Nespēj dzīvot bez mīlestības

Māra mainījusi straujo dzīves ritmu Rīgā pret mieru un klusumu Apē.

Māra mainījusi straujo dzīves ritmu Rīgā pret mieru un klusumu Apē
Atšķirīga, savdabīga un neierasta mazpilsētā ir Māra Birkenfelde pati un viņas veidotā mājvieta ar austrumniecisku noskaņu. Tāpēc nav jābrīnās, ka ar savu pārcelšanos no galvaspilsētas uz dzīvi Apē, ar publikācijām par pirmajiem iespaidiem te Māra radījusi gan neviltotu interesi, gan pretrunīgus vērtējumus.
Kā varētu sevi raksturot?
Man ir 60 gadi. Vairāk nebūs nekad, jo vairāk negribu (smejas). Nepiekrītu, ka pietiek jau ar 20 gadiem. Tas ir par maz. Biju ļoti nenopietna, kad man bija 20. Kad palika 55, vīrs teica, ka beidzot būšu pilngadīga. Diez vai tad jau biju, bet nu gan tā var teikt. Pēc jogas līdz 60 gadiem ir jaunība, tātad man sākas brieduma gadi. Man liekas, ka esmu impulsīva. Nebaidos krasi mainīt dzīvi. To esmu darījusi ne reizi vien, arī nevajadzīgi. Neesmu diplomāte, neprotu iet uz kompromisiem. Protams, tāpēc ir nācies ciest. Esmu par daudz jūtīga, pārdzīvoju ne tikai savas, bet arī citu nebūšanas. Vēl esmu slinka, jo man visam ir nepieciešama iedvesma. Grūti ir kaut ko paveikt bez iedvesmas. Toties, kad tā ir, tad varu kalnus gāzt. Arī drosmes man nekad nav trūcis.
Kas bijis svarīgākais dzīvē – gan jaunībā, gan brieduma gados?
Vienmēr ir kaut kas jāmīl. Vismaz man, jo bez mīlestības nespēju dzīvot. Mana dzīve ir bijusi vētraina mīlestībā. Kad biju aktrise Liepājas teātrī, režisors Oļģerts Kroders teica – tev nevajag tik daudz vētras dzīvē, bet vajag vētras uz skatuves. Šobrīd man vīrieša nav, diemžēl, jo vīrs ir miris. Taču tas nenozīmē, ka nav, ko mīlēt. Man ir meita, ir kaķis – meitene Fiore. Ļoti mīlu dzīvniekus. Man liekas, ka cilvēki tiem nodara pāri. Ne visi saprot, ka dzīvnieki nav sliktāki par cilvēkiem. Darot pāri, cilvēki saņem to, ko ir pelnījuši, jo viss atgriežas – gan labie, gan sliktie darbi.
Laikam jau bijis ne tikai aktrises darbs, kas acīmredzot tika izvēlēts studijām.
Esmu strādājusi Ikšķiles kultūras namā un Kinoaktieru biedrībā. No Liepājas teātra aizgāju, jo dzīvē bija kaut kas svarīgāks. Tā bija ģimene, vajadzēja kopt slimo māti. Viņa gulēja paralizēta, tāpēc sākumā braukāju uz Rīgu. Pēc tam izšķīros aiziet no teātra, kur uz skatuves biju 7 gadus. Es to nenožēloju, jo pēc tam dzīvē bija daudz jaunu atklājumu, kas galvenokārt saistīti ar laukiem. Kad Latvija kļuva neatkarīga un daudz kas kultūras nozarē tika likvidēts, apguvu kosmetologa darbu, arī floristes iemaņas.
Kā un kāpēc izlēmāt no Rīgas pārcelties uz Api? Manuprāt, vairums cilvēku tieši otrādi – cenšas izrauties no mazpilsētas un dzīvot galvaspilsētā.
Kāpēc es te atbraucu? Daļēji tāpēc, ka pēdējā laikā dzīve Rīgā līdzinājās nebeidzamam skrējienam. Jāatzīst, ka ar kosmetoloģes darbu nepelnīju slikti, bet no agra rīta līdz vēlam vakaram biju darbā. Sāku domāt, uz kurieni un kāpēc skrienu. Vai tāpēc, lai maksātu mājas saimniekam lielu īres naudu? Ar to es neko neiegūstu, tikai zaudēju. Kad to secināju, vienkārši gribējās apstāties. Man patīk lasīt grāmatas, meditēt. Tagad Apē es to varu. Tiesa, rodas jautājums, ko iesākt, kad nebūs vairs naudas.
Var secināt, ka gribas būt brīvai un neatkarīgai. Vai tas maz ir iespējams?
Tā nav normāla cilvēka dzīve, ja jādomā tikai par darbu. Man negribas par to runāt, bet ir neizturami, ja nevaru justies droša un neatkarīga dzīvoklī, kurā dzīvojuši mani vecāki, esmu uzaugusi un pavadījusi daudzus gadus. Gribas to remontēt, ieguldīt līdzekļus, bet tam nav jēgas. Nevaru zināt, kurā brīdī īpašnieks liks to atstāt. Tāpēc izlēmu doties prom.
Tādam solim ir vajadzīga ne tikai apņemšanās, bet arī drosme. Kā tas notika, ka izvēlējāties māju Apē?
Jā, šoreiz biju drosmīga. Tiesa, man ir bail, jo nezinu, kā dzīvošu, ko darīs mana meita, kas studē un strādā Rīgā. Pagaidām nezinu arī, ko varētu darīt Apē, Alūksnē vai laukos. Šo māju izvēlējos tāpēc, ka tā bija lētāka. Neko labāku vai lielāku un skaistāku nevarēju atļauties. Turklāt Alūksnes rajons man jau 20 gadus ir mīļš. Pie Grūbes hidroelektrostacijas ir veca lauku māja, kura mūsu ģimenei pieder jau sen. Vecāki to iegādājās, lai vasarās te pavadītu atvaļinājumus. Atbraucu un iemīlēju skaisto dabu. Ir tāda sajūta, ka te ir mana vieta. Tādēļ vien esmu laimīga, ka varu te būt. Tik skaists rudens kā pagājušais man vēl nekad nav bijis. Bija jānodzīvo tik ilgi, lai piedzīvotu rudeni – redzētu, kā dzeltē un pamazām nobirst lapas, kā viss mainās dabā līdz pat pirmajam sniegam. Tas bija tik burvīgi!
Jā, kad ir steiga un kņada, tad gribas mieru un klusumu. Vai tagad tā nav jau par daudz?
Bija par daudz sākumā. Kad pārcēlos, jutos pārsteigta, kad pilsētiņas ielās neredzēju nevienu cilvēku. Bija tā savādi. Reizēm man pietrūkst straujā galvaspilsētas ritma, tāpēc drasēju pa Api. Bet kur aizskriešu? Uz pastu, uz veikalu... Nu jau esmu pieradusi. Ir interesanti iepazīt vietējos cilvēkus. Tiesa, apenieši ļoti atšķiras no rīdziniekiem. Biju iedomājusies, ka te cilvēki ir atvērtāki, bet patiesībā ir otrādi. Es neesmu ne sliktāka, ne labāka, bet citādāka, tāpēc jūtu distanci. Tiesa, pamazām tā mazinās, un jūtos kā savējā. Tas ir kolosāli! Pieļauju, ka šī distances ieturēšana saistīta ar to, ka rakstu avīzei "Saskarsme".
Daži raksti izraisījuši plašu rezonansi Apē. Cik tā ir pamatota?
Tiesa, kad uzrakstīju savus iespaidus par Api, cilvēki tos uztvēra sāpīgi, pat personīgi. Kad to pārrunāju ar žurnālistiem Rīgā, viņi bija izbrīnīti, jo rakstā nav kritikas. Man ir bijuši arī vairāki raksti par jaukiem rajona cilvēkiem, bet tos neviens it kā neievēroja. Pagaidām neko par Api nerakstu, lai gan cilvēki mudina gatavot materiālus par dažādām negācijām. Jautāju, kāpēc paši to nedara. Atbild – tāpat nekas nemainīsies. Nevar visā vainot vietējo valdību vai valsts vadību, jo katram ir jāpadomā, ko es pats esmu darījis, lai tā nebūtu.
Ar laiku var kļūt par savējo, bet tad vēl jo vairāk gaida tikai pozitīvas atsauksmes, nevis kritiku.
Es runāju un rakstu to, ko domāju. Esmu pārliecinājusies, ka Apē ir ļoti jauki cilvēki. Kad man mēnešiem solīja un neveda, bet pēc tam atveda slapju malku, kaimiņš atnesa divus maisus ar sausiem iekuriem. Tas ir aizkustinoši! Rīgā nekas tamlīdzīgs nebūtu iespējams.
Kā ir ar kalnu gāšanu Apē? Kas jau ir izdarīts, iekārtojot dzīvesvietu?
Cik varējām, tik izdarījām saviem spēkiem. Abas ar meitu līmējām tapetes. Tagad remonti ir apstājušies, jo trūkst naudas, tomēr ticu, ka viss būs labi.
***
vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Māra Birkenfelde.
Dzimšanas vieta un laiks:
Rīga, 1948.gada 12.februāris.
Izglītība: augstākā, Latvijas Valsts konservatorija.
Specialitāte: režisore - kultūras darbiniece.
Vaļasprieki: lasīšana un rakstīšana.
Dzīves moto: nekad nezaudēt mīlestību.

Citu datumu laikraksti

  • Vārdadienai tuvojoties

    Vārdadienai tuvojoties Labās ziņas un reklāmu gaidoša, Vēsma vienmēr birojā smaidoša.Labās ziņas un reklāmu gaidoša, Vēsma vienmēr birojā...

  • Vajadzīgi putnu būri

    Pēdējais laiks domāt par mājvietu ligzdošanai.Pēdējais laiks domāt par mājvietu ligzdošanai Siltā ziema ļāvusi pārziemot kukaiņiem, tāpēc šovasar to...

  • Jaunumi dārzam: fizālis, pepīno, muskatķirbis

    Aprīlis ir sējas laiks lauka dārzeņiem un puķēm. SIA “Jūs un mēs” veikalā Alūksnē var atrast jaunumus – sēklas un stādus, ko vajadzētu izmēģināt un...

  • Slēdz pārāk «dārgu» frizētavu

    Ķīna ? Žanžu pilsētā kāda frizētava slēgta un sodīta ar pusmiljona juaņu (36 000 latu) naudas sodu, jo tās darbinieki iekasējuši nesamērīgi lielu...

  • Garantijas vēstule

    Vai gan pēdējā laikā iedomājams kāds mēneša sākums, kad tauta netiek «iepriecināta» ar jaunākajiem datiem par ne pārāk labvēlīgo tendenci maciņu...

  • Lāpas skrējiens autobusā

    Joprojām var tikai zīlēt kafijas biezumos, kā veidosies notikumi saistībā ar gada lielāko sporta pasākumu. Katrā ziņā ar skandalozitāti tas apvīts ne...

  • Galvenais ir būt kopā

    Senioru koris „Brūklenājs” svētkiem gatavojas ar lielu atbildību.Senioru koris "Brūklenājs" svētkiem gatavojas ar lielu atbildību Šoreiz Alūksnes...

  • Jāmīl bērni arī melni

    Internātskola ir kā atbalsts maznodrošinātajām ģimenēm.Internātskola ir kā atbalsts maznodrošinātajām ģimenēm Gaujienas speciālā internātskola ik...

  • Būvējam labu cilvēku

    Darba tikums sākas jau agrā vecumā un aug kopā ar bērnu.Darba tikums sākas jau agrā vecumā un aug kopā ar bērnu "Man nepatīk vārds "pienākums", jo...