Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Noglāsta ar mīlestības un izturības pilnām rokām

... Istabā smaržoja pēc piparkūkām un sveču parafīna. Ziemassvētku melodiju izvilināja vijole tēva rokās.

... Istabā smaržoja pēc piparkūkām un sveču parafīna. Ziemassvētku melodiju izvilināja vijole tēva rokās. Uz balti klāta galda brūnā māla bļodā karstumu izelpoja speķa pīrāgi, bet glāzēs pēc dzērāju lūpām alka no jāņogu sulas darinātais ķīselis. Eglītes zaros dižojās bārkšainas konfektes, kuras ik pa brīdim uzlūkoja pieci acu pāri.
Mājās saldumi bija retums, tāpēc mazās sirdis alka ātrāk noskaitīt dzejoli, lai siltajās plaukstās iegultu krāšņais kreppapīrā ietērptais brīnums, ko, gādājot par svētku pārsteigumu pieciem bērniem, bija sarūpējusi māte. Vairākas dienas viņa bija pārlūkojusi vistu pērkļus, lai sakrātu olas, un tās pārdotu, bet par nopelnīto ciema veikalā nopirktu dažus simtus gramu konfekšu un kulīti cukura, lai svētku pankūkām būtu vairāk saldmes.
Kad vijoles stīgas uzgavilēja jautrāk un pīrāgu bļodā bija palicis mazāk, māte, noraisījusi balto priekšautu, augstu rokās vispirms pacēla tumšmatainu meitēnu un laidās dejā. Bērna skaļie smieklu treļļi sadevās rokās ar mātes smaidu, liekot viņai aizmirst par skopo ikdienu, par sāpošajām rokām, par kaimiņu valodām, par visu, ko sauca par dzīvi tur - aiz mazās mājiņas tumšajām koka durvīm. Tikai brīdis un mātes lindrakus satvēra vēl četras rokas. Kā augļiem pārpilna ābele māte griezās dejā, bērnu čalas un vīra acu skatiena vadīta. Tobrīd viņa jutās bagātākā sieviete pasaulē. Vaigos ziedēja sārtas rozes, garo bižu vainags lieca galvu, bet māte vienu pēc otra pacēla rokās bērnus un izdejoja valša soļus uz dēļu grīdas, ko vienmēr turēja balti izberztu. Tur - mātes roku cieši turēta un tēva vijoles skaņu šūpota - pirms daudziem gadiem garām eglītei aizdejoja arī mana Māte.
* * *
... Zāles stiebru galos rīta agrumā šūpojās sudrabainas rasas pērles. Virs egļu galotnēm plašā izcirtuma malā samiegojusies saule palēnām raisīja staru bizes. Govis kāri tvēra pēc sulīgās zāles kušķiem. Vēl neiesilušais rīta gaiss nekautrīgi bāza pirkstus aiz mazās ganītes apkakles, kas uz miklā ciņa piemetusies, cīnījās ar miegu, likdams bērnam nodrebēt. Tēva pītās pastalas, rīta valgmes piesūkušās, saldēja kāju pirkstus, bet garo smilgu pieskārieni "dzērvju zābakiem", kas nevienu vasaru tā arī nepazuda no meitenes kājām, līdzinājās tūkstošiem mazu adatu, kas dursta kājās. Tāpēc ganīte, vērīgi uzlūkodama ganāmpulku, aši noāva basas kājas un, pēdas cieši kopā salikusi, nostājās brūnaļas urīna sasildītajā vietā. Tā viņa sildījās katru rītu un klusībā skuma par mājām, kur bija tik labi, bet pārāk pieticīgi, tāpēc katrs pie saimnieka nopelnītais naudas gabals vai graudu maiss bija atspaids visai ģimenei. Tikai tuvējam mežam un krūmu puduriem bija lemts uzklausīt bērna lūgsnas un ilgas pēc mātes glāstiem, tikai šaura taciņa, vezdama pie celma, kurā, saimniecei nezinot, ganītes māte mēdza paslēpt kādu kārumu, pazina mazo kāju steidzīgos soļus un vēroja, kā cilvēkbērns, cieši pie krūtīm piespiestus, nesa mātes sarūpētos ūdenskliņģerus. Kā skuma, ja slēptuvē zem celma nekā nebija. Ganīdams govis, meitēns, acis pievēris, sapņoja par to, kā izaugs liela un kļūs par mākslinieci, bet ganu gaitas novēlēs atmiņām. Tur - tālajā pagātnē - govis ganīja mana Māte.
* * *
Pēckara Rīga nevienu negaidīja. Kā milzu valis tā aprija katru, kas uzdrošinājās spert soli pāri tās slieksnim. Šķita, pilsēta vairāk tīksminājās par cilvēku neveiksmēm nekā veiksmēm. "Jūs esat pārāk jauna, lai kļūtu par studenti. Pacietieties gadu, tad parunāsim," nepielūdzami skanēja mācību iestādes vadītāja balss, bet viņam padoto skatieni urbās cauri vienkāršajai pašaustās vadmalas kleitai meitenes mugurā un apstājās pie ciešajām un smagajām kurpēm mazajās kājās. Šiem cilvēkiem pietika savu rūpju, lai viņi atļautos painteresēties, kur noraidītā lauku niecība radīs naktsmājas, ko ēdīs, kur radīs darbu. Varenajām mācību iestādes durvīm aizcērtoties, priekšā bija pilsēta kā mutuļojošs atvars, kurā viņai vajadzēja iemācīties peldēt, lai izdzīvotu. Smagās durvis viņa otrreiz tā arī neatvēra, visu mūžu palikdama ar nepiepildītu sapni sirdī.
Rakstains katūna aizkars svešas saimnieces istabas stūrī ilgu laiku bija vienīgais, kas paglāba no pasaules uzmācības. Aiz tā meitene glabāja savas asaras un klusos prieka brīžus. Pārskaitīja pirmo uzņēmumā nopelnīto algu un stundām ilgi saudzīgi glāstīja pirmo pašas iegādāto tumšzilo kleitu ar baltu apkaklīti. Nebija viegli uzklausīt saimnieces spriedelējumus par to, cik grūti, ka jāatvēl vieta svešas sievietes bērnam, ka Rīga par mazu, lai uzņemtu visus lauķus, cik dzīve dārga, bet, nosakot maksu par gultasvietu, to neesot paredzējusi. Saimnieces vārdi ik pa brīdim atsitās pret aizkaru. Nebija viegli tajos klausīties. Gribējās aizspiest ausis un kliegt, šķita, nebūs spēka izturēt. Tomēr mana Māte izturēja.
* * *
Viņi satikās nejauši. Puisis - viegli viļņotiem matiem, gudrs, izskatīgs, kas pēc vārda kabatā nemeklēja, un meitene - klusa, kautrīga, skaista. Rokas sadevās dejā, bet skatieni samezglojās. Jau pirmajā vakarā abu sirdis sita ātri un satraukti. Apkārtējie dziļdomīgi saskatījās - te laikam būs pāris - un no sirds pūlējās, lai tā būtu. Aktīvi ļaudis svinēja izdomātas dzimšanas dienu svinības ar iedomātiem apsveikuma ziediem, abiem norunāja nejaušas satikšanās. Bija tik savādi, ka svešiem cilvēkiem pietiek laika izkārtot divu jauniešu dzīves, nekautrīgi diktējot mīlestības noteikumus. Kāpēc toreiz mīlestība bija akla, kāpēc nelika pamanīt tumšo svītru pamalē? Varbūt šis aklums dažkārt ir vajadzīgs. Ne jau vienmēr tas liedz ieraudzīt otra cilvēka patiesās jūtas. Ir dzīves, kur tas atklājis skaudri negribētu patiesību. Arī šoreiz, kad jaunā sieviete jau bija nolūkojusi kāzu kleitu, bet juvelierveikala pārdevējs stundām ilgi stāstīja un izrādīja, kurš zelta gredzens ir vislabākais.
Tomēr īstais tā arī palika veikala vitrīnā. Pie baltās līgavas kleitas "novīta" atlasa rozes un līdzi tām - sievietes prieks. Nedēļu pirms noliktās kāzu dienas viņa uzzināja, ka mīlētais cilvēks līdzīgu solījumu precēt devis vēl kādai. Vārs glāsts pārslīdēja augumam, kurš glabāja sievietes lielāko noslēpumu, par kuru viņa vēl nebija teikusi nevienam, vēlēdamās pasargāt tikko jaušamo, vāro dzīvību zem sirds. Gribējās kliegt un raudāt, bet asaru nebija. Pārāk liels un nepiedodams bija aizvainojums, pārāk nežēlīgi nodota un piekrāpta mīlestība. Viņa neuzmeklēja to otro, lai, kā ar nevajadzīgu segu, pārklātu pārmetumiem. Tikai durvis uz savu sirdi sieviete slēdza trejdeviņām atslēgām. Jaunībā mīlētajam cilvēkam atslēga neatradās arī pēc daudziem gadiem. Tur mīlestībā nodeva manu Māti.
* * *
... Mazs, nemiera pilns meitēns, nepacietīgi grozīdamies apkārt, tipināja sīkiem solīšiem blakus sievietei, kuras otru roku vilka pie zemes apjomīga ceļasoma, kurā - dažas kleitas, kurpju pāris un apģērba gabali mazulei. Pašas rokām darinātā naudas maciņā virs krūtīm - neliels iekrājums pirmajam laikam un apziņa, ka viņas iet pretim jaunai, neiepazītai dzīvei sveša rajona vēl svešākā pagastā. Satraukums bija vārdos neizsakāms brīdī, kad vienā no pagasta daudzdzīvokļu namiem tā pārvaldnieks drošām roku kustībām vēra durvis uz gaišu vienistabas dzīvokli saules pusē. Tukšas, vēl pēc krāsām smaržojošas telpas apņēma ienācējas. Beidzot uz visiem laikiem bija izdevies atbrīvoties no Rīgas saimnieces puķotā istabas stūra aizsega, no uzmācīgu cilvēku vēl uzmācīgākas palīdzības. Te viņas sāks jaunu dzīvi, zinot, ka atkal vajadzēs būt stiprām.
Nolikusi ceļasomu istabas vidū, sieviete piegāja pie loga un to atvēra, ielaizdama istabā spirgto, liepziedu smaržas pārpilno gaisu. Arī mazā, pastiepusies pirkstgalos, centās paraudzīties ārā. "Redzēsi, būs labi, meitiņ! Mēs viena otru sargāsim, un nekas mums nebūs par grūtu," pasaulē aizšalca sievietes vārdi, bet vakarā uz balta dvieļa rindojās speķa pīrāgi, aiz loga simtgadīgajās liepās vīteroja putni. Viss bija kā kādreiz. Trūka tikai vijoles. Mana Māte spēja izturēt.

Citu datumu laikraksti

  • Svaigu puravu salāti

    Puravu salātu pagatavošanai nepieciešams: puravs, vidēja lieluma gurķis, ābols, puscitrons un nedaudz sīpolloku.Puravu salātu pagatavošanai...

  • Puravus dēvē par vitamīnu banku

    Pēc garšas maigākos sīpolu "radiniekus" puravus pamatoti var dēvēt par vitamīnu banku.Pēc garšas maigākos sīpolu "radiniekus" puravus pamatoti var...

  • Ko mēs esam uzzinājuši no kinofilmām?

    Ja uz vientuļa ceļa mašīnai saplīst riepa vai gadās kāda cita ķeza, arī mobilajam nosēdīsies akumulators vai nebūs zonas.Ja uz vientuļa ceļa mašīnai...

  • Latvijas ierēdņi kalpos Latvijai

    – Vai Latvijas ierēdņiem būs jāstrādā pēc Latvijas vai pēc ES likumiem?– Vai Latvijas ierēdņiem būs jāstrādā pēc Latvijas vai pēc ES likumiem? - Pēc...

  • Medniecības noteikumi daudz nemainīsies

    – Vai mainīsies medniecības noteikumi? Ja jā, tad - kas tieši?– Vai mainīsies medniecības noteikumi? Ja jā, tad - kas tieši? Kur ar tiem var...

  • Eiropas Savienības valstīs glābj purvus

    Pārsteidzoša ir Eiropas kultūras daudzveidība ar trokšņainajām ielām Romā, modernajiem muzejiem Berlīnē un slavenajiem Lisabonas tramvajiem.Pārsteidzo...

  • Annijas bode

    Viņa vienkārši bija sev iestāstījusi, ka tā ir viņas svētā misija - viņai tas ir uzlikts no augšas. Jo - kāpēc tad viņi meklē tieši ceļu pie Annijas?...

  • Alkohola un cigarešu pārdošana tirgū nav problēma

    Pašvaldību ministrs Ivars Gaters pievienojas iekšlietu ministra Māra Gulbja iniciatīvai aizliegt tirgos pārdot cigaretes un alkoholu.Pašvaldību...

  • Vai kečups ir labs?

    Žurnālā "Veselība" maijā lasiet: numura intervija: LTV ziņu raidījuma vadītāja Ilva Liepiņa cenšas kļūt par optimisti.Žurnālā "Veselība" maijā...