Ozoli neliecas

Tiesa, Guste negribēja kļūt par viņa likumīgo sievu. Tagad, viņa dzīves ceļam beidzoties, Nikolaju arī Guste nosauc par to, ko viņš arī ilgajos gados, Ozolos dzīvojot, ir pelnījis: “Mūsu labais Nikolajs!” viņa saka.

Tiesa, Guste negribēja kļūt par viņa likumīgo sievu. Tagad, viņa dzīves ceļam beidzoties, Nikolaju arī Guste nosauc par to, ko viņš arī ilgajos gados, Ozolos dzīvojot, ir pelnījis: "Mūsu labais Nikolajs!" viņa saka. Šoreiz viņa ir tik patiesa, cik patiesa vien var būt, varbūt apjaušot, ka dzīve arī pašai virzās uz pēcpusdienu, un labākais dzīvē ir bijis un palicis Nikolajam nepateikts. Atzinību viņš bija gan pārpārēm nopelnījis. Viņa nāve izmaina arī drīzumā iecerēto vecāku sapazīšanos. Bēru dēļ kāzas jāatliek vismaz uz četrdesmit dienām, jo tikmēr vēl mirušā gars neesot atradis mūžīgo mieru un dvēsele klejojot šajā saulē. Jaunie mistiskām lietām tik nopietni netic, taču senču tradīcijas respektē. Iepriekšējās bēres Ozolos bijušas sen atpakaļ, kad nomira Gustes audžuvecāki Marija un Ansis. Vai nākamajai jau būtu jābūt Gustei? Nu viņa dzīvo rindā ir pēdējā. Tas ir baiss jautājums, uz kuru atbildi nespēj dot neviens.
Smagas domas Gusti pavada ik uz soļa. Viņa ir māņticīga un cenšas ievērot visas vecās un jaunākās bēru tradīcijas. Par saimnieci bēru godos strādādama, viņa ir daudz ko ievērojusi: ar linu dvieļiem aizklātus spoguļus, pie durvju stenderes pakārtu sniegbaltu dvieli, kurā velim rokas, vēl mājās esot, pēdējo reizi noslaucīt, pirmo vīna glāzi nevienam neļaut izdzert, bet noliet gar slieksni, nepieļaut kapu sveču nodzišanu pie atvērtā zārka, un vēl un vēl. Tas viss, lai nākamā miroņa tik drīz ģimenē nebūtu. Visiem zārka nesējiem, kapa racējiem un mirušā vedējam tāpat pienākas adīti rakstaini cimdi, arī vairāki trauki it kā nejauši saplīst, no Gustes rokām izkrītot - lai tikai viss būtu labi, jo tā prasa senās tradīcijas, ko Guste ievērojusi citās bērēs par saimnieci strādājot.
Ar dēlu šinī laikā tiek runāts galvenokārt par to, cik Nikolajs bijis labs un neaizstājams, kā strādājis muguru neatliecot, lai darītu vieglākas viņu abu gaitas. Daudz ko par īsto tēvu - Askoldu - Arviss nezina. Guste ir tikai īsi un skopi paskaidrojusi, dēlam jau pieaugušam esot: "Man no viņa, tā vīrieša vajadzēja tevi, es viņu mīlēju... Es viņu bezcerīgi un karsti mīlēju. Bet viņam bija cita ģimene. Arī no alimentiem es drīz vien atteicos: ka nav, lai tad arī nav. Priekā par tevi es arī negribēju ne ar vienu dalīties."
Lepna un neatkarīga viņa bijusi arī kopdzīvē ar Nikolaju, kas pretstatā viņas ātrajai dabai un uzstājībai bijis īstens miera mika un darba rūķis, kas nu pa godam jāpavada. Arvisam Nikolajs ir dziļi sirdī, jo cita vīrieša, kura padomus ņemt vērā un pie kura mācīties vīru darbus, viņam arī nav bijis. Tagad žēl, ka Alīna viņu nesatika un neiepazina vēl dzīvam esot. Aicināt savu izredzēto uz bērēm Guste dēlu atrunā: grūtniecei nevajagot stāvēt pie zārka.
Nikolaja pavadīšana aizņem tik daudz laika un pūļu, ka neatliek laika vairs nekādām sarunām par jauno kāzām. Ka Guste ar to ir samierinājusies, tas gan ir skaidrs, jo pretoties dēla lēmumam viņa vairs nevēlas. Vēl tikai jāpaiet tām četrdesmit dienām. Pa vidu vēl Arvisa augstskolas izlaidums. Gustei uz to arī jābrauc un viss jāredz. Viņa nedrīkst palaist garām šo prieka dienu. Tik daudz pūļu ieguldīts dēla izglītībā, un nu klāt arī gandarījuma reize: tas, ko nespēja viņa, tagad ir dēlam. Viņas Arvisam ir augstākā izglītība! Viņa dzīves ceļš ir bruģēts ar Gustes pūlēm, izveicību, naudu un neatlaidību. Gan dēls pratīs par to visu atlīdzināt. Vecumdienās viņai būs stiprs balsts - dēls. Arvisa izlaidumā viņa sarokojas ar Alīnas vecākiem, tā sakot, iepazīstas. Alīna viņai uzreiz nepatīk, liekas tāda iedomīga un nesmuka, varbūt nenoslēpjamās grūtniecības dēļ. Viņas nepārmij nevienu vārdu. Jaunie drīz iejūk studentu barā, un Guste ar vakara vilcienu brauc mājās. Dēls ir izskolots, tomēr viņa nejūt to gaidīto prieku, kam vajadzētu būt, uz kuru viņa gadiem bija cerējusi.
* * *
Alīnas pirmā nopietnākā mīlestība atbrāzās kā kāds negaiss, kas nepazīst rimumu un lēnību. Mīlestība nesa viņu kā putnus nes spārni. Dzīve vairs neliekas ikdienišķa, bet gaismas pielijusi arī lietainās rudens dienās, saulei slēpjoties mākoņu gultā.

Citu datumu laikraksti

  • Ugunsgrēks vecajiem ļaudīm atņem mājas (27.septembrī)

    Ieinteresēta persona: “Notikums kārtējo reizi parāda, kādos apstākļos dzīvo vecie un slimie cilvēki Latvijā. Gribu izteikt vislielāko atzinību...

  • Dziesmotā rudens diena

    Sestdien, 17.septembrī, Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāzijas un Alūksnes pilsētas sākumskolas 5. līdz 9.klašu koris un Ernsta Glika Alūksnes...

  • Nelaimē parādās varoņi

    Nelaime nenāk brēkdama. Skaistajā rudens sestdienā, 24.septembrī, Apes kapos godināja un pieminēja viņsaulē aizgājušos Apes iedzīvotājus, iededzot...