Ozoli neliecas

Stāsts turpinājumos. 55. Guste šovakar pat galdu nedomā norīdot, rokas ir nolaidušās un ķermeni pārņēmis tāds dīvains nespēks un dusmas.

Stāsts turpinājumos. 55.
Guste šovakar pat galdu nedomā norīdot, rokas ir nolaidušās un ķermeni pārņēmis tāds dīvains nespēks un dusmas. Pulss ik pa brīdim sit deniņos kā ar āmuru: droši vien atkal tas sasodītais asinsspiediens... Viņa ies atlaisties savā gultā. Ārste jau ir brīdinājusi, ka uztraukt sevi nedrīkst.
"Uzpilini, dēls, man uz cukurgrauda sirds pilienus, sirds tāda kā šķērma!" viņa itin vārgi nosaka, uz gultu vilkdamās vājinieces gaitā. Kājas patiesi liekas svina smaguma pilnas. Uz cukura uzpilinātās zāles liekas ļoti rūgtas, jo Arviss droši vien ir nevis skaitījis vajadzīgo pilienu skaitu, bet uzlējis krietnu šļuku.
"Es visu no galda nolikšu un traukus arī nomazgāšu, atlaidies, nomierinies! Nekas taču, mammīt, nav noticis!" Arviss saka, māti uz gultu vadīdams un uz vaiga samierinoši nobučodams, "mēs ar Alīnu esam jau pieauguši cilvēki. Sāksim jaunu dzīvi. Tu viņu iepazīsi un arī iemīlēsi. Viņa ir tik īpaša, skaista un gudra arī... Un tu taču arī saproti, ka katram pieaugušam vīrietim ir vajadzīga sieviete, un es esmu savu jau izvēlējies. Tu atzīsi, ka viņa ir īpaša, neparasta, un skaista. Viņas mamma arī uzreiz nebija sajūsmā, ka esam pasteigušies! Viņai ir kolosāla mamma! Un tēvs arī ir foršs vecis. Uzvārdā Dimanti. Mēs labi saprotamies. Kad atbrauks iepazīties, tu raudzēsi, ka man taisnība. Liekas, ka arī es esmu viņiem pa prātam."
Tas nu Gustei ir kā uguns pakulās. Viņi - tās sievietes vecāki - ir jau sen viņas Arvisu pazinuši un par bērna gaidībām arī zinājuši, kamēr viņa neko nav pat nojautusi. Tās sievietes māte droši vien ir priecīga, ka meitai tā paveicies un viņa dabūs viņas skaisto dēlu par vīru. Alīna! Tā taču sauca vilkaču mantinieci no jaunībā lasītā romāna, saturu atceroties, šis vārds Gustei liekas aizdomīgs. Gulēt ilgāk gultā un atpūsties Guste nepavisam negrib, tomēr celties un Arvisam pierādīt, ka viņa varbūt spēlējusi tikai teātri ar to pārspīlēto uztraukumu, arī neliekas audzinoši. Viņa ir gan satraukta, tomēr nekāda reiboņa nav bijis. Gultā uz augstā, dēla sačubinātā spilvena pussēdus atgūlusies un brīdi aizvērtām acīm visu dzirdēto domās pārcilājusi un sadzirdējusi, ka Arviss novāc no vakariņu galda, skaļi šķindinot, traukus, viņa nospriež par visu tikt vēlreiz skaidrībā un dēlu izprašņāt sīkāk. Kad viņš ienāk istabā un prasa, kā māte jūtas, Guste aicina dēlu atlaisties viņai blakus. Neskaitāmas reizes viņi ir tā gulējuši un runājušies par visu ko arī tad, kad Arviss jau bijis pieaudzis. Guste šādos brīžos pret viņu izjutusi īpašu tuvību un mīļumu. Arī mazs un saniķojies, viņš rausās mātes gultā, lai nomierinātos pie viņas siltā sāna. Pa kuru laiku viņš izaudzis? Tagad viņai kāda sveša sieviete grib atņemt dēlu? Varbūt ar viltu? Ja nu bērns ir pavisam ne no viņas dēla? Guste grib visu no dēla mutes vēlreiz dzirdēt. Taču Arviss tikai nedaudz citiem vārdiem atkārto to pašu: viņš ir iemīlējies un Alīna arī, un jārīko pēc iespējas drīzāk kāzas. Uz dažiem Gustes jautājumiem viņš pat neatbild, izliekoties tos nedzirdam, tad nosaka, ka ar rīta agro vilcienu brauks projām. Līdz universitātes beigšanai vēl esot daži veicami darbi.
"Nu es zinu, ar kādiem darbiem tu esi nodarbojies!" Gustei pasprūk. Izteiktu vārdu tāpat kā izlietu zemē ūdeni nav viegli sasmelt: dēls kļūst pikts un, no mātes istabas izejot, skaļi piesit durvis. Parasti viņš tā nedara. Diezin vai šī nav pirmā reize, kad viņš ir tā aizsvilies?
Guste nolemj no gultas šovakar vairs augšā necelties un nodzēš lampu. Ir jau arī vēls. Nikolajs savā istabā, kā parasti, no vakara krāc, un šovakar liekas, ka mājas sienas no šī trokšņa līgojas. Tādus skaļos krācienus Guste jau sen nespēj paciest, bet pret tiem zāļu nav. Ja nu agrāk, kad gulēja abi līdzās, sabuknījusi sānos, lika pagriezties uz otriem sāniem... Tas bija jau tik sen atpakaļ... Ārā aiz loga tepat vai pie Gustes galvas iepogājas lakstīgala. Šie putna mīlas treļļi viņai vēl vakar likās tik jauki kā skaistākā melodija un netraucēja iemigt. Šonakt liekas citādi: putns pogo pie paša loga. Izkāpusi no gultas, Guste ar dusmām atgrūž vaļā istabas logu, liekas, ka istabā trūkst gaisa, un arī tas putns ņemas kā traks!
"Prom! Laidies citos krūmos!" Guste pikti norāj kaismīgo pogotāju.

Citu datumu laikraksti