsis - viņš nekad nespēs Lieni uzrunāt! Meitenes viņam šķita kas nesaprotams un neatminams. Un kur nu vēl tāda kā Liene!
Vairākas nedēļas Linards stāvēja pie kopmītnes istabiņas loga, gaidīdams parādāmies Lieni. Tā gribējās uz viņu palūkoties atkal un atkal un iztēloties pa vējam atrisušās bizes!
 Tad talkā nāca Liktenis, piedāvājot iespēju arī Linardam izmēģināt soli tautas deju kolektīvā, turklāt vēl - pārī ar Lieni!
Grūti pateikt, kas traucēja vairāk – prātam neaptveramais mulsums vai lācis, kurš laikam jau reiz uzkāpis uz ausīm, - nekāds dižais dejotājs no viņa nesanāca. Pāris mēģinājumus svīdis pats un lieku reizi licis pārdzīvot arī Lienei, viņš pārtrauca savu dejotāja karjeru. “Daudz vienkāršāk ir pavērot no malas,” Linards sevi mierināja.
Bet sapnis par Lieni nu kļuva vēl uzstājīgāks. Tas traucēja koncentrēšanos stundās un miegu naktīs, tas lika plānot un pieņemt pārdrošus lēmumus.
* * *
Šķiet, vēl pavisam nesen skolas aktu zālē prožektoru gaismā rotēja spoguļbumba, iemetot pa spožam gaismas staram telpas viskrēslainākajos stūros, lai tur stāvošajiem jaunekļiem liktu ierauties vēl dziļāk tumsā - līdz pašai sienai, drošībā un neaizskaramībā: ja nu kāda meitene pēkšņi sadomā uzaicināt uz dāmu deju?
Tomēr gan jau vienlaikus kaut kur zemapziņā krimta arī sīks neapmierinātības ķirmis – kur gan viņa kavējas? Vai tad es nepatīku?
Deju zālē uzdrošināšanās spēlē pirmais raunds visai bieži ieilga – dziesmas izskanēja cita pēc citas, bet drosmīgie kautrējās. Kurš spers pirmo soli? Kurš izies gaismas lokā un nodos vērtējumam savu izvēli un dejas prasmi?
Pēc kādas ceturtās piektās dziesmas dejas plača vidū beidzot izvirpuļoja kāds pieredzējis dejotāju pāris, vēlāk tam pievienojās vēl kāds, bet pārējie joprojām nespēja izlemt. Vieni gaidīja zālē izdziestam vēl kādu gaismas ķermeni; citi cerēja uz mūziku, kura ļautu nostāties labu gabalu meitenei pretim un šeika ritmā enerģiski izpurināt žaketes un bikšu staras; vēl citi sapņoja par maigu valša ritmu, lai, cieši apskaujot meiteni, zvārojoties no vienas kājas uz otru, zāles vidū viņu iemidzinātu.  
Linards apzinājās, ka tā viņam dejot nepatīk – nedz kratīties kā pie strāvas pieslēgtam, nedz mīņāties uz vietas kā nolēmētam. Pilnīgi skaidrs, ka vēl mazāk tas patiks Lienei, kura pati dejoja graciozi un viegli. Vērojot no malas, kā viņa ar kārtējo partneri aizriņķo garām, Linards sajuta tuvojamies smacējošu greizsirdības vilni. Kaut kas tūlīt pat ir jāizdomā! Tā vienkārši, malā stāvot noskatīties, kā Lieni savaldzina citi puiši, viņš nespēja.
Kā nojauzdams drauga mēmo izmisumu, viņam palīgā steidzās Vilnis: “Kas par lietu, vecīt?”
Uzticējis draugam savas bažas, Linards jau tūlīt sajutās vieglāk, bet, līdzko Vilnis apsolījās lietu ņemt savās rokās, viņš pavisam nomierinājās – gan jau draugs kaut ko izdomās. “Noorganizēsim,” teica Vilnis un lietišķi uzsita draugam pa plecu.
Vilnim ar Lieni bija draudzīgas attiecības, jo abi pāris reižu nedēļā mēģinājumos dejoja uz vienas skatuves. Tāpēc balles zālē kā pirmajam deju placī izvest skolas direktora meitu viņam nesagādāja nekādas grūtības, drīzāk – Vilnis to uztvēra kā īpašu godu.
Draugs vēlas, lai nodejojam vēl arī otro un trešo deju? Labāk savējais, nevis kāds cits? Nu, vispār jau varētu, bet – ko lai dara, ja Vilnim sirsniņa silst uz citu meiteni? Viņa arī vēlas pavalsēt...
Ceturtajai un piektajai dejai Vilnis sarunāja Edmundu, un puisis neiebilda – kādi plusiņi personiskajā kontā par direktora meitas izdancināšanu viņam noteikti noderēs. Varbūt pat tiks dzēsti vieni otri iekrājušies grēciņi!
Nevarētu teikt, ka Linardam tas viss ļoti patika, bet – ko lai dara, ja pašam bail izrādīties neveiklam, ja nav iedzimtas prasmes veikli izlocīt mēli? Nebūtu vēl tā deju skolotāja Lienes klātbūtnē Linardu apsmējusi par biezajām ausīm un smagajām kājām...
Ja tā labi apdomā, Vilnis ar Edmundu pildīja tādu kā vairoga funkciju – jau ar pirmajiem mūzikas akordiem aicinot Lieni uz deju, viņi novērsa iespēju meiteni uzlūgt jebkuram citam. Vienīgi – tā pietuvoties Lienei gan laikam neizdosies... Ja nu viņai iepatīkas Edmunds? Derētu tomēr mēģināt pašam.
(Turpmāk - vēl.)

Citu datumu laikraksti

  • Palīdzēt piepildīt sapņus

    Nekas nerodas no nekā. Aiz katra notikuma vai radušās iespējas stāv kāds cilvēks, kas uzņēmies tā virzību. Ņemot vērā viņa iniciatīvu, par ieguvējiem...

  • Latvijas piecgadi ES sagaidot

    Augustā atpūtas bāzē „Silmači” notika seminārs Eiropas klubu jauniešiem un skolotājiem „Latvijas piecgadi ES sagaidot”. Tajā piedalījās jaunieši un...

  • Par slimības pabalstu

    Ja darbinieks ir saslimis, tad sākotnēji (pirmās divas nedēļas) ārsts izsniedz slimības lapu A, un viņš  saņem slimības naudu, ko  maksā darba...

  • Valsts svētki – ikkatra svētki

    Interesanti, bet pamazām, pamazām manī rodas apjausma, ka drīz klāt būs manas valsts lielā un apaļā jubileja. Līdz šim nekādas patriotisma jūtas sevī...

  • Aicina saņemt barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi

    Šogad 8.februārī vairāki desmiti alūksniešu tika aicināti ierasties Alūksnes tautas namā, lai saņemtu apbalvojumu – 1991.gada barikāžu dalībnieka...

  • Reģistrēti dzimušie augustā

    Alsviķu pagastā – Robina Sonora Vaska. Annas pagastā – Dinija Birzniece. Jaunalūksnes pagastā – Adrians Kuzmins. Kalncempju pagastā – Endijs Alksnis....

  • Mācības uzsāk 3253 skolēni

    Pirmdien savas durvis vēra 24 vispārējās izglītības iestādes Alūksnes rajonā, kurās mācības uzsāka 3253 skolēni.Šogad skolas gaitas sākuši 243...

  • Vai gaidījāt jauno mācību gadu?

    Anželika no Alūksnes Īstenībā gribējās vēl vasaru, jo pārāk ātri tas laiks pagāja. Linda no Alūksnes Nē. Šogad pabeidzu 9.klasi, tāpēc eksāmenu...

  • Zinātne tavā skatījumā

    Latvijas Zinātņu akadēmija izsludina fotogrāfiju konkursu “Zinātne un zinātnieki fotogrāfijās”, kas tiek organizēts kā viena no šogad Eiropas...