No vecvectēva manto cīņas sparu

Novembra tumšajos vakaros aizdedzam sveces un domās atšķiram pagātnes lappuses, atceramies aizgājušos gadus - gan traģiskus, gan slavas apvītus.

Novembra tumšajos vakaros aizdedzam sveces un domās atšķiram pagātnes lappuses, atceramies aizgājušos gadus - gan traģiskus, gan slavas apvītus. Vai būtu Lāčplēša diena un Latvijas neatkarības gadi, ja nebūtu karavīru, kuri cīnījās par valsts brīvību līdz pēdējam elpas vilcienam? Kādi ir mūsu karavīri tagad, par to saruna ar Alūksnes Kājnieku skolas kapteini Aldi Šmagri.
- Kādas ir izjūtas, sagaidot Lāčplēša dienu? Tā atgādina tikai vēstures notikumus vai arī liek domāt par karavīru uzdevumiem mūsdienās?
- 11.novembris ir Latvijas armijas varoņu jeb Lāčplēša diena, jo šis mūsu tautas varonis ir saistīts ar varonību, ar kaut ko lielu un spēcīgu. Katru gadu šajā dienā notiek dievkalpojums un karavīru parāde, kurai gatavojamies laikus. Kad es mācījos vispārizglītojošajā skolā, bija jāzina Andreja Pumpura eposs "Lāčplēsis", bet par brīvības cīņām neviens nerunāja. Es vecmāmiņas mājas bēniņos atradu pirmās brīvvalsts karavīra rokasgrāmatu, kurā bija aprakstītas Latvijas armijas cīņas ar vācu karaspēku. Tiesa, laikam nebiju vēl sasniedzis tādu vecumu, lai tajās iedziļinātos. Izlasīju kā kauju aprakstu, bet pēc tam vecāki šo grāmatu noslēpa.
- Kas bija stimuls izvēlēties karavīra profesiju? Tā bija mērķtiecīga rīcība vai nejaušība?
- Māte secināja, ka manī ir pamodušies vecvectēva gēni, kurš bijis kareivīgs un arī piedalījies kaujās. Tiesa, dzimtas vēsturi vairāk pētījusi ir mana māsa. Viņa studēja vēsturniekos un visu sīki izpētīja, tāpēc varētu vairāk pastāstīt. Nav bijis iespēju māsu par to izjautāt. Sākumā biju nolēmis mācīties robežsargos, bet iestājos mobilo strēlnieku kursā Nacionālās aizsardzības akadēmijā. Kāpēc? Militārais dienests man visu laiku ir paticis. Iespējams, ka to veidoja padomju gadu filmas, tāpēc vidusskolā biju izlēmis studēt karaskolā. Tā kopš 1995.gada, kad iestājos akadēmijā, esmu karavīrs.
- Kas šajā profesijā ir pievilcīgs? Vai tā ir iespēja apliecināt vīrišķību, drosmi?
- Varbūt svarīga ir ne tik daudz iespēja sevi parādīt. Lai gan arī šī vēlme mīt kaut kur dziļi. Turklāt visi apstākļi bija tādi, kas mudināja studēt Aizsardzības akadēmijā. Man pavērās iespēja, kuru izmantoju. Neesmu kļūdījies, jo patīk tas, ko apguvu un ko daru. Mana pirmās prakses vieta bija Alūksnes Mobilo strēlnieku bataljons, kur iepatikās, tāpēc pēc akadēmijas beigšanas vēlējos atgriezties.
- Pastāstiet, kāda ir karavīra dzīve! No malas vērojot, rodas priekšstats, ka tā ir vienmuļa un neinteresanta, jo to ierobežo armijas reglaments.
- Cilvēki ir dažādi, tāpēc viņi karavīra dzīvi uztver atšķirīgi. Kādam tā liekas aizraujoša, jo saistīta ar lauku kaujas mācībām un šaušanu. Tā arī man šķita pirms 12 gadiem. Tagad ir lielāka pienākuma apziņa par uzticētajiem pienākumiem, vēlme tos izpildīt pēc iespējas labāk. Kad pats visā piedalās, tad saprot, ka mācībām ir dziļāka jēga. Tās vajadzīgas, lai labāk nostiprinātu zināšanas un apgūtu iemaņas. Mans uzdevums ir palīdzēt organizēt un piedalīties mācību procesā. Tā izpilde saistās ar jauniem izaicinājumiem sev, lai pilnveidotos un gūtu panākumus.
- Pārejot uz profesionālo armiju, ir notikušas būtiskas izmaiņas. Kā tās izjūtat?
- Šai pārejai ir gan pozitīvas, gan arī negatīvas iezīmes. Kad valstī bija obligātais militārais dienests, tad vairums puišu iemācījās darboties ar ieročiem un būt patstāvīgi, kā arī ieguva zināšanas par armiju. Tagad daudzi redz un zina tikai to, ko rāda televīzijā vai raksta preses izdevumos. Ja pienāks tāds brīdis, kad vajadzēs aizstāvēt Latviju, viņi nebūs tam gatavi. Toties profesionālā dienesta karavīri ar lielāku atdevi ir gatavi pildīt savus pienākumus. Tā ir viņu būtība un sūtība.
- Reizēm dzirdēta neizpratne, kāpēc Latvijai ir vajadzīga armija, ja jau esam NATO un tā mums garantē drošību.
- Jā, daudzi tā domā. Tomēr līdz ar iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā Latvija ir uzņēmusies saistības, kuras ir jāpilda. Ja mums nebūs armijas, tad NATO nebūsim vajadzīgi. Kāpēc citu valstu armijai būtu jāaizsargā Latvija, ja tā neiesaistās kopējās militārās mācībās un miera misijās?
- Miera misijas ir bīstamas, jo tajās mūsu karavīri dodas uz valstīm, kurās notiek karadarbība. Jūs vasarā atgriezāties no Irākas, kur traģiski bojā gāja divi latviešu karavīri. Grūti saprast, kāpēc brīvprātīgi doties briesmās.
- Tas ir nepieciešams karavīra izaugsmei. Latvijā var apgūt zināšanas un iemaņas, bet miera misijā tās pielietot un pārbaudīt praksē. Redzēt, kādas ir kļūdas vai nepilnības, kas vēl jāmācās padziļināti. Mans galvenais pienākums bija sniegt atbalstu Latvijas vienībai Dīvānijā. Bija jāveic arī analītisks darbs un jāpalīdz dokumentu apritē, tāpēc mana uzturēšanās Irākā bija par 10 procentiem drošāka. Ārpus bāzes biju vien dažas reizes, kad ar helikopteru lidoju pie savējiem vai devos uz tā saukto "zaļo zonu" Bagdādes centrā, kur atrodas vēstniecības un Irākas ministrijas. Savukārt mūsu vienības karavīriem vairāk bija jāveic kaujas uzdevumi. Viņi brauca patruļās, pavadīja konvojus, ātrās reaģēšanas vienības.
- Bet tur taču ikvienam var draudēt briesmas! Ir vajadzīga drosme, lai pārvarētu bailes.
- Tad var arī teikt - drosme ir dzīvot. Ja lasām kriminālhroniku avīzēs, tad iznāk, ka bīstami ir dzīvot. Ir bīstami arī iziet uz ielas, jo katru brīdi kāds pārdrošs braucējs var notriekt. Manuprāt, viss ir atkarīgs no cilvēka. Kā viņš sevi noskaņo. Iespējai tikt nošautam vai uzspridzinātam īpašu uzmanību nepievērsu. Uzskatu - kam būs jānotiek, tas notiks. Neko daudz es nevaru mainīt, tāpēc ticēju, ka liktenis būs man labvēlīgs. Turklāt man nebija tādu situāciju kā citiem Latvijas kontingenta karavīriem Dīvānijā. Es Bagdādē koalīcijas spēku štābā biju vienīgais latvietis. Kolēģi bija no Lietuvas, Igaunijas, Korejas, Japānas, Maķedonijas, Slovākijas, Austrālijas, ASV, Bulgārijas. Mūsu bāzi apšaudīja ar raķetēm, bet neviena netrāpīja.
- Tad jau tuvinieki Latvijā droši vien vairāk uztraucās.
- Tā bija, jo mana māmiņa uztraucās vairāk. Es viņu brīdināju - ja nezvanu, tātad viss ir kārtībā. Šī man bija pirmā reize, bet labprāt dotos miera misijā atkal. Pirms tās bija uztraukums, vai tikšu galā. Tagad esmu secinājis - es varu. Tas man nesagādā lielas grūtības. Tiesa, vajadzētu vēl uzlabot angļu valodas zināšanas.
- Jūsu paveiktais misijā ir augstu novērtēts - saņemts apbalvojums. Vai dzirdējāt atzinīgus vārdus arī par citiem latviešu karavīriem?
- Bija patīkami dzirdēt atzinīgus vārdus no amerikāņiem un citu valstu militārpersonām par Latvijas karavīru uzdevumu izpildi Irākā. Tas nozīmē, ka varam lepoties. Varbūt tas mums ir asinīs, jo latviešu karavīri ir piedalījušies daudzās kaujās. Mūsu cīņas gars ir pārmantots no paaudzes paaudzē. Tas saglabājas gēnos, lai izpaustos izšķirīgos brīžos.
- Kas visos laikos ir bijis pats svarīgākais karavīram?
- Būtiski ir apzināties, ka viņam ir Tēvzeme, par kuru ir atbildīgs. Viņš ir atbildīgs arī par saviem tuviniekiem, ne tikai par sevi, bet arī visu armiju. Katrs karavīrs ir mazs zobratiņš lielā mehānismā, bet, ja tas izkrīt, tad mehānisms var apstāties.
- Kādas ir sajūtas, kad atgriežaties mājās?
- Pirmais prieks ir tad, kad zem lidmašīnas iluminatora viss ir zaļš un zils, patīkami krāsains, jo Irākā viss ir dzeltenīgi bēšs vai brūngans. Protams, mājās vienmēr ir patīkami atgriezties. Arī tad, ja projām būts tikai nedēļu, nevis pusgadu. Nav nekā labāka, ja ir mājas, kur atgriezties, un draugi, kas sagaida.
- Ne tikai karavīriem, bet visiem valsts iedzīvotājiem vajadzētu just, apzināties dzimtenes mīlestību. Vai, jūsuprāt, daudziem nepietrūkst patriotisma?
- Dzimtenes mīlestība ir vajadzīga, bet tā var izpausties dažādi. To var apliecināt, apzinīgi darot savu darbu. Ne jau karavīri vai atsevišķs cilvēks veido dzimteni. To darām mēs visi. Kaut neliela, bet šī mīlestība ir katrā. Tikai ikdienā mēs par to nedomājam. Patriotismu atceramies lielos svētkos.
- Vai svētkos redzat patriotisma izpausmes?
- Tas atkarīgs no tā, ar kādu domu mēs ejam uz svētkiem. Patīkami redzēt, ka uz lāpu gājienu vai citu pasākumu kopā dodas ģimenes. Tas nozīmē, ka vecāki jau no mazotnes bērniem liek lepoties ar to, kas mums ir dārgs un piemiņas vērts. Tā ir dzimtenes mīlestības ieaudzināšana. Cilvēku attieksmi valsts svētkos var redzēt, ja vēro no malas. Kā viņi izturas himnas laikā, dzied to vai aiziet kaut kur malā.

Citu datumu laikraksti

  • Guvām pieredzi Briselē

    Oktobra sākumā Eiropas Savienības (ES) informācijas punktu koordinatores devās uz Beļģijas galvaspilsētu Briseli, lai iepazītos ar ES institūciju...

  • Visbiežāk glābēji palīdz kaķiem

    Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Alūksnes brigādes komandieris Igors Dovgans atzīst, ka mājdzīvnieku glābšana parasti nav saistīta ar...

  • Oktobrī strauji samazinājusies dzīvokļu cena

    Nekustamo īpašumu tirgū šobrīd vērojams pieklusums, jo daudzi gaida vēl lielāku cenu kritumu.Nekustamo īpašumu tirgū šobrīd vērojams pieklusums, jo...

  • Vizuļu kolekcija - mašīnas vērtībā

    Alūksnietis Juris Ločs droši vien piedalīsies spiningošanas sacensībās “Rudens līdaka 2007” Alūksnes ezerā, lai gan patiesībā sacensības viņam ne...

  • Būs spiningošanas sacensības

    Alūksnes ezerā 10.novembrī notiks pilsētas domes un Jaunalūksnes pagasta padomes kopējās iestādes “Alja” rīkotās spiningošanas sacensības “Rudens...

  • Izdomā parakstu!

    Uz iepriekšējo konkursu saņēmām vairākas atbildes.Uz iepriekšējo konkursu saņēmām vairākas atbildes. Lūk, labākās: "Šīs laikam durvis uz treknajiem...