Novadniece ar pētnieces garu

Novadniece, ikšķiliete Dagnija Lazdiņa uzsākusi unikālu projektu – iesaistoties vides iniciatīvā “100 darbi Latvijai”, kopā ar savām trim meitām līdz Latvijas 100.jubilejai iecerējusi izaudzēt 100 dižākā Eiropas vītola - Apes Dzenīšu dižvītola – vītolēnus un iestādīt tos savā dzimtajā pusē. Tie būs simts nākotnes dižvītoli mūsu Latvijai!
Pirmais darbs jau paveikts aprīļa sākumā – sagriezti un iestādīti spraudeņi, kas nu jau skaisti sakuplojuši. D.Lazdiņa atzīst – iecere paveikt ko šādu bijusi jau sen un tieši “100 darbi Latvijai” bija pamudinājums to izdarīt, jo aicina ikvienu ceļā uz mūsu valsts pastāvēšanas simtgadi atstāt aiz sevis paliekošas vērtības, paveicot kādu skaistu vides labiekārtošanas, izdaiļošanas vai izglītošanas darbu. Ikdienā D.Lazdiņa strādā Latvijas valsts mežzinātnes institūtā “Silava”, kur ir vadošā pētniece, bet bērnību pavadījusi Alsviķu pagasta Karvas ciema “Zemgaļos”. Par to, kādas ir D.Lazdiņas bērnības atmiņas, paveiktais pētniecībā un ko viņa atklājusi par Dzenīšu dižvītolu – šajā sarunā.
- Vai Alūksnes pusē pavadītā bērnība bija saulaina un jauka?
- Jā. Mana mamma ir no Alsviķu pagasta Karvas “Zemgaļu” mājām. Tur arī pavadīju bērna gadus līdz skolai kopā ar māti - tā es saucu savu vecmāmiņu Almu Bisenieci (dzimusi Slapjums) un papu Jāni Bisenieku. Vismaz viens mēnesis vasarā pagāja turpat, palīdzot gādāt sienu gotiņām un zirgam. Maza būdama, daudz kopā dziedāju gan ar papus mammas māsu Mildu, gan māti, runājām par "vecajiem laikiem" ar papus mammas brāli Frīdi (Alfrēds Sevels). Kad sāku iet skolā, par "vecajiem laikiem" ar mani gan vairs neviens nerunāja... Iemācījos runāt īstā, sulīgā malēniešu dialektā, jo Frīdis ar Mildu citādi nerunāja, māte gan man centās mācīt "pareizi runāt", ko papus uzskatīja par ākstīšanos. Dzīvoju pie vecvecākiem, jo Palsmanes bērnudārzā visiem bērniem vietas toreiz nepietika.
Skolas gaitas uzsākot Palsmanes pamatskolā, sāku dzīvot pie vecākiem Rauzā, kur visiem mana izruna šķita dikti dīvaina, bet man ātri līp un atlipa, tagad vien uz lieliem priekiem neapzināti sāku lietot tikai šauro “e” un drusku mīksti laužu, bet malēniešu dialektu vairs neprotu. Žēl! Mēs ar brāli Arti vasarās paši braucām uz "Zemgaļiem" - toreiz tas nozīmēja divus kilometrus kalnā un ar Alūksnes autobusu uz Karvu, kur varēja nokļūt diezgan ērti, vienīgā nelaime - tikt garām visiem ciema suņiem līdz “Zemgaļu” mājām.
- Kas noteica profesijas izvēli?
- Māte man vienmēr teica: “Tu tikai mācies, mācies, lai dzīvē labus darbus vari darīt!” Nu tad es viņu vēl joprojām klausu, un mācīties man vienmēr ir ļoti paticis! Pēc mācībām Smiltenes ģimnāzijas klasē ar ķīmijas novirzienu stājos divās augstskolās - uzņēma abās. Lai gan vairāk interesēja Daugavpils studiju programma “Bioloģijas, mājturības un vizuālās mākslas skolotājs”, tomēr izvēlējos tuvāko - Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti. Vēlāk gan skolā tomēr desmit gadus nostrādāju. Studiju laikā mūsu kursā izveidojās vairāki pāri, starp tiem arī mēs ar Andi. Kopā pabeidzām arī maģistrantūras studijas, piedzima meitas Danija un Vendija - tad nu mēs, meitenes, dzīvojāmies pa māju. Pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma, skolas biedrenes no Smiltenes aicināta, sāku divas dienas nedēļā strādāt Tīnūžu pamatskolā, mēģinot bērniem iemācīt bioloģijas un ķīmijas pamatus, vēlāk arī veselības mācību, dabaszinības un informātiku.
- Šobrīd esat vadošā pētniece "Silavā", jums bijis daudz dažādu pētniecības darbu.
- Vīrs Andis strādāja Latvijas valsts mežzinātnes institūtā “Silava” un uzaicināja mani sev palīgos dienās, kad nestrādāju skolā. Manu darba gaitu uzsākšana “Silavā” sakrita ar laiku, kad sāka pētīt notekūdeņu dūņu kompostēšanu un produkta izmantošanas efektivitāti, kā testa kultūru izvēloties kārklus. Iesaistījos! Tā nu līdztekus meža atjaunošanas jautājumiem vītolu dzimtas augu saimniecisko īpašību pētījumi caurvij visu manu zinātnisko karjeru. Iestrādājos, saņēmos iestāties doktorantūrā mežzinātnē un 2009.gadā 17.aprīlī, Vislatvijas Lielās talkas dienā, aizstāvēju promocijas darbu "Notekūdeņu dūņu izmantošanas iespējas kārklu plantācijās", iegūstot mežzinātņu doktores grādu. Kopš 2010.gada esmu vadošā pētniece. Šogad tiku pagodināta ar ievēlēšanu par Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija īsteno locekli. Esmu arī FAO “International Poplar Commission” eksperte. Jāteic, ka esmu daudzu profilu speciāliste. “Silavā” vairs nedarbojas nodaļu vai departamentu sistēma – tagad ir radošās grupas, kas veidojas pētījumu izpildei. Mana joma ir ātraudzīgie kokaugi, apmežošana, meža atjaunošana un šo darbu mehanizācijas iespējas.
- Kā radās ideja iesaistīties projektā "100 darbi Latvijai"?
- Ideja patiesībā bija jau pirms tam, pētot kārklus un skatoties plašāk, ne tikai uz ātrāk augošajiem. Radās doma, ka šo brīnišķīgo ģenētisko materiālu vajag saglabāt - sāku lūkoties pēc atbilstošas programmas un partneriem, kur to pieteikt kā sadarbības projektu. Meklējumos uzzināju par iniciatīvu “100 darbi Latvijai” un nolēmu šo platformu izmantot kā mazumiņu, ar ko iesākt ko lielāku.
- Kāpēc tieši Dzenīšu dižvītols?
- Piereģistrējos pat nezinot, vai no tik veca un sena koka kā Dzenīšu dižvītols izdosies iegūt labus spraudeņus. Ar spraudeni gēnus, kas simtiem gadu izdzīvojuši, varam ieaudzēt no jauna un nest šo kultūrvēsturisko mantojumu nākamajām simtgadēm 1:1. Turklāt Apes novads ir slavens ar saviem vītoliem - Dzenīšu un Gaujienas Jāzepu Vītolu! Pētot ātraudzīgos kārklus ievēroju, ka kā kloni biežāk tiek reģistrēti sievišķie. Radās interese noskaidrot, kā tas ir ar dižvītoliem. Varbūt tāpat, varbūt kādas no īpašībām ir saistītas ar dzimumu. Reti kuram dižajam kokam datos tiek uzrādīts dzimums, jo to var redzēt tikai pavasarī ziedēšanas laikā un vēlāk, ienākoties augļiem. Līdz šim tas bijis ignorēts.
- Un kas ir mūsu Dzenīšu dižvītols – “puika” vai “meitene”?
- Šopavasar beidzot aizbraucām ievākt spraudeņus tik agri, lai varētu pie viena saprast, vai tas vispār ir dižvītols. Izrādās - “meitene”! Dižvītole! Vītoli ir vai nu "puikas", vai "meitenes", tad nu Dzenīšu Baltijas milzenis ir “sieva”. Zinātniski runājot, pašlaik savā pagalmā Ikšķilē veicu pilotpētījumu. Biju pārsteigta, ka no sīkajiem zariem reti kurš neapsakņojās. Saliku visus pārlieku kompakti, un sanāca "pašizretināšanās" - tagad man ir pieci kārklu podi - krūmi, no kuriem veģetatīvi pavairojot nākamgad plānoju izaudzēt to "simtnieku", ja vien izdosies labi pārziemināt. Ievācām kādas 20 īsvasas no apakšējiem nokarenajiem zariem. Normāls spraudenis ir vismaz mazā pirkstiņa resnumā, bet te es strādāju ar zeķu adāmadatas izmēra dzinumiem - un izdevās!
- Kur esat iecerējusi 100 jaunos vītoliņus iestādīt?
- Simboliskos 100 kociņus stādīšu Vaidavas krastā, kas ir pēdējie metri pirms Karvas HES - “Sidrabiņos”. Tur sudrabvītols dikti labi iederas gan pēc augšanas prasībām, gan arī pēc nosaukuma. Tālākie metri, kas ir manu bērnu dienu Vaidavas krasti, šodien ir zem ūdens, jo dzīvē tā sanāca, ka neviens no mums nejutās gan stiprs, lai 1997.gada ziemā mainītu savu dzīvi un pārceltos uz “Zemgaļiem”, kad papus vairs nespēja tos viens pats uzturēt. Māju papus pats pārdeva kaimiņiem, paturot vien to īpašuma daļu, kas ceļa pretējā pusē, galvenokārt mežu. Priecē, ka sēta tagad sakopta, kaut arī ne vairs ne manējā.
Savukārt daži no vītoliem tiks iedēstīti arī Apes pilsētā – Pasta ielā 36, Dzenīšu dižvītolam pretējā Vaidavas krastā. Tā ir ceļa mala, pa kuru savulaik mana mamma Ilga Biseniece kājām mēroja ceļu uz Apes vidusskolu. Darbs tiks pabeigts nākamgad rudenī - tieši pirms simtgades, jo vasarā koki pieņemsies spēkā.
- Kādas ir jūsu domas par dažādajām aktivitātēm, kas jau tagad notiek sakarā ar iniciatīvu “Latvijai - 100”? Un kāpēc jums ir svarīgi savu roku tajā pielikt?
- Tā ir ļoti apsveicama iniciatīva! Vajag kādu iemeslu, lai sarosītos! Šoreiz tas ir "par" – parasti  vieglāk ir apvienoties "pret" kādu. Priecē kampaņas pozitīvisms, tomēr, manuprāt, to "100" gan jau būsim dikti "nodeldējuši": no sērijas - kas par daudz, tas par skādi!
- Daudzi uzsver, ka mums, latviešiem, jānovērtē tas, ka mums ir sava valsts, valoda, un, lai arī esam 1,9 miljoni, sava valsts jāmīl un jāciena. Kā saka rakstniece Māra Zālīte: “Lamāt var politiķus, bet ne savu valsti un zemi.” Kādas ir jūsu pārdomas par to?
- Pirmkārt, par nepareizajiem politiķiem drīkst sūkstīties tikai tie, kuri ir balsojuši vēlēšanās. Man ir nācies būt gan šīs, gan iepriekšējās Saeimas Tautsaimniecības komisijas sēdēs ātraudzīgo kultūru sakarā. Redzot, cik daudz ir izskatāmo jautājumu vienai dienai un cik ir laika to apspriešanai, top skaidrs, ka var gadīties šad un pieņemt dīvainus lēmumus. Uzskatu, ka jābalso nevis par programmu, bet gan par tiem cilvēkiem, kuru intereses varētu sakrist ar manējām.
Latvijā ir ļoti labi publisko attiecību speciālisti, kas vada kampaņas profesionāli, manipulējot ar sabiedrības viedokli. Skatoties uz darbiem un pieņemot zināšanai vārdus, aina jau izskatās citādi. Ir grūti izdzīvot mazajiem, maksājot nodokļus - tos optimizē, pēc tam dusmojas, ka valsts nedara to un šito, bet viss maksā, un nauda ir līdzeklis, lai ko lielu paveiktu. Dažu personu negodprātīga rīcība mazina vēlmi maksāt nodokļus, jo nav izjūtas, ka tie nonāks tur, kur tie visvairāk vajadzīgi, un tur, kur tie paredzēti. Spilgts piemērs ir ceļu nodoklis. Līdz ar to veidojas tāds apburtais loks.
Darba darīšanās ir nācies būt daudzās citās zemēs, un varu teikt, ka pie mums nav slikti, pavisam nav slikti! Protams, ir skumji, ka Latvijā turpinās centralizācija gan iedzīvotāju izvietojuma, gan resursu ziņā. No viens puses tā ir efektīvāka saimniekošana, no otras puses - tradicionālās Latvijas ainavas un mazāko ciemu, viensētu lēna bojāeja. Pazūd tie, kas nemācēja, negribēja vai nevarēja mainīties - latviski sakot, pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Kļūstam eiropeiskāki! Uzskatu, ka jābūt uzmanīgiem ar saukļiem: “Gribējām "kaut pastalās, bet brīvā Latvijā." To arī dabūjām - pastalās varam dancot visvisādos svētkos un dziedāt, cik nu kuram spēka un vaļas! Tagad Karvā sen vairs nav veikala un pavisam sen jau nerāda kino tautas namā... No manas vecmammas Almas palikuši prātā tādi divi spēcīgi teikumi: "Kā ir, tā jādzīvo." Otrs ir no tautas dziesmas: "Ja es pati laba biju, citi man labi bija."
- Minējāt, ka ir ieceres turpmāk Alūksnes pusi biežāk apmeklēt.
- Kā relikviju glabāju atklātni, ko Latvijas laikā mājiniekiem sūtījis papus vecākais brālis Verners. Reizē tā ir kā atgādinājums: kā toreiz, tā tagad pamatdarbi dominē un dzimtajai vietai laiku nozog... Šeit mums ir mežs, kuru vajag kopt un atjaunot - gribas arī pašai iesaistīties šajā darbā, bet saprotu, ka būs jāmeklē palīgi... Man ir “rozā” sapnis izveidot izziņas taku savā mežā par to, kā aug jaunais mežs, cik skaista ir jaunaudze, kādas ir iespējas to veidot un kopt, kā sugas nomaina cita citu, ka katram meža vecumam un apsaimniekošanas posmam ir savs skaistums. Par to, ka arī upju krasta joslas ir jāapsaimnieko, lai tajās būtu tikai noturīgi un spēcīgi koki, lai upe nepielūžņojas un slimības no slimo koku kritalām pa straumi neizplatās audzē. Dzīvajā dabā nekas nav stacionārs - to nevar iekonservēt, pat akmens dēdē. Mēdzu jokot, ka vienīgie pirmatnējie meži bez cilvēka saimnieciskās darbības ir novārtā atstātie lauki, kuros ieauguši koki, kas tagad veidojas par vairāk vai mazāk skaistu mežu atkarībā no ieaugušajām koku sugām un to sākotnējās biezības. Tas tāds pelēks biologa - mežzinātnieka joks. Arī pati nesen dažus tādus hektārus iegādājos.
Gribētos vītolu projektu uzrakstīt un īstenot ar vērienu - ierīkot dižvītolu “meitu” un “dēlu” dārzu, kas būtu seno gēnu banka. Turklāt ar mūsdienu metodēm kolēģi “Silavā” var noskaidrot, cik tuvi vai tāli "radi" ir Latvijā (arī citās zemēs) izdzīvojušie dižie vītoli!
— Līga Vīksna

Citu datumu laikraksti

  • “Pienenītē” daudz jaunumu

    “Pienenītē” daudz jaunumu

    Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādē “Pienenīte” jaunais mācību gads sācies ļoti darbīgi un radoši – tapušas ziedu un dārzeņu kompozīcijas,...

  • Kopīgi atzīmēs senioru dienu

    Alūksnes pensionāru biedrība “Sudrabs” sadarbībā ar Alūksnes novada pašvaldību sestdien, 30.septembrī rīko svinīgu pasākumu par godu Starptautiskajai...

  • Izglītot – skolotāju Jauniņu  ģimenes aicinājums 7

    Izglītot – skolotāju Jauniņu ģimenes aicinājums

    (Turpinās no 1.lappuses)“Būt skolotājam jābūt dzīves aicinājumam. Ja nepatīk bērni vai skolotāja darbs, to nevar darīt,” ir pārliecināta alūksniešu...