Ozoli neliecas

Stāsts turpinājumos. 51. Tieši otrādi: Lietuvas komunisti šādā ceļā panākuši valstī zināmu neatkarību no iebraucējiem, un, realizējot savu, ne uzspiesto gribu, vismaz ekonomikas jautājumos Partijas biedra karti daudzi uzskatot par maizes kartīti.

Stāsts turpinājumos. 51.
Tieši otrādi: Lietuvas komunisti šādā ceļā panākuši valstī zināmu neatkarību no iebraucējiem, un, realizējot savu, ne uzspiesto gribu, vismaz ekonomikas jautājumos Partijas biedra karti daudzi uzskatot par maizes kartīti, un dažādie darba disciplīnas un citādie pārkāpumi paliekot nosodīti tikai ar partijas sodiem aiz slēgtām durvīm, kas tādas pupu mizas vien esot. Arī Irbe pati nemaz neesot daudz labāka, komunistes Lidijas Ivanovnas vadītajā skolā strādādama un brūkleņu mētru vainagus ap vadoņu portretiem pīdama.
Vilis laulībā ar Irbi izskatās laimīgs, jo ne velti saka, ka veca mīlestība nerūsē, un Irbe sev jautājumu par savām pašreizējām jūtām neuzdod. Tik ilgi bijusi bez vīrieša glāsta, viņa beidzot var paklausīt dabas balsij: viņa ir sieviete, kas alkst glāstu, mīļu vārdu un stipra pleca. Tas nemaz nav tik maz. Vilis ir labs cilvēks: viņi saprotas, Vilis viņu lutina, dēlam ir tēva vietā. Vilis dzīvi prot uztvert viegli un rīkoties ar vērienu, prot sabiedrībā spēlēt pirmo vijoli un pār mēru nelieto alkoholu. Irbe var uz viņu paļauties. Ģimene nolemj, ka Irbe vismaz pagaidām algotu darbu nestrādās. Pietiek rūpju, gan par abiem vīriešiem gādājot, gan sevi izklaidējot ar lietām, kas sen jau bija piemirsušās: jaunu tērpu iegāde, dzīvokļa iekārtošana pēc sava prāta, iziešana Viļa sabiedrībā, viesu uzņemšana vasarnīcā un dzīvoklī, grāmatu lasīšana. To visu paveikt Irbei ir nieks. Viņa jūtas atkal pašpārliecināta un laimīga. Drīz viņa nesajūt arī ziņkārīgo viesu skatienu iesmus, kad Vilis viņu stāda priekšā saviem darbabiedriem un draugiem. Liekas, neviena no kompānijās esošajām sievietēm nejūt pret viņu greizsirdību, tātad Vilis nav bijis šo dāmu iecerētais. Tikai viņam pašam zināms, kur palikušas tās bijušās draudzenes, ja viņš Irbei teicis patiesību par savu vecpuiša dzīvi. Pēc pases datiem viņš laulības ostā iebraucis pirmo reizi.
Irbe atkal ir pilsētniece. Uz savu bijušo dzīvokli viņa izvairās iet: kaut kas attur uzkāpt pa pierastajām kāpnēm un varbūt sajust pagātnes atblāzmu. Kad viņa par to runā ar Vili, viņš izsaka priekšlikumu tomēr aiziet un paraudzīties, kādi cilvēki tur dzīvo, jo tad atkritīšot uzmācīgās domas par bijušo. Varbūt tur esot atrodams arī kāds mīļš nieciņš no viņas iepriekšējās dzīves.
"Kāpjam uz tavu dzīvokli!" Vilis saka, kādu dienu piebraucot mašīnu pie Irbes vecā dzīvokļa durvīm.
Divdesmit divus gadus Irbe nav vērusi bijušā dzīvokļa durvis. Kādi ir tie cilvēki, kas tagad šo mitekli sauc par savu? Varbūt tur ir kādas viņas mēbeles un lietas? Vai dzīvokļa apmeklējums neuzjundīs tās skaudrās atmiņas par viņas kopdzīvi ar Kārli un visa pēkšņo galu? Kādas emocijas uzbangos? Milzums jautājumu un uz sirds tāds kņudinošs satraukums, kāds reizēm rodas, verot sen nešķirstīta, noputējuša fotoalbuma vāku, kur no katras lapas pretī veras pazīstami un arī sen piemirsti cilvēki. Tur, trešā stāva dzīvoklī, ritēja viņu mierīgā ģimenes dzīve, tur viņa un Kārlis veldzējās savas jaunības mīlestības jūtu svaigumā. Viņu mīlestība likās ideāla, tik romantiska, vienreizēja un bezgalīga... No šejienes viņa ar bērnu klēpī aizgāja, pametot visu: akurāti saklāja gultu, tīru drānu pārklātu un torīt neskartu brokastu galdu, desmitiem mīļu lietu un grāmatu skapi ar labākajām latviešu un pasaules klasiķu grāmatām. To Irbei visus šos gadus bijis visvairāk žēl. Grāmatas no vecāku mājas bibliotēkām bija mantojuši viņi abi. Tagad daudzas no tām skaitās aizliegtas un iznīcināmas kā padomju cilvēka gaumi un vēsturiskās patiesības kropļojošas... Kur palikušas šīs viņu mīļās brīvā laika sarunu biedrenes? To droši vien viņa nekad neuzzinās.
Kad Vilis zvana pie dzīvokļa durvīm, liekas, simtiem skudriņu kņudina Irbes pakrūtē. Durvis atver, liekas, samiegojusies vēl pajauna, košā atlasa rītakleitā ģērbusies sieviete. Saruna tālāk rit krievu valodā, jo redzams tagadējie dzīvokļa apsaimniekotāji ir lielās krievu tautas pārstāvji. Irbe krievu valodu tagad pārzina tikai nedaudz sliktāk nekā savu dzimto - latviešu, taču runā tikai Vilis. Viņš skaidro, ka viņa ģimene te dzīvojusi agrāk. Sākoties lielajam karam, bijis jāaizbrauc steidzīgā partijas komandējumā un dzīvokli nav paspējuši nobroņēt. Vēlāk viņš bijis aizkomandēts vadošā partijas darbā ar visu ģimeni uz plašo dzimteni, un atgriezušies no svarīgā komandējuma tikai nesen. Pārliecinoši un uzstājīgi viņš panāk, ka dzīvokļa saimniece ieved viņus lielajā istabā, Irbes bijušajā viesistabā. Te tagad valda latviešiem sveša gaume. Irbes acis skraida no priekšmeta uz priekšmetu, meklējot to - savējo, kas varētu būt kaut kur paslēpies. Kaut vissīkākais nieciņš! Kaut krūzīte vai vāze! Uz ēdamgalda krievu patvāris ar metāla turētājos ievietotām tējas glāzēm, dīvāns, pārklāts ar austrumnieciska stila pārklāju. Pie sienām vairākas gleznu reprodukcijas, arī populārā Šiškina glezna ar lācēniem mežā klajumā.

Citu datumu laikraksti

  • Naglu ciemā tagad pārsvarā saimnieko ienācēji

    Malienas pagasta apdzīvotajā vietā Naglas dzīve rit tāpat kā jebkurā pagastā. Naglās māju nav daudz, bet to kādreizējie īpašnieki jau aizgājuši...

  • Monētu savienības - jau pirms 600 gadiem

    Ekonomikai un tirdzniecībai ir kopējas attīstības likumsakarības, viena - aptvert arvien lielāku teritoriju.Ekonomikai un tirdzniecībai ir kopējas...

  • Jauna iespēja skolēniem

    Rudens un jaunā mācību gada sākums skolēniem un skolotājiem rada jaunus pienākumus, bet sniedz arī jaunas iespējas.Rudens un jaunā mācību gada sākums...