Novadniekam Jānim Biķim – 120

Mālupieši vienmēr godā turējuši sava pagasta vēsturi un cildinājuši novadniekus un viņu veikumu.
Lai godinātu novadnieka un zinātnieka Jāņa Biķa 120.gadadienu, viņa nozīmīgo devumu Latvijas ģeodēzijā, Mālupes Saieta namā 27.oktobrī notika pasākums „Tarvas - manas dzimtās mājas!”.
Pasākumu rīkoja Mālupes Saieta nama vadītāja Iveta Zvejniece un Mālupes bibliotēkas vadītāja Anita Gusta, bibliotekāre Daiga Babule sadarbībā ar Alūksnes muzeju. Talantīgajam novadniekam, kurš bērnību un jaunību pavadījis Mālupes “Tarvās”, šogad apritētu 120.dzimšanas diena. I.Zvejniece atzīst – “Tarvu” mājas bija ne tikai J.Biķa dzimtās mājas, kur aizvadīti bērnības gadi, bet vieta, kur viņš bieži braucis arī studiju gados kopā ar draugiem. “20.gadsimta trīsdesmitajos gados pēc J.Biķa brāļa Jūlija projekta “Tarvās” uzcēla jaunu dzīvojamo māju, lielu labības šķūni, pirtiņu, dārza mājiņu, bija arī tenisa laukums. Uz 1942.gadu “Tarvu” zeme bija 182,2 hektāri, lielākoties – mežs. Vasarās J.Biķis vienmēr brauca uz “Tarvām” - pusi dienas strādāja savu zinātnisko darbu, pusi – lauka un mājas darbus,” stāsta  I.Zvejniece.
A.Gusta atminējās, ka 1997.gada 22.oktobrī Mālupē atzīmēja J.Biķa simtgadi, kas izskanēja kā toreizējā Alūksnes rajona vēstures mācībstunda. Tajā piedalījās arī J.Biķa bērni un mazbērni. “Uz šo pasākumu J.Biķa meita Anna bija atvedusi rokrakstā apkopotus materiālus par Biķu dzimtu. Viņa apsolīja Mālupes bibliotēkai sagatavot vēl vienu eksemplāru, ko mēs arī saņēmām. Mūsu paaudzes uzdevums ir vākt, saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm liecības par pagātnes notikumiem un cilvēkiem, mums jāzina un jāatceras sava pagasta, novada nozīmīgie notikumi,” pārliecināta A.Gusta.
Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova uzsver – arī Alūksnes muzejs vēlējies dot savu artavu izcilā novadnieka J.Biķa personības izpētē. “No I.Zvejnieces tika izteikts uzaicinājums līdzdarboties šajā procesā. Muzejam tas bija ļoti liels ieguvums, jo guvām jaunus faktus par J.Biķa dzīves gājumu,” saka Z.Pavlova. Pasākumā bija apskatāmi arī priekšmeti no Alūksnes muzeja krājuma – J.Biķa dažādas personīgās lietas: lekciju pieraksti, piezīmju blociņi, brilles, fotoaparāts un citas. Muzejs tās ieguvis pēc sarakstes ar J.Biķa meitu Annu. Pasākumā muzikālus priekšnesumus sniedza Malienas pamatskolas ansamblis “Marmelādes” (vadītāja Inese Vilciņa), klātesošie cienājās ar Biķu dzimtas pīrāgiem. Pēc tam iededza svecītes pie J.Biķa piemiņas akmens, kas atklāts 1982.gada 21.oktobrī Mālupes pagastā ceļu krustojumā, kas ved uz “Tarvu” mājām, un apmeklēja arī “Tarvu” mājas.


Mālupes Saieta nama vadītāja Iveta Zvejniece: “Vecākie zināmie senči pa Jāņa Biķa vecvecmātes līniju ir Bukāni, kas ienākuši Alūksnes apriņķa Mālupes pagastā no Litenes. Bukāns bijis mežsargs, kuram par ilgu un apzinīgu darbu Mālupes barons savulaik dāvājis lielāku gabalu neiekoptas zemes - uzcelta māja, ko nosauca par “Grundām”. Vecā Bukāna meita apprecējusies ar Jāņa Biķa vectēvu Reini Biķi, kurš, jauns būdams, bija iekrājis naudu un veica pirmo iemaksu par “Tarvu” mājām. J.Biķa tēvs Otto Biķis, ar ģimeni smagi strādājot, izmaksājuši baronam “Tarvu”  zemi. Ap 1895.gadu J.Biķa tēvs Otto sācis sev būvēt jaunu māju netālu no Tarvu ciemata – tur, jaunajās “Tarvās” 1897.gada 25.oktobrī zemnieku Otto un Annas Biķu ģimenē piedzima Jānis Biķis.
• Jau kopš mazām dienām J.Biķis bija dzīvespriecīgs, asprātīgs un strādīgs bērns, mīlējis bieži dziedāt. Kuplajā septiņu bērnu ģimenē katram bija iedalīti savi pienākumi. J.Biķis mācījies Brencu skolā (tagad Malienas pamatskola – red.), vēlāk Alūksnes proģimnāzijā (tagad ģimnāzijā – red.) un Rīgas kultūrtehniskajā vidusskolā mērnieku – agronomu nodaļā, pēc tam studējis ģeodēziju.
• 1919.gadā J.Biķi mobilizēja Latvijas armijā, 1920.gadā sāka strādāt topogrāfijas nodaļā par rasētāju, vēlāk kā mērnieks atbrīvots no karadienesta un nozīmēts strādāt Zemkopības ministrijā Mērniecības nodaļā. J.Biķis strādājis arī Jūras departamentā, bijis pasniedzējs augstskolā.
• Savu doktora disertācijas darbu rakstījis par Zemes garozas kustību ietekmi vertikālās uzmērīšanas darbos Latvijā un pārējā Baltijas jūras piekrastē. Veicis pētniecību par nivelēšanu un tās precizitāti, augstuma izmaiņām. J.Biķa doktora disertācijas darbs kļuva par mērķi vēlākiem Zemes garozas pētījumiem pat Padomju savienībā.
• 1939.gadā J.Biķis uzaicināts vadīt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) Mērniecības katedru. No 1940. gada strādājis par profesoru un Ģeodēzijas katedras vadītāju, bijis Mežsaimniecības fakultātes dekāns, Zemes ierīcības, hidromeliorācijas un mežtehnikas fakultāšu apvienotā dekanāta dekāns. Devis lielu ieguldījumu akadēmijas attīstībā un atjaunošanā pēc kara. J.Biķis ir vairāku ģeodēzijas grāmatu autors, zinātnisko rakstu redaktors. 1958.gadā J.Biķis izdeva grāmatu “Elementārā ģeodēzija”, kas ilgus gadus bija nozīmīgākā ģeodēzijas grāmata latviešu valodā.
• Profesors J.Biķis ir atstājis paliekošus rezultātus zinātnē un devis lielu ieguldījumu kvalificētu speciālistu sagatavošanā. Pieminot viņa devumu, LLA 1990.gadā tika nodibināta J.Biķa stipendija, kurai var pieteikties valsts budžeta finansēti vides un ūdenssaimniecības vai zemes ierīcības specialitātes studenti. J.Biķis augstu vērtēja zinātni, izglītību un kultūru.
• Mūža pēdējās dienas J.Biķis pavadīja Murjāņos. 1962.gada 31.augustā J.Biķis aizgājis mūžībā, apglabāts Rīgas 1.Meža kapos.”

— Teksts un foto: Līga Vīksna

Citu datumu laikraksti