No dzīves stāsta izdotu kopotu rakstu sējumus

Trapenieti Hariju Ausekli vietējie iedzīvotāji pazīst kā pagasta vēstures lielisku pārzinātāju, kas mūžu veltījis darbam Trapenes pamatskolā. Viņš stāsta, ka dzīve bijusi raiba kā dzeņa vēders.

Trapenieti Hariju Ausekli vietējie iedzīvotāji pazīst kā pagasta vēstures lielisku pārzinātāju, kas mūžu veltījis darbam Trapenes pamatskolā. Viņš stāsta, ka dzīve bijusi raiba kā dzeņa vēders.
"Ja par to vēlētos, tad varētu uzrakstīt kopotus rakstus un iznāktu tikpat daudz kā Balzakam. Ko tikai visu neesmu dzīvē pieredzējis 75 gados. Jau no mazotnes pārdzīvojumi man bijuši!" laikrakstam stāsta Harijs Auseklis.
Skumju Harija mūžā esot daudz, bet prieka - maz. Dažādus laikus un pastāvošās iekārtas pārdzīvojis, sākot jau no pirmā Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa. Viņam paticis, ka cildināja, tolaik bijis šā valstsvīra kults. Vienmēr pagasta darbinieku uzstāšanās vai skolotāju runas bija bagātinātas ar Kārļa Ulmaņa atziņām un citātiem. Viņa izteikumi nemaz neesot bijuši tik izcili un gudri, piemēram, "kas ir, tas ir, kas nav, tas nav".
Apnika skaitīt jundas
Mācībās Harijs esot bijis teicamnieks, bet Ulmaņa dēļ dabūjis pa biksēm. Viņa valdīšanas pēdējā laikā skolās ieviesa jundas - skaitāmus pantiņus par godu valsts vadonim. Katru pirmdienu visi skolēni, glīti nostādināti, korī skaitīja vadonim jundu, to atkārtoja arī vakaros pirms gulētiešanas internātā. "Tur bija tādi vārdi: "Dod mūsu vadonim spēku", bet man nez kāpēc paspruka "Un dod mūsu vadonim pa ausi"," atceras sirmais vīrs. Teikums kora vienotajā balsī tik ļoti izcēlās, ka trešklasnieku Hariju skolas pārzinis pamatīgi pratinājis un jautājis, kas tad viņš īsti esot - komunists vai fašists.
"Man nebija nekādas sajēgas, kas ir viens vai otrs. Man bija apnikusi tā jundu skaitīšana," saka viņš. Kā sodu dabūjis katru vakaru divas stundas stāvēt tumšā zālē. Vienā sestdienā tēvs atbraucis pakaļ ar zirgu, lai vestu mājās, taču viņam vispirms tikuši izstāstīti visi dēla grēki. "Domāju, ka dabūšu pērienu, taču kā par brīnumu, kad beidzu stāvēt, tēvs neteica neko, bet aizveda mājās. Viņš bija progresīvs cilvēks," atklāj Harijs. Bērnībā palicis izsapņots sapnis par velosipēdu, kas tā arī nav piepildījies. Par to pieredzējušajam vīram sāpot sirds vēl tagad.
Saulainas bērnības pietrūka
Harijs domā, ka tagadējie laiki salīdzinājumā ar Ulmaņa laikiem ir labāki. "Toreiz cilvēki pārmērīgi strādāja. Ziemā naktī cēlās zirgus barot, lai agri varētu doties meža darbos. Mana māte un tēvs bija aizņemti darbā no rīta līdz vakaram, taču dzīvoja trūcīgi - pašaustās drēbēs," saka viņš. Harijam agri no rīta sākušās ganu gaitas, jo nabagu bērniem nebija saulainas bērnības.
Vecāki bijuši jaunsaimnieki, kam piederēja naturālā saimniecība ar 22 hektāriem zemes, astoņām govīm, pāris cūkām un aitām. Harija mamma esot pratusi visus darbus, audusi dažādus audumus no pašu audzētiem liniem.
"Biju aizbraucis tēvam līdzi uz Api, lai nodotu cūkas. Tām nedrīkstēja ne kilograms vairāk būt, ne skrambiņas, citādāk izbrāķēja. Rinda bija no slimnīcas līdz stacijai, lai varētu saņemt kādu latu," skaidro Harijs.
Vienīgais ienākumu avots Harija ģimenei bijis piens - to katru rītu veda uz pienotavu, pretī saņemot nelielu samaksu. Zemnieki tolaik smējušies, ka ratus izdevīgāk esot smērēt ar sviestu, nevis ar speciālu smēri, kas bija dārgāka. Sviestu Ulmaņa laikos eksportēja uz Vāciju, Dāniju un Angliju muciņās. Kad Eiropas valstis gatavojās karam, Hitlers bijis izsludinājis lozungu "Lielgabalus sviesta vietā!".
Būdams puika, kāroja pēc vīna
Interese par ģeogrāfiju un vēsturi Harijam radusies jau skolas laikā. Patiesībā vainojamas esot palaidnības. Kaimiņos dzīvojis otrs palaidnīgs puisis Edgars, ar ko kopā blēņas strādājuši. Gadījies salauzt kāju, ielikt ģipsī un kādu laiku pavadīt Alūksnes slimnīcā. Taču tas esot bijis vien nieks salīdzinājumā ar nākamajiem, daudz nopietnākiem pārdzīvojumiem. Viņš, būdams puika, no laika gala bijis kārs pēc vīna. Pudeles jau nekad tukšas neizlēja, vienmēr kāda lāse palikusi ko nobaudīt no grādīgā dzēriena.
"Mums mājās grīda nebija krāsota, tāpēc māte, to mazgājot, ūdenim klāt lēja ziepjuzāles - nātrija hidroksīdu. Māte to bija ielējusi vienā vīna pudelē. Es arī pamēģināju no šīs pudeles, taču dzira man saēda barības vadu un muti. Bija šausmīgas mokas," atceras trapenietis.
Tēvu izputināju
Pēc tam vairākus mēnešus septiņus gadus vecajam puikam nācies pavadīt Alūksnes slimnīcā. Aiz gara laika sācis lasīt grāmatas, ko tēvs pircis Alūksnē. Tostarp bijis iegādāts arī ģeogrāfijas atlants, iepazinies ar vēsturisku literatūru. Pa slimnīcas logu vērojis, kā ziemā 57.Siguldas kājnieku pulka karavīri un virsnieki mūzikas pavadībā slido. Slimnīca bijusi pustukša, jo par katru dienu vajadzējis maksāt apmēram piecus latus.
"Tā es savu tēvu palaidnības dēļ izputināju, taču blēņām tika pielikts punkts," saka Harijs. Vēl bieži pēc tam nācies braukt uz slimnīcu, lai zondētos. Arī tagad nereti jūtot bērnības dienu palaidnības atstātās sekas.
Nekļuva par "Atraitnes dēlu"
Harijs pēc Ilzenes pamatskolas (toreiz tautskolas) absolvēšanas 1944.gada pavasarī vēlējies iestāties Alūksnes ģimnāzijā, kur bija jākārto iestājpārbaudījumi. "Tēvs katru rītu mani veda 25 kilometrus ar zirgu turp un atpakaļ uz Alūksni, kur bija iestājpārbaudījumi. Mani uzņēma un skolu beidzu kā teicamnieks," apgalvo viņš.
Tālāko izglītošanos izjauca tēva nāve. Viņu nogalināja. "Mans sapnis bija studēt ģeoloģiju, taču māte palika viena. Es nevēlējos, kā Plūdoņa "Atraitnes dēls" atstāt viņu un aiziet studēt. Pēckara gadi bija briesmīgi. Mēs bijām nabagi, cukura vietā lietojām sīrupu un ēdām par kartiņām dabūto formas maizi," apgalvo Harijs.
Aizrāva ar ekskursijām
Vēlāk iestājies neklātienē Latvijas Universitātē, vēstures fakultātē. Taču studijas neglāba no dienesta padomju armijā, ķīmiskajā daļā. Manevru laikā Harijs saslimis ar tuberkulozi un vairākus mēnešus ārstējies Gomeļas kara hospitālī. Ārstu komisija ļāvusi izvēlēties, vai doties mājās vai braukt ārstēties uz Krimu. Harijs, protams, izvēlējies ceļu uz mājām. Liktenis tā sagriezies, ka Harijs nokļuvis Trapenē un sācis skolā strādāt par pionieru vadītāju, pabeidzis arī augstskolu. Skolā strādājis 45 gadus.
Lepojas ar skolēniem
"Skolēniem rīkoju ekskursijas. Nekad nebija problēmu dabūt autobusu, skolēni savāca naudu. Katru gadu Ļeņingradu apmeklējām, arī Maskavu. Arī tuvāko apkārtni izstaigājām un pētījām. Skolēniem patika," atminas pensionētais skolotājs.
Harijam šķiet, ka esot bijis stingrs skolotājs. Skolēni viņam bijuši labi, tagad daudzi no viņiem ieņem augstus amatus. Tikai žēl, ka dzīves gaitas viņus aizvedušas projām no Trapenes. Viņam vislielākais prieks esot par to, ka bijusi brīnišķīga sieva Ausma, arī skolotāja. Ar viņu saskanīgā laulībā nodzīvoti 39 gadi.
"Pēdējo dzīves gadu slimības dēļ viņa pavadīja uz gultas. Tad man bija liela slodze - darbs skolā, rūpes par saimniecību. Arī pašam radās veselības problēmas, tāpēc prieka vairs nav nekāda," secina Harijs.

Citu datumu laikraksti

  • “Baltā puķe” pulcē ilzenietes

    Ilzenes pagasta dāmu kluba “Baltā puķe” dalībnieces nākamajā nedēļā dosies uz Valmieras Drāmas teātri vērot izrādi “Sādžu dakteris”.Ilzenes pagasta...

  • Luterāņu draudze Apē vēlas celt baznīcu

    Aprīlī apritēs desmit gadi, kopš Apē darbojas evaņģēliski luteriskā draudze. Kopīgi nolemts, ka jubileju draudze plašāk atzīmēs vasarā, kad paredzēts...

  • Aicina nodot kaitīgos medikamentus

    Pēdējo dienu laikā ir konstatēti jauni saslimšanas gadījumi, ko izraisījusi Baltkrievijā ražotā medikamenta “Askofēns P” sērijas 010104 lietošana....

  • Nenožēlo nevienu dzīves mirkli

    Alūksniete Ausma Lietaviete šodien ir laimīga, ka dzīvo, var būt kopā ar tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem un ka viņiem klājas labi. Arī par to, ka nav...

  • Vai Einars Repše beidzis savu misiju Latvijā?

    Neviltotu prieku daudzos politiķos izraisīja Einara Repšes paziņojums, ka viņš atsakās no savas kandidatūras premjera amatam par labu Krišjānim...

  • Apbalvo čaklākos izplatītājus

    Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas skolēnus svētdien Rīgā apbalvoja kā vienus no čaklākajiem UNICEF atklātņu izplatītājiem.Ojāra Vācieša Gaujienas...