Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nesēž, rokas klēpī salicis – iet un dara

Novadnieks Gatis Keišs sešu gadus nodarbojas ar smagatlētiku un jau gadu praktizējas kultūrisma jomā. Jaunietis ir sasniedzis labus rezultātus ne vien Latvijā, bet arī Īrijā, kur šobrīd ir viņa dzīvesvieta. Ar “Alūksnes Ziņām” Gatis dalās pieredzē un stāstos par to, kāda bijusi viņa bērnība tepat Ziemeros un kā aizsācies šī sporta veida fanātisms.
- Pastāsti par savu bērnību!
- Ui... atceros, ka tētis bija biatlonists un dienēja armijā. Tas nozīmē – stingrs raksturs un stingra pieeja lietām. Līdz devītajai klasei, tiklīdz varēju aizsniegt traktora pedāli, tā braucu - tas nekas, ka stūrei pāri nevarēju redzēt. Atceros arī, ka mamma ar tēti strādāja cūku fermā un es ziemās dzīvojos tur. Forši! Augu lielāks, tad arī bija nopietnāki darbi un lielāka atbildība. Centos pārņemt smagos darbus, lai tētim palīdzētu. Tad arī strādāju ar visām tehnikām un man tas šķita interesanti. Brālis remontēja mašīnas, es jau 7.klasē mācēju metināt. Bet tā dzīvoju Ziemeros pie vecākiem un pēc devītās klases devos uz Smilteni mācīties. Nomācījos tur četrus gadus, tad devos uz ārzemēm. Tač` jāsāk dot vecākiem arī kaut kas atpakaļ!
- Jau tad sports bija tavs aicinājums?
- Jā, tajā laikā spēlēju basketbolu, volejbolu. Visur, kur varēju, iesaistījos. Dejoju gan tautiskās, gan modernās dejas. Patīkami atcerēties. Būtībā ar pamatskolu es sāku aktīvi sevi pilnveidot un meklēt savu nišu. Zināju jau tad, ka nebūšu tas, kurš sēž, rokas klēpī salicis, un gaida brīnumus. Zināju, ka iešu un darīšu, lai būtu gandarījums, ka esi kaut ko sasniedzis. Arī mājās es pumpējos, pievilkos, uztaisīju mājās “kačalku”, traktora riepas valstīju, izveidoju līdztekas - vajadzēja tikai nedaudz padomāt un pašam savi treniņi tika noorganizēti!
- Tad devies uz Smilteni?
- Vispār es vēlējos mācīties nevis Smiltenē, bet gan Limbažos par automehāniķi, bet tieši tajā gadā automehāniķu kursu likvidēja. Tad nekas cits neatlika, kā iet uz Smiltenes tehnikumu. Jau stājoties skolā, mans pirmais jautājums bija: “Vai te ir “kačene”?” Smiltenē arī sāku aizrauties ar smagatlētiku, jo man blakus istabā dzīvoja liels puika, kopā sākām apmeklēt sporta zāli. Un, tā kā mani rezultāti kļuva arvien labāki, viņš man piedāvāja piedalīties sacensībās viņa Vecpiebalgas komandā. Tā arī sākās mans azarts ar šo sporta veidu un sacensībām – trīscīņas, kausi, medaļas. Daudz ko iemācījos. Pēc treniņiem jau tu neredzi progresu, bet sacensībās redzi, kas sanāk, kas ne. Smagatlētikā ir stieņa raušana un trīscīņas – tupiens, spiešana no krūtīm un vilkme no zemes, kurām es arī gāju cauri. Trenējos piecas reizes nedēļā un otrajā kursā sāku apmeklēt kikboksu. Uz kikboksu gāju savam priekam, lai būtu pašsajūta labāka un drošāk justos. Protams, nebiju kauslis ne pamatskolas laikā, ne Smiltenē. Ja arī gadījās kāds konflikts, visu centos mierīgā veidā atrisināt. Vēl viens faktors, kāpēc pametu kikboksu, bija tas, ka man sāka strauji kristies svars, kas nebija labi, jo viens no maniem mērķiem bija tieši uzdzīt masu - šis mērķis man ir vēl joprojām. Nu, lūk, tad jau pabeidzu ceturto kursu, turklāt ar izcilību, un arī vecāki ieguva atzinības rakstu par dēla priekšzīmīgu audzināšanu. Bija patīkami redzēt to, ka vecāki ir gandarīti.
- Kāpēc aizbrauci uz ārzemēm?
- Biju praksē Anglijā, man tur radi dzīvo - nolēmu palikt. Tikai Angliju nomainīju uz Īriju, jo Anglijā ir daudz huligānisma un cilvēku, kas pīpē zālīti visur, tāpat nenormāla steiga, bet man nepatīk steiga. Īrijā esmu multifunkcionāls cilvēks. Strādāju izklaides centrā “The Planet”, kur esmu klientu apkalpošanas speciālists, lāzerkastu vadītājs (komandu spēle, kurā telpā ar labirintiem šaudās ar lāzerieročiem). Esmu arī strādājis ēdnīcā “Subway”, gatavojot maizītes, kur arī dabūju atestātu, tad tiku augstāk un ieguvu iespēju strādāt klientu apkalpošanas jomā, pieņemt rezervācijas dzimšanas dienām, ballītēm. Otrajā stāvā mums ir sporta zāle, kur darbojos kā instruktors, personīgais treneris. Plus visam tam ir nakts maiņas, strādājot par apsargu – klubos, hoteļos, viesnīcās, bāros. Esmu piedalījies kāzās, kurās bija aptuveni 4,5 tūkstoši cilvēku.
- Sporta gaitas ārzemēs turpini?
- Ui, neko neesmu pametis - viss turpinās! Trenējos un piedalos sacensībās. Pats meklēju informāciju internetā par iespējām piedalīties sacensībās. Esmu tāds - ja ko iesāku, nevaru apstāties. Atradu, ka ir divas organizācijas, kas rīko sacensības – “Irish Drug Free Powerlifting Association” un “Irish Powerlifting Organization”, kura rīko daudz sacensību ārpus Īrijas, piemēram, Eiropas čempionātu pauerliftingā, kurā piedalījos. Un šogad Īrijā tika rīkots arī pasaules čempionāts, kur ir liela konkurence un sacensību gars. Pēdējo gadu darbojos arī kultūrisma jomā, kur tev jāveido savs ķermenis, jāievēro arī diētas un pēcāk sacensībās tas jādemonstrē uz skatuves žūrijai.
- Steroīdus lieto?
- Neesmu lietojis un nekad arī nelietošu! Es visiem esmu teicis, ka savus muskuļus izveidošu dabīgā ceļā, lai arī cik gadus man tas prasītu, un izskatīšos naturāls. Ir cilvēki, kas vēlas to ātro efektu, tāpēc lieto steroīdus, bet steroīdi veido ūdens aizturi muskuļos, līdz ar to muskuļi izskatās lielāki. Kad pievērsos kultūrismam, man bija jāievēro diēta, ja nespēju uzņemt nepieciešamo kaloriju skaitu dienā - bija jālieto proteīna dzēriens, bet dzīvot tikai uz proteīna dzērieniem nedrīkst. Zinu meitenes, kas tā dara, lai notievētu, bet tas ir liels kaitējums veselībai.
- Kā iepazini kultūrismu?
- Īrijā piedalījos pauerliftinga jeb smagcelšanas sacensībās. Divas reizes apmeklēju treniņus pie poļu kultūrista. Nezinu, kā izveidojās tā saruna, bet viņš pavaicāja: “Ko tu saki, ja es tevi pasponsorētu? Bez rakstiska līguma, paskatīsimies, kā mūsu sadarbība veicas!” Kultūrismā ir lielā klase, kur ir tie lielie onkuļi, kas demonstrē savu augumu, bet, tā kā man ir 24 gadi, es vēl augu un savas kājas nevaru uztrenēt dabiskā veidā ātri, tāpēc nevaru piedalīties pilnajā klasē un skaitos fitnesa klasē, kur piedalās peldšortos un demonstrē savu augumu. Lai to apgūtu, man bija treneris, apmeklēju arī pozēšanas nodarbības, kurās māca pagriezienus, pašmācībā pētīju videoklipus internetā.
- Tu uzkāp uz skatuves un vienkārši parādi savu augumu?
- Nav jau māksla uzkāpt uz skatuves un nopozēt. Tev jāspēj piesaistīt žūriju! Pirmajās sacensībās nezināju, ko un kā, biju stīvs, bet piedalījos, lai pamēģinātu, un necerēju ne uz kādiem panākumiem, skatījos uz visu optimistiski. Pētīju, kā viss tiek vērtēts, uzklausu katru kritiku, uzdodu jautājumus žūrijas locekļiem, lai sevi attīstītu. Manuprāt, vissmagākais šajā procesā ir diētas, kad gribas šokolādi, bet tu zini, ka nedrīksti. Un tad jācīnās ar sevi. Taču šīs diētas nav tādēļ, lai notievētu, bet gan lai izsausinātu organismu. Piemēram, dienu pirms sacensībām vakarā nedrīkst lietot arī ūdeni - ne pilītes! Tas tevi pilnībā izsausina, kas izveido to skatuves paku jeb izskatu, ko esi sasniedzis caur visām diētām, jo sacensībās ir jāiet uz pilnu banku. Esmu cilvēks ar labu vielmaiņu - esmu pieradinājis savu ķermeni pie tā, ka viņam ir liela slodze. Ja pareizi ēd, lieto vitamīnus, pareizi trenējies – iesildies, izstaipies, tad arī nejutīsies samocīts. Ja sasniedz vēl panākumus, tad tas viss ir tā vērts.
- Ar kuriem sasniegumiem lepojies visvairāk?
- Ar visiem. Man liels prieks ir par 15.oktobrī iegūto 6.vietu Īrijas posmā kultūrismā. Tad Eiropas čempionāts 2015.gadā Anglijā, kur pauerliftinga sacensībās ieguvu 1.vietu savā svara kategorijā. Lielākās sacensības, kurās esmu piedalījies, ir Pasaules čempionāts pauerliftingā, kur ieguvu trīs zeltus savā svara kategorijā: viena medaļa ir par kopvērtējumu manā svara kategorijā, otra ir par vilkmi, trešā - par tupienu. Man vēl tāls ceļš ejams, ir, kur augt un augt. Gribu piedalīties pauerliftinga sacensībās Amerikā, kur ir lieli puikas un lieli svari. Un, ja tu kaut ko jau esi sasniedzis, tad ir dzinulis darboties tālāk.
- Vai neesi saslimis ar zvaigžņu slimību? Citiem kultūristiem tā gadās.
- Nē. Noteikti nē. Esmu tāds, kāds es esmu. Ko tad tā medaļa nozīmē citiem? Neko. To jau es daru priekš sevis, un man nav nekāda pamata kļūt iedomīgam. Es cilvēkus nešķiroju, vai viņš ir zemāks par mani vai augstāks. Turklāt cilvēks, kas tikko ir sācis trenēties, var iemācīt tev tādus knifiņus, kurus tu pat nezini, tāpēc es nevaru viņu uzskatīt sliktāku par sevi. Man šķiet, ka tas ir arī audzināšanā, kādas normas iemāca tev vecāki – respektēt un cienīt citus cilvēkus.
- Vai ir doma kādreiz atgriezties uz dzīvi Latvijā?
- Klusa cerība ir. Ir mērķi. Tomēr vajag ieguldīt savā valstī, nevis citur, bet nezinu, kad vēl tas notiks. Pietrūkst māju. Mājās vienmēr ir vislabāk, tāpēc tagad uz trīs mēnešiem esmu atbraucis padzīvoties šeit. Jau strādāju arī par bārmeni un sportoju, protams. Saka, ka par saviem sapņiem un mērķiem nevajag citiem stāstīt, jo ir daudz skauģu un nelabvēļu, bet es uz viņiem neskatos. Ja viņiem patīk par mani runāt, lai runā, tātad es esmu solīti priekšā. Tā kā esmu padarbojies arī modeļa jomā Īrijā un nofilmējies īru dziedātāja mūzikas videoklipā (Roberts Mizzells “Like I’ve Never Loved Before”), tad vēlētos pamēģināt šajā jomā kaut ko arī Latvijā.
- Kā cilvēkam piespiest sevi sportot?
- Jāsāk ar savu domāšanu – jāgrib! Cilvēki meklē aizbildinājumus - nav laika, nav tā un tā. Bet tie ir tikai aizbildinājumi. Iesaku katram pamēģināt un cīnīties. Ir jāizveido sava rutīna: darbs, zāle, mājas. Jāizvēlas prioritātes. Labi, man nav ģimenes un draudzenes, bet pagaidām tā nav mana prioritāte, bet arī tad, kad tas viss būs, sportu nepametīšu. Ir jābūt gribasspēkam. Taču tiem, kas jau ir iesākuši – neapstāties un nemest plinti krūmos!
- Paldies par interviju! Un kurp dosies tagad?
- Uz sporta zāli, protams (smaida)! ◆

Citu datumu laikraksti

  • Virešu senioru labais gariņš 2

    Virešu senioru labais gariņš  1

    (Turpinās no 1.lappuses)L.Bondare ir pagasta veco ļaužu labais gariņš. Neskaitot ne laiku, ne finanses, viņa palīdz vientuļajiem sirmgalvjiem mājas...

  • Sveiks jaundzimušos un godinās darbīgos

    Atzīmējot Latvijas valsts 98. dzimšanas dienu, Alūksnes un Apes novados notiks vairāki svētku pasākumi. Paredzēti ne vien svinīgi koncerti un balles,...

  • Sveiks jaundzimušos un  godinās darbīgos

    Sveiks jaundzimušos un godinās darbīgos

    Atzīmējot Latvijas valsts 98. dzimšanas dienu, Alūksnes un Apes novados notiks vairāki svētku pasākumi. Paredzēti ne vien svinīgi koncerti un balles,...

  • Aug savas zemes patrioti

    Aug savas zemes patrioti

    Jau trešo gadu Alūksnē vakar norisinājās “Lāčplēša stafete” skolu jaunatnei. Šogad stafetei pieteicās vairāk komandu nekā iepriekš, pirmo reizi...

  • Pasniegs pašvaldību  augstākos apbalvojumus

    Pasniegs pašvaldību augstākos apbalvojumus

    Šodien, Lāčplēša dienā, un Latvijas valsts svētku nedēļā Alūksnes un Apes novados notiks daudzi pasākumi. Nozīmīgākie no tiem būs 18.novembrī, kad...

  • “Sprīdītis” nosvin 30.jubileju

    “Sprīdītis” nosvin 30.jubileju

    Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādei “Sprīdītis” pagājušajā nedēļā apritēja 30 radoši, mīloši un izglītojoši kopā būšanas gadi. Jau par tradīciju...

  • Alūksnes slimnīcai būt! 3

    Alūksnes slimnīcai būt!  1

    Vakar aptuveni 250 ļaužu pulcējās pie Saeimas ēkas Rīgā, lai piketā paustu viedokli par to, kāpēc Alūksnes slimnīcai ir jāpastāv. Pret Alūksnes...

  • Slēgs skolas

    Alūksnes novada domes oktobra sēdē deputāti tomēr nolēma likvidēt Mālupes pamatskolu jau no nākamā mācību gada, Ilzenes pamatskolu – no 2018. mācību...

  • Lolo veltas cerības par Mālupes HES atjaunošanu

    Alūksnes novada domes sēdes slēgtajā daļā tika skatīts SIA “Mūsu HES” īpašnieka Jura Pētersona iesniegums, kurā tiek lūgts atjaunot būvatļauju...