Ozoli neliecas

Stāsts turpinājumos.45. Viņi jūtas kā draiski un pārgalvīgi jaunieši, kas, liekas, tikai aizvakar šķīrušies uz skolas kāpnēm un šodien atkal satikušies.

Stāsts turpinājumos.45.
Viņi jūtas kā draiski un pārgalvīgi jaunieši, kas, liekas, tikai aizvakar šķīrušies uz skolas kāpnēm un šodien atkal satikušies. Kad pusnakts stunda sen garām un laiks domāt par mājām, Vilis solās tuvākajā laikā Irbei apliecināt, ka nekas no viņa jūtām, kas atkal uzbangojušas, nav izdomāts. Varbūt tam arī jānotic?
Klasesbiedri šķiras, solot satikties, vēlākais, pēc pieciem gadiem. Šobrīd neliekas svarīgi, vai tas īstenosies vai ne. Viena dzīves jaukākā lappusīte ir pašķirta atpakaļ, sajusts sen piemirstais klases sadraudzības noskaņojums, atmiņā atsaukti kopīgi pavadītie skolas gadi, kad ikdienas rūpes nevienu nenospieda un, viņiem jauniem esot, katra jūra likās pārbrienama. Nākamās dzīves lapas kā grāmatā atkal klāsies virspusē, un, vai tās atkal tiks šķirstītas nākamajās satikšanās reizēs, šobrīd neliekas svarīgi. Un vai tas maz vēlāk liksies vajadzīgs? Jaunības gadi būs jau sen aiz muguras, notrulināsies dzīves līkločos jūtas, un vajadzība satikties izbālēs. Sarakstītās adreses piezīmju grāmatiņās varbūt tā arī nenoderēs, taču šobrīd visi ir pārliecināti, ka vecais skolas gars viņus ir spēcinājis tālākajam dzīves ceļam, jo viņi šodien atkal ir jutušies kā jaunieši, kas tic brīnumam. Irbe paliek pa nakti pie skolotājas Actiņas, un viņas līdz pat rīta gaismai pie tējas tases runājas par to, kas palicis neizrunāts vai kas nav bijis runājams. Šīs sarunas ir tas jaukākais, ko Irbe gribēs atcerēties, pārdomājot tikšanos vēlreiz un vēlreiz. Tikšanās emocijas rosina izlemt, kā dzīvot tālāk. Kā senajos skolas gados atkal der uzklausīt skolotājas domas, arī to, vai Viļa priekšlikums uztverams kā joks un aizmirstams, vai pārdomājams un vērā ņemams. Dzīve Irbei ir pametusi vēl vienu iespēju, un citas varbūt nemaz nebūs? Iemīlēties droši vien šajos gados vairs nav lemts, un vientulība kā puķu podā audzēts kaktuss ir tik adataina... Vilis taču arī skolotājai nelikās nekāds jokupēteris, kas svaidās ar nepārdomātiem solījumiem? Viņa pirmā mīlestība taču ir tikpat romantiska kā savā laikā Irbes jūtas pret Kārli vai vēl nesen pret Ernestu? Pagājuši tik daudzi gadi, kopš viņa ar Kārli apprecējās. Jau pēc trīs gadiem Irbe palika viena ar mazo Kārlīti kara plosītajā pasaulē. Viņas vīrs ir pazudis uz visiem laikiem. Tas tagad ir skaidrs. Vai viņai viss atlikušais mūžs jāziedo tikai dēlam un jāvada vientulības pilnas naktis? Vai viņa viena spēs dēlu izskolot?

Citu datumu laikraksti