Ozoli neliecas

53. Kamēr katram laimīgam bērnam viņa tēvs uzsmaida, jau šūpulī guļot, viņas Arvisam pagaidām tāda laime iet secen, viņiem liktenis ģimenē tēvu nav paredzējis.

53. Kamēr katram laimīgam bērnam viņa tēvs uzsmaida, jau šūpulī guļot, viņas Arvisam pagaidām tāda laime iet secen, viņiem liktenis ģimenē tēvu nav paredzējis. Taču Guste nebūtu Guste, ja viņa atkal kaut ko neizdomātu. Vīrietim zēna tuvumā ir jābūt un atliek vien tādu atrast, kas varētu dzīvot Ozolos, palīdzēt saimniecībā un būt vēlāk tikpat kā tēva vietā.
Palīgā nāk gadījums: ar rudeni fermā par sargu atnāk gadus piecdesmit vecs un, izrādās, tobrīd vientuļš vīrietis, un Guste pamanās piedāvāt viņam pajumti savā mājā. Sākumā ar to pilnīgi pietiek. Viņiem ir jāiepazīstas un viss sekojošais ir tikai "tehnikas" jautājums. Šo lietu Guste netaisās sasteigt, laiks pats visu noliks pa vietām. Arī gultā Nikolaju viņa tik drīz nevilks. Gan viņš pats pamanīs visus viņas jaukumus, ja pa Ozolu sētu staigās vaļējām acīm. Vispirms ir tuvāk jāiepazīstas un jāpieradina jaunatnācējs pie mājas un darāmā darba, jāuzkrauj pakāpeniski arī rūpes par bērnu. Gustes plāni atkal sniedzas tālu. Viņai piemīt īpašība- vēlamo iedomāties par esošo. Arī šoreiz viņas fantāzijas sniedzas nākotnē un viņa seko, lai viss notiktu pēc izdomātā scenārija. Ko runā kaimiņi un fermas darbinieki, to Guste kārtējo reizi laiž pār galvu. Muti aizbāzt viņa nevienam netaisās, jo katrs ir pats savas laimes kalējs, arī viņai jākaļ dēla un sava laime, un nekas nevar likt šķēršļus. Varbūt arī Askolds, uzzinājis, ka dēla tuvumā parādījies cits vīrietis, kļūs greizsirdīgs, un viņā atmodīsies tēva jūtas... Guste nogaida. Viņai ir Arviss - mīļš kunkulītis, kuram viņa ziedos visu, lai dēla dzīve būtu mīlestības ziediem kaisīta, viņa ir atbildīga par dēla laimīgo nākotni. Tas, ka Gustei nav nekādas nojausmas, kā jāaudzina puika, viņu nesatrauc, pietiek ar to, ka viņa dēlu mīl. Svešus padomus šī sieviete nekad nav laidusi pār Ozolu slieksni, un tā tam jābūt arī turpmāk. Vīrietis Ozolu sētā tagad ir, un nav ko zīlēt, kas no tā iznāks.
Kad dēlam paliek trīs gadi, Guste atsāk strādāt par pārraudzi jeb kontrolasistenti, jo tagad šis amats nāk modē, tiek veidotas šķirnes - Latvijas brūnās govis arī kolhoznieku sētās. Apbraukāt ar zirgu vienu daļu pagasta sētu neliekas grūts darbs. Paņemt piena analīzes, kontrolēt tā tīrību, rakstīt cilts rakstus liellopiem, bonitēt jeb iededzināt numurus teļu ausīs, kuriem ir izcili senči, sniegt konsultācijas lopkopībā, to visu viņa iemācās īsos pie lauksaimniecības skolas dibinātos kursos. Darbs kaulus nelauž, un jaukā laikā līdzi var ņemt arī dēlu. Viņa attīstībai tas nāk tikai par labu. Puika kļūst par pastāvīgu līdzbraucēju un sadraudzējas ar kolhoznieku sētu bērniem, iepazīst cieminiekus, un Guste lepojas ar savu lolojumu. Salīdzinot ar citiem bērniem, viņas dēls ir pārāks visā: gan gudrībā, gan apģērbā. Guste atkal ir iegājusi ciema sabiedriskās dzīves apritē un ir apmierināta, ka daudzi prasa viņas kā speciālistes padomus. Viens otrs lopiņš ar viņas svētību piepulcējas sudzinieku pulkam, jo papīri panes visu, ja ir labi sarakstīti, un spraugas likumos, caur kurām var izlīst, atrodas vienmēr, ja tos meklē. Guste prot kombinēt un cilvēkiem šādi izpalīdzēt. Par to viņai tiek sirsnīgs paldies. Ar naudas pateicībām viņa nekrāmējas: labas attiecības ir dārgākas par visu. Gustei atkal ir daudz tā saucamo draugu.
Nikolajs nedzīvo ne dienu Ozolos dīki. Saimniecībā aizvien jāpieliek vīrieša rokas te vienā, te citā vietā. Viņam ir zelta rokas un labs raksturs. Dzīve līdz šim nav viņu lutinājusi. Ozolos viņš ātri iejūtas un uzskata turpmāk šo sētu par savām mājām. Viņa sieva, kas mīt otrā Latvijas malā, ir aizgājusi pie cita, arī bērni pieauguši. Visi vecie tilti nodedzināti. Nikolaja biogrāfija ir vienkārša: pēc dienesta armijā apprecējies, strādājis lauku brigādēs pie smagākajiem darbiem, viens pēc otra sadzimuši bērni, tad sieva sākusi dzert un pīties ar citiem. Vai bijusi tur arī paša vaina, viņš nav analizējis. Tik daudz prāta bijis, lai arī pats nesapītos alkohola valgos. Guste viņu neizvaicā. Iedziļināties viņa pagātnē nav lielas vajadzības. Nikolajs viņas sētā ir ļoti nepieciešams. Arviss uztver Nikolaju kā sev līdzīgu vīrieša kārtas būtni, kam pieķerties pie rokas, kura vadībā mācīties vīru darbus. Zēns viņā ir atradis draugu, labvēli un drošu patvērumu. Māte ir tagad veiksmīgi sakārtojusi savu un dēla dzīvi. Arī Nikolajs puiku pamazām ir iemīlējis. Tagad viņi visi sēž pie viena galda, rūpējas par kopīgo saimniecību, un Nikolajs ir atradis arī Gustes guļamistabas durvis neaizslēgtas. Protams, saimnieces grožus cieši savās rokās tur pati Guste. Nu viņai ir viss, ko sieviete var vēlēties: vīrietis mājās, dēls, sava cienījama vieta sabiedrībā.
Valda pēc nelielas un skarbas sarunas ar Gusti Ozolus pamet. Viņai griboties savu dzīvi mierā un saskaņā ar sevi. Bijušās sirdsdraudzenes par ienaidniecēm gan nekļūst, tomēr vēsums attiecībās iezogas, un draudzīgās tikšanās ilgi neatjaunojas. Valdai esot apnicis visur un vienmēr respektēt Gustes vēlmes un atzīt tikai viņas pausto patiesību. Varbūt Valda ir greizsirdīga un arī viņa ir cerējusi uz Nikolaju? Aizdomas gan Gustei ir radušās, tomēr viņa to neanalizē. Bijušo sirdsdraudzeņu ceļi izšķiras. Mazais Arviss ir tas vienīgais, kura, Valdai aizejot, no Ozoliem ir žēl. Ja viņš pats lūgtu palikt, viņa aizmirstu visus Gustes pārmetumus un pāridarījumus un paliktu, taču zēns arvien ciešāk ķeras pie Nikolaja pastieptās rokas, krustmāte Valda vēl viņa sirsniņā nav iegulusi... Bērna atmiņa vēl ir tik īsa, ka Valdas tēls piemirstas, līdzko viņa ir projām.

Citu datumu laikraksti