Ozoli neliecas

Stāsts turpinājumos.42. Skolotājas aizrautība jaunatni vedināja uz jaunradi, lasītkāri, teātra un mākslas izpratni. Tagad viņi satiksies citādi: dzīves sisti un varbūt arī glaudīti. Sen Irbe nav bijusi tik pacilāta un satraukta vienlaikus.

Stāsts turpinājumos.42.
Skolotājas aizrautība jaunatni vedināja uz jaunradi, lasītkāri, teātra un mākslas izpratni. Tagad viņi satiksies citādi: dzīves sisti un varbūt arī glaudīti. Sen Irbe nav bijusi tik pacilāta un satraukta vienlaikus. Gaidot šo tikšanos ar savas jaunības lieciniekiem, viņa jūtas kā skolniece, kas gaida skolas zvana atbalsi... Irbe ir pateicīga liktenim, kas viņai devis iespēju saukties par skolotāju. Vai viņai ir pedagoga talants, to rādīs laiks un tikšanās brīži skolas salidojumos ar bijušajiem audzēkņiem pēc gadiem. Daudzi skolotāji vēlāk izrādās tikai amatnieki, pedagoga parodijas, kas saņēmuši gan algu, bet kurus bijušie skolēni jau pēc dažiem gadiem vienkārši aizmirst un satikušu liekas neatpazīstam. Nora Actiņa bija tā skolotāja, kuru noteikti visi satiks ar prieku, kura pratīs atkal saturēt kopā, kaut pāri cilvēku likteņiem auļojuši kara zirgi...
Norunātajā dienā un stundā uz skolas kāpnēm nolikta tikšanās. Tik satraukusies Irbe sen nav jutusies: vai viņa atpazīs savus bijušos klasesbiedrus, ko viņi viens otram teiks? Skola tagad pieder citai paaudzei. Tikai durvis, kas ved skolā, ir palikušas tās pašas izturīgās un plašās, kas nu kalpo jauniem virinātājiem. Uz savas skolas kāpnēm tikties droši vien nāk arī citi bijušie audzēkņi. Te viņi satiekas ar jaunības mīlestībām. Par ko viņi runā vēlāk, kad skola paliek aiz muguras un dzīve aizved tālos ceļos? Ko viņi viens otram šādās tikšanās reizēs stāsta un ko noklusē? Ko runās un ko noklusēs Irbes klasesbiedri un skolotāja Actiņa?
Ir ceriņziedu laiks - vispiemērotākais atmiņām, satikšanās izsaucieniem un līksmībai. Kad vēl līdz norunātajam laikam labs brīdis, uz soliņa skolas skvērā atsēžas kāda gadus piecdesmit veca sieviete, aizslēpjas aiz avīzes, to izlikdamies lasām. Protams, tā ir skolotāja. Pa vienam un arī pa vairākiem norunātajā laikā sarodas bijušie zēni un meitenes, un skolotāja viņus nekļūdīgi atpazīst: Vilis ierodas pirmais, pašapzinīgs un stalts, labi ģērbies, uzreiz redzams, ka viņš ir ticis uz zaļa zara. Kad klasē kaut kas bija ātri jānoorganizē, visi meklēja viņu, un Vilim patika, ka viņš spēj to, ko nevar citi. Arī šodien tieši viņš sasauca uz šo tikšanos senos klasesbiedrus. Atnāk meiteņu grupiņas: Irbe, Elza, Katrīna, tad Lūcija un Zenta, tad pa vienam katrs no savas puses: Alnis un Mārtiņš. Ik pa brīdim jauns pienācējs un jautrība, smiekli, izsaucieni. Vīrieši ir mazākumā, kaut klasē toreiz zēnu bija puse. Viņus vairāk plosījis karš. Drīz viņi stāstīs par sevi, par piedzīvoto un zaudēto, varbūt arī iegūto.
Šai paaudzei bijis daudz kas jāpārdzīvo un arī galvas jānoliek dažādās ierakumu pusēs. Skolotāja jūtas tāpat kā sendienās, nedaudz satraukta, sasarkusi un nedroša kā pirms pirmās stundas. Ir laiks sevi atklāt! Cik ilgi tad drīkst tā, no malas vērojot, nepieteikties? Ir pats pēdējais laiks.
"Ak, bērni, bērni! Kādi jūs visi vēl liekaties bērni!" to sacīdama, viņa piebiedrojas sanākušo pulciņam, savu audzēkņu bariņam, kas uz skolas kāpnēm atkal izturas kā sendienās, draiskuļojas un pat grūstas. Kā gan viņi nav agrāk ievērojuši aizdomīgo, pāri avīzes malai lūrošo skolotāju! Atkal viņa ir izstrādājusi kārtējo joku, visus pārsteigdama ar izdomu. Pa vaigiem norit prieka asaras un ne jau tikai skolotājai vien.
Daudzie gadi ne nieka nav varējuši izdarīt: sirsnība un mīļums uzvar laika plūdumu. Liekas, ka viņi šķīrušies pavisam nesen. Nofotografējušies uz skolas kāpnēm, visi dodas uz dzīvokli pie Viļa, kā iepriekš bijis norunāts.
"Mans dzīvoklis ir jūsu rīcībā! Nekautrējieties, jūtieties - kā tādās reizēs saka - kā mājās! Esmu ne no viena neatkarīgs cilvēks," Vilis saka, verot sava dzīvokļa durvis.

Citu datumu laikraksti

  • Piedāvā skābekļa kosmētiku

    Alūksnē izveidots firmas “Faberlic” kosmētikas prezentācijas birojs, kur var iepazīt tās ražojumus: krēmus, šampūnus, matu kondicionierus, lūpu...

  • Smejoties mēs sarunājamies ar debesīm

    Tā teicis Ramons Gomess de la Sema, spāņu rakstnieks. Tomēr kāpēc tik maz cilvēki smejas un priecājas? Vai jūtas neērti, ka apkārt ir tik daudz bēdu?...

  • Pratusi radīt saules gaismu mākslas darbos

    Nu jau gandrīz trīs gadu desmitus Latvijā pazīstamā grafiķe Dzidra Ezergaile par savām mājām sauc “Sniedzes” Alsviķu pagastā.Nu jau gandrīz trīs gadu...