Nezina, pa kuru laiku aizskrējusi dzīve

Veclaicenietis Viktors Plaums zina, kāda vērtība ir smagam un grūtam darbam, cik salda garša ir maizes kumosam.

Veclaicenietis Viktors Plaums zina, kāda vērtība ir smagam un grūtam darbam, cik salda garša ir maizes kumosam. Dzīve piespiedusi iemācīties visus lauku darbus. To, ka darbu vajag paveikt ar atbildību, viņš apjautis jau bērnībā, kad vienpadsmit gadu vecumā nomira tēvs.
"Visi darbi palika uz mammas un daļēji uz maniem pleciem. Skolā nevarēju iet, lai gan man bija labas sekmes. Nebija, kas mājās strādā. Skolā esmu mācījies tikai sešas klases," stāsta Viktors Plaums.
Viktora mātes brālis bijis Latvijas armijas kapteinis. "Viņš bija gatavs mani ņemt pie sevis, apmaksāt mācības vidusskolā, pēc tam divus gadus varētu skoloties par kadetu. Ja būtu izvēlējies militāro karjeru, pats varētu sākt pelnīt naudu. Es neizvēlējos vieglāko ceļu," bilst V.Plaums.
Kad nedaudz dabūjis atpūsties no lauku darbiem, klāt bija fronte. 1944.gada februārī Viktors iesaukts vācu, bet viņa brālis - Sarkanajā armijā. "Vācieši paņēma brašākos un veselākos puišus, bet krievi -atlikušos. No mūsu pagasta krita 26 sarkanarmieši un četri, kas kalpoja vācu armijai. Esmu vienīgais leģionārs no Veclaicenes pagasta, kas ir dzīvs un joprojām dzīvo šajā pusē," apgalvo V.Plaums.
Bija uz nāves robežas
Pēc vācu kapitulācijas sekojis lāģeris Maskavas priekšpilsētā Perovā. Viktoram tad bija 23 gadi. Tas bijis smags laiks, strādājis zemes darbos - racis kanalizācijas šahtas. "Latviešu lāģerī bija mazāk, vairāk - dienvidnieku. Bija moments, ka ik pēc trim, četriem mēnešiem katru dienu 20 līdz 30 mirušos izveda laukā," stāsta V.Plaums. Daudzi iemainījuši maizi, lai dabūtu mahorku, taču tas viņus ieveda nāvē. 1946.gada 1.janvārī latvieši pārvesti uz Rīgu. "Es biju pirmo latviešu pulkā, kas nokļuva Rīgā. Varēju arī neatgriezties, jo atrados uz dzīvības un nāves robežas. Kauli vien bija palikuši," atminas viņš.
Pēc maizes bija rinda
Kad 1946.gada septembrī atgriezies no leģiona, zirgus bija paņēmusi krievu armija, nebija vilcējspēka, tāpēc zeme nebija apstrādāta.
"Zemes platības bija samazinātas. Kam tās bija mazāk, arī nodevas mazākas. Mēs vēlējāmies, lai tā būtu vēl mazāka, taču man kā leģionāram to nepieļāva. Visu līdz pēdējām graudam paņēma, arī lopus," stāsta viņš.
Pēc maizes kukulīša bija jāstāv rindā. Obligāti bija meža darbi, kas sākušies oktobrī un ilguši līdz aprīlim. Normas bija lielas, atlaižu nebija. "Sapratu, ka nekur aiziet nevar. Zināju, ka par normu neizpildīšanu draud cietumsods, varēja izsūtīt uz Sibīriju, lai gan tā mani nebiedēja," stāsta V.Plaums.
Ir uzticīgs kolhozam
Viktors visu mūžu smagi strādājis kolhozā. Darba stāžs - 41 gads. Pelnītā atpūtā aizgājis 1992.gadā, kad kolhozu likvidēja. Pēdējos darba gados bijis kurinātājs. "Profesijas man nebija. Pirmajos kolhoza darbības gados maz bija spēcīgu strādnieku, tāpēc no rīta līdz vakaram bija jāveic smags roku darbs. Sirdsapziņa man neatļāva ieņemt vadošu amatu un rīkoties tā, kā to darīja citi. Tas daļu spieda nostāties uz noziedzības robežas. Negribēju citiem būt vagars," bilst Viktors. Kolhozam tehnikas nebija, tāpēc zemi apstrādāja ar zirgiem. Viktoram vienmēr bijusi godprātīga attieksme pret darbu. "Ne jau goda pēc es strādāju. Tas man nebija svarīgi," bilst viņš.
Apprecas briedumā
V.Plaums secina, ka dzīvē priecīgu brīžu ir bijis maz. Ģimeni Viktors nodibinājis briedumā - 42 gadu vecumā. Par to viņš saka tikai labus vārdus. "Kā es varēju dibināt ģimeni, ja nebija maizes kumosa? Apprecējos, kad kaut ko varēju nopelnīt. Sieva Ilga man bija laba, tepat no Veclaicenes, strādāja par pastnieci," apgalvo sirmais vīrs. Viņam ir divas meitas, seši mazbērni. Dēls aizgājis bojā. Viņš prāto, ka tad, kad izveidojis ģimeni, sācies skaistākais laiks. "Arī pirmskara laiks bija skaists, lai gan smags," secina vecais vīrs.
Ir lielākais stāstnieks
Viktors priecājas, ka vecumdienas viņam nav jāpavada vientulībā, bet dzīvo kopā ar tuviem un mīļiem cilvēkiem atjaunotajās vectēva mājās, kas esot visvecākā ēka tuvākajā apkaimē. "Darba saimniecībā vienmēr bija daudz, tāpēc vaļaspriekiem man laika neatlika. Arī uz ballītēm ne līdz 19 gadu vecumam, ne pēc tam man neiznāca iet. Makšķerēšanai nebija vaļas. Nevienu cigareti neesmu nosmēķējis," lepojas V.Plaums.
Viktors visu mūžu bijis dzīvespriecīgs. "Kolhozā biju lielākais anekdošu stāstītājs. Vienmēr centos uzturēt omulību. Arī liels dziedātājs esmu bijis, korī gan neesmu dziedājis. Spēlēju trompeti Opekalna draudzes orķestrī," atklāj V.Plaums. Viņš spriež, ka nezina, pa kuru laiku dzīve tik ātri aizskrējusi, pa kuru laiku pats esot nosirmojis. Viņš vēlas, lai veselība turas, redzēt, ka bērniem un mazbērniem klājas labi.

Citu datumu laikraksti

  • Divas taisnības - viena vēsture

    Pagājušajā nedēļā bija vairāki politiski sabiedriski notikumi. Pēkšņās premjera Induļa Emša problēmas ar veselību neietekmēja Latvijas politikas...

  • Sāk ganīties pirmās gaļas šķirnes govis

    Gaujienas pagasta zemniekam Andrim Jegorovam atvestas gaļas šķirnes baltas, melnas un brūnas govis, kas turpmāk ganīsies Ziemeļgaujas ielejā un...

  • Rīko Rudens balli un savdabīgu loteriju

    Gandrīz 200 ilzeniešu sestdien tikās Rudens ballē, kur lustējās, saņēma pateicību no pagasta padomes un piedalījās loterijā, kurai laimestus bija...