Ozoli neliecas

Stāsts turpinājumos. 63. Zirgu nojūgt ir viņa pierastais pienākums. Šoreiz tas izpaliek. Guste ir tik nogurusi, vairākas dienas uz kājām karstā virtuvē, un nu liekas, ka pēdējie spēki ir galā.

Stāsts turpinājumos. 63.
Zirgu nojūgt ir viņa pierastais pienākums. Šoreiz tas izpaliek. Guste ir tik nogurusi, vairākas dienas uz kājām karstā virtuvē, un nu liekas, ka pēdējie spēki ir galā. Zirgu viņa piesien pagalmā. Ganības liekas neaizsniedzamā attālumā. Nogurums ir krājies jau vairākas diena, nav spēka pat nomazgāties.
Nekādas sarunas starp viņu un dēlu tovakar nenotiek. Guste dzird, kā Arviss pārvieto kādas savas istabas mēbeles, laikam skrūvē iepriekš iegādāto bērna gultiņu. Kamēr viņš nebija piedzimis, mājās ievēroja ticējumu, ka tikai pēc bērna piedzimšanas vajag visu gādāt un kārtot. Klusums Ozolos iestājas tikai ap pusnakti. Ar pirmo autobusu Arviss aizsteidzas uz pilsētu: viņš savām acīm grib redzēt savus mīļos. Tēva un vīra pienākumus viņš pildīs pats bez mammas līdzdalības. Pie dzemdību nodaļas logiem viņš nav viens, ir arī citi laimīgie tēvi, kas ziedus sievām nodaļā uzsūtījuši, gaida savas mīļotās uz brīdi pie loga pienākam. Alīna izskatās nogurusi, laimīga un tik mīļa, ka Arvisam ir grūti atrast tos patiesākos un īstākos vārdus, ko uzrakstīt vēstulītēs, ar kurām viņi apmainās...
Agrāk viņš nespēja nojaust, kādas jūtas var uzbangot pie dzemdību nodaļas durvīm, kad viņa rokās vecmāte ieliek mazo kamoliņu - mīļotās sievietes lielāko dāvanu viņam - dēliņu. Laimes sajūta viņu ir pilnībā apreibinājusi. Viņš pat nespēja iedomāties, ka var tā mīlēt. Alīna un dēliņš! Viņi atkal ir kopā, un liekas, ka tā būs visu mūžu, garu un laimīgu mūžu.
Diskusijas un strīdi Ozolos, kādu vārdu beidzot zēnam dot, izvēršas par jaunu problēmu. Jau gandrīz mēnesi, kopš mazais ir atvests no dzemdību nodaļas mājās, bet bērna reģistrācija kavējas tieši vārda dēļ. Lai arī cik svarīgs katra cilvēka dzīvē ir vārds, ko nēsāt visu mūžu, tomēr izvēle beidzot ir jāizdara. Daudzi vārdi ir skanīgi un skaisti, tikai šoreiz tie neder, jo vecmāmiņai Gustei vajag kaut ko īpašu: vienreizēju, kaut ko izsakošu un laimi nesošu. Atkal viņa grib būt noteicēja, un kalendāru nemieri, kā tos nosaucis Arviss, turpinās ik jaunu dienu. Vārdi tiek konstruēti, meklēti jaunos un vecos kalendāros, tomēr īstais vēl nav atrasts. Puisītis bez vārda raud savā gultiņā, un Alīna tad viņu sauc tikai mīļvārdiņos: zaķīti, lācīti, kaķīti, circenīti, mīlulīti un tā bez gala. Beidzot tam ir jādara gals, vārdam ir jābūt kaut visparastākajam.
"Ja nevaram vienoties ar tavu māti, sauksim par Jāni!" Alīna liek priekšā "Cik skaisti un tautiski tas skanēs Jānis Ozols! Kāpēc mums tik ļoti jārēķinās ar tavas mātes domām?"
"Mamma jau neko sliktu negrib. Viņai ir tāda daba, visur paturēt pēdējo vārdu. Mūsu dēliņš bez vārda nepaliks, tūliņ no visiem izvēlētajiem mēs izlozēsim to vienīgo," Arviss izlēmīgi nosaka.

Citu datumu laikraksti