Nevēlos tukši nosist dzīvi, bet rast tai jēgu

Tiekoties ar Līgu Krūmiņu, Alūksnes vidusskolas direktora vietnieci mācību darbā, saruna iznāk nedaudz skumīga. Līga deviņu gadu vecumā zaudējusi mammu, un tas izsaka visu.

Tiekoties ar Līgu Krūmiņu, Alūksnes vidusskolas direktora vietnieci mācību darbā, saruna iznāk nedaudz skumīga. Līga deviņu gadu vecumā zaudējusi mammu, un tas izsaka visu.
Man bija radies priekšstats, ka Līga ir optimiste, kas dzīvē spēj tikt pāri grūtībām un nezaudēt prieku. Sarunas beigās to jautāju un saņēmu apstiprinājumu, ka neesmu kļūdījusies.
Kad nu jau pirms daudziem gadiem viņi palikuši trijatā - Līga ar tēti un vecāko māsu Sandru, viņai nācies mācīties būt patstāvīgai. "Abas ar māsu tādas arī esam. Cik dzīvē bijis viegli vai grūti, viena otrai palīdzam un jūtam savstarpējo garīgo saikni," stāsta Līga Krūmiņa. Lai arī Līgas māsa dzīvo Rīgā, viņas brauc ciemos viena pie otras, cik vien bieži iespējams.
Atceras bambusa nūjas
Skolas laikā Līga bija liela sportiste - kopš trešās klases nodarbojās ar slēpošanu. "Nevar lielīties, taču panākumi man bija. Kā jau visi sportisti, bieži kavēju skolu, taču slikti nemācījos. Neatceros, vai mani kāds mudināja sportot, taču no bērnības man palikušas prātā pirmās bambusa nūjas un vecās koka slēpes, ar kurām visa ģimene devāmies slēpot," atceras Līga. Tomēr sapnis saistīt savu dzīvi ikdienā tikai ar sportu Līgai nepiepildījās.
"Vēlējos mācīties Fizkultūras institūtā, taču veselības problēmu dēļ no šīs ieceres nācās atteikties," saka Līga. Gadu Līga nostrādājusi Mārkalnes pamatskolā par sākumskolas skolotāju, tad iestājusies Liepājas Valsts pedagoģiskajā institūtā. Studiju laikā Līga sportiskās gaitas turpinājusi kā vaļasprieku.
Vajadzēja atgriezties
Pēc studijām Līga vēlējusies strādāt internātskolā, bijis sarunāts darbs, taču vajadzējis atgriezties Alūksnē. 1989.gadā, kad Līga absolvējusi augstskolu, nomiris viņas tētis. Līga sākusi strādāt Annas pamatskolā, katru dienu mērojusi ceļu no Alūksnes un atpakaļ uz pilsētu.
Kad Līga gaidījusi meitu Zani, kurai paliks deviņi gadi, un piecus gadus veco dēlu Oskaru, nav atteikusies no sportiskām aktivitātēm.
"Kad gaidīju vecāko bērnu, skolēniem rādīju augstlēkšanu, bet, gaidot jaunāko spēlēju basketbolu," atklāj Līga. Viņa stāsta, ka dēls ir īpaši sportisks - Alūksnē piedalījušies veselības skrējienos, arī velosacensībās. Bērnus Līga audzina ar mīļumu, cenšas ar viņiem par visu izrunāties. "Bērni man ir iemācījuši dabisku prasmi priecāties kopā ar viņiem," saka Līga.
Nedara, lai saņemtu pretī
"Man patīk, ja var izkustēties, nepiederu pie sēdētājiem uz vietas. Man patīk fiziski strādāt, taču patīk arī rokdarbi un lasīt grāmatas, tikai tam vajadzētu vairāk laika," atzīst Līga.
Viņai patīk, ja var palīdzēt otram cilvēkam jebkādā veidā un situācijā. Viņa priecājas, ja šāda ierosme nāk no bērniem skolā, arī pati šādā vecumā piedalījusies dažādās organizācijās, lai varētu palīdzēt vecākiem cilvēkiem.
"Ja es jūtu, ka varu būt noderīga, tad to izdaru. Par visu, ko daru, jūtu lielu atbildību un meklēju jēgu, kāpēc es to daru, lai tas nebūtu bezmērķīgi. Es neko nedaru tāpēc, lai par to kaut ko saņemtu pretī," spriež Līga.
Nemēdz rīkoties spontāni
Pirms pāris dienām Līga Alūksnē izstaigājusi parku, lai redzētu, kāds tas izskatās pēc dabas stihijām, un sapratusi, ka cilvēks ir bezgala sīks. "Ja ikdienā cilvēks tukši "nositīs" dzīvi, tad tai nebūs nekādas vērtības. Varbūt patstāvība un pārdzīvotās sāpes liek man dzīvi vērtēt citādāk," domā Līga.
Viņa cenšas sakārtot lietas ap sevi un plānot darbus, bet personīgajā dzīvē nekad neko neplāno. Viņa pieļauj, ka palīdz loģiskā domāšana, jo skolas laikā stundām ilgi varējusi sēdēt pie uzdevumiem. Jaunu gadu kā citi nesāk ar apņemšanos un jaunu ideju īstenojumu, kas liek uz kaut ko labu cerēt.
"Ja man būs kāda ideja, tad to īstenošu jebkad, kad tā radīsies. Neatceros, ka kādreiz būtu rīkojusies izteikti spontāni. Tā esmu darījusi, taču analizējusi, kāpēc tā," uzsver Līga.
Viņa nepieder pie cilvēkiem, kurus var ātri sadusmot, taču nav arī dzelzs lēdija. "Ja sirdī dziļi aizskar, tad tas sāp ilgu laiku. Pēc tam man ir grūti nolīdzināt attiecības. Tās vairs nekad nebūs tādas, kā bija, bet pavisam nenorobežojos," saka Līga.
Jūtas vecāka, nekā ir
Svētkos Līgai bijis lemts vairāk būt kopā ar draugiem, nevis ģimeni. Skolas pasākumos, kas veltīti Mātes dienai, Līgai vienmēr ir skumīgi, arī svētkos. Pašas augstskolas izlaidumā visu noorganizēja draugi. "Tie man ir īsti, viņu nav daudz," saka sieviete.
Līgai citi ir teikuši, ka ar viņu var parunāties kā ar vecāku cilvēku. Viņa novērtē, ka ir paveicies ar labiem kaimiņiem. "Dzīve vairāk nekā citus iesviedusi grūtākos brīžos, tāpēc jūtos vecāka, nekā patiesībā esmu. Nelidinos pa gaisu, bet loģiski spriežu, ko un kā darīt. Pašai ar saviem spēkiem ir jātiek tam pāri. Māsai Sandrai ir tāpat," atklāj Līga.
Izjūt baiļu sindromu
Līga uzskata, ka kopš 1989.gada viņas spēka avots ir ticība kaut kam augstākam. Liepājā baznīcā ir kristīta. "Zinu, ka problēmas atrisinās un dzīve atkal iegrozās uz labo pusi, Dievs man palīdz," spriež viņa. Līga atceras, ka studentu vienības laikā ar kādu meiteni devušās katra pa savu straujas kalnu upes krastu.
"Atpakaļceļā gandrīz iekritu straumē, taču paspēju pieķerties pie akmens. Pēc tam domāju, kā es tur varēju iet? Vēl tagad nereti domāju, kā varēja notikt, un izjūtu baiļu sindromu," saka Līga.
Ikdienā Līga neapdomīgi nemetas dzīves straumē. "Viss ir atkarīgs no situācijas. Es bieži izvērtēju, ieklausos, ko citi saka, jo no katras situācijas un no katra cilvēka var kaut ko iemācīties, pat no tāda, ar kuru uzskati nesaskan," ir pārliecināta Līga.
Viņa nejūt aizvainojumu, ka viņai dzīve vairāk darījusi pāri nekā citiem. "Cilvēkam Dievs jau vairāk pārbaudījumu neliek, kā viņš spēj nest. Un, kad uzliek, tad dod arī spēku, lai tos pārvarētu," saka Līga.

Citu datumu laikraksti