Orientēšanās nav debespušu meklēšana

Pērn jūlijā Edgars Bertuks no Strautiņiem kļuva par pirmo pasaules čempionu vidējā distancē Latvijas un Baltijas orientēšanās sporta vēsturē, kā arī bronzas medaļnieku garajā distancē. Kopš dienas, kad Edgara dzīve apmeta kūleni, pagājis pusgads, taču arī tagad viņam netrūkst mērķu, kurus īstenot. Sportists apņēmies uzvarēt arī garajā distancē.


- Kad spēri pirmos soļus orientēšanās sportā?
- Tas bija septiņu astoņu gadu vecumā tepat, Alūksnē. Tētis un mamma aizrāvās ar orientēšanās sportu un uz vietējām sacensībām “Horizonts” paņēma līdzi arī mani. Jāteic gan, ka toreiz man orientēšanās nepatika. Man kā bērnam bija atšķirīga uztvere par tur notiekošo – nepatika došanās vienam pašam mežā, nejutos tur omulīgi. Tas bija mans pirmais mēģinājums, kas neieinteresēja, tāpēc sāku nodarboties ar citiem sporta veidiem – spēlēju basketbolu, slēpoju, skrēju. Aizrāvos ar visu citu, tikai ne ar orientēšanos. Taču tā nereti sportistiem gadās, ka sporta veids, kurā viņi gūst panākumus, sākumā nemaz tik ļoti nepatīk. Viss mainījās 16 gadu vecumā, kad devos līdzi vecākiem uz kārtējām sacensībām un pamēģināju piedalīties arī pats. Ieguvu otro vietu. Biju fiziski labā formā, tāpēc izdevās sasniegt augstu vietu. Tad likās, ka varētu sākt trenēties. Tieši tajā brīdī komplektēja Latvijas izlases gan jauniešiem, gan junioriem, un arī man gribējās tikt izlasē. Tas bija arī brīdis, kad orientēšanās sports vispār kļuva populārs un dalībnieki uz sacensībām brauca autobusiem. Izlasē man izdevās iekļūt, vienreiz piedalījos Eiropas čempionātā jauniešiem, pēc tam junioriem un arī pieaugušajiem. Pirmais īstais čempionāts bija 2006.gadā Dānijā. Kā debitants spēju kvalificēties fināliem visās trīs distancēs – garajā, vidējā, sprintā. Pirmajā gadā tikt visos finālos skaitās labs sasniegums. Likās, ka vēl nedaudz jāpatrenējas un būšu starp labākajiem desmit. Realitātē tas nebija tik viegli, jo bija jāizdara citas izvēles, piemēram, sāku strādāt. Pirmie gadi, kad sāku strādāt pilnas slodzes darbu, nebija tie sliktākie. 2008.gadā sasniedzu savu līdz šim augstāko rezultātu – 9.vietu Pasaules čempionātā un 7.vietu Eiropas čempionātā. Taču gāja laiks un sapratu, ka vairs labāko desmitniekam netuvojos, mana vieta ir divdesmitniekā. Sapratu, ka kaut kas ir jāmaina. Riskēju, atradu atbalstītājus un pametu darbu, lai varētu tikai trenēties. Tā kā arī iepriekš biju regulāri trenējies, tad man vajadzēja tikai pusgadu, lai varētu sasniegt šāda līmeņa rezultātu. Bija pietrūcis tikai pāris stundu atpūtas, pāris nometņu ārzemēs. Divreiz vairāk netrenējos, jo fiziski tas nav iespējams. Salīdzinoši mazas izmaiņas deva lielus rezultātus
- Vai, dodoties uz čempionātu, bija sajūta, ka varētu uzvarēt?
- Tā nebija, ka braucu ar domu uzvarēt. Sporta psiholoģijā jau pēc definīcijas ir nepareizi doties uz sacensībām uzvarēt. Ir jābrauc un jāizdara maksimums, ko vari izdarīt. Jāteic gan, ka iepriekšējie starti bija kā priekšvēstneši, taču to es saprotu tikai tagad. Lai gan labi noskrietas sacensības iepriekš negarantē uzvaru tagad. Dodoties uz čempionātu, sajūtas šoreiz bija citādākas. Citkārt bija lielāks satraukums, pat lielāka aizrautība. Šoreiz aizbraucu pavisam brīvs un nejutu sarukumu. Ierados trīs dienas agrāk un paskrēju dažus treniņus. Ar katru treniņu jutu, ka esmu savā labākajā sportiskajā formā. Arī skrienot kvalifikāciju, jutu, ka ir labi. Nereti labākā sportiskā forma ir vai nu divas nedēļas pirms, vai divas nedēļas pēc sacensībām, taču man tā bija tieši tad. Ir tieši tad, kad vajag. Pirms vidējās distances, veicot rīta vingrinājumus, jutu, ka diena ir īpaša. Ne jau domāju, ka uzvarēšu, bet jutu, ka todien izdosies kaut kas labs. Skrienot distanci, neko nezināju, jo informācijas apmaiņa nenotiek. Tikai ieskrienot finišā, dzirdēju, ka medaļa būs, tikai kāda? Jāsagaida tikai divi sportisti. Pēc tam viss notika ļoti ātri – iedeva medaļas un nofotografēja, noņēma medaļas un sūtīja uz dopinga pārbaudi, pēc tam jau - apbalvošana un ziedu pasniegšanas ceremonija pilsētas centrā. Bija jāsniedz ļoti daudz interviju, jo neviens par mani neko nezināja, bija arī daudz telefona zvanu no atbalstītājiem, draugiem un ģimenes. Pēc uzvaras pirmās sajūtas bija, ka jābrauc mājās un nevajag sabojāt jau labi padarīto. Tomēr treneris pārliecināja, ka man nav ko zaudēt. Jāteic, ka uzvarētājam sagatavoties nākamajām sacensībām ir grūtāk, ir daudz blakuslietu, kas jādara.
- Kā mainījās dzīve pēc uzvaras?
- Izcīnīt medaļu ir viens, otrs – pēc pacēluma pārciest kritumu un tukšumu. Tajā brīdī viss bija ļoti sakāpināts, arī sagaidīšana Latvijā, preses konferences, intervijas visdažādākajiem masu saziņas līdzekļiem, taču vienā brīdī, loģiski, viss beidzās. Un tad ir jādomā, ko darīt tālāk. Lielākais sapnis ir sasniegt, bet ko tālāk? Jauniem mērķiem ir jābūt, citādāk vispār nav jēgas neko darīt. Arī tagad man ir mērķis – uzvarēt garajā distancē, kas ir visa orientēšanās sporta pamats. Ikdiena jau nemainās - tāpat treniņi, ikdienas darbi. Viens gan – grafiks ir nedaudz saspringtāks, jo aicina uz dažādiem pasākumiem, tikties skolās ar bērniem, intervijām, apbalvošanas pasākumiem. Nav arī tā, ka būtu kļuvis populārs, uz ielas cilvēki Rīgā nepazīst. Daudz lielāka iespēja būt pazīstamam man ir Somijā, kur trenējos un esmu kluba biedrs. Es nekad neesmu bijis īpaši iedomīgs, taču, ja esmu bijis, tad centos tēlot, ka neesmu (smejas). Godīgi sakot, šad tad sajūtos labāks nekā citi. Reizēm gribas kādu pamācīt vairāk, bet tajā pašā laikā apzinos, ka tā nevajag darīt. Teikt kādam, ka es daru pareizi, bet tu dari nepareizi, nav korekti un tam cilvēkam nepalīdzēs. Ja kāds pats jautā, kā izdarīt labāk, tad ir pavisam citādāk. Iet un kādu mācīt, ka tikai es daru pareizi, ir lieka enerģijas tērēšana. Daudz svarīgāk ir domāt pašam par sevi un nedomāt par to, ko domā citi, jo tas tiešām ir bezjēdzīgi.
- Rudenī tu apprecējies. Kā iepazinies ar sievu Kristīni?
- Kristīnes dzimtā puse ir Cēsis, un arī viņa nāk no orientēšanās sportistu saimes. Orientēšanās sportā viņa ir pat ilgāk nekā es, ir startējusi jauniešu izlases sastāvā. Viņas trenēšanās nav tik nopietna un mērķtiecīga, lai gan bez mērķiem nevar iztikt nekad. Arī tagad viņai ir mērķis tikt uz Pasaules čempionātu. Vienmēr esmu teicis, ka sievietēm nevajag pārāk aizrauties ar sportu. Jā, ir jāsporto, bet normas robežās. Pazinām viens otru sen, taču nopietnākas mūsu attiecības kļuva pirms apmēram septiņiem gadiem. Sākām draudzēties un samērā drīz arī dzīvot kopā, taču pagājušajā gadā apprecējāmies. Viņa ir mans lielākais atbalsts. Reizēm pat ne fiziski, bet garīgi. Piemēram, Šveicē, liktenīgajā skrējienā, viņa man nebija līdzi. Latvijā viņai ir algots darbs – strādā apgāda “Zvaigzne ABC” mārketinga nodaļā. Šobrīd domājam, kā risināt situāciju ar maniem biežajiem treniņiem ārpus Latvijas. Pieļauju, ka viņai būs jāatsakās no darba un jābrauc man līdzi uz treniņiem un sacensībām. Ir grūti dzīvot šķirtiem divus mēnešus. Tagad uz Spāniju viņa man brauks līdzi. Sieva man ir gandrīz kā menedžere, lai gan šo darbu veic cits cilvēks. Viņa mani pabiksta, atgādina, uzraksta rakstus. Mūsu vecāki ļoti labi satiek, turklāt mūsu abu tēti ir bijuši biatlonisti.
- Vai izdodas atrast laiku, lai paciemotos arī dzimtajā pusē - Alūksnē?
- Pat daudz biežāk nekā citiem. Esmu dzirdējis no skolasbiedriem, kuri teic, ka uz Alūksni atbrauc vien reizi vai divas gadā. Man tās ir vismaz desmit reizes. Esmu dzimtajā Alūksnē gandrīz visos svētkos. Biju Ziemassvētku laikā, tagad uz sportistu apbalvošanu, nākamreiz būšu aprīlī. Godīgi sakot, sakarā ar visādiem pasākumiem braukt uz Alūksni sanāk biežāk. Tā ir tāda piespiedu brīvprātīga braukšana (smejas). Man patīk mazpilsētas miers, patīk pavadīt laiku kopā ar ģimeni. Es pat gribētu dzīvot Alūksnē vai pat Strautiņos, bet diemžēl manas biežās ceļošanas dēļ tas nebūtu ērti – ik pēc pāris dienām atkal mērot ceļu uz lidostu. Lai kur arī es būtu, nemainīgi trenējos vismaz divas reizes dienā septiņas dienas nedēļā. Jebkurā spēka sporta veidā ir svarīgi trenēties regulāri. Nevar noskriet sezonu un tad divus mēnešus neko nedarīt un atkal sākt trenēties. Tas nedarbojas!  Pagājušā gada rudenī biju Ķīnā. Tur bijām divpadsmit dienas, taču bija tikai četri treniņi, jo fiziski nebija, kur trenēties. Man tās bija mokas. Nejūtos labi, neko nedarot. Pēc tam ilgu laiku vēl nejutos labi.
- Kādu saskati orientēšanās sporta nākotni Alūksnē?
- Piespiest kādam kļūt par labu sportistu nav iespējams - tā ir katra paša izvēle. Tie, kuri saka, ka ir lieli talanti, bet viņiem nav naudas, iespēju vai kaut kā cita, viņi nav talanti. Talants sastāv no daudziem komponentiem, tajā skaitā no gribasspēka un rakstura. Tomēr ir būtiski talantiem dot iespēju un ievirzīt pareizā virzienā. Talants var staigāt tepat blakus, bet tā arī nekad nepamēģināt. Lai ar orientēšanās sportu aizrautos vairāk jauniešu, sporta skolā būtu jābūt orientēšanās sporta trenerim, tāpat kā basketbola vai džudo trenerim. Jābūt cilvēkam, kas pulcē bērnus, māca un ved uz sacensībām. Zinu, ka paši vecāki bērnus ved uz vietējām sacensībām un apmāca, bet ko tad, ja vecāki neaizraujas ar orientēšanās sportu? Skolās, stāstot par šo sporta veidu, daudzos jauniešus esmu jutis patiesu interesi, taču ar stāstīšanu vien nepietiek un ir jātiek īstā mežā, lai izjustu to sajūtu. Labas iespējas iepazīties ar šo sporta veidu būs vasarā, kad Alūksnē norisināsies Latvijas čempionāts, turklāt sprinta distance pilsētvidē. Tā būs iespēja pašiem redzēt, kā tas notiek, un varbūt pat pamēģināt.
Sabiedrībā ir ļoti daudz maldīgu uzskatu par orientēšanos, raksturīgākais - stāvi ar karti rokās un meklē debespuses. Orientēšanās nav sēņošana vai viegla pastaiga pa mežu. Pasaules līmenī viss notiek ļoti ātri un nav pieļaujams apstāties pat uz dažām sekundēm. Samazināt tempu - jā, bet ne apstāties. Ja esi apstājies - tātad tu vairs nesaproti, kur esi, un par medaļām vairs necīnies. Skrienot distanci, viss notiek automātiski un tu ne par ko nedomā. Jākoncentrējas uz to, ko dari tajā brīdī. Orientēšanās sportā izšķirošas ir sekundes, un tās var iegūt, pa labo vai kreiso pusi apskrienot koku, pārlecot akmenim. Ikreiz sportistam jātiek galā ar jaunu situāciju, paļaujoties tikai uz sevi. Ir jāizdara sava izvēle, par kuru pašam jāatbild. Nevar nevienu vainot, jo neviena blakus nav un neviens nevar palīdzēt. Parasti cilvēkiem tīk vainot visus citus, tikai ne sevi, te tas nav iespējams. Šajā sporta veidā pilnība nav iespējama, jo situācijas nekad nav vienādas un vienmēr var izdarīt citādāk.

Citu datumu laikraksti

  • Afiša

    Atcelta 8.februārī Liepnas tautas namā paredzētā diskotēka. 8.februārī 22.00 Māriņkalna tautas namā - Valentīndienas ieskaņu balle, spēlēs Inga un...

  • Ir “Top Elegance”

    Alūksniete Evelīna Kalniņa 3. starptautiskajā bērnu un jauniešu talantu un modes festivālā “Pa modes pakāpieniem” Balvos 10 līdz 12 gadus vecu...

  • Aicinām balsot par “Mis un Misters Alūksne” simpātijām!

    Divpadsmit finālisti – sešas meitenes un seši puiši - 23.februāra vakarā E.Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā cīnīsies par titulu „Mis un Misters ...

  • Laimesti gaida

    Ir beigusies “Alūksnes Ziņu” abonentu loterija. Pirmā pēc SIA „Skrīveru saldumi” sarūpētā laimesta ieradās Inta Ziemiņa no Nēķenes.“Jau sen neesmu...

  • Pārliecina afgāņus – sieviete var mācīt vīriešus

    Nacionālo Bruņoto Spēku Kājnieku skolas medicīnas daļas vadības grupas feldšere Aelita Baškere bija vienīgā sieviete Latvijas grupā, kas ...

  • Ape īsumā

    Ape Novada domes janvāra sēdē deputāti ievēlēja apvienotās Apes novada bāriņtiesas sastāvu. Bāriņtiesas priekšsēdētāja ir Dace Silauniece, kura...

  • Ape īsumā

    ape Vakar pie Apes novada domes ēkas norisinājās ledus lukturu veidošana, kuru organizēja Apes jauniešu klubs “Sliedes” sadarbībā ar Apes novada...

  • Ar dzirkstošu humoru

    Alūksnes tautas namā 7.februārī pulksten 19.00 būs skatāma Leldes Stumbres pārpratumu komēdija „Plīvurītis ar punktiņiem”, ko iestudējis Rīgas...

  • Alūksne īsumā

    Jaunanna Īstenojot biedrības „Interešu centrs „Jaunanna”” projektu „Kultūras tradīciju kopšana, izceļot latviešu tautas tērpu, tautiskās dejas...