Optimiste ar smaidu klusina sāpes

Alūksnieti Annu Fursenko parasti redz smaidošu. Tikai tuvākie draugi un ģimenes locekļi zina, ka viņai nebūt nav daudz iemeslu priecāties. Bet varbūt tieši tāpēc Anna redz, jūt un atsaucas katrai kaut niecīgai iespējai uzsmaidīt dzīvei un cilvēkiem.

Alūksnieti Annu Fursenko parasti redz smaidošu. Tikai tuvākie draugi un ģimenes locekļi zina, ka viņai nebūt nav daudz iemeslu priecāties. Bet varbūt tieši tāpēc Anna redz, jūt un atsaucas katrai kaut niecīgai iespējai uzsmaidīt dzīvei un cilvēkiem.
"Pēc dabas esmu optimiste. To es glabāju citiem, bet mājās vienatnē varu būt arī sliktākā noskaņojumā. Tikai tad, kad ciešu stipras sāpes un jūtos slikti, ļaujos tām. Bet to neviens neredz. Visu laiku ar sevi ir jāstrādā, tad var smaidīt. Skatoties uz mani, veseli cilvēki atzīst, ka viņiem ir neērti čīkstēt. Smaids ir kā saule. Kad smaidi, tad dzīve liekas gaišāka," atklāj Anna.
Viņa no rīta ceļas ar labām domām, lai neļautos sliktajām. Spogulī sevis uzmundrināšanai neskatās, jo ne vienmēr gribas redzēt īstenību. Raudāt nedrīkstot, jo tad sāp galva.
"Man pat kaimiņi saka, ka neticami liekas - slims cilvēks, bet nebūt nav sašļucis un nomākts. Pirmos desmit gadus gan tāda biju. Bet nu jau manas slimības stāžs ir divtik liels," saka A.Fursenko.
Pēc horoskopa viņa ir Vērsis. Sieviete spriež, ka pavasaris ir jauks gadalaiks. Turklāt Vērši ir izturīgi, tāpēc neesot pamata brīnīties par viņu. Anna vienmēr uzklausījusi citu bēdu stāstus, jo cilvēki jūt, ka var uzticēties. Savukārt viņai ir draudzene, ar ko izrunāties. Drošs un uzticams balsts ir dzīvesbiedrs.
"Kad man ir grūti, aizeju pie draudzenes. Viņa mani sapurina, ja esmu sačākstējusi. Tagad jau smejas, ka varu citus uzmundrināt," atzīst sieviete.
Satriec neārstējamas slimības diagnoze
Annas dzīvē traģiskākais bija brīdis, kad viņai konstatēja multiplās sklerozes simptomus. Ārste Irēna Greivule tos nekļūdīgi atklāja agrīnā stadijā, tomēr nedziedināmas slimības diagnozi dzirdēt tāpēc nebija vieglāk. Toreiz viņai bija 30 gadu, bet vēl pēc pieciem gadiem bija tik slikti, ka Anna palika uz gultas. Cik asaru izraudāts, to zina tikai spilvens un Annas vīrs.
"Šādā situācijā otram cilvēkam ir jāļauj izvēlēties, vai viņš grib turpināt kopdzīvi. Tiesa, par multiplo sklerozi toreiz bija maz zināms. Vīrs izvēlējās mīlestību, tāpēc esmu laimīga," atzīst A.Fursenko. Viņai nav šīs slimības smagākā forma, bet bez zālēm nevar iztikt ne dienu.
"Zāles ir dārgas, bet veselība vēl dārgāka," akcentē Anna.
Kad ir vasara un silts, slimniece jūtas labāk, bet karstumu grūti pacieš. Annai ir bijis meningīts, tāpēc nevar uzturēties saulē bez galvassegas. Pavasarī, kad kokiem plaukst lapas, un rudenī ir smagi. Jo mitrāks gaiss, jo nelabvēlīgāk tas ietekmē. Ziemā ar kārtīgu salu ir vieglāk.
"Ar katru slimību ir jāmāk sadzīvot. Vispirms mācījos sadzīvot ar multiplās sklerozes diagnozi. Kad parādījās muguras sāpes, bija depresija. Pamazām samierinājos. Tad nāca klāt sirds nepietiekamība, atkal biju sašutusi, tomēr saņēmos," pauž viņa.
Ticība Dievam ļauj izturēt. Anna domā, ka Dievs visu laiku palīdz. Jā, slimības sākumā bija jautājums - kāpēc tieši es, par ko man? Tagad viņa ārstam neprot atbildēt, kā jūtas. A.Fursenko ir pieradusi pie sāpēm. "Dievs man ir devis enerģiju kustēties. Tas ir pats galvenais, ka vēl kustos. Viņš man palīdz parādīt sevi no citas puses, tāpēc manī rodas enerģija," atzīst slimniece. Anna nevēlas vēl kaut ko izlūgties. Viņai pietiek ar to, kas ir.
Spiesta atteikties no fiziska darba
A.Fursenko pamazām bijusi spiesta atteikties no jebkura darba. Strādāja pilnu slodzi, tad pusslodzi, ceturtdaļslodzi, beidzot mājās, līdz secināja, ka nevar arī to.
"Tagad esmu kā mēbele. Pat no lasīšanas jāatsakās, jo tā izraisa neizturamas galvassāpes. Labi, ja varu dzīvokli iztīrīt un traukus nomazgāt. Ēst parasti gatavo vīrs. Bet darīt gribas, tāpēc iesaistos sabiedriskā darbā, lai kaut ko labu dotu citiem. Piedalos visur, kur varu," saka Anna.
Viņa ir Multiplās sklerozes asociācijas Alūksnes nodaļas priekšsēdētājas vietniece. Ināra Priede ir priekšsēdētāja. Kad abas pirmo reizi tikās, Inārai nebija pat spieķa, bet tagad viņa pārvietojas ratiņkrēslā. Par Annas slimību ārēji vēl nekas neliecināja, bet tagad vajadzīgs spieķis.
"Viņa ir galva, es - kājas. Tikai kopā varam kaut ko paveikt. Tiesa, protam labi sastrādāties. Tomēr nebūt nav tik vienkārši sagatavot projektu un to realizēt. Labi, ka vienmēr atrodas cilvēki, kas mums palīdz," apgalvo sieviete.
Svētkos rod enerģiju dejot
Viņa pati nesaprot, no kurienes rodas spēki dejot, kad beidzot izdevās sarīkot nometni multiplās sklerozes slimniekiem. Tad var nolikt spieķi malā, jo ir svētki. Tas nekas, ja pēc tam mājās vajadzēs gulēt un ārstēties. Vislielāko prieku Annai sagādā citu teiktais paldies par kopā gūto prieku. Katru vasaru tiek svinēta asociācijas nodaļas dzimšanas dienu. Atmiņas par to stiprina līdz nākamajai vasarai. Vairums slimnieku uzskata, ka nav vajadzības vēlreiz tikties Ziemassvētkos. Aukstajā gadalaikā ir sarežģītāk izkļūt no mājas. Tagad Anna un Ināra domā par projekta izstrādi, lai saņemtu finansiālu atbalstu nākamās vasaras nometnei.
A.Fursenko ir gandarīta, ka iepriekšējā nometnē varēja būt kopā ar Vācijas multiplās sklerozes slimniekiem. Ja nometne nebūtu tik īsu laiku, varētu labāk apgūt vācu valodu.
"Viņiem patika pie mums. Protams, gribētu vēlreiz tādu pasākumu. Bet tas prasa ļoti lielu darbu. Un gribēt vēl nenozīmē varēt," atzīstas Anna.
Ja nometni organizētu vācieši, viņa riskētu braukt uz to. Atvestajā filmā bija redzams, ka šajā valstī slimniekiem un invalīdiem ir radīti apstākļi, lai tie bez grūtībām varētu iziet sabiedrībā un labi justies mājās.
"Man bija piedāvājums aizbraukt uz Vāciju, bet tad es vēl nebiju pilsone. Trūka naudas, lai varētu kārtot naturalizācijas eksāmenus. Tikai gadu esmu šīs valsts pilsone, lai gan te dzimu," skaidro Anna.
Viņa ir nedaudz sarūgtināta, ka latvieši nespēj atbildēt uz jautājumiem par savas valsts vēsturi, kas bija ietverti eksāmenā. Turklāt viņas atmiņu vājina slimība.
Dzīvo visam līdzi un jūtas vajadzīga
Anna uzskata, ka Latvijas Multiplās sklerozes asociācija ir sasniegusi daudz. Tās biedriem vairs nav jāpierāda sevi. Organizācija dod enerģiju un atbalsta slimnieku idejas. Vakar Anna devās uz Rīgu, kur asociācijas biedri lēma par statūtu maiņu un pārreģistrāciju.
"Kad dzīvo visam līdzi, tad jūties vajadzīgs. Ja nebūšu saistīta ar notiekošo, tad es nekas nebūšu. Nekas nemainīsies, ja sēdēšu, neko nedarīšu un čīkstēšu," spriež Anna.
Žēl, ka valstī ir liegtas iespējas saņemt rehabilitācijas kursu sanatorijā par brīvu. Tas ne tikai uzlaboja veselību, bet devas arī enerģiju.
"Visi ceram, ka kādreiz šo slimību spēs izārstēt, bet mēs to nepiedzīvosim. Kaut nesāktu slimot bērni! Viņiem visa dzīve vēl priekšā. Man vismaz bija jau ģimene, kas ir atbalsts. Tiesa, ne visiem tā ir," secina A.Fursenko. Viņa baidās domāt par iespēju, ka slimību ar gēniem var mantot nākamā paaudze. Turklāt katra nākamā paaudze ir fiziski vājāka par iepriekšējo. Annas māte bija stiprāka visādā ziņā, bet bērni ir vājāki par viņu. "Tagad daudzi ir sevī noslēgušies, ierāvušies savā čaulā. Ikdienas grūtības viņus nomāc. Droši vien saprot, ka nevajadzētu tām pakļauties, bet nespēj tikt ar sevi galā," spriež A.Fursenko.
Viņa atzīst, ka vairums asociācijas biedru ir optimisti. Annai reizēm gribētos apmainīties vietām ar jauniešiem, lai tie izjustu tikpat lielu vēlmi būt straujiem un kustīgiem. Sievietei ir divi dēli un četri mazdēli, tātad viņa viena starp vīriešiem. Brīvdienās viņi apciemo vecmāmiņu, jo visi dzīvo Alūksnē.
***
Multiplā skleroze
Tā ir vispārējās centrālās nervu sistēmas (galvas un muguras) slimība. Tā ir iekaisuma process, kura rezultātā noārdās mielīns. Mielīns ir taukains materiāls, kas apņem nervus un darbojas kā elektriskā vada apvalks, ļaujot nervam ātri pārraidīt impulsus. Ātrums un efektivitāte, ar kādu šie impulsi tiek pārraidīti, nodrošina ātru un koordinētu kustību veikšanu ar mazu piepūli. Multiplās sklerozes gadījumā mielīna zaudēšana samazina nervu iespēju pārvadīt impulsus uz un no smadzenēm.

Citu datumu laikraksti

  • Nezina, pa kuru laiku aizskrējusi dzīve

    Veclaicenietis Viktors Plaums zina, kāda vērtība ir smagam un grūtam darbam, cik salda garša ir maizes kumosam.Veclaicenietis Viktors Plaums zina,...

  • Mudina bērnus lasīt grāmatas

    Lai veicinātu bērnu lasītprieku un vēlmi apmeklēt Jaunalūksnes pagasta Kolberģa bibliotēku, tajā rīko interesantus lasīšanas maratonus.Lai veicinātu...

  • Kaķi un suņi vairs nedrīkst ceļot bez pasēm

    Suņu un kaķu īpašniekiem, kas kopā ar mīluli uz kādu Eiropas Savienības dalībvalsti dosies pēc 1.oktobra, uz robežas vajadzēs uzrādīt ne tikai savu,...

  • Divas taisnības - viena vēsture

    Pagājušajā nedēļā bija vairāki politiski sabiedriski notikumi. Pēkšņās premjera Induļa Emša problēmas ar veselību neietekmēja Latvijas politikas...

  • Sāk ganīties pirmās gaļas šķirnes govis

    Gaujienas pagasta zemniekam Andrim Jegorovam atvestas gaļas šķirnes baltas, melnas un brūnas govis, kas turpmāk ganīsies Ziemeļgaujas ielejā un...

  • Rīko Rudens balli un savdabīgu loteriju

    Gandrīz 200 ilzeniešu sestdien tikās Rudens ballē, kur lustējās, saņēma pateicību no pagasta padomes un piedalījās loterijā, kurai laimestus bija...