Ozoli neliecas

Stāsts turpinājumos. 54. * * * Viļa un Irbes saskanīgā ģimenes dzīve vainagojas ar neaizmirstamu notikumu: viņiem piedzimst meitiņa, kuru nosauc par Alīnu. Irbei un Vilim ir jau pāri četrdesmit.

Stāsts turpinājumos. 54.
* * *
Viļa un Irbes saskanīgā ģimenes dzīve vainagojas ar neaizmirstamu notikumu: viņiem piedzimst meitiņa, kuru nosauc par Alīnu. Irbei un Vilim ir jau pāri četrdesmit. To var uzskatīt par īpašu dabas labvēlību: jaunībā zaudētie gadi abiem tagad ir dāsni atdoti. Kas par to, ka Irbes lielais dēls Kārlis ir jau pieaudzis, beidzis Medicīnas institūtu un apprecējies? Viņam ir atbildīgs ārsta darbs Traumatoloģijas institūtā. Izredzētā ir bijusī studiju biedrene Vita - bērnu ārste. Viņa gandrīz vienlaicīgi ar Irbi dzemdē meitiņu Lauru. Tā abas ģimenes Laimes māte ir vienlaicīgi apdāvinājusi. Sākumā Irbi nedaudz mulsina tas, ka mazmeitiņa Lauriņa un viņas Alīna ir viena vecuma. Taču dzīve prot sagādāt ne tādus vien pārsteigumus, un šinī gadījumā abās ģimenēs tie ir patīkami. Neviens nespēj paredzēt ne savas, ne savu bērnu dzīves gaitas, un tas cilvēku pasargā no bailēm un neziņas nākotnes priekšā. Likteņa raksti ir apslēpti un nepakļaujas arī pētniecībai.
II nodaļa
"Ak, tu, kucēns tāds! Kā tu man to varēji nodarīt? Kāpēc tu man agrāk neteici, ko esi sastrādājis?" Guste nevar rimties.
Arviss ir šodien pārbraucis mājās. Studentu gadi ir beigušies, un pēc divām nedēļām izlaidums. Pēc vakariņām viņš mātei ir pavēstījis savu lielāko dzīves notikumu: viņš ir iemīlējies! Ne tikai iemīlējies, bet jau pēc dažiem mēnešiem gaidāms mazulis. Viņš ir saderinājies ar studenti, kas arī viņu neprātīgi mīlot. Tas nu Gustei šķiet par traku. Tikai ne tagad! Dēla nākotni viņa ir redzējusi pavisam citādu. Bez mātes padoma viņš ir izlēmies uz šo soli. Vai viņas vienīgajam acuraugam nav piesitusies vieglas uzvedības studentīte un uzkārusies kaklā? Gustei pat nojausmas nav bijis, ka viņas Arviss jau labu laiku atpakaļ zaudējis savu nevainību. Tas ir kaut kas neiedomājams un uzreiz pat neaptverams. Tas pavisam nav ietilpis Gustes izkaltajos plānos par dēla nākotni un liekas kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.
"Kad tas notika? Stāsti man visu! Varbūt tu pateici man tikai joku, lai redzētu manu nostāju?" viņa no satraukuma tikko spēj parunāt.
Labi, ka viņi ir virtuvē divi vien. Nikolajs ir jau aizgājis vakara darbos, un mātes un dēla sarunai nav lieka klausītāja. Nikolaja viedoklis te vienalga neliktos svarīgs. Viņš visos jautājumos parasti piekrīt Gustes teiktajam un svarīgos jautājumos, kas attiecas uz māti un dēlu, neiemaisās.
"Runā!" viņa bargi un reizē lūdzoši saka. "Ko tu domā darīt?"
"Kā ko? Protams, Alīnu apprecēt. Tagad sāksies brīvdienas, vēl līdz rudenim laika diezgan. Rīkosim, mammu, kāzas! Ko gan citu! Mēs mīlam viens otru! Alīna tev arī iepatiksies, viņa nevar neiepatikties. Mēs esam pieauguši cilvēki, augstskola būs pabeigta." Arvisam tālākais ir skaidrs. Viņam pat prātā nav ienācis, ka viņa māte varētu te kaut ko iebilst. Viņa taču dēlam visu laiku ir vēlējusi tikai labu. Viņi abi bija izlēmuši, ka Arviss strādās par skolotāju tepat pagasta skolā, kur pats mācījies. Arī Alīnai darbavieta atradīsies. Viņš ir solījies nekad nepamest Ozolus un māti. Arī turpmāk viņi visi būs zem viena jumta: Guste, Nikolajs, Alīna un mazais, kas viņus darīs laimīgus. Kāpēc pēkšņi viņa ir tā satraukusies par lietu, par kuru vajadzētu tikai priecāties? Dzimtas turpinājums, dēla laulības ar iemīlēto sievieti - tas taču ir tik brīnišķīgi!
Taču Guste ir satraukta: bērns! Viņas dēls viņu padarīs par vecmammu jau tik drīz. Kāpēc visu laiku viņš ir klusējis? Tikai kļuvis tāds priecīgāks, vairāk jokojies, gan prombraukdams, gan mājās atgriezdamies nedēļas nogalēs. Reizēm gan, tagad skaidrs kāpēc, ne katru nedēļu varējis atbraukt, un viņa veltīgi domājusi, ka tas saistīts ar studiju nobeigumu un lielo mācību slodzi... Kucēns! Viņa atkal atkārto pie sevis šo nesen pasprukušo dēla apzīmējumu.

Citu datumu laikraksti