Nespēja piedot

Pavasaris bija jauneklīgas trakulības pārpilns. Tas izšķērdīgi mētājās ar ābeļu un ķiršu ziediem, upes un ezera malā dāsni kaisīja pureņu saules.

Pavasaris bija jauneklīgas trakulības pārpilns. Tas izšķērdīgi mētājās ar ābeļu un ķiršu ziediem, upes un ezera malā dāsni kaisīja pureņu saules. Ar vēja sukām tas jauca matu cekulus, liekot cilvēkiem aizmirst par cepurēm un siltām šallēm. Senā pilskalna galā nostājies, nebēdnis nekautrīgi spoguļojās tuvējā ezera spogulī un nebeidza ieskatīties tik cieši garāmgājēju acīs, ka tās vajadzēja samiegt. Cilvēki par to nepiktojās, jo bija pavasaris, pilns atmodas un gatavības kaut kam jaunam, vienreizējam un nezināmam.
Autobusa pietura un koka sols ceļa ielokā jau krietnu laiku garlaikojās vientulībā, jo tikai pa retam te piestāja autobuss, lai pa šaurajām durvīm izlaistu vai ielaistu kādu braucēju. Tiklīdz atbraucējs, ērtāk satverdams ceļasomu, izgaisa skatienam, visapkārt atkal jautās dziļš klusums. To nespēja kliedēt pat vecās ēkas pakalnā zem simtgadīgajiem kokiem.
Visam te piemita gadiem ilgs rimtums un lauku pieticība. Kaimiņi viens par otru zināja gandrīz visu, tāpēc neviens netika uzlūkots par ziņkārīgu. Pat kaimiņu bērniem, stāvot uz jaunības sliekšņa, te vajadzēja ieskatīties vienam otrā. Katrs jaunpienācējs vispirms tika neticīgi uzlūkots un klusībā pat neieredzēts. Bija vajadzīgs laiks, lai iekarotu apkārtējo ļaužu atzinību.
Cilvēki dzīvo visur
Brīdi pagaidījusi, lai norimst aizbraucošā autobusa saceltais putekļu mākonis, jaunā sieviete nesteidzīgi pavērās visapkārt. Tad tāda nu bija viņas sapņu un laimes zeme, kur vajadzēs strādāt un gūt pašapliecinājumu. "Es nebaidos, esmu gatava darbam. Cilvēki dzīvo visur," Anita ritmiski pie sevis atkārtoja, sperdama soļus uz cieši iemītās takas, kas veda pretim pakalnā snaudošajai ēkai.
Atvilkusi elpu no naskā nāciena, viņa noliecās, lai salūkotu somas kabatā durvju atslēgu un jau pēc brīža atradās jaunajā pasaulē - šaurā priekšnamā aiz kura atradās divas nelielas istabiņas un virtuve.
"Kā es te viena? Nekas, nebaidīšos, tāpēc jau esmu šurp braukusi," sieviete prātoja un ar skatienu iztēlē istabā izvietoja nedaudzās mēbeles, ko bijušais darbabiedrs solīja atvest rīt. "Būs jau labi, ko man vienai vairāk vajag. Ne draugu, ne paziņu, pat īsti iemīlēties neesmu paspējusi," Anita, darbodamās pati ar sevi, sarunājās.
"Nekas, pirmo nakti pārgulēšu saliekamajā gultā," tā noteikusi, viņa izgāja apskatīt tuvējo apkārtni. Tālumā - meža zilganpelēkā josta, neliels dīķelis nekoptā dārza galā, apšu jaunaudze, nomelnējis malkas šķūnis un attālās kaimiņmājās skurstenis aiz tuvējā pakalna. "Vai te maz iespējams ar kādu iepazīties?" viņa domāja, jau laizdamās miegā.
Ierodas, lai ārstētu
Nemanot jaunajā vietā bija pagājušas vairākas nedēļas. Cits pēc cita Anitas darba kabinetā ieradās apmeklētāji, lai izsūdzētu savas kaites un saņemtu diplomēta mediķa konsultāciju. Čaklākās nācējas bija apkārtējo māju sievas. Vienai bija sākusi sāpēt galva, otra lūdza sameklēt vainu mugurā, trešai nāciena mērķis - nieka zāļu recepte - bija tikai iegansts, lai apskatītu jauno feldšeri.
Anita pacietīgi uzklausīja un izmeklēja ikvienu, katram veltot smaidu. Apmeklējot slimniekus mājās, pamazām iepazina viņu dzīves apstākļus. Bagāto te nebija. Katrs iztika, kā varēja un prata. "Dakterīt, esmu atbraucis jums pakaļ. Manai mātei ir slikti. Piedodiet, ka tik vēlu," vakara stundā kā atbilde Anitas jautājumam "Kas tur ir?" atskanēja vīrieša balss.
"Ienāciet un pagaidiet, kamēr paņemšu ārsta somu, tad brauksim," Anita, vērdama durvis, izrunāja vienā elpas vilcienā, pat nepaspēdama uzlūkot priekšnamā stāvošo vīrieti. Tikai automašīnas kabīnē viņa piesardzīgi uzlūkoja grieķisko vadītāja profilu. "Glīts, nezin vai ir precējies? Bet tad jau redzēs," kāda urdoša doma nelika mieru.
Vīrieša mājās nekas neliecināja, ka te bez viņa un mātes būtu vēl kāds. "Tātad - nav," Anita, likdama somā fonendoskopu, vēlreiz pārlaida skatienu mājoklim. Ne jau, lai to noskaidrotu, bet ārstēt vecu cilvēku, viņa bija šurp vesta.
Tomēr liktenis bija lēmis citādāk. Uz Gunāra mājām vajadzēja braukt vairākkārt, kamēr māmuļa atlaba. Dažkārt Gunārs Anitu cienāja ar karstu tēju un pašceptu rupjmaizi. To nobaudot, sarunas bija virspusējas. Ne viens, ne otrs pat nenojauta, ka tām būs lemts turpināties.
Viņai tā nepatika
Anita un Gunārs sāka satikties aizvien biežāk. Apkārtējo acīm nekas nepalika nepamanīts. Gaidot uz pieņemšanu, sievas sačukstējās, bet drosmīgākās bija tiešas, lai apmierinātu ziņkāri: "Tas Gunārs gan mums ir labs. Tāds izpalīdzīgs un laipns. Māti tur godā, tikai sievu nevar izvēlēties," kāda ieķiķinājās. "Viņš jau zem mātes tupeles. Nevienai viņu neatdos, dakterīte lai nemaz necer," cita gribēja izrādīties gudrāka.
Tomēr abi aprunātie turpināja satikties. Bija vakari, kad Gunārs tā arī neatrada ceļu uz mājām. Anitas silti sakurinātajā istabā bija tik jauki. Kas lai zina, varbūt sildītāja bija mīlestība, nevis malkas šķilas krāsnī. Kādā no šiem vakariem, kad Gunārs, Anitu apskāvis, runāja par abu nākotni, viņa bikli ieminējās, ka gaida bērnu, un jautājoši uzlūkoja Gunāru. Brīdi klusējis viņš vēl ciešāk apskāva sievieti, tās seju apbērdams skūpstiem.
"Ja tu zinātu, cik esmu laimīgs. Es jau tagad mīlu šo mazo, vēl neredzēto dzīvību, es..." vīrietis neatrada vārdus. Istabā plosījās glāstu viesulis. "Gunār, es tā baidījos tev to pateikt, bet man neviena cita nav. Esmu tik laimīga!" Anita atkārtoja, vērodama, kā aiz loga aust cerību pilns rīts.
"Mīļā, tas būs mūsu noslēpums. To neviens nedrīkst zināt," līdz Anitai atlidoja Gunāra patiesa prieka pilnie vārdi, viņam aizsteidzoties lejup pa šauro taku pāri pakalnam. Tomēr šo noslēpumu nevar glabāt mēnešiem. Gunāra mātei to kāda labvēle pavēstīja visai drīz. "Mirdza, tu akla esi palikusi? Vai neredzi, ko tava dēla vēlie vakari un nakts stundas ir paveikušas. Ne kauna, ne goda! Būtu vismaz precējušies," sievas piemeta pa vārdu pagalei jau tā kvēlojošajā Mirdzas dusmu ugunskurā.
Tas nekas, ka Anita ir daktere. Viņai tā nepatika. "Ko šī iedomājas! Viena Gunāriņu audzināju, viena kā plika pa nātrēm sitos, bet viņa grib paņemt sev. Skaidrs, ka piebūrusi. Un tagad vēl būšot bērns," vecā sieviete augām naktīm, cīnīdamās ar bezmiegu, svaidījās gultā. Ja dēls kā apmāts, viņa pati parunās, bet apkaunot sevi neļaus.
Bērns piedzimst nedzīvs
Anita turpināja strādāt. Gunārs brīvdienās un vakaros viņu apciemoja, tomēr aizvien vairāk viņā jautās iekšējs izmisums. Vīrietis bija kļuvis mazrunīgs un domīgs, līdz beidzot tam pievienojās vārdi: "Mīļā, man ilgi jāstrādā, es nevarēšu atnākt." Kādudien, nākdama pa taku, Anita pamanīja, ka pie kāpnītēm līkā sievietes stāvs. Viņa pielika soli, bet līkātāja jau pazuda apšu jaunaudzē. "Ja tā bija Gunāra māte, kāpēc nepagaidīja mani?" Anita izbrīnījās un tikai pēc dažām dienām pamanīja zem lieveņa glītā kaudzītē saliktās ķiploku galvas. Viņa visu saprata un vakarā, kurinādama krāsni, tās iemeta ugunī.
Gunārs neatnāca ne tovakar, ne nākamajos. Vēl pēc dažām dienām pie durvīm atkal bija nolikti ķiploki, kaudzītēs izbārstīta sāls un smilts. "Es izturēšu un nepadošos," Anita bija apņēmības pilna.
Kad šķita, ka tas nebeigsies, ieradās pati būrēja. Melni vārdi kā krusas graudi krita pār Anitu. "Tu nekad nebūsi saimniece manā mājā! Tev nekad neatdošu savu dēlu. Es labāk tevi redzētu mirušu nekā par vedeklu. Man nav vajadzīgs tavs izdzimtenis!" Mirdza kliedza, neapjauzdama, ko saka, un tuvojās Anitai, kas kāpās pa solim atpakaļ, līdz sajuta Gunāra mātes rokas pret savām krūtīm...
Istabā atskanēja spalgs kliedziens, tad iestājās klusums. Uz kāpnēm atskanēja aizejošās sievietes soļi. "Tu nekad Gunāra nedabūsi. Ja pati to nesaprati, tagad sapratīsi," viņa nospļāvās un bija prom. Anita atguvās tikai pēc brīža, sajuzdama, ka guļ asiņu peļķē, bet vēderu plosa sāpju nezvērs. Nevienam neko nevajadzēja un arī nevarēja paskaidrot. Gunāra bērns piedzima mazajā istabiņā. Nedzīvs. Mirdza bija uzvarējusi. Sakodusi zobus, Anita sniedzās pēc telefona, lai izsauktu palīdzību. Sāpju pārņemtajā zemapziņā bija tikai viens vārds - Gunārs. Tas bija vienīgais, ko viņa vēlējās sajust savā tuvumā. Kad pagalmā ieripoja ātrās palīdzības mašīna un sieviete baltā halātā iesteidzās istabā, viņas priekšā uz grīdas gulēja Anita, bet viņai blakus frotē dvielī ietīts neiznēsāta bērna līķītis. "Pasakiet to Gunāram," pa ceļam uz slimnīcu Anita vairākkārt čukstēja. Miers ciema sievu dzīvē bija kliedēts uz ilgu laiku. Tik daudz tagad bija ko apspriest un Mirdziņai līdzi just...
Tikai retā pieminēja Anitu un līdzjūtīgi uzlūkoja Gunāru. Mirdzai neviens neko nepārmeta, jo istabā notikušo katrs iztēlojās kā vēlējās, bet viņai par Anitu labs vārds neatradās.
***
Pēc atgriešanās no slimnīcas Anita uzrakstīja atlūgumu un sameklēja darbu cituviet. Viņa tur strādā arī tagad un audzina adoptēto meitenīti. Mirdza kādu laiku atkal bija noteicēja par sava 40 gadus vecā dēla likteni. Pirms diviem gadiem viņa nomira.
Gunārs apprecēja par sevi krietni jaunāku meiteni, raksturu nesaskaņas dēļ sāka dzert un nekad nevēlējās, lai viņa ģimenē būtu bērni. Kopā ar pudeles brāļiem viņš bieži bija redzams slaukām asaras. Grūti pateikt, vai tās bija dzērāja asaras, vai tur raudāja mazdūšīgs un neizlēmīgs cilvēks. Vīrietis, kas par nākotnes laimi spēja runāt tikai vārdos, nespējot par to cīnīties. Anita viņu tā arī nav sagaidījusi. Un vairs negaida.

Citu datumu laikraksti

  • Gatavošanās dziesmu svētkiem rit pilnā sparā

    Lai arī nākamo dziesmu svētku budžets nav apstiprināts un vēl nav zināms, ar kādiem finanšu līdzekļiem varēs rēķināties svētku organizatori, tomēr...

  • Automašīnas dekorēt nedrīkst

    Dekoratīvos nolūkos aprīkojot savu transportlīdzekli ar papildu lukturiem un citām gaismas ierīcēm dažādās krāsās, autovadītāji pārkāpj vairākus Ceļu...

  • Darbojas informatīvais tālrunis

    Līdz 2003.gada 1.janvārim darbosies Latvijas Pretvēža apvienības informatīvais tālrunis 8000099.Līdz 2003.gada 1.janvārim darbosies Latvijas Pretvēža...