Nosaka spriedumu visam mūžam

Ar trapenieti Mārtiņu Pāvulu saruna visvairāk iznāk par izsūtījuma gadiem tālajā Sibīrijā, kur viņš, puika būdams, nokļuva kopā ar ģimeni. Mārtiņš atceras tur nodzīvoto laiku līdz pēdējam sīkumam, it kā tas būtu noticis tikai vakar.

Ar trapenieti Mārtiņu Pāvulu saruna visvairāk iznāk par izsūtījuma gadiem tālajā Sibīrijā, kur viņš, puika būdams, nokļuva kopā ar ģimeni. Mārtiņš atceras tur nodzīvoto laiku līdz pēdējam sīkumam, it kā tas būtu noticis tikai vakar.
Pārdzīvotais svešatnē pusaudža gados palīdzēja veidot viņa izpratni par dzīvi un daudziem notikumiem tajā. Tur viņš saņēma spēcīgu rūdījumu tālākajam mūžam.
"Vecākiem šis laiks bija smagāks nekā man, jo viņi bija strādājuši, bet kļuva par nabagiem. Viņu ieguldītais darbs paliks Latvijā, mēs, bērni, to neizjutām," stāsta Mārtiņš Pāvuls. 1949.gadā Mārtiņš bijis Trapenes pamatskolas 5.klases skolnieks. "25.martā skolā pienāca ziņa, ka mani vedīs uz mājām Līzespastu, grāmatas līdzi nav jāņem. Vēl bija sniegs, kad braucām uz manām mājām, bet tālākais nebija zināms," atminas M.Pāvuls.
Sviež braucējiem konfektes
Kad vedējam Mārtiņš jautājis, uz kurieni vedīs, viņš atbildējis, ka puika iemācīšoties labi runāt krieviski. Izrādījies, ka Mārtiņa mamma, tētis un vecmamma jau aizvesti agrāk. Vēlāk, kad satikušies, sasēdināti smagajā mašīnā, pa ceļam Mārtiņa tēvs iedevis saviem trim bērniem naudu gadījumā, ja viņus izšķir.
"Mums neteica, uz kurieni ved. Ar ešelonu turpinājās tālākais ceļš, zaldāti mūs apsargāja. Ešelonu lādēja visu nakti un nākamo dienu, pēc otras nakts agri no rīta sākām kustēties," atceras trapenietis.
Brauciens bijis garš - ildzis apmēram mēnesi, brauciena laikā vagonā ienests zupas spainis. "Šodien atceros, kādā stacijā pa mazu logu sieviete mums svieda konfektes. Grūti spriest, kāpēc viņa tā darīja. Varbūt tāpēc, ka mēs bijām iebraukuši bagātā valstī un esam nabagi," ir neizpratnē M.Pāvuls.
Tomskas pilsētā pienāca finišs tālajam ceļojumam, kur latvieši izmitināti lāģerī. "Apkārt kazarmām bija novilktas dzeloņdrātis, sargi stāvēja pie vārtiem. Tur mēs uzturējāmies tik ilgi, kamēr Tomas upē un Obā izgāja ledus, tālāk mūs veda ar baržu," stāsta sirmais vīrs. Tomskas lāģerī virsnieks nolasījis spriedumu, ka atvestie ir izsūtīti uz visu mūžu.
Zivis palīdzēs izdzīvot
Uz Kaževņikovu - rajona centru - bija atbraukuši kolhozu priekšsēdētāji, lai sameklētu piemērotu darbaspēku. Tad viens kolhoza priekšsēdētājs aicinājis Mārtiņa ģimeni sev līdzi un piemetinājis, ka tur esot upe un zivis. No teiktā daudzi sapratuši, ka zivis varēs noķert un tās palīdzēs izdzīvot. Buļļu iejūgtā pajūgā divas dienas braukuši līdz sādžai "Krasnij Jar". Tā šajā rajonā atradās vistālāk un robežojās ar Novosibirskas apgabalu.
Mirušos izved ratos
Latvieši izmitināti pa divām ģimenēm kopā. Daudzi tālajā Sibīrijā nonākušie saslima un nomira. Arī Mārtiņa vecāmāte, kuras kapa vieta nav zināma. Tika dota komanda, ka mirušie jāietin baltā segā vai palagā. Ratos viņus aizveda nezināmā virzienā. Sibīrijā uz mūžu palicis arī Mārtiņa tēvs, kas slimoja jau Latvijā un kuram nebija lemts atgriezties mājās. M.Pāvuls ar tuviniekiem vairākas reizes ir mērojis ceļu uz Sibīriju - tēva atdusas vietu.
Maize pienācās strādājošiem
Tiem, kas strādāja, pienācās kolhozā ceptā maize. Pārējiem nācās iztikt, kā mācēja. Mārtiņam vajadzēja domāt par mācībām skolā. Sādžā bija viena skola, tajā - četras klases un tikai viena skolotāja, jo bērnu bija maz. Mārtiņš uzsācis mācības 4.klasē. "Atbildēt bija grūtāk, jo tikai nedaudz sapratu krieviski, taču mani pārcēla piektajā klasē," stāsta viņš.
Jūtas kā darba zirgs
Skola, kur bija piektā klase, atradās astoņus kilometrus no sādžas, taču Mārtiņš mācības nepameta. Viņš mācījies līdz 7.klasei, labi iemācījies krievu valodu, bet vasarā strādājis kolhozā, vācis sienu. Kad uzbūvēta cūku ferma, viņš nozīmēts par ūdens piegādātāju.
Sibīrijā dzīvojot, skumīgi skatījies uz kuģi, kas atiet no Obas krasta piestātnes. "Domāju, ka citi redz pasauli kuģojot, taču es neredzu neko. Katru mēnesi pie mums brauca komandants, kam bija jāapliecina, ka neesam pazuduši. Es jutos kā darba zirgs," atklāj Mārtiņš.
Saņem atbrīvojuma vēstuli
Vēlāk sādžā izplatījās ziņa, ka daži atgriezušies Latvijā. M.Pāvuls pats rakstījis vēstuli uz Maskavu, Padomju Savienības Augstāko Padomi, lai panāktu atbrīvojumu un varētu doties atpakaļ uz dzimteni. Tas notika tikai pēc Staļina nāves 1953.gadā, kad viņš saņēmis atļauju atgriezties mājās.
"Sibīrijā nodzīvoju līdz rudenim, norakām kartupeļus. Līdzi tos nevarējām ņemt, tāpēc teicu, lai kaimiņš ņem. Mums bija graudi, tos atdevām valstij, jo cerējām, ka Latvijā saņemsim atpakaļ," apgalvo M.Pāvuls. Kolhoza vadība mudināja palikt un nebraukt uz Latviju, turpināt strādāt kolhozā. "Gribējās atgriezties mājās, taču toreiz PSRS bija tik stipra un varena. Maz bija ticības, ka kaut kas varētu mainīties, taču bija tādi, kas ticēja," atklāj M.Pāvuls.
Izjūt pārestību arī vēlāk
Drīz pēc atgriešanās Latvijā Mārtiņš sācis saimniekot tēva mājās. Represētos īpaši nevēlējās iesaistīt sabiedriskās aktivitātēs pagātnes dēļ. "Mēs taču Latvijā strādājām tāpat kā Sibīrijā. Par ko mums tāds pārdzīvojums," jautā M.Pāvuls. Strādājis kolhozā "Druva" lauku brigādē un "Trapene" par šoferi. Deviņdesmitajos gados devies pelnītā atpūtā.
Kopā ar kundzi Skaidru Natāliju izaudzinājis divas meitas, sirdi priecē pieci mazbērni. Kopš Sibīrijas laikiem Mārtiņš joprojām aizraujas ar makšķerēšanu. "Sibīrijā nebija makšķeres, bet sūtījumā no radinieces Latvijā saņēmām makšķeres auklu, spininga spoli un āķi. Mums ar tēvu pirmais loms bija piecus kilogramus smaga līdaka," lepojas M.Pāvuls.

Citu datumu laikraksti