Nevienam savus darbus neatdod!

Par spīti gadu nastai gaujieniešu Lilijas (88 gadi) un Leonīda (95 gadi) Kraužu sejas rotā sirsnīgs smaids, viņu acīs dzirkstī prieks un rokas pašas tā vien stiepjas padarīt kādu darbu. Par viņu abu, īpaši Leonīda, darba sparu un enerģiskumu brīnās daudzi vietēji. Kā saka viņš – ir tikai jādara un tad arī gribēsies darīt. “Lai visus darbus padarītu, man jādzīvo līdz 120 gadiem,” viņš smejoties saka.

Dzīve - kā bieza grāmata
Saticīgais pāris dzīvo vairāku dzīvokļu mājā Gaujienas centrā. Līdzās mājai viņiem savulaik piešķīra nelielu zemesgabalu, kas gadu gaitā apbūvēts ar vairākiem šķūņiem, garāžu, pagrabiem, noliktavu, āra virtuvi, kā arī neiztrūkstoši mazajā zemes pleķītī vieta ir dārzam un siltumnīcai. Leonīds smej, ka nespēj vairs saskaitīt, cik šo gadu gaitā daudz sacēlis. To visu izrādot, Leonīds lepni teic, ka visu sabūvējis pats, iztiekot vien ar sievas palīdzību. Aicinot piesēst un parunāties par dzīvi, Leonīds pirms sarunas uzsākšanas teic - lai visu izstāstītu, vajadzēs biezu grāmatu. Dzīves ceļš viņiem nav bijis rožlapiņām kaisīts, taču, noraušot skumju asaras, viņi mīļi uzsmaida viens otram un priecājas, ka var būt šeit, šajā mirklī.

Liels dzīves trieciens
Lilija ir dzimusi un augusi 11 bērnu ģimenē Apes novada Virešu pagastā, taču drīz vien dzīves ceļš viņu aizvedis uz Gaujienu, kur viņa arī dzīvo līdz pat šai dienai. Pavisam citādāk ir ar Leonīdu. Viņš ir nepilsonis un Latvijā nonācis, bēgot no Krievijas varas. “Mana tēva Franča dzimtā puse ir Austrija, taču viņš pēc tautības bija čehs. 1914.gadā, sākoties 1. pasaules karam, viņu iesauca austroungāru armijā, kas karoja pret carisko Krieviju. Viņš bija zemākās pakāpes oficieris. Krievi viņu ievainoja un paņēma gūstā. Sākumā iešāva kaklā, viņš, saprazdams, ka labi nebūs, metās bēgt, taču tad viņam iešāva kājā un aizbēgt neizdevās. Tā arī Krievijā viņš palika. Apprecējās ar polieti Annu, un viņiem piedzima četri bērni – es, mans brālis Jevgeņijs un māsas Margarita un Roza. Kamēr tētis bija dzīvs, dzīvojām labi. Viņš bija strādīgs, tāpēc ģimenē mums nekā netrūka. Strādāja kokapstrādes rūpnīcā, līdz 1938.gada 30.janvārī viņu arestēja un 15.aprīlī nošāva. Tas man bija liels trieciens, un nespēju pieņemt, ka tā notika. Tēvs bija man liela autoritāte, svēts cilvēks. Gribējās, lai arī mani nošauj kā tēvu... Pēc tam dzīve vairs nebija tik viegla,” atceras Leonīds.

Svešie vai savējie?
Viņam joprojām sāp, ka pēc tēva nošaušanas viņi Krievijā pēkšņi kļuva par svešiem cilvēkiem. “Ģimenē runājām tikai krieviski, vecāki arī neko daudz nestāstīja, kā viss bija iepriekš. Taču pēkšņi bijām kļuvuši nederīgi cilvēki. Kad tēvu nošāva, neviens mums nepalīdzēja. Mums nebija, ko ēst, bet neviens arī nepakustināja ne pirkstu, lai mums palīdzētu. Saka, ka krievi ir sirsnīgi cilvēki, es arī tā domāju līdz 1938.gadam... Staļina laiks bija briesmīgs. Pats savām ausīm dzirdēju, kā Staļins teica - mēs iznīcināsim vāciešus līdz pēdējam. Tā arī viss tika darīts, un mana ģimene bija iznīcināmo sarakstā. Nošāva arī manu brāli. It kā krita karā, bet kas viņu nošāva? Savējie. Arī mani gribēja nošaut, un vīri tādās pašās formās kā tie, kuri arestēja manu tēvu, jau bija atbraukuši pie manis, bet laikam tomēr pažēloja... Tas bija briesmīgi! Briesmīgāk nekā latviešiem, kurus izveda uz Sibīriju. Es neesmu ne varonis, ne gļēvulis. Arī pats biju karā, bet ne reizi neizšāvu. Ja nav pavēles, nav ko lieki šaudīties,” viņš saka.
Kā šodien teiktus viņš atceras kādas izglītības iestādes darbinieces vārdus, kad viņš vēlējies stāties skolā, lai mācītos: “Tas nav mūsējais. Paskat, kādas viņam acis!” Atskatoties uz visu piedzīvoto, Leonīds retoriski jautā – vai tiešām ir nepieciešams šķirot cilvēkus pēc piederības vai tomēr vajag skatīties uz darbiem?

Atbēg uz Latviju
Nejūtoties Krievijā vairs labi, pēc armijas 1947.gadā viņš atbēdzis uz Latviju. Sākumā strādājis par pludinātāju Ādažos. Lai arī nekādi dokumenti vairs nav saglabājušies, viņam bija trīs mehāniķa diplomi. Leonīdam ir zelta rokas, un, strādājot darbnīcās dažādās Latvijas pilsētās, pats uzmeistarojis koka automašīnu, ko darbina, minot ar kājām, tvaika turbīnu, bijis gokartu mehāniķis, viņa remontētās automašīnas guvušas vairākas medaļas. Visas šīs lietas viņš apguvis pašmācības ceļā, neviens viņam to neesot mācījis.
“Latvijas labā esmu izdarījis pat vairāk nekā daži latvieši. Ņemtu pretī goda pilsoņa statusu, bet šobrīd esmu nepilsonis. Reizēm jau smejos, ka bēgu no vilka un kritu uz lāci. Valdībā ir daudz netaisnību, bet es neko nevaru mainīt, jo esmu nepilsonis un vēlēšanās nevaru piedalīties. Viens gan - paldies par pensiju, ko saņemu! Krievijā es nespētu palikt. Kā var palikt vietā, kur plēš laukā dvēseli? Varbūt vajadzēja doties uz tēva dzimteni Austriju, bet nu jau ir par vēlu,” viņš teic.
Leonīds runā latviski un nespēj iedomāties, kā tas būtu, ja, Latvijā dzīvojot, neprastu latviešu valodu. Valodu viņš iemācījies, pateicoties sievai Lilijai, kura nav pratusi krievu valodu, bet, lai savā starpā sarunātos, valodu ātri vien iemācījies. Viņš gan pukojas, ka sieva nav palabojusi viņa teikto, jo šobrīd sanākot runāt kļūdaini. “Es sapratu, ko viņš man saka, un nepalaboju viņu,” teic Lilija.

Sieviete ar motociklu
Lilija un Leonīds iepazinās kolhozā “Gaujiena”. Lilija jau tur strādāja par noliktavas pārzini, bet Leonīds tur ieradās, lai strādātu par automašīnu mehāniķi. Kā ieskatījušies viens otrā un sākuši dzīvi veidot kopā? Leonīds smejot teic, ka bijis Lilijas glābējs. “Pirmais vīrs 38 gadu vecumā nomira apendicīta iekaisuma dēļ. Paliku viena ar divām meitām - Inesi, kurai bija septiņi gadi, un Līgu, kurai bija seši gadi, un apjomīgu saimniecību – cūkām, govīm, aitām. Nezināju, kā dzīvot tālāk...” atceras Lilija. Leonīds viņu pārtrauc un ar humora dzirksti teic, ka viņus saistījis motocikls. “Viņa brauca ar motociklu! Viņai bija tiesības! Man tas iepatikās, jo citas sievietes tomēr ar moci nemācēja braukt,” viņš smejas. Arī Leonīds esot bijis kaismīgs motobraucējs un ar blakusvāģi startējis ne vienās vien sacensībās līdz pat 67 gadu vecumam.
Dzīve līdzinājusies idillei. Leonīds un Lilija 1973.gadā apprecējās, gadu vēlāk sagaidīja abu kopīgo dēlu Kasparu, diemžēl viņa dzīve pēkšņi aprāvās 12 gadu vecumā. Par notikušo viņi nevēlas runāt, jo šī sāpe joprojām nav izsāpēta. Viņi būtu gatavi atdot visu, pat savu dzīvību, lai tikai dēls varētu dzīvot. Arī viņš gluži kā vecāki kopš piecu gadu vecuma braucis ar motociklu, ar panākumiem startējis sacensībās.

Kā lai šķiras, ja mantas daudz?
Kur slēpjas 45 gadus ilgās laulības noslēpums? Lilija teic, ka visa pamatā ir sapratne. “Pakļaujamies viens otram. Ja arī gadās kādu asāku vārdu pārmīt vai ko pārmest, viens otram tomēr piedodam,” sāk stāstīt Lilija. Leonīds atkal pārtrauc, sakot, ka nemaz jau tik gludi nav gājis. “Esam tik daudz sabūvējuši, ka šķiroties nespētu sadalīt mantu. Naglu paņemsi, bet zemē iemūrēto nepaņemsi. Atstāt viņai? Atstāt sev? Man neko nevajag,” viņš smejas.
Viņiem nešķiet pareizi, ka jaunieši izvēlas dzīvot nereģistrētās attiecībās. “Ir jāprecas! Tikai tad būs ģimenes sajūta. Jā, neprecoties atbildība vienam pret otru ir mazāka - kā kas nepatīk, pagriež viens otram muguru un aiziet, bet tas nav pareizi, es to neatbalstu,” saka Lilija.

95 gados spēj izdarīt daudz
Lai arī vecums liek par sevi manīt, Leonīdam ir neierasti daudz spēka. 95 gadu vecumā viņš joprojām skalda malku, nes uz otro stāvu ūdeni, jo ēkā nav ūdensvada un kanalizācijas, strādā dārzā. Mierā viņš nespēj nosēdēt ne dienu. Pie tam Leonīds ir ļoti precīzs un akurāts, pat malkas pagales vienmēr ir precīzi viena garuma. Lai arī viegli vairs neesot un reizēm visiem darbiem spēka nepietiek, viņš darbojas, cik vien var.  “Pēc malkas skaldīšanas viņš saka, ka otrā rītā necelsies un neko nedarīs. Kā ir patiesībā? Pamodies jau pirmais, pagatavo brokastis un gatavs doties strādāt. Viņš ir ļoti strādīgs un to arī prasa no citiem, ” saka Lilija.
Ne Lilija, ne Leonīds nevienu brīdi nesūdzas un ir ar dzīvi apmierināti. Ja ar ko abi seniori netiek galā, lūdz palīdzību meitām Inesei Lukjanovičai, kura turpat Gaujienā ir pagasta pārvaldes vadītāja, vai Līgai Koricai, kura dzīvo Grundzālē Smiltenes novadā un strādā Grundzāles pamatskolā par pirmsskolas skolotāju. Inese ir priecīga par vecāku dzīves sparu un iespēju būt kopā ar viņiem tik ilgu laiku. “Leonīds man ir tikpat kā īstais tēvs, par ko esmu viņam pateicīga. Kādreiz Leonīds uz manu jautājumu - kur tu tā steidzies, atbildēja: “Man ir tik daudz darba, bet es nevienam savu darbu neatdošu,” teic Inese.
Citiem senioriem Lilija un Leonīds iesaka kustēties un aizmirst domu par nedzīvošanu. Darbošanās un kustēšanās dos jaunu enerģiju un dzīvotprieku, ko priecīgie seniori novēl ikvienam!

— Agita Bērziņa

Citu datumu laikraksti

  • Dāvana Latvijai simtgadē 2

    Dāvana Latvijai simtgadē

    Vēsmas Kokles-Līviņas patriotiskā dzeja un Alūksne iemūžinātas brīnišķīgās Viestura Reķa fotogrāfijās, un tam visam klāt skanīga saksofona mūzika...

  • Aicina uz obeliska atklāšanu

    22.jūnijā pulksten 13.00 ikviens aicināts piedalīties pasākumā Alūksnes muižas parkā, lai nākamajām paaudzēm atstātu vēstījumu Laika kapsulā. To kopā...

  • Skolas durvis aizveras 2

    Skolas durvis aizveras

    Turpinās no 1.lappusesSkolai visus pastāvēšanas gadus izdevies piesaistīt domājošus un pašaizliedzīgus sava darba pratējus. Daudziem šī skola ir...

  • Alūksnes pusē - jauns keramiķis 6

    Alūksnes pusē - jauns keramiķis

    Latviešiem ir pamats satraukties, ka nākotnē varētu izzust tādi amatniecības darbi kā glazēti māla podi, austi vilnas deķi vai pītie klūgu grozi, jo...

  • Luterāņu baznīca svin 230 3

    Luterāņu baznīca svin 230

    Viens no Alūksnes lepnumiem un simboliem - Alūksnes evaņģēliski luteriskā baznīca - nedēļas nogalē svinēja 230 gadu jubileju. Draudzes locekļus un...

  • Alūksnes novada domes deputāts tikai nepilnu gadu

    Alūksnes novada domes deputāts tikai nepilnu gadu

    Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!” - Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” Alūksnes nodaļas vadītājam, uzņēmējam Druvim Tomsonam iespēja būt Alūksnes novada...