Ozoli neliecas

Stāsts turpinājumos 30. Ja aizpriecājusies un darbā nav ieradusies kāda neapzinīga slaucēja un darba vieta tukša, Gustei pašai jāķeras pie govju tesmeņiem un samierinoši jāsaņem nosodošie skatieni un pieklusinātie izteicieni.

Stāsts turpinājumos 30.
Ja aizpriecājusies un darbā nav ieradusies kāda neapzinīga slaucēja un darba vieta tukša, Gustei pašai jāķeras pie govju tesmeņiem un samierinoši jāsaņem nosodošie skatieni un pieklusinātie izteicieni, ka kūts vecākā pati nav nekāda gudrā slaukšanas operatore, jo nav jau vajadzīgās pieredzes: ko slaucēja Mildiņa pusaizmigusi var izdarīt, to Guste ar vislielāko uzmanību tik tikko var paveikt. Lai ieņemtu augstāku amatu, Gustei nav arī izglītības papīru. Ar Kaucmindes kursiem tagad var izcelties tikai savā virtuvē, un tos labāk nepieminēt. Tādu buržuāzisku skološanos tagad neatzīst. Mājturība? Kulinārija? Fui! Tagad sievietes brauc ar traktoriem un stūrē autoceltņus, ceļ smagumus, vada lidmašīnas un kuģus. Līdztiesība ar vīrieti politikā, vienlīdzība darbā! Mājās brīvajā laikā, ja ir prasme - lūdzu, neviens neliedz, tomēr par to gan ordeņus nedod...
Guste Ozolos arī piekopj savu vaļasprieku, cepdama un šmorēdama, savus daudzos ciemiņus gaidot. Viesības Ozolos notiek vai ik mēnesi. Šo savu vājību viņa nespēj atmest. Kad māja pilna ar viesiem, viņa ir mīļā Auguste, visgudrā saimniece un toņa noteicēja. Kad šņabis galvā, daudzi sasola nezin ko, taču vēlāk galda biedri, tiesa, līdz nākamajai reizei par viņas eksistenci aizmirst. Aizgājusi par saimnieci uz kādām viesībām, viņa spēj to, ko neviens: savu izcilo pavāra mākslu viņa parāda tādos mērogos, ka cieminieki vēl ilgi runā par garšīgajiem ēdieniem un treknajām tortēm. Tas ir viņas tronis, no kura neviens nav spējis viņu līdz šim nogāzt. Guste atceras savu grūto galvu, kas jau no bērnības liegusi iekarot zinību augstumus. Tagad ir par vēlu vingrināt smadzeņu krokas. Grāmatu lasīšana nav viņas aizraušanās, un dzīvē daudz kas liekas interesantāks un svarīgāks. Arī viņas draudzene Valda, būdama īsts grāmatu tārps, daudzās naktis pavadījusi grāmatu sabiedrībā un nav neko īpašu dzīvē sasniegusi, tā arī palikdama viena kā pūce savu raibi vākoto grāmatu pasaulē. Tikai vienu grāmatu - Ilonas Leimanes "Vilkaču mantinieci" - Guste bija izlasījusi ar neatslābstošu interesi. Toreiz viņa ārstējās sanatorijā un pirmajās dienās, kamēr vēl nebija ne ar vienu iepazinusies, garlaicības mākta, lasīja šo Valdas ieteikto romānu, uzveicot grāmatu no vāka līdz vākam vienā naktī. Tik interesanta lasāmviela bieži netrāpījās, un lasīt tikai lasīšanas dēļ Guste nevēlējās. Ar Valdu dažos jautājumos abu draudzeņu gaumes nesaskanēja: kamēr Valda rajona centrā interesējās gar grāmatu veikala plauktu saturu, Guste pārlūkoja universālveikala un galantērijas preču plauktus. Dažādas štātes un rotaslietas bijušas visos laikos viņas lielākā vājība. Veikalu pārdevējas jau sen pazīst viņas žagatas dabu, mielojas ar Gustes atvestajiem ciema kukuļiem un uzskata viņu par labu blata lietu pircēju, izrādot zem letes esošās preces kā jau svarīgai sabiedrības personai. Ozolos ar šīm mantām piekrājās skapji, plaukti un saiņi. Visa alga un prēmijas tiek iztērētas kleitām, mēteļiem, kostīmiem, segām un galdautiem, kurpēm, ziemas zābaciņiem un citām derīgām lietām. Veselu veikalu varētu piekraut ar Gustes piepirktajām mantām, bet viņai vienalga nav gana. Gandrīz vai uz katru saietu vai balli, kas notika ciemā, Guste velk jaunu tērpu un atbilstošas kurpes. Rotaslietas - lētākas un dārgākas - grezno viņas garderobi tādā krāšņumā, ka acis žilbst. Par viņu pasmejas, reizēm apskauž un aprunā, taču vienaldzīgu attieksmi Guste nejūt, un tas viņu priecē, ar to viņa izceļas uz vispārējā pelēkā fona. Pat ciema daktere Siliņa nav ne tuvu tik uzposusies, kā fermas vadītāja Auguste Ozola. Ar ārsti Gustei ir īpašas attiecības: ārstējot viņas kaites, kas gadiem ejot piesitas viena aiz otras, daktere arī bieži tiek aicināta pie Gustes svētku galdiem, un viens otrs garšīgāks gabaliņš nosūtīts uz viņas dzīvokli kā pateicības zīme tāpat vien. Dakteri aicina arī uz lopkopēju vakariem un tirdziņiem, kur viņa arī var nopirkt no veikalu noliktavām atvestās vislabākās preces, kas domātas darba cilvēkiem - kolhozniekiem. Guste zina, ka draugu nekad nevar būt par daudz, bet, ja kāds viņu pieviļ un nevar vai negrib izpalīdzēt, kad Gustei to vajag, Guste sāka bijušo draugu ienīst, aprunāt un visādi savam bijušajam čomam kaitēt, ņemot palīgā melus un dažādus izdomājumus. Tāpēc no viņas baidās: Guste ir Guste! Ar to viss ir pateikts. Kā jau cieminieki paredzēja, kad nomira Marija un drīz pēc tam arī Ansis, Guste uzrīkoja lepnas bēres, uz kurām uzaicināja vai pus pagastu. Vai viņas audžu vecāki nebija to pelnījuši? Vai vēl kāds bez Gustes spētu visu tik labi noorganizēt un izdarīt? Kas par to, ka pēdējos gados, kad abi vecīši slimoja, Auguste nemaz tik bieži nevēra viņu nama durvis. Ārsts un medicīniskais personāls bija biežāki viesi nekā audžu meita, kurai vienmēr pietrūka laika. Ilgu laiku Marija gulēja arī slimnīcā. Tad gan audžu meita viņu apciemoja, un visādi izrādīja savu rūpi.
noslēpumus un uzklausīt padomus ne tikai par šūšanu un adīšanu. Pēckara bērnu sirsniņās ir daudz neizrunātu lietu, kuras bērni uztic savai skolotājai. Viņa prot klusēt un dot padomus, prot uzmundrināt. Irbes dzīve ir nokārtojusies, tomēr, lai kļūtu par pilntiesīgu skolotāju, Lidija Ivanovna iesaka mācīties pedagoģiskās skolas neklātienē. Arī viņa pati, Irbes priekšā nedaudz kautrēdamās, atzīstās, ka mācīsies šinī skolā, un līdz šim savu amatu dabūjusi tikai savas politiskās biogrāfijas dēļ. Arī viņai vajadzīgs attiecīgs izglītības dokuments. Izglītība ir vajadzīga. No Vidienes pagasta mācību vieta Valmierā nav tālu, un divas reizes gadā ierasties uz mēnesi garajām sesijām ir tīrais nieks. Laiks paies, un izglītības papīrs būs rokā. Kārlis tad var padzīvot Zemītēs pie radiniekiem. Direktorei Irbe liekas piemērota studiju biedrene: ja kādu ārkārtēju apstākļu dēļ viņa kādas dienas no mācībām izlaidīs, Irbe izkopēs lekcijas arī viņai. Viņas sadarbosies. Irb priekšniecei izpatiks, darīs visu, kas jādara. Bieži arī citiem skolotājiem nākas izlikties, uzslavēt skolas vadību, paciest viņas kaprīzes, izpalīdzēt direktorei gluži sadzīviskos jautājumos. Irbe savas sirdsapziņas balsī neklausās, jo Lidija Ivanovna ir sava laika upuris, tāpat kā daudzi citi, kas malušies vēstures dzirnavās. Daudzi tagad kļuvuši viegli iespaidojami un bailīgi, drebot tikai par savu ādu un savu tuvinieku drošību...Ir jāpielāgojas. Tagad tādi laiki...Lokies un nelūzti! Tas liekas tik riebīgi, taču izejas daudzreiz nav. Lidija Ivanovna ir arī Irbes pirmā kunde: ar savu šuvējas mākslu un labo gaumi Irbe ir direktori apģērbusi cik labi vien iespējams, ārdot, mazgājot, presējot un pāršujot no vecām, izvalkātām drēbēm tikpat kā jaunas štātes. Tagad direktore, ir sakopta un kļuvusi visai pašapzinīga, un izskatās par desmit gadiem jaunāka. Savu melno atlasa halātu viņa ir iekārusi skapī savā kabinetā un uzvelk tikai dažos gadījumos, kā to prasa noteikumi un skolā atbrauc kāda komisija. Arī viss skolotāju kolektīvs lepojas ar rokdarbu skolotājas pašūtajām drēbēm. Viņa ir ciemā atzīta šuvēja. Pat fizkultūras skolotājam, vienīgajam skolas vīrietim Rodem viņa pēc izārdītā apģērba piegrieztnes ir pašuvusi divus pārus jaunu bikšu, dažus kreklus un apgriezusi uz otru pusi viņa gabardīna mēteli. Pa jokam vai varbūt pa nopietnam Rode ir viņai piedāvājis roku, sirdi un savu dzīvokli. Jāzeps ir lāga cilvēks, taču nekas vairāk. Nopietnām attiecībām viņš neder, viņš nav Irbes tips. Viņai pašai ir savs dzīvoklītis, alga un vēl arī iespēju nopelnīt papildus. Kam viņai Jāzeps, ja viņš neinteresē kā vīrietis? Rodes piedāvājumu viņa uzskata par joku. Viņai ir sava jau nostabilizējusies dzīve, un sirds notrīsas tikai tanīs reizēs, kad Ernests pirmdienas rītos atved Robertu uz skolu kopā ar pārtikas grozu un tik mīļi uzlūko, ka pat aklais nojaustu, kas tās par strāvām plūst no viena uz otru. Roberts tagad ir Irbes pajumtē. Tā viņa var atlīdzināt par ilgo uzturēšanos Zemītēs. Reizēm Ernests pakavējas Irbes dzīvoklītī ilgāk, kā ko gaidīdams, kā gribēdams uzsākt kādu svarīgu sarunu. Irbei vajadzētu tikai pastiept roku uz vīrieša pusi, un, iespējams, notiktu tas, pēc kā viņi abi tur meža mājā ir tiekušies. Tomēr Irbe savaldās. Viņa grauzīs kaut elkoņus, tomēr ar Ernestu grēkā nekritīs. Viņa ir tā audzināta. Arī viņas māte svētu turēja savu laulības gultu, paliekot uzticīga Irbes tēvam Visvaldim arī tad, kad viņš jau sen kā bija miris. Arī tad vīra piemiņu māte prata glabāt deviņām atslēgām aizslēgtu gan no grēcīgām domām, gan svešu vīriešu nepārprotamajiem skatieniem un aicinājumiem. Viņa sevi bija nolēmusi ziedot tikai meitai. Varbūt tēvs, no mākoņu malas raugoties, arī māti aizsauca tik drīz sev līdzi, lai viņi atkal tur- dzīvajiem nezināmajā aizgājušo mūžu dārzā būtu kopā. Irbes māte īsā laikā nomira no kādas nokavētas vēdera operācijas, un labi, ka meita tanī pat pavasarī beidza skolu un satika savu Kārli. Laiks visu salika pa vietām: pamazām pārsāpēja lielās sāpes, atstājot tikai smeldzi un atmiņas, kas kādā sirds stūrītī paslēpušās ik pa brīdim atgādina: esi, meitiņ, savu vecāku piemiņas cienīga, pārvari miesīgos kārdinājumus, ja tie dara kādam citam sāpes! Irbei mammas piemērs simtreiz visu apsvērt pirms darīt, ir palīdzējis arī šoreiz. Darbs skolā tagad aizņem gandrīz visu brīvo laiku, un domas par jaunām attiecībām tiek atgaiņātas un pakļautas prāta kontrolei. Skolotājas darbs prasa ievērot sabiedrībā pieņemtās normas, un Irbe ir iemācījusies būt padomju skolotāja vārda cienīga. Negadās arī neviens vīrietis, kas iekristu sirdī pa nopietnam. Varbūt nav pienācis vēl laiks? Noskaņojums skolā Irbei vairs neliekas tik politizēts kā sākumā - pirmajās skolas dienās. Izņemot valsts svētkus vai speciāli organizētās politiskās kampaņas, pat direktore katru dienu nerunā par politiku un piecgadu plānu. Ikdienas saskarsmē viņa liekas gluži cilvēcīga, kas tāpat nes savu vientuļās sievietes nastu kā pēc kara daudzas citas. Skolēnus un skolotājus viņa audzina kampaņveidīgi: uz Oktobra svētkiem, Staļina konstitūcijas dienu un citām svinamām dienā, kad skolā izliek jaunus, patriotiskus lozungus, izgrezno un brūkleņu mētru vītnēm vadoņu portretus. Skolas pasākumiem ir savs noteikts rims un no Izglītības ministrijas noteiktā kārtība stingri jāievēro. Pamazām visi skolā pie tā pierod un uzskata savas politiskās nodevas kā pašas par sevi saprotamas un obligātas. Tādi laiki! Tieši pirms piektā decembra, kad plaši atzīmē svētkus- Staļina konstitūcijas dienu, gaidāma arī mācību stundu inspicēšana jeb inspektora pārbaude stundās. Tad revīzijā ieradusies augstā persona sēž mācību stundā un modri vēro visu notiekošo mācību procesu, vēlāk analizē visa skolotāju kolektīva priekšā kļūdas, pirmkārt jau politiskās, uzdod skolēniem jautājumus par mācību vielu, politiku. Pirms Izglītības nodaļas pārstāvja Kadiķa ierašanās skolā notiek ārkārtīgi nepatīkams gadījums: septītās klases gados vecākais skolēns Jānis Pētersons ietriec kabatas nazi Josifa Visarionoviča portretā, kas atrodas pie sienas goda vietā. Šokā ir direktore, apjukuši visi skolotāji, jo draud lielas nepatikšanas visa rajona, varbūt pat republikas mērogā. Skaidrs- būs represijas, ja pārkāpums izies ārpus skolas sienām. Jānis būs jāizslēdz no skolas, jāsauc uz skolu aizbildņi- vecvecāki. Jāņa vecāki ir izsūtīti uz Sibīriju par tā saukto kalpošanu iepriekšējai varai jau četrdesmitajā gadā, un tagad par vāju viņa patriotisko audzināšanu nāksies ciest visai skolas saimei. Daudzas galvas var ripot. Labi, ka vadoņa portrets nav vis klasē vai aktu zālē, bet direktores kabinetā, un nav daudzo acu priekšā, kas būt redzējuši šo izlēcienu. Irbe tur īkšķi, lai viss nokārtotos bez tālu ejošām sekām. Kaut tikai Jānis nebūt visai skolai savu varoņdarbu izafišējis! Taču visdrīzāk to zina visa skola. Briest lielas nepatikšanas. Situāciju cenšas glābt Irbe: no grāmatveikala bez īpašas saskaņošanas ar Lidiju Ivanovnu viņa pārved jaunu vadoņa portretu. Ar Jāni pie rokas pēcpusdienā viņa ver direktores kabineta durvis. Lidija Ivanovna ir neizpratnē, vai tā būs pareizi visu bez lieka trokšņa un tomēr audzinoši novest līdz galam? Ja priekšniecība uzzinās, ka viņa slēpusi šo zēna politisko izlēcienu un visu klusiņām nokārtojusi, var zaudēt pati darbu...
< Tu saproti, ko esi izdarījis? > viņa kliedz.< Kāpēc tu to darīji? Runā!> Kad Jānis klusē, un tikai raugās savā priekšā kā tukšumā, viņa sadusmojas vēl vairāk: Kādu neslavu, viņa nespēj pat nodefinēt. Nevar taču šim zeņķim teikt, ka var aizripot arī viņas galva, jo viņa nav spējusi šo incidentu novērst, nav bijusi pietiekami vērīga un palaidusi politisko audzināšanu pašplūsmā. Arī Irbe lūdzoši skatās uz vaininieku un čukst:< Saki taču, ko pienākas šādā situācijā! Atvainojies!> pēc nelielas pauzes Jānis ar ironisku pieskaņu balsī pasaka, tad turpina: < Es saprotu savu kļūdu. Tā ( viņš īpaši uzsver šo vienu vārdu) es, goda vārds, vairāk nedarīšu! Paldies skolotājai Klūdziņai! Es pats tādu bildi nepirkt....>Jānis iepriekšējā tonī un caur zobiem nosaka, un direktorei neliekas, ka viņš kaut ko nožēlotu. Viņš liekas jūtas kā varonis. Vai tiešām kopā būs jāsasauc visa skolas saime un jātaisa publiska tiesa? Skandāls ir jāizbeidz tepat uz vietas- viņas kabinetā. Politiskais izlēciens ir noticis, un skolā jārīkojas pēc pastāvošā reglamenta. Direktorei liekas, ka šim notikumam var sekot citi vēl nopietnāki incidenti. Uguns ir palaista pakulās.
< Tu taču nožēlo savu pārsteidzīgo rīcību?> viņa pratina, bet Jānis pasaka ko tādu, ko arī Irbe ir vismazāk gribējusi dzirdēt: Un viņš izskrien no direktores kabineta, skaļi durvis piecirzdams. Liekas ar to ir pateikts viss... nekas vairs nav labojams. Skolā tāds huligāns nedrīkst uzkavēties ne dienu, ne stundu. Jau tūliņ viņam skola ir jāatstāj, viņš tiek no skolas izslēgts citiem par biedinājumu. Tādam buntavniekam nav vietas padomju skolā! Lai kā arī nebūtu gājis, bet Jānis gadu vēlāk kaimiņu ciema vakarskolā pamatskolas pēdējo klasi pabeidz un, atceroties savu labdari -skolotāju Klūdziņu, aiznes viņai uz dzīvokli pļavā saplūktu zilo neaizmirstuļu buķeti. Tie liekas nozīmīgākie ziedi, ko Irbe ir saņēmusi savās skolotājas gaitās. Grāmatā nospiesti un izžāvēti šie sīkie ziediņi kļūst par skolotājas relikviju. Viņa lepojas ar Jāni Pētersonu. Arī puiša dzimta ir no stipra koka, kas neliecas katros vējos. Diemžēl par savu politisko nostāju Jāņa ģimenei ir bijusi jāmaksā augsta cena. Irbe izprot Jāņa protestu. Jaunatne bieži izceļas ar maksimālismu domāšanā un rīcībā. Varbūt viņas dēls arī protestētu līdzīgi, ja viņa nebūtu tik modra, un aizvien nebrīdinātu dēlu par to, ka mēle jātur aiz zobiem, ja runa ir par politiku? Par tēvu viņi daudz nerunā, tikai pašu galveno, ka tētis bija karavīrs, kurus tagad neatzīst. Pagaidām ar to ir pieticis. Taču pienāks laiks un būs par visu jārunā, jāstāsta par tiem politiskajiem notikumiem Latvijā, par kuriem neraksta šodienas vēstures grāmatās. Patiesība ir tikai viena un to nedrīkst ietērpt melu drēbēs. Irbe pati simtām reižu sakodusi zobus un kalpojusi, kā to prasa Lidija Ivanovna un, ja runa ir par viņas dēla nākotni un drošību, viņa kā māte spēs paciest daudzus pārdarījumus. Tas nebūt nav slavējami. Lokana mugura latvietim nav nekāda teicamā īpašība, tomēr ārkārtas gadījumos pielietojama un dzīvības glābšanas dēļ akceptējama. Irbe par to ne vienreiz vien ir pārliecinājusies. Kur ir tikuši tie taisnmugurainie? Daudzu kauli balo tālās un svešās zemēs. Arī viņas vīrs bija nacionālistiski, kā tagad saka, noskaņots. Kur viņš ir? Vai Irbe to vēl kādreiz uzzinās? Viņš neliecās netaisnības priekšā un par tās tautas nodevēju, kurai zvērējis uzticību, viņš nekad nekļuva. Tāpēc jau arī viņa pēdas nav sadzenamas un visi meklējumi ir bijuši bez rezultāta. Ernests uz daudzajām valsts institūcijām sūtījis vēstules un saņēmis lakoniskas atbildes: Kārļa Klūdziņa personiskās lietas arhīvā nav.
*** Guste ir jau iesoļojusi sava mūža trīsdesmit astotajā gadskārtā. Dzīves pulkstenis skaita un skaita gadus kā negausīga dzeguze...Laiks iet, Guste pamana savā ķermenī neglābjamas novecošanās pazīmes. Krēmi, dārgas smaržas un smalkas drēbes neko vairs nespēj glābt- Guste ir ieslīdējusi vecmeitas kārtā. Nevarētu apgalvot, ka viņa vairs nav piekrišanas pie vīriešiem, tāpat jau vecie brūtgāni viens- otrs piestaigātu, papriecātos, taču ciems ir tik mazs un runas par viņas plašo sirdi Gustei pašai beidzot derdzās. Arī bezcerīgie alkoholiķi, kas grozās gar Ozolu durvīm, ir padzenami, un Guste turpmāk nolemj dzīvot tikumīgas sievietes dzīve. Kamēr draudzene Valda ir zvērināta vecmeita un vīriešu nīdēja, kas bikšaino dzimumu vairs negrib pat pieminēt, Guste cerības neatmet. Tās kā zināms mirst pēdējās, un ir pats pēdējais laiks izstrādāt pēdējo sirdsāķīša meklēšanas stratēģiju un taktiku. Par skaistu mīlestību raksta tikai grāmatās, un Valda dzīvojusi no tur izlasītā, toties Guste ilūzijas par savu iedomāto lolojusi un cerējusi īstenot vai visu savu apzinīgās sievietes mūžu. Tagad viņas priekšā stāv pēdējā kauja, kas, kā dzied internacionālē- ar uzvaru nāks...Nu jau viņa ir samierinājusies, ka būtu diezgan arī ar to, ka varētu no vēlamā vīrieša dabūt tikai bērnu, tad viņa palikt rāma, audzinātu mazo un paliktu pie domas, ka vairāk no dzīves neko negrib. Labāk, ja tas būtu zēns, meiteni uz rokām viņa kaut kā nespēj iedomāties: vīrietis ir kas pavisam cits, nekā pīkstule-meitene. Kādreiz viņai likās: gan jau paspēs! Vēl šoreiz nē! Vienmēr nojausma, ka viņa ir mātes cerībās, likās ne īstajā laikā. Vīrieši, kas bija tikai baudījuši viņas jaukumus, paši aiztinās. Tad likās, ka bērns var sabojāt jaunības dotās iespējas. Ar mājās sēdēšanu viņa jaunības plaukumā negribēja samierināties. Un tā jaunības dullumā vairākas grūtniecības tika izpostītas. Nebija jau tā, ka viņa pītos reizē ar vairākiem. Nē! Viens pēc otra bijušie brūtgāni pazuda uz visiem laikiem, līdzko uzzināja, ka aste var iecirsties bluķī, jo gaidāms bērns. Viņas vīrieši no bērniem bija baidījušies kā no uguns, un viņa kā tāda muļķe bija piekritusi no bērna atteikties, izcietusi aborta operācijas un pēc laika atkal skatījusies, vai neatradīs kādu tīkamu ņēmēju, lai beidzot ievilinātu savos viltīgās sievietes tīklos, apgredzenot un uz visu mūžu saukt par savu. Diemžēl nekas no tā neīstenojās, un Guste beidzot ir sapratusi, ka liktenis nav lēmis viņai būt sievai un mātei vienā personā, taču vismaz māte viņa vēlās būt. Vārds vientuļā māte gan neskan labi, viņa gribētu apzīmējumu- neatkarīgā māte. Viņas klēpis brēktin brēc pēc sapņa piepildījuma, plāns par bērnu tiek izstrādāts piedaloties Valdai kā ideju kritiķei. Visas domas un runas ar draudzeni Valdu grozās tikai ap to, kā beidzot dabūt bērnu, un reizēm pacietīgā sarunu biedre sāk izvairīties no mūžīgās bērna un iecerētā vīrieša piesaukšanas. Apnicis! Guste pieņem lēmumu nogaidīt, sakārtot savu māju, izremontēt istabas, piepirkt mēbeles. Ozolu istabas jau sen ilgojas pēc svaigas krāsas un remonta: virtuves klona grīda perina tikai blusas, lievenis jānojauc un jāizbūvē no jauna- modernāks un skaistāks. Kā viņa iepriekš nav pamanījusi telpu neatbilstību mūsdienu prasībām? Tagad tik daudzi ķērušies pie māju remontiem, kamēr Guste domājusi tikai izklaidēm, darbu un greznošanos. Vēlāk mājas remontam nebūs ne laika, ne iespēju. Patreiz ceļ jaunu lopu kūti, uz vietas ir celtnieki, kas izrādās ir tik brīvi, ka ārpus darba laika un, ņemot vērā Gustes kā fermas priekšnieces īpašo stāvokli, var dažu mēnešu laikā pārvērst Gustes māju par tīkamu un ērtu mitekli. Būv brigadieris ir saprotošs cilvēks, un kad saimniece darbu nobeigumā solās uzrīkot rautu, lieta sāk virzīties uz priekšu. Ozolu neapdzīvotais gals jau labu laiku ir brīvs. Tagad te sanāk labs miteklis visai celtnieku brigādei. Kopš te dzīvojis pagasta vecākais Dubkēvičs, cita mītnieka Gustei nav bijis, un viņa pēc nemiera mājās ir pat noilgojusies. Lai celtnieki labi un ražīgi strādātu arī pēc oficiālā darba laika kolhozā, Guste pati uzņemas pavāra pienākumus un baro visu brigādi savā mājā. Tagad viņi te ir apmetušies uz dzīvi, un kas var liegt brīvajā laikā piehalturēt! Īpaši Guste izturas pret būvbrigadieri Askoldu, tam tiek gardāks kumoss un sava atsevišķa istaba. Viņš ir no tiem vīriešiem, kas Gustei gluži labi patīk: stalta auguma, runīgs, asprātīgs, tikai mājas saimniecei par nelaimi- viņš ir aizņemts. Tā nu nav liela nelaime- precējies jau nav miris. Reizēm pēc darba viņš brauc pie ģimenes. Laiks rādīs, kādas izveidosies situācijas. Guste tūliņ netaisās vilkt viņu savā gultā. Ja nu Askolds viņas cerības neattaisno? Pārējie puiši pa sestdienās un svētdienās strādā Ozolos ražīgi, iemet pa malkam no kristāldzidrā, uzliek atskaņotājā darbu rosinošu mūziku un nevar teikt, ka priekšnieka prombūtnē darba temps samazinātos. Ja ir doti vadoši norādījumi, viss tiek līdz pirmdienai izdarīts. Guste neļauj pār mēru dzert, un seko, lai netaisa brāķi. Ozolos reizēm pagrozās arī fermas meičas, tiek uzrīkoti atpūtas vakari. Tur, kur vieni priecājas, citi uzmetas par skauģiem un novērotājiem, ne visi fermas darbinieki ir mierā ar būvbrigādes vīru nostrādināšanu un izklaidēm. Sāk klīst dažādas nesmukas runas: pie Gustes esot īsts bordelis...Celtnieku brigādes vīri un fermas puiši reizēm saplūcas, un kaimiņu mājas Velta atsauc miliciju: miera traucēšana viņai ir apnikusi. Vienmēr skaļa mūzika, kaimiņos nemiers, kas pa naktīm traucējot izgulēties. Ja nelīdzēšot varas pārstāvji, viņa sūdzēšoties oficiāli kolhoza kantorī, un tad jau arī nākšot gaismā droši vien nelegālās celtniecības lietas, viena otra krāsu poda pazušana, celtnieku darba disciplīnas pārkāpumi. Kā aizbāzt Veltas muti un panākt izlīgumu kaimiņu starpā, Guste ilgi nevar izdomāt. Velta ir atraitne, divi pusaugu bērni, personīgās dzīves sarežģījumi.... Tādas sievietes bieži skatās pāri sētai otra mājā un saskata tur to, kā reizēm arī nemaz nav, apskaužot un aprunājot, savu dzīvi necenšoties izmainīt. Prieku tādām rada otra uzmanīšana un apsūdzēšana. Guste vairākas reizes piespēlējusi arī Veltai kādu izdevību no jauna iepazīties, taču bez panākumiem: bērnu dēļ viņa palikšot godīga atraitne, nevis pasaules padauza, kam ne kauna, ne goda. Viņa godāšot vīra piemiņu, un ne ar vienu nenopietnās attiecības neielaidīšoties. Nelaimīga sieviete ir ļauna sieviete. Kaut kas ir jādara, lai abās kaimiņu sētās valdītu kaut cik pieciešamas attiecības. Ar kaimiņiem ir jāprot sadzīvot pa labam, un Guste beidzot izdomā, kā panākt ar kaimiņiem mierīgu sadzīvošanu un stāvokli, kad vilks paēdis, bet kaza dzīva. Domāts un darīts, ja veiksies būs tā: no Veltas ir jāiztaisa pirmrindniece, pie tam ar Gustes gādību, kas pašai Veltai arī neuzkrītoši jāliek nojaust. Izslaukumus, barības devas, ražīgākās govis, to visu pārzin Guste. Ja viss tiks papīros pareizi noformēts, Veltu var izvirzīt triecienniekos, un ir jau viņa pati arī čakla, strādīga un apsviedīga. Tur tikai mazliet jāuzpucē papīru lietas. Ar mieru un pīpēšanu, kā saka tādās reizēs, var Veltas skaudību ievirzīt citā gultnē un panākt labu pamieru, kad kaimiņu mājas uzmanīšanai neatliks laika. Guste runā ar priekšniecību un ražošanas sapulcēs vairākkārt informē, ka Veltai ir ļoti labi darba rezultāti, un, skat, var tikt pat uz Maskavu, uz Tautas saimniecības sasniegumu izstādi. Jau vistuvākajā laikā sākas Veltas virzīšanās pa pirmrindnieces taku: pie viņas atbrauc avīzes korespondent, rajona goda dēlī ievieto censones portretu. Viena otra skaudīga slaucēja sarīko Veltai mazas nepatikšanas: viņas slaucamajām govīm nepienākoties tik lielas spēkbarības devas. Guste kā lielā labvēle un priekšniece strīdus atspēko un paliela arī citas lopkopējas, panākot saskaņu un mierīgu līdzāspastāvēšanu. Viņa ir viltīga, un cenšas ne jau Veltas dēļ. Sākumā gan kolhoza vadība bija domājusi par citu kandidātu, taču Guste prot pārliecināt, ka Velta ir vislabākā. Viņa slavē savu kaimiņieni joprojām, gādā par vimpeļu un prēmiju piešķiršanu, un Velta tiešām vairs nepiegriež vērību ne kaimiņos notiekošajiem remontdarbiem, ne skaļajai mūzikai, kas dimdina vai visu pamali. Izejamās dienās tagad Velta ne vienu reizi vien atnāk paraudzītie, cik tālu ir kaimiņiene tikusi ar mājas remontiem, un Guste pārliecinās, ka miers baro, nemiers posta. Kad uzcelta jaunā ferma, un arī Ozolos remonti beigušies, kolhozā gatavojas uz jaunās fermas iesvētībām: atkal ir klāt rajona pārstāvji, sumina celtniekus premē darba pirmrindniekus, īpaši slavē Veltu, un arī fermas vecākā Guste netiek aizmirsta. Atkal ir klāti galdi. Ir izkārtots tā, ka Askolds Vītols sēž cieši pie Augustes sāniem, tērzē ar savu galda dāmu, dancina, un uz rīta pusi ir tik uzsilis, ka ļaujas tikt uzaicināts paskatīties, kā izskatās Gustes māja, jauniem aizkariem, tepiķiem un mēbelēm saposta. Guste ir darījusi visu iespējamo un pat neiespējamo, savienodama darbu ar personīgās ligzdiņas ierīkošanu. Askolds uzķeras uz tā paša Gustes izliktā āķa kā vairāki agrākie Gustes pielūdzēji: iznācis otrā rītā no viņas guļamistabas, viņš saprot, ka kārdinājums ir bijis stiprāks par saprāta brīdinājumu, ka viņam ir laba sieva un bērni, ka zaudējums var izrādīties lielāks par ieguvumu. Askolds ir nedaudz samulsis- reibums un svētku noskaņojums ir darījis viņu neprātīgu. Visnegaidītākais ir tas, ka Guste, brokastis padodama un čalodama kā paradīzes putns, savam nakts draugam atzīstas, ka viņu nemaz nevēlas ilgstoši piesaistīt. Viņa ir vientuļa sieviete, kurai tāpat kā precētajām gribās mīlestības valdzinājuma.
< Es gribu tevi tikai par īslaicīgu partneri, tu man tik ļoti imponē jau no pirmās dienas... Es protu mēli turēt aiz zobiem, taču nenoniecini manu karsto mīlestību> Guste čivina, un pieglaužas kā mīļa kaķe, jo viņa zina, ko grib... Askolds gan par tālākām attiecībām nav domājis, tomēr sievietes kaislību viļņi, neprātīgie glāsti un atzīšanās par to patikšanu, glaimo un vairo vīrieša spēku: dabas balss ir stiprāka par saprāta brīdinošajiem čukstiem. Guste ir karsta kā Āzijas tuksnesis, mīlestības aizcietusies. Viņa arī laba saimniece, kas zina, ko vīrietis vēl bez fiziskās tuvības vēlās. Katli, pannas un bļodas tagad Ozolos skanēt skan pirms katras Askolda viesošanās. Gardi ēdieni ir viņa vājība, jo kā par nelaimi sieva esot smalkās kulinārijas nepraša. Pārējos jautājumos, kas skar viņa laulenes negatīvās īpašības, viņš neizsakās, Gustes acīs sievu nepadarīdams par raganu, kā tas reizēm notiek, kad vīri ganās svešos dārzos. Taču Gustei pietiek arī ar to: turpmāk viņa zinās, kas ir galvenais, lai jaunais draugs nepazustu kā rīta rasa. Askolds ver vēl un vēl Ozolu nama durvis: te ir ieliktas arī viņa kā celtnieka pūles, te valda bezrūpīgā saimniece. Te ir tas, kas viņam pietrūcis paša mājās: izpatikšana, uzlielīšana, kvēli skūpsti un glāsti, mīlestības apliecinājumi, un nekādu pretenziju. No laimes apreibis vīrietis ir neuzmanīgs vīrietis, sevišķi, ja līdzās ir tāda karsta mīļākā kā Auguste, kas zina, ko grib un kāpēc viņai šis vīrietis ir vajadzīgs. Mīlas reibonis un kaislību neprāts ir pārņēmis abus. Auguste dara visu, lai vīrieti paturētu savās skavās pēc iespējas ilgāk. Guste ir laimīga un cer, ka šis vīrietis beidzot būs īstais. Kad pagājuši vairāki mēneši un pie durvīm klauvē dabas dāsnais rudens, Askolds joprojām klusiņām tumšajos rudens vakaros ierodas Gustes mājā. Guste staro, murrājot sava drauga ausī tikai to, kas tīkams vīrietim spēka gados, un arī Askolds vairs neskopojas ar maziem komplimentiem un savas patikšanas izrādīšanu. Par kopā dzīvošanu neviens no viņiem nerunā, tas nav nepieciešams, ja periodiskais tikšanās saldums jau iepriekš ir apzīmogots ar solījumu, ka uz sievas godu Guste nepretendēs. Brīvība liekas tas labākais, ar kuru pagaidām ir apmierināti abi. Rudens vēju auros lokas lielie Ozolu pagalma koki, paukšķēdami krīt dārzā āboli, rudens dod savas veltes tiem, kas tās ir ar savu darbu ir nopelnījuši. Kad Valda noprot, ka draudzene tiešām ir īstenojusi savu ilgoto mērķi un ir no Askolda dabūjusi bērnu, viņa var tikai izbrīna sasist plaukstas un apsveikt viņu ar uzvaru: Guste ir stāvoklī! Mērķis ir attaisnojis līdzekļus. Askoldu Guste ir mīlējusi kā nevienu no saviem gultas partneriem. Viņa pat nesaprot, kā varēs bez Askolda dzīvot, ja viņi vairs nesatiksies. Kvēlākas jūtas par šīm viņai nav nācies piedzīvot. Vai tas ir tā, kā raksta grāmatās, to varētu zināt Valda, kas savukārt dzīvē nav izbaudījusi tādas kaislības kā draudzenei. Viņas atkal stundām runā par mūžīgo mīlestības tēmu, kas vienu laiku bija atstāta mierā. Tagad Guste paņem no Valdas grāmatu plaukta Jaunsudrabiņa Aiju- mīlestības romānu, ko iesaka Valda. Tur ir daudz kas tāds, kas rosina uz pārdomām. Arī šis romāna tāpat kā sen atpakaļ lasītā Vilkaču mantiniece Guste iet pie dūšas. Lapu pēc lapas šķirdama Guste pārliecinās, ka mīlestības romāni ir aizraujošs laika kavēklis. Jauno dzīvību savā klēpī auklēdama, Guste kļūst sentimentāla: pat dzeju, kuru agrāk nebija atzinusi un izpratusi, tagad garajos rudens vakaros pāršķirsta ar ziņkārību, atrodot arī savai sirdij tīkamās rindas Viņa jūtās kā krāšņā mežā iegājusi, aizkustināta no neparastās atklāsmes. Bērns, kas viņā aug, dara ar Augusti brīnumus. Viņa pati sevi virs nepazīst. Šoreiz viss ir citādāk nekā iepriekšējās reizēs, kad bērns viņas miesās bija ienācis neaicināts un nevēlams un aizvien likās pavisam nelaikā. Guste jūtas laimīga. Ir jāsaudzē veselība un jādara viss, lai bērns pareizi attīstītos. Guste uzklausa gan ārsta padomus, gan lasa literatūru par grūtniecības jautājumiem. Sākumā viss liekas tik sarežģīti uzrakstīts, ir tik daudz svešvārdu, ka nevar daudz ko saprast un atkal jāprasa Valdas padoms: lielais noslēpums, kas notiek Augustes miesās, ir jāizprot. Viņai tagad ir liela atbildība mazā priekšā, kas pieteicies. Lai Guste nejustos lielajā mājā viena, Valda pārceļas uz Ozoliem, jo Gustei vajag pastāvīgu sargu un draugu. Viņa reizēm liekas kā kaprīzs bērns, kas grib gan uzmanību, gan otra uzupurēšanos. Askoldam bērna radīšanas procesā bija gan paredzēta tikai donora vieta. Guste tā bija izlēmusi, taču tagad, kad viņa sāk apzināties arī savu atbildību par bērna nākotni, nedrīkst pārsteigties un kā ar cirvi pārcirst attiecības. Ir jānogaida un jādomā, kā rīkoties, lai bērns paaudzies viņai nepārmestu tēva trūkumu, un labāk jau būt, ja mazais augtu ģimenē, kurā ir arī tēvs. Neko nedrīkst izlemt bez laika, pārtraukt attiecības un samudžināt tos tīklus, kas cieši sapinuši viņas un Askolda ceļus. Gusti sāk uztraukties, ja kādu laiku Askolds Ozolos nav iegriezies, tikai pazvanījis un solījies no dienas uz dienu ierasties, aizbildinoties ar nevaļu. Varbūt tā arī ir taisnība? Telefona klausulē ir viegli sameloties. Ar līdzīgu nevaļu jau slimojuši Gustes agrāk iepazītie vīrieši, kad uzzinājuši, ka gaidāms mantinieks. Kaut gan viņas mīļotais Askolds nezina, ka pieteicies mazais, Guste kļūst tramīga. Varbūt vīrietis to ir nojautis? Ir jāizrunājas un jau visdrīzākajā laikā. Jau uzsnidzis pirmais sniegs, un nevienas svaigas pēdas no rītiem nav iemītas mājas ceļā. Kaut gan viss ir noticis tā, kā Guste bija izlēmusi sākumā, tomēr viņai ir skumji. Laikam jau viņas izlemšanās nav bijusi līdz galam pārdomāta. Var tikai samierināties, ka mīļotais vīrietis ir tālēs zilajās, taču iepriekš paredzēt, kādu virzienu ņem vīrieša jūtas, uzzinot par bērnu, nevar. Guste nolemj cīnīties, un cīnīties gudri, tam laika vēl ir diezgan. Ne vienu vien gudru spēli viņa savā dzīvē ir izspēlējusi, un šī ir svarīgākā spēle, tas var būt viņas dzīves vissvarīgākais notikums. Lai paiet neilgs laiks, tad viņa ķersies pie sava bērna dzīves kārtošanas! Divus garus mēnešus Guste ciešas: uz Askolda retajiem zvaniem atbild ar balsī jaušamu maigumu un cerībām viņu atkal ieraudzīt, izliekas saprotam, ka darbs dzen darbu, un viņas drauga ceļi aizvien aizlokās uz citu pusi, kamēr sirdī briest rūgtums un aizvainojums: vai tiešām viņa bijusi Askoldam tikai tāda rotaļlieta, ar kuru paspēlēties un tad aizmirst uz visiem laikiem? Kaut gan viņa pati jau pēc pirmās mīlas nakts apliecināja, ka ne uz ko ilgstošu nepretendēs, tagad Guste ir izlēmusi cīnīties. Viss viņas dzīvē atkal atkārtojas: iecerētais pazūd kā rīta rasa saulei uzlecot, vientulībā atkal jāpārcieš aizvainojums un jāizjūt tukšums sirdī. Kāpēc Guste vīriešiem sākumā liekas gana laba, bet vēlāk izrādās kopdzīvei nederīga un viņu pamet pagultē kā kādu novalkātu zeķi? Kur ir viņas kļūda? Kāpēc tās pirmās mīlas nakts izjūtas viņas partneros nesaglabājas ilgstoši, bet ar katru nākošo reizi paliek trūcīgākas un vēlāk attiecības izvēršas sūrākas par vērmelēm? Jo viņa vairāk cenšas izpatikt, jo panāk pavisam pretējo. Kur viņa pielaiž kļūdu? Sākumā likās, ka ar Askoldu viss būs citādāk. Viņš bija tik mīļš un maigs, ka likās- atnākusi lielā pieliekošā mīlestība, un arī Askoldam viņa patika. Šoreiz viņa rīkosies gudrāk un sadzīs sava nopietni iecerētā pēdas tur, kur viņš nemaz negaida- viņa sāks nevis ar pašu vaininieku, bet ar viņa sievu, izklāstot savas ierašanās mērķi skaidri un gaiši: viņš ir mana nākošā bērna tēvs! Tev nāksies samierināties, viņš ir izvēlējies mani! Tu taču negribēsi dalīties, jo tādas lietas nemēdz sadalīt. Gustei gribas vismaz izlādēt sakrājušās emocijas, paskatīties, kāda tad ir tā, kuru Askolds krāpj ne jau pirmo reizi, bet no kuras neiet arī projām. Guste paklausīsies, ko viņa teiks, uzzinājusi, ka pielaulātais ganījies svešās ganībās. Tas var būt tāds teātris, kādu dzīvē izrāda tikai vienu reizi. Savu lomu Guste iestudē rūpīgi, kamēr Askolda laulene pat nenojauš, ka pār viņas ģimenes dārziņu gatavojas nolīt piķa lietus. Uzzinājusi Askolda sievas darba adresi, Guste ilgi un rūpīgi domā par runas saturu, sajuzdama tādu labpatiku, kādu agrāk nav piedzīvojusi: visu iespējamo emociju izvirduma buķeti iztēlojoties, viņas sejā iesitas sārtums un pārņem tāds kā neprāts un azarts- mednieka azarts. Šinī cīņā, ko viņa nolēmusi izspēlēt, varbūt arī uzvaras nebūs, taču- kas zina, varbūt sieva, visu no Gustes mutes uzzinājusi, Askoldu vienkārši patrieks. Tad Guste mīļu prātu varēs svinēt uzvaru, un atplēstām rokām pieņemt sava bērna tēvu uz visiem laikiem zem sava platā spārna. Vīrieši taču bieži ir kā māla pikas, mīcāmi un veidojami pēc sievietes prāta un modeļa. Vera, kā sauc Askolda sievu, strādā rūpkombinātā par šuvēju. Guste dodas izrunāties. Darba laiks kombinātā ir tikko sācies, kad Gustes salīgtais vedējs piebrauc savu Moskviču pie norādītās ēkas. Ir puteņaina diena, un tāpēc maz apmeklētāju. Guste, novilkusi savu kažoku, un uzzinājusi, kur strādā Vera, bez minstināšanās speras iekšā. Telpas ir siltas, pat pārāk siltas, un Gustei uzspēlētā pārliecība pazudusi. Zeme zem viņas kājām liekas kaut kur aizpeld. No pēkšņā vājuma viņa krišus atkrīt piedāvātajā krēslā. Atgūdamās un pasniegto ūdeni padzērusies, viņa maina savu plānu: viņām ir jāiepazīstas pamazām...Vēlāk viņa iecerēto izdarīs vēl labāk nekā bija domāts iepriekš.
< Es gribētu pie šuvējas Veras pasūtīt kleitu. Viņu man draudzene ieteica kā labu meistari. Esmu mātes cerībās, un laba šuvēja zinās, kāds piegriezums ir labākais.> viņa saka un jau pēc brīža izvēlas kleitas materiālu, modeli, nodod mērus, sarunā uzlaikošanas dienu. Veru novērojusi, Guste vairs nejūtas tik droša kā likās sākumā. Askolda sieva izrādās citāda, nekā Guste bija domājusi: vidēja auguma gaišmate, piemīlīgu seju, glītu augumu, nevis kāda neglītene un resnule, kādu Gustei gribētos redzēt. Tāda sieviete konkurences cīņā var izrādīties ciets rieksts. Tomēr padoties nav Gustes dabā. Gan viņa izdomās kā rīkoties tālāk! Kad nākošajā kleitas uzlaikošanas reizē Guste atkal ir rūpkombināta, kleita ir gandrīz gatava. Guste ir sagatavojusies iecerētās drāmas pēdējam cēlienam. Viņa savai šuvējai ir nopirkusi arī konfekšu kastīti, tā sakot- par pateicību. Tiesa, Vera pret viņu ir bijusi visai atturīga un oficiāla. Uzklausījusi Gustes vēlmes, viņa izlabo iešuves pēc klientes gaumes. Tikko Gustes figūrā iezīmējušās grūtniecības aprises šuvēj meistare nav gribējusi izcelt, ko kleitas parasti tādās reizēs slēpj, kamēr Guste grib tieši pretējo: lai šinī kleitā uzreiz redzams uz ko viņa gatavojas. Verai klientes vēlmes ir likums- viss tiek izlabots tā, kā vēlas Guste. Viņa arī grib tūliņ palikt ar jauno kleitu mugurā, jo priekšā esot svarīga tikšanās...Paaicinājusi Veru sānis, viņa pasniedz konfekšu kastīti un aicina parunāties:< Man jums jāatklāj kas interesants,> Guste uzsāk savu sagatavoto runu. Vera ir gatava uzklausīt. Pielaikošanas telpā viņas ir divas vien.
< Es labi pazīstu jūsu vīru Askoldu.> Guste saka. Kad Vera neko nesaka, Guste turpina:< Jūs pašuvāt man grūtnieces kleitu, nezinādama, no kā man gaidāms bērns...>
< Vai tad šuvējai tas ir obligāti? Ko jūs ar to domājiet? Man tas neliekas svarīgi.> viņa gan saka, tomēr kaut kas liekas aizdomīgi: kāpēc viņa piemin Askoldu?
< Tam ir sakars ar Askoldu, bērns man būs no viņa, no jūsu pielaulātā, un es par to priecājos. Viņš pats to vēl nezin, glabāju šo pārsteigumu, gribēju to darīt zināmu vispirms jums. Galu galā agrāk vai vēlāk tas jums būt jāuzzina, jo es negribu samierināties, ka manam bērnam nebūs tēva. Es darīšu visu, lai Askoldu paturētu. Daudzi vīrieši pamet savas sievas, un tā varbūt izrādīsies arī šoreiz...Viņš mani mīl!...> Viņa runā un runā, maz vērodama, kā uz to reaģē Vera. Viņa ir aizrāvusies kā nekad. Sāncense ir jāsatriec pilnīgi un galīgi. Apstāšanās un Veltas uzklausīšana Gustei neliekas svarīga, viņa jūtas kā kara laukā izgājis zaldāts. Atkāpties nav kur, un izeja ir tikai viena- uzvara. Guste pamana, ka Vera kļuvusi bāla un izskatās arī gauži apjukusi. Domājams, jaunā ziņa viņu pārsteigusi ne pa jokam. Viņas vīrs izrādījies meitu ģēģeris! Un Guste redz, kā dusmās zvēro Veras acis. Tā kaķis skatās uz peli, kura tūliņ būs viņa zobos. Pele tagad ir Guste, viņa pati ir ielīdusi savā slazdā, un tas tūliņ aizcirtīsies. Guste stāv kā apstulbusi. Ko Vera tur runā? Vai tas tiešām nozīmē, ka viņai uz Askoldu nav cerību? Varbūt šuvēja melo, un nekādu bērnu viņa negaida. Tomēr Vera, laikam Gustes šaubas manīdama, apņem ap savu augumu viegli krītošo kleitu: < Arī man ir jau redzami pierādījumi. Kas to varēja paredzēt, ka mans vīrs ar jums tā izrīkojies? Taču bērns jau nav vainīgs.> Un Vera aiziet, aizvērdama aiz sevis durvis kā uzvarētāja, kas arī gatava cīnīties un viegli nepadoties. Guste atmetas uz krēsla. Telpā viņa ir viena. Priekš kam viņa nesa Verai šo kastīti? Lai viņu pazemotu? Salīgtu dalīt Askoldu par konfektēm? Parādīt, ka viņa ir pieklājīga? Kāda muļķe viņa bijusi, cerēdama atstāt uz Askolda sievu kaut mazāko iespaidu. Visdrīzāk Vera - likumīgā Askolda sieva ir uzvarējusi. Tomēr Guste netaisās padoties. Tas nevar būt, ka viņa nepratīs piesaistīt vīrieti, kurš viņai ir tik tīkams. Viņas bērns nebūs bez tēva. Viņa būs viltīgāka un panāks savu. Jārīkojas gudrāk un viltīgāk, nesasteidzot notikumus. Velta vīru padzīs, viņa taču necietīs Askolda divkosību un nodevību? Vai nu pirmo reizi viņš mielojies svešos kāpostos? Vai tādam tekulim var piedot? Vai Guste piedotu? Visdrīzāk gan piedotu, ja uz spēles likta bērna nākotne. Ja nu piedos arī Vera?
*** Skolā vēl viens mācību gads ir beidzies. Abi Klūdziņu zēni- Roberts un Kārlis šogad beidz pamatskolu. Izsmaržo meijas aktu zālē, un absolventi kā putni izlido no savām skolām, lai dotos tālēs, kas sola lielās dzīves sākumu. Irbei skolas izlaidums vienmēr asociējies ar gājputnu nemieru. Viņa atceras savus skolas izlaidumus, sevišķi labi vidusskolas, kad tiešām likās, ka visa dzīve pavērsies kā plati vārti. Kāda dzīve būs šiem pēckara bērniem? Atvadīties no pirmās skolas vienmēr ir bijis tik satraucoši. Tagad absolventi sēž visu priekšā pušķotos krēslos, uzklausa Izglītības nodaļas pārstāvja un skolotāju novēlējumus. Runas ir patosa pilnas, daudz tiek runāts par to, ka jaunatnei tagad visi ceļi vaļā, un visus gaida gaišā nākotne. Meitenes tērpušās tanīs pat ikdienas zilajās skolēnu formas kleitās, tikai apkaklītes liekas baltākas, daudzām ar mežģīņu maliņu, arī priekšautiņi atsvaidzināti. Mati pārsvarā bizēs, baltām matu lentēm bižu galos. Zēni ģērbušies tumšos uzvalciņos, baltos kreklos un raibās šlipsēs, ne vairs zēni, bet vēl ne arī pieaugušie. Laiki ir mainījušies, šī ir pirmā pēckara izlaiduma klase, viņi visus mācību gadus saukušies- padomju skolēni. Tāpat kā savā laikā viņu vecāki, jaunieši sapņo par nākotni, viņi meklēs savu vietu dzīvē. Domas neviens nespēj izkontrolēt. Padomju laiku jaunajā kārtībā vēl gan nerādās izauguši kaismīgie plašās dzimtenes patrioti. Lai kā Lidija Ivanovna centusies, lai kādi lozungi rakstīti sienas plakātos, pie absolventu galda izlaiduma otrajā daļā skan latviešu tautasdziesmas, galda dziesmas arī- Še kur līgo priežu meži. Skolas valsis ir tā pati agrāko paaudžu dejotā sentimentālā un mīļā melodija. Ko izjūt Kārlis? Ko domā viņu abu draugs Juris? Kad vēlāk Lidija Ivanovna pamana, ka Juris- viens no klases pastāvīgajiem buntavniekiem atkal izlēcis, uzsienot zem krekla apkakles latviešu tautisko prievīti, nav nozīmes vairs aizrādīt: skola ir pabeigta, raksturojums zēnam kabatā. Viņš tā ir paudis savu nacionālo lepnumu, un neko nav devis direktores septiņu gadu garumā potētais padomju patriotisms, kuru neviens nebija izjutis, tikai dzirdējis kladzinām runās un lasījis avīžu slejās un atkārtojis pats kā papagailis politinformācijas. Lielais vadonis Staļins ir miris, un varas groži palaisti nedaudz vaļīgāk. Kāda direktorei daļa, kā ģērbušies absolventi? Nav jau zirga sakas kaklā! Tomēr jāuzmanās no neapdomīgiem vārdiem un darbiem. Arī Irbe ir mācījusies formāli ievērot kārtību, ko nosaka Lidija Ivanovna, jo latviešiem ir izteiciens, kura ratos sēdi, tā dziesmu dziedi. Vaļsirdība un atklātība nav jāafišē, jo nekad nevar zināt, kādas ausis ko dzird, tāpēc nedrīkst pateikt ko lieku. Ir tādi laiki. Irbei derdzās šī sarkanā izlikšanās, kad pat savam kreklam nevar izteikt to, ko domā. Kārlis formāli ir audzināts pa jaunam. Viņš ir pionieris, jo skolotājas dēlam ir jārāda priekšzīme. Tiesa- sarkano kaklautu dēls ne labprāt valkā. < Aizmirsās uzsiet, nezinu, kur noliku,> tāda ir bijusi atrunāšanās. Arī izlaidumā uz pionieru nozīmītes Kārlis uzspraudis lielu balto maijrozīti, tā viņš draugiem parāda sīko protestu. Ja agrāk- tūliņ pēc kara- Irbei kāds būtu teicis, ka viņa jaunajai varai iztaps, viņa neticētu, taču reizēm visiem saviem agrākajiem principiem ir bijis jāpārkāpj pāri kā vecam žogam: Kārļa un savas agrākās biogrāfijas dēļ bija jādara tas, ko no viņas prasa partija, valdība un skolas direktore. Ne viņa viena tā dara. Varbūt kādreiz viss mainīsies? Taču tagad ir jālokās, jāizliekas un jāspēlē lielais dzīves teātris, domājot par dienišķo maizi un jumtu virs galvas. Kā Irbe šādās reizēs pati sev nepatīk! Tikai apciemojot Zemītēs Ernesta ģimeni uz laiciņu masku var nolikt malā. Arī puikas sen saprot, kāda maska ir mājās un kāda skolā. Kaut zēni sev nekaitētu, pasakot kādu neapdomīgu vārdu par politiku! Gadiem ejot aug arī zēnu saprašana par lietām un notikumiem. Klūdziņu ģimenē un sabiedrībā, blakus vajadzīgajai runai- kā nodevai valdībai, ir viņu pašu uzskati par notikumiem, politiku un tradīcijām. To dzird arī zēni un piedalās šajā politiskajā teātrī: runā vienu, domā citu un baidās no nodevējiem. Tādi laiki! Drīz pēc dēla izlaiduma Irbe saņem vēstuli ar uzaicinājumu piedalīties vidusskolas absolventu salidojumā. Pēc skolas beigšanas taču pagājuši divdesmit pieci gadi! Viņas klasesbiedrs Vilis Dimants ir uzzinājis Klūdziņu adresi, un atradis Irbes dzīvesvietu te- pasaules malā- kaut likās, ka viņa devusies tālu projām gan no vecās dzīvesvietas, gan pagātnes. Nekas, izrādās, nav zudis arī atmiņās un skola sirdī liekas tik gaišas. Viņa ieradīsies! Skolas aicinājums liekas nepārvarams, un vēstulē rakstīts, ka arī skolotāja Nora Actiņa, viņu mīļā audzinātāja būs salidojumā. Divdesmit piecus gadus atpakaļ skolotājai bija divdesmit pieci, visi audzēkņi viņu mīlēja un apbrīnoja par viņas erudīciju, sirsnību un sievišķīgo šarmu. Puse klases zēnu viņā samīlējās, un sāka interesēties arī par literatūru. Skolotājas aizrautība jaunatni vedināja uz jaunradi, lasītkāri, teātra un mākslas izpratni. Tagad viņi satiksies citādi: dzīves sisti un varbūt arī glaudīti. Sen Irbe nav bijusi tik pacilāta un satraukta vienlaicīgi. Gaidot šo tikšanos ar savas jaunības lieciniekiem viņa jūtas kā skolniece, kas gaida skolas zvana atbalsi.... Irbe ir pateicīga liktenim, kas viņai devis iespēju saukties par skolotāju. Vai viņai ir pedagoga talants, to rādīs laiks un tikšanās brīži skolas salidojumos ar bijušajiem audzēkņiem pēc gadiem. Daudzi skolotāji vēlāk izrādās tikai amatnieki, pedagoga parodijas, kas saņēmuši gan algu, bet kurus bijušie skolēni jau pēc dažiem gadiem vienkārši aizmirst un satikušu liekas neatpazīstam. Skolotāja Nora Actiņa bija tā skolotāja, kuru noteikti visi satiks ar prieku, kura pratīs atkal saturēt kopā, kaut pāri cilvēku likteņiem auļojuši kara zirgi... Norunātajā dienā un stundā uz skolas kāpnēm nolikta tikšanās. Tik satraukusies Irbe sen nav jutusies: vai viņa atpazīs savus bijušos klasesbiedrus, ko viņi viens otram teiks? Skola tagad pieder citai paaudzei. Tikai durvis, kas ved skolā, ir palikušas tās pašas izturīgās un plašās, kas nu kalpo jauniem virinātājiem. Uz savas skolas kāpnēm tikties droši vien nāk arī citi bijušie audzēkņi. Te viņi satiekas ar savām jaunības mīlestībām. Par ko viņi runā vēlāk, kad skola paliek aiz muguras un dzīve aizved tālos ceļos? Ko viņi viens otram šādās tikšanās reizēs stāsta un ko noklusē? Ko runās un ko noklusēs Irbes klasesbiedri un skolotāja Actiņa? Ir ceriņziedu laiks- vispiemērotākais atmiņām, satikšanās izsaucieniem un līksmībai. Kad vēl līdz norunātajam laikam labs brīdis, uz soliņa skolas skvērā atsēžas kāda gadus piecdesmit veca sieviete, aizslēpjas aiz avīzes, to izlikdamies lasām. Protams, tā ir skolotāja. Pa vienam un arī pa vairākiem norunātajā laikā sarodas bijušie zēni un meitenes, un skolotāja viņus nekļūdīgi atpazīst: Vilis ierodas pirmais, pašapzinīgs un stalts, labi ģērbies, uzreiz redzams, ka viņš ir ticis uz zaļa zara. Kad klasē kaut kas bija ātri jānoorganizē, visi meklēja viņu, un Vilim patika, ka viņš spēj to, ko nevar citi. Arī šodien tieši viņš sasauca uz šo tikšanos senos klasesbiedrus. Atnāk meiteņu grupiņas: Irbe, Elza, Katrīna, tad Lūcija un Zenta, tad pa vienam katrs no savas puses: Alnis un Mārtiņš. Ik pa brīdim jauns pienācējs un jautrība, smiekli, izsaucieni. Vīrieši ir mazākumā, kaut klasē toreiz zēnu bija puse. Viņus vairāk plosījis karš. Drīz viņi stāstīs par sevi, par piedzīvoto un zaudēto, varbūt arī iegūto. Šai paaudzei bijis daudz kas jāpārdzīvo un arī galvas jānoliek dažādās ierakumu pusēs. Skolotāja jūtas tāpat kā sendienās, nedaudz satraukta, sasarkusi un nedroša kā pirms pirmās stundas. Ir laiks sevi atklāt! Cik ilgi tad drīkst tā no malas vērojot nepieteikties? Ir pats pēdējais laiks.
< Ak, bērni, bērni! Kādi jūs visi vēl liekaties bērni! > to sacīdama viņa piebiedrojas sanākušo pulciņam, savu audzēkņu bariņam, kas uz skolas kāpnēm atkal izturas kā sendienās, draiskuļojas un pat grūstas. Kā gan viņi nav agrāk ievērojuši aizdomīgo, pāri avīzes malai lūrošo skolotāju! Atkal viņa ir izstrādājusi kārtējo joku, visus pārsteigdama ar izdomu. Pa vaigiem norit prieka asaras un ne jau tikai skolotājai vien. Daudzie gadi ne nieka nav varējuši izdarīt: sirsnība un mīļums uzvar laika plūdumu. Liekas, ka viņi šķīrušies pavisam nesen. Nofotografējušies uz skolas kāpnēm, visi dodas uz dzīvokli pie Viļa, kā iepriekš bijis norunāts.< Mans dzīvoklis ir jūsu rīcībā! Nekautrējieties, jūtieties- kā tādās reizēs saka- kā mājās! Esmu ne no viena neatkarīgs cilvēks,>Vilis saka, verot sava dzīvokļa durvis. < Galds ir klāts priekš mums. Dzīvoju labi un ne par ko nesūdzos, kaut man nav savas saimnieces. Priecāsimies par esošo dzīvi! Šampanietis vispirms par šo tikšanos! Viss jau ir sagatavots! > Un Vilis vienu aiz otras vīriešiem no ledusskapja padod dzirkstošā dzēriena pudeles. Plaukšķ korķi. < Prozīt! Par tikšanos! Par bijušo draudzību un mīlestību! Par mūsu skolotāju Actiņu!> Uz galda blakus jau saliktajiem ēdieniem sievietes izkārto atnestos groziņus, vīrieši nekautrējoties no somām izceļ dzērienu traukus. Sapulcētie senie klases biedri omulīgā gaisotnē stāsta par to, kas dzīvē sasniegts, kas pazaudēts, kas nav no cerētā piepildījies. Tie ir dažādi stāsti un īpašs tas ir Lūcijai. Viņa pavisam nesen atgriezusies no Sibīrijas, visi piederīgie tur miruši, trūkuma uzspiestais zīmogs redzams arī tagad: viņa izskatās kā īsta krieviete, kādas tagad sabraukušas Latvijā laimi meklēt. Strādājot celtniecībā, kur tagad vajagot daudz darba roku. Priecājoties, ka esot mājās, Latvijā. Ne katram izsūtītajam tā veicies! Viņa stāsta par ciesto badu, salu un slimībām, sabeigto veselību, zudušo mīlestību. Kad pienāk Viļa rinda pastāstīt par sevi, viņš izsakās īsi < Esmu Celtniecības ministrijā priekšnieks. Liels un varens! Ja lasiet avīzes, varbūt esiet manu vārdu arī pamanījuši. Es zinu visus knifus un visus robus un blatus. Dzīvoju pārticībā, bet ne laimē. Gaidīju jaunībā liktenīgo mīlestību, vēlāk brāķēju draudzenes, meklējot to vienu- vienīgo. Šodien esmu nācis pie atziņas, ka nekas nav dzīvē bijis skaistāks par bijušajiem skolas gadiem un pirmo mīlestību, kura toreiz mani laikam pat nepamanīja un aizgāja kāda Latvijas armijas virsnieka pavadīta tūliņ pēc skolas beigšanas. Tagad viņa ir te!> Vilis pauzē.< Prozīt! Iedzersim par mūsu jaunības mīlestībām!> Vai tiešām Irbe? Uzlicis uz atskaņotāja deju mūzikas plati, viņš, ceremoniāli paklanoties, lūdz uz deju savu bijušo sapņu meiteni. Viņa bijusi tā Viļa pirmā mīlestība. Vai viņš tiešām skolas gados būtu Irbi mīlējis ar savu jaunekļa pirmo jūtu svaigumu? Kāpēc tagad tas tiek uzsvērts pēc tik daudziem gadiem, kad visam jābūt nogrimušam pagātnes miglā? Irbe tūliņ pēc skolas beigšanas apprecējās ar Kārli. Nesen bija mirusi mamma, un viņa Kārlim pieķērās arī glābiņu meklēdama. Viņai likās, ka Kārli arī mīlēja, vismaz tā viņa domāja. Vai tik jauna meitene no skolas sola zināja, kāda ir tā īstā mīlestība? Klases biedra mīlestības jūtas viņa nebija pat pamanījusi, jo viņai taču bija staltais, gādīgais Kārlis, kas Latvijas armijas virsnieka formā izskatījās neatvairāms. Vai tagad par to ir vērts runāt? Tomēr Vilis domā savādāk: viņš esot ilgi pārdzīvojis savu puicisko, neizprotamo biklumu un visus šos daudzos gadus tieši Irbes un kara norišu dēļ neesot spējis atrast neko līdzīgu. Nē! Nekāds sieviešu ienaidnieks viņš neesot bijis, sievietes viņa dzīvē vēlāk nākušas un gājušas, ne ar vienu nopietna kopdzīve neesot radusies, Irbe aizvien palikusi kā neaizsniedzams etalons, sapņu meitene, kas šodien nemaz neliekoties citādāka kā toreiz, tikpat skaista un mīļa. Izvaicājis visu par Irbes dzīvi, Vilis paliek aizvien romantiskāk noskaņots- Irbe taču ir brīva, un viņš arī! Cik daudz pūļu bijis viņu meklējot! Arhīvi izvandīti, līdz beidzot viņas uzvārda nēsātāji- Klūdziņi atrasti Latvijas malā. Vairāk viņas dēļ arī rīkojis šo tikšanos. Viņš jūtoties kā sapnī...mīlas reibonī. Un viņi runā par bijušajiem gadiem, pārdzīvojumiem, dzīves līkločiem. Šķind glāzes, arvien brīvāk raisās sarunas un galda dziesmas. Vīrieši ir jau krietnā kunga dūšā, nekādas sakarīgas koprunas vairs nevedas. Var nojaust, ka ar alkoholu draugos ir arī dažas sievietes, tostarp arī Lūcija rādot kā dzer īstenie sibīrieši. Vilis vai nu šodien izliekas vai arī nav alkohola cienītājs. Viņa uzmanība Irbei liek gan mulst, gan izslieties: viņa- ir spējīga arī šodien sev pievērst Viļa uzmanību. Viss ir noticis tik pēkšņi: kamēr visu aptvers, jāpaiet laikam. Varbūt rītā viss liksies vienkārši smieklīgi. Vilis un viņa? Vai viņš kaut ko neblefo? Divdesmit piecus gadus saglabāt kaut kādas jūtas neliekas reāli, vismaz vīrietim nenopietni. Zēniskas iedomas! Viņš visu droši vien ir idealizējis. Ne velti saka, ka mīlestība ir akla. Tikšanās vakars turpinās. Katrīna kā jau aktrise, labsirdīgi kariķētā veidā attēlo Viļa lielo mīlestību. Viņš pats par to tā kā sabožas, taču drīz spēj arī par sevi pasmieties. Labu laiku Katrīna ir visu uzmanības centrā. Viņa šinī kompānijā ir pats spilgtākais zieds. Zenta, viņu klases biklā un centīgā meitene ir izstāstījusi savas medmāsas gaitu peripetijas. Viņa sakās esam īsta žēlsirdīgā māsa: ne vīra, ne bērnu, tikai slimnieki un mirēji un viņa pa vidu kā žēlsirdīgais samarietis un sargeņģelis. Kādreiz jaunībā samīlējusies skaistajā dakterī un izbrāķēta pārvērtusies par tādu kā mediķu- vīriešu mūžīgo mierinātāju. Dumjā medmāsiņa! Aizvien cerējusi, ka beidzot arī viņai izveidosies nopietnas attiecības. Nekā! Beidzot actiņas atvērušās un tad palikusi par neārstējamu vīriešu nīdēju un grāmatnieci. Dzīvojot ar romānu varoņu pārdzīvojumiem un ikdienā asistējot pie asiņainā operāciju galda. Dzīvojot no niecīgās algas un savas misijas sajūtas. Zenta par savu dzīvi ir izstāstījusi emocionāli un atklāti, un neviens vairs neuzdrīkstas kaut ko pie savējās piemelot vai izlikties labāks nekā patiesībā bijis. Vilis viņu ķircinot, aicina nākt strādāt celtniecībā, kur maizei esot daudz plānāka garoza, un virsū arī bieza sviesta kārta. Rītā viņi - bijušie klases biedri aizies katrs savu ceļu, pa reizei varbūt uzturot vēstuļu kontaktus un parunāsies par dzīvi nejaušās satikšanās reizēs uz ielas stūra. Arī skolotāja Actiņa visiem atzīstas, ka sen vairs nav skolotāja, bet grāmatvede kādā rūpnīcā: Irbei liekas, ka skolotājas atzīšanās arī nav viegla Viņa ir rīkojusies pēc pārliecības nevis locījusies kā viens otrs. Irbe izstāsta par savu pēkšņo skolotājas karjeras sākumu, par dzīvi meža mājās kara gados, par dēlu, kas jāvada pa dzīvi ar pašas spēkiem, par zudušo vīru. Karš daudziem ir atņēmis sapņus, ģimenes un sagrozījis likteņus pēc sava prāta. Abi vīrieši Alnis un Mārtiņš no grādīgajiem dzērieniem ir krietni apreibuši, viņi par sevi neko sakarīgu nespēj vai negrib stāstīt. Vai varbūt tā ir tikai maska? Actiņa Irbei pačukst, ka vismaz viens no viņiem izskatoties pēc klasiskā padomju stukača, kas rītā, pamodies pirmais, informēs vajadzīgās iestādes, kas modri seko tautas noskaņojumam. Nekas jau tāds pretvalstisks netiek runāts, viss kā dzīvē, tomēr pa brīvam vārdam sarunās iespraucas, kā nekā- viņu klase taču ir brīvās Latvijas produkts, kad veidojās viņu personības, uzskati un viedokļi, ko padomju vara nav spējusi izmainīt. Skan vecās, labās galda dziesmas, kuras aiz dzīvokļa sienām gan nedrīkstētu dziedāt. Bijušie klases biedri veldzējas tajā avotā, ko sauc par bērnības un jaunības atmiņām, kas gadiem ejot nav kļuvušas bālākas, bet tieši otrādi- viss liekas paspilgtināts un kā vakar pārdzīvots. Viņi jūtas kā draiski un pārgalvīgi jaunieši, kas liekas tikai aizvakar šķīrušies uz skolas kāpnēm un šodien atkal satikušies. Kad pusnakts stunda sen garām un laiks domāt par mājām, Vilis solās tuvākajā laikā Irbei apliecināt, ka nekas no viņa jūtām, kas atkal uzbangojušas, nav izdomāts. Varbūt tam arī jānotic? Klases biedri šķiras, solot satikties vēlākais pēc pieciem gadiem. Šobrīd neliekas svarīgi vai tas īstenosies vai nē. Viena dzīves jaukākā lappusīte ir pašķirta atpakaļ, sajusts sen piemirstais klases sadraudzības noskaņojums, atmiņā atsaukti kopīgi pavadītie skolas gadi, kad ikdienas rūpes nevienu nenospieda, un, viņiem jauniem esot, katra jūra likās pārbrienama. Nākošās dzīves lapas kā grāmatā atkal klāsies virspusē, un vai tās atkal tiks šķirstītas nākošajās satikšanās reizēs, šobrīd neliekas svarīgi. Un vai tas maz vēlāk liksies vajadzīgs? Jaunības gadi būs jau sen aiz muguras, notrulināsies dzīves līkločos jūtas, un vajadzība satikties izbālēs. Sarakstītās adreses piezīmju grāmatiņās varbūt tā arī nenoderēs, taču šobrīd visi ir pārliecināti, ka vecais skolas gars viņus ir spēcinājis tālākajam dzīves ceļam, jo viņi šodien atkal ir jutušies kā jaunieši, kas tic brīnumam. Irbe paliek pa nakti pie skolotājas Actiņas, un viņas līdz pat rīta gaismai pie tējas tases runājas par to, kas palicis neizrunāts, vai kas nav bijis runājams. Šīs sarunas ir tas jaukākais, ko Irbe gribēs atcerēties, pārdomājot tikšanos vēlreiz un vēlreiz. Tikšanās emocijas rosina izlemt, kā dzīvot tālāk. Kā senajos skolas gados atkal der uzklausīt skolotājas domas, arī to, vai Viļa priekšlikums uztverams kā joks un aizmirstams, vai pārdomājams un vērā ņemams. Dzīve Irbei ir pametusi vēl vienu iespēju, un citas varbūt nemaz nebūs? Iemīlēties droši vien šinīs gados vairs nav lemts, un vientulība kā puķu podā audzēts kaktuss ir tik adataina...Vilis taču arī skolotājai nelikās nekāds jokupēteris, kas svaidās ar nepārdomātiem solījumiem? Viņa pirmā mīlestība taču ir tikpat romantiska kā savā laikā Irbes jūtas pret Kārli vai vēl nesen pret Ernestu? Pagājuši tik daudzi gadi, kopš viņa ar Kārli apprecējās un jau pēc trijiem gadiem Irbe palika viena ar mazo Kārlīti kara plosītajā pasaulē. Viņas vīrs ir pazudis uz visiem laikiem. Tas ir tagad skaidrs. Vai viņai viss atlikušais mūžs jāziedo tikai dēlam un jāvada vientulības pilnas naktis? Vai viņa viena spēs dēlu izskolot? Varbūt tā ir liela likteņa labvēlība satikt to puisi, kurš tik jauki spējis viņu atkal uzrunāt? Romantiski noskaņota viņa otrā rītā pamet pilsētu. Doties uz savu bijušo dzīvokli un kaut pa gabalu paskatīties, kas tur notiek, Irbe baidās. Kāpēc bērt sāli vecajās brūcēs? Tik jauki smaržo ceriņi! Pilsēta pavada savu bijušo iedzīvotāju ar ceriņziedu sveicieniem. Varbūt ir vērts te atkal atgriezties? Vai tā nav pēdējā izdevība, ko nedrīkst palaist garām? Viņa nedrīkst domāt pārāk ilgi, lai jaukās tikšanās emocijas neaprimtu. Vai nu tagad vai nekad! Pirms braukšanas uz mājām no dzelzceļa stacijas viņa nosūta Vilim telegrammu: *** Kad vīrieti nevar noturēt ar parastajiem sievietes arsenālā esošajiem līdzekļiem, pieviltās draudzenes tagad pēc palīdzības griežas pat partijas komitejā. No šīs instances rūdītie meitu ģēģeri - partijas biedri baidās: var sanākt nepatikšanas ne tikai ģimenē, bet aprauties darba karjera. Partijas birojs tagad ir gandrīz vienīgā instance, kurā sievas, izklājot uz sarkanā galda savas ģimenes dzīves kārtis, var dabūt gandarījumu. Ir dzirdēts, ka ne viena vien ģimenes māte gatavas cīņai savu noklīdušo vīriešu dēļ, saucot palīgā tieši šo instanci. Vai Askolds ir komunists, to gan Guste nezina, nav arī interesējusies, tomēr, spriežot pēc tā, ka viņš ir priekšnieks, tas gan varētu tā būt. Tikai partijas biedri tagad var ieņemt vadošos amatus. Partijas komiteju Guste arī izvēlēsies kā galējo cīņas arēnu. Lai viņa nav sieva, tomēr pakutināt Askolda nervus vajadzētu. Viņa vispirms ir nolēmusi atkal apciemot Askoldu, šoreiz viņa paša ģimenes ligzdiņā, jo tur saceltais skandāls var izrādīties efektīgs un pietiekošs, ne tā, kā toreiz rūpkombinātā, šuvēju telpā, kur droši vien bija arī svešas acis un ausis. Būs vai nebūs viņas bērna dzimšanas apliecībā tēva vārds, tas ir atkarīgs no viņas. Beidzot taču ir pienācis laiks, lai Vera padzen savu paklīdušo tēvaini uz visiem laikiem. Šis svešo dārzu āzis ir pelnījis sievas nicinājumu. Guste savā piebriedušajā augumā izjūt tādu enerģijas pieplūdumu, ka neviens, pat visnekrietnākais līdzeklis neliekas smādējams. Viņai liekas, ka mazais visu laiku viņu urda: Bērna kustības viņas ķermenī ar katru dienu kļūst drošākas un Gustei liekas, ka arī pavēlošākas. Viņa sev solās Askoldu iesprostot tikat kā krātiņā, noburt, ieēdināt, izlikt viņam visas iespējamās sievietes cilpas un panākt savu, pavelkot zem sava spārna. Kad uz kafejnīcu, kur bija aicināts izrunāties, Askolds neatnāk, Guste nolemj rīkoties tālāk. Neko nosodāmu pieviltā sieviete Askoldu apciemojot paša mājās, nesaskata, kaut Valda mēģina draudzenes satraukto prātu iegrožot. Tādi cīņas paņēmieni neesot labi, jo ar varu mīļa nebūšot! Kas ir labs un kas ir slikts? Šķirstot visādus mīlas romānus, Valda ne par tādiem vien sieviešu cīņas paņēmienus ir izlasījusi. Guste nolemj, ka mērķis šoreiz attaisnos līdzekļus. Viņai taču nav ko zaudēt! Viņa nemēdz mainīt savus lēmumus, un pat nedomā, ka sakāpinātās emocijas varētu kaitēt bērnam. Tas viss ir viņa nākotnes dēļ, viņa laimīgās dzīves dēļ. Tukša vieta tēva vārda vietā dzimšanas apliecībā? Tas ir kā kauna traips ne jau tikai Gustei, bet bērnam gan visvairāk. Askoldam vismaz jāpiekrīt tēva vārda ierakstīšanai dokumentos. Tas jānokārto jau visdrīzākajā laikā, kamēr viņa vēl nav dzemdējusi. Vēlāk būs daudz citu klapatu, un tad tas nebūs tik vienkārši. Dzelzs šoreiz jākaļ, kamēr tā karsta... Un Guste rīkojas. Ir pats ziemas vidus. Viņa ir izlēmusi tieši šodien braukt un novest savu ieceri līdz galam. Putina, ceļi ir slikti izbraucami. Sīki sniega putraimi kapā Gustes seju. No aukstuma svilst vaigi, taču Guste brien un brien pa piesnigušo mājas ceļu. Kilometru garais ceļš šoreiz liekas bezgala garš. Tur uz lielā ceļa viņu sagaidīs kā norunāts šoferis ar moskviču, tad viņa dosies uz Askolda ligzdiņu. Lai tad viņi visi redz, kā iet sieviešu mānītājiem. Ka Verai arī ir sava teikšana, un arī viņa ir gaidībās, to Guste neņem vērā. Tā nav viņas darīšana. Galvenais ir panākt, lai Askoldu izliek aiz durvīm, un jo ātrāk, jo labāk. Viņa izbridīs ne tādus vien piesnigušus ceļus, viņa nemēdz apstāties, viņai tas ir jāizdara! Ne putenis, ne dziļās kupenas nav šķērslis. Viņa taču grūtības ir uzņēmusies sava mazulīša dēļ... Ceļš šoreiz liekas īpaši smags: tādā sliktā laikā sakās esot raganām kāzas. Pēc brīža grūtais gājiens pa sniegaino ceļu Gustei sāk likties bezgalīgs. Elpu aizsit pretvēja auri, un arī mazais sāk kustēties citādāk nekā parasti: spērieni ar kājiņām vienos un otros sānos, tad atkal un atkal. Ko viņš grib pateikt? Guste apstājas ievilkt elpu. Viņa ir nosvīdusi un no piepūles tik nogurusi. Gribētos atsēsties, ja te - sniegainā ceļa vidū tas būtu iespējams. Viņa pēkšņi jūt, ka kaut kas silts un lipīgs notek pa viņas kājām...Guste gan nojauš, ka tas ir pārāk nopietni, tik nopietni, ka vajadzīga nekavējoša palīdzība, ja nav jau par vēlu...Par laimi viņa jau ir gandrīz kaimiņu mājas pagalmā. Velta viņai palīdzēs, izsauks ātro palīdzību!...Pakrītot sniegā, viņa vēl paspēj tik skaļi, cik vien iespējams iekliegties:< Palīgā, palīgā!> Vai puteņa auri viņas palīgā saucienu sapin sniega vērpetēs, vai kāds tomēr sadzird, Gustei ir jau vienalga, smagais augums sagumst uz ceļa baltuma. Palīgā sauciens tomēr ir sadzirdēs. Par laimi Velta, pa savu pagalmu ejot rīta darbos, ir pamanījusi nācēju un redzējusi viņu arī pakrītot. Ar Veltas un bērnu palīdzību sniegos pakritusī un samaņu zaudējusī kaimiņiene tiek uzvelta uz ragaviņām un tad ienesta siltajā virtuvē. Tālākais ir ārstu rokās. Cauri puteņiem izlaužas ātrās palīdzības mašīna, un mediķi sniedz pirmo palīdzību uz vietas un aizved Gusti uz slimnīcu. Ciemā vēl ilgi klīst dažādas runas un minējumi par notikušo. Nebūs taču pati ko darījusi, lai atbrīvotos no bērna? Vai tad cilvēkiem kāda daļa, ka tieši bērna tēvu pie kārtības saukt gribēdama, Guste piedzīvojusi nelaimi! Draudzene Valda ir mēma kā zivs un uzvirmojušajā tenku kampaņā nepiedalās. Viņa ir vienīgā, kas apciemo draudzeni slimnīcā, mierina, drošina un izklaidē. Tā uzupurēties spēj tikai īsta draudzene, un Valda tāda arī izrādās. Citu tuvu cilvēku arī Valdai nav. Jau daudzus gadus viņas ir kopā priekos un bēdās. Arī bērniņu, ko gaida draudzene, Valda ir iztēlojusies kā savu krustbērnu, ko viņa varēs mīlēt un spiest arī pie savām krūtīm. Neatlaidības, arī vajadzīgās nekaunības kā Gustei, cīnoties par iedomāto vīrieti, viņai nekad nebūs, un viņa nekad pie bērna netiks. Nav vairs arī tie gadi. Tas ir pilnīgi skaidrs: pēc kara ir liels vīriešu trūkums un katras vīrišķa bikses ir jau agri aizņemtas. Katrai nemaz arī neiznāk viens vesels un sprauns partneris. Ar dižu skaistumu, kas pievilinātu vīrieti kā tauriņu skaistam ziedam, arī Valda nevar lepoties. Grāmatu gudrības, kas patiesi ir ievērības cienīgas, var interesēt tikai reto. Garīgās bagātības drīzāk tikai atgrūž. Ko tu ar gudru sievieti darīsi, ja pašam interesē vairāk miesa nekā dvēsele, un skolā pabeigtas tikai septiņas klases? Tā nospriedis ne viens vien bikšainais, kas uzsācis garāku sarunu ar gudro ciema sekretāri. No tādam Gudrītēm vīrieši baidās. Valda Gusti var tikai apbrīnot par viņas sievišķīgajām mākslām. Uzupurēties viņas labā ir Valdas nerakstīts pienākums un viņas sadraudzējas dzīves grūtībās vēl ciešāk. Pret draudzeni Valda tagad izjūt tādu kā mātes maigumu un atbildību, un vai pārdienām tagad apciemo slimnīcā, piegādā visu Gustei nepieciešamo, vāra un cep mediķu ieteiktos ēdienus, gādā par pozitīvām emocijām, ved zem rokas pastaigās pa nu jau pavasara noskaņu pilno slimnīcas parku. Jau skan zīlītes pavasara dziesma, ēnas saulainās dienās izskatās gaišākas un lāstekas slimnīcas pajumtēs garas un spīdošas kā milzīgas kristāla bozes, ar kurām ziemas spelgoņa vis nevarēja lielīties. Gaisā jūtams tas brīnišķīgais aromāts, kas noskaņo pat vispesimistiskākos cilvēkus uz domām par jaunu pavasari un reizē ar dabas atmodu, solot dzīvesprieka pieplūdumu ziemā pamirušajam ķermenim un garam. Sagulējusi veselu mēnesi slimnīcā, kā tādās reizēs saka -uz saglabāšanu-Guste tiek sūtīta uz sanatoriju, kur viņai nepieciešams uzturēties līdz pat bērna piedzimšanai. Laika un pārdzīvojumu dēļ, visa ritošā grūtniecības procesa dēļ Gustes emocijas par Askoldu ir uz laiku pierimušas. Ja jau bērna tēvs viņus abus vēlāk negribēs, tad - pie velna! Guste visu var izdarīt arī viena, kā agrāk bija domājusi. Saklausījusies slimnīcā dažādus sieviņu stāstus par vīriešiem un viņu divkosību, Guste nomierinās un ir ar mieru gaidīt izdevību, kad viņa ar paceltu galvu kopā ar mazo satiks to vīrieti, kurš neizrādījās tēva vārda cienīgs, un tad pateikt viņam acīs visu, kas uz sirds. Tagad viņa ir sapratusi, ka pēc medicīnas terminoloģijas skaitās veca pirmdzemdētāja, kurai uz dzemdībām ir jāgatavojas īpaši, jāaizmirst viss cits uz pasaules. Viņa izjūt savas topošās mātes misiju. Liekās domas, kas varētu traucēt, ir noliktas malā, viņai vajag būt mierīgai. Dzīve sanatorijā ir tik vienmuļa un garlaicīga, ka tikai domās var aizklīst tālajā nākotnē, kad viņa rūpēsies par bērniņu un izdarīs visu iespējamo viņa labā. Daudz laika aiziet bērna vārda meklēšanai. Viņa ir cieši pārliecināta, ka piedzims puika. Šķirstot daudzos Valdas savestos kalendārus, Guste pārliecinās, ka neviens vārds neatbilst viņas prasībām un patikšanai, tātad vārds ir jāizdomā viņai pašai, un Guste nu aizmiegot un mostoties liek zilbi pie zilbes, burtu pie burta un konstruē to vārdu, kāds nebūtu nevienam cilvēkam uz pasaules un patiktu viņai. Pietiek laika rokdarbiem, pat grāmatu lasīšanai, ko pēc savas gaumes piegādā Valda. Guste pati izšuj no vissmalkākā batista bērna pirmos krekliņus, aptamborē autiņus, ada cepurītes un jaciņas, un visu to darīdama, sarunājas ar savu tik gaidīto bērniņu, kas teju - teju pieteiks savi lielajai pasaulei. Sievām, kas sanatorijā ir visapkārt, viņa par sevi nestāsta gandrīz neko tādu, kas viņai būtu savādāk nekā citām bērnu gaidītājām. Arī viņai tāpat kā visām ir vīrietis, no kura gaida bērnu. Kur viņš ir un kāpēc ne reizes nav apciemojis, tā ir viņas darīšana. Var jau svešiem savas likstas par citai likumīgi pielaulāto izklāstīt un pēc tam klausīties līdzjūtīgās un lišķīgās runās, taču tas patreiz nav Gustes stilā. Nevienu taču neinteresēs, kā Guste pati ir iztēlojusies savu dzīvi. Ar vai bez vīra- tā ir viņa pašas izvēle, gar kuru citām nav nekādas daļas. Viņa tagad ir gatava pārciest arī visas radību mokas, un no ārstu piedāvātā ķeizargrieziena atsakās. Ja tas nav simtprocentīgi nepieciešams, viņa izcietīs arī ilgākas sāpes, jo skaitās veca pirmdzemdētāja un viņas grūtniecība ir ar komplikācijām. Patiesībā Guste paniski baidās nepamosties no zāļu radītā bezsamaņas stāvokļa. Narkozes vārds vien uzdzen drebuļus, un tas viņai asociējas ar nāves klātbūtni. Ārsti pagaidām arī neuzstāj, viņa var izvēlēties: pamosties no narkozes ar bērniņu jau blakus vai mocīties sāpēs, kas solās būt ilgas un stipras. Bērns piedevām esot arī paliels. Guste tomēr ir gatava ciest visu, kas jāpacieš. Liekas tas palīdz piebremzēt arī dusmas, ko viņa, neskatoties uz savu apņemšanos nedomāt par Askoldu, tomēr izjūt. Tās lodā kā glodenes, piezogas pašās nepiemērotākajās reizēs, kad šis vīrietis pavisam nebūtu jāpiesauc. Mazajam nedzimušajam bērnam viņa gan vakaros, pie miera dodoties, stāsta domās par tēvu tikai labu. Tā pienākas un viņa taču arī pati mīl Askoldu ar visu savu būtību, neskatoties ne uz ko. Viņa mīl kā prot. Bērns nedrīkst tēvu ienīst: tēvs un māte katram bērnam ir svētums. Guste to saprot! Viņa ir izjutusi arī to, ka no mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis. Tas, ka viņa pati augusi kā sērdiene, liek vēl ciešāk piedomāt, lai nekas tāds, vismaz no viņas atkarīgais, neatkārtotos. Guste nolemj pēc dzemdībām vairs nelauzties smagajos kolhoza darbos, rūpēties par savu veselību un vismaz reizi gadā vēlāk, kad mazais paaugsies, atpūsties sanatorijās. Gulēdama un bezdarbībā prātodama par turpmāko dzīvi, viņa visu ir salikusi pa plauktiņiem, pat bērna dzīve tiek plānota tālu uz priekšu: izglītība ir pats galvenais, ko vajadzēs viņas bērnam iegūt. Tas, ka pati ir neskolota, daudzreiz ir krimtis kā tārps veselīgā ābolā. Viņas bērns visu to, ko nedabūja viņa māte, saņems ar uzviju: izglītību, mīlestību, laimīgu bērnību un pilnskanīgu dzīvi. Gustei izsapņotais liekas tik viegli sasniedzams kā lielceļš pārejams. Gustes dēls piedzimst aprīlī, sulu laikā, pašas Gustes dzimšanas dienā. Radības ir smagas un tik mokošas, kādas ārsti un vecmāte neatceras sen pieredzējuši. Dzemdību procesa stimulēšanas, asins pārliešanas, beidzot stangas. Pārguruši mediķi, pārguruši abi viņu pacienti. Tagad Guste, no milzīgajiem sāpju kalniem atbrīvojusies, saprotot, kas ir laime. Viss ir beidzies ar uzvaru. Viņa ir dzemdējusi lielu, tik mīļu bērnu, ka liekas nekas cits uz pasaules viņai vairs neeksistē. Valda atnes divdesmit vienu sarkanu rozi. Tā Guste sarunās ir vēlējusies jau iepriekš, un Valda ir no galvaspilsētas pārvedusi šo pasūtīto, krāšņo iepriecinājumu. Tik skaistu rožu nav nevienai nedēļniecei. Kas par to, ka tā ir Gustes pašas dāvana sev! Tas ir godam nopelnīts par sāpēm, ciešanām, un cerībām. Viņa dēlam dod neparastu un nedzirdētu vārdu- Arviss. Nevis Arvis vai Arnis, vai Āris. Viņš ir viss tas labākais, kas Gustei piederēji, pieder un piederēs. Vēl tikai jāizcīna tēva vārda ierakstīšana dēla dzimšanas apliecībā. Tam vēl ir nedaudz laika. Viņa uzraksta Askoldam īsu vēstuli ar ziņu, ka viņa dēls ir klāt. Viņš piekritīs, jo neko citu viņiem pagaidām nevajag, bet dokumentā tēva vārdam ir jābūt. Arī Askolda sievai mēnesi atpakaļ tepat piedzimis dēls. Tagad to zina arī Guste. Valda to bija uzzinājusi agrāk, bet nav vēlējusies Gusti ar šādu ziņu līdz dzemdībām uztraukt. Būtu jau Gustesprāt skaisti, ja viņš- bērna tēvs atbrauktu viņiem abiem ar Arvisu pakaļ un saņemtu dēlu no vecmātes savās rokās, un tad ...viņa ar dēlu mierīgi dzīvotu tālāk līdz dienai, kad viss varētu arī mainīties. Dzīves ceļi taču ir tik līkumaini! Kas šodien liekas nesasniedzams un nereāls, rītā jau var būt citādi... Kad pienāk laiks mazo vest uz mājām, Guste noteikti grib arī izpušķotu mašīnu. Tās varētu būt vizbules, pirmie pavasara ziedi un zaļumi un obligāti liels lācis, piestiprināts uz mašīnas kalpota. Tas būtu tik skaisti un atkal kā nevienam. Valda apsola arī to, tāpat kā milzīgu torti mediķiem. Žēl, ka pati tortu meistare Guste to nevar uzmeistarot pati. Tomēr viss izdodas uz goda, kā Guste ir iecerējusi. Valda ir bijusi arī pie Askolda un pierunājusi viņu uz soli, kas patiesībā katram apzinīgam vīrietim arī būtu jāsper: viņš ir piekritis un Valdas mudināts solījies savu dēlu no vecmātes rokām savās arī saņemt, un dot savu piekrišanu par tēva vārdu. Gustei viņš par šādu cēlu žestu nu liekas īstens goda vīrs, var cerēt, ka tālāk būs vēl labāk...un bērns jau nav ne pie kā vainīgs. Viņa tēvs nav izrādījies pēdējais zaķpastala, kā viens otrs... Ne viss izrādās tā, kā to gribās jaunajai mātei-Gustei: mašīna gan ir izpušķota, torte un ziedi mediķiem nodoti, mazais sapucēts savās pirmajās drēbēs uz to labāko un no bērnu māsas rokām nodots caur dzemdību nodaļas durvīm viņa tēva- Askolda rokās. Viņam uz šādu procedūru ir jau pieredze: tikai mēnesi atpakaļ savu trešo pielaulātās sievas zeperi tāpat saņēmis. Viņam nav ne mazākā mulsuma, jo ne jau katra māsiņa ievēro, kādi izskatās tēvi, gan laimes, gan vienaldzības pārņemti, savus bērnus stiprajās vīrieša rokās saņemot. Tomēr šī gados pavecā māsa izrādās vērīga un Gustei liekas īstā čūska, ļoti indīga un netaktiska. Viņa atpazīst Askoldu, teikdama:< Jums nu gan veicas! Mēneša laikā divi dēli! Apsveicu! Pienāciet atkal!> Ar to darvas piliens medus mucā ir ieliets. Vai kāds dzird šo māsas teikto, neliekas vairs svarīgi. Guste ir dzirdējusi un piesarkst kā biete. Ko pēc tam runās cilvēki? Smiesies viss nodaļas personāls viņas torti ēdot, sākot ar sanitāri un beidzot ar ārstiem. Nesmukas runas izplatīsies un droši vien tik ātri nerimsies. Viss ir tik nelāgi: svinīgums, kas spārnoja Gusti, ir pazudis uz neatgriešanos. Saulainā diena pēkšņi liekas pelēka. Rozes Gustes rokās liekas arī smīn, savas tumši sarkanās ziedlapas izplētušas. Viņa gan zina, ka viņas bērna tēvam Arviss nav vienīgais un pielaulātajai sievai ir lielāka teikšana nekā viņai. Viņas šodienas plāni sagriežas kājām gaisā, kad, pie izpušķotās mašīnas piegājis, Askolds Arvisu ieliek mātes rokās, un pats, izrādās, uz Gustes māju, kur saklāts svētku galds, nemaz netaisās: < Nespēlēsim nu, Gustiņ, vairāk teātri! Ko es solīju, to es darīšu, tēva vārdu neliedzu, alimentus, ja prasīsi, maksāšu, bet tas arī būs viss. Mēs taču tā norunājām! Neprasi no manis vairāk, kā es varu! Dzīvojiet laimīgi! Paldies par to, kas bijis!> un viņš aizcērt mašīnas durvis. Tas liekas par traku! Dusmu, apvainojuma un kauna asaras nolīst pār Gustes vaigiem. Viņa nav spējīga pateikt ne vārda, tikai to: < Tad nevajag arī! Braucam!> Šoferis, kas aizvien vadājis Gusti visās viņas svarīgākajās dzīves gaitās, pie sevis nokrekšķinās. Tas ir skandāls, tā vismaz patreiz liekas Gustei, kas visu bija tik labi izdomājusi. Lai! Viņa izturēs arī šo kaunu. Mājās vienalga būs svētki: Ozolos jau šodien būs daktere. Viņa solījusies jau pirmajā dienā visu pārlūkot un mazo pirmo reizi palīdzēt arī novannot. Daktere viņas mājās ir savs cilvēks. Četratā- Valda, šoferis Jāzeps un ārste- viņi vienalga svinēs šo mirkli, kurš ir tik ilgi gaidīts un grūtībās un sāpēs izcīnīts. Vēl daudzas cīņas būs jāizcīna un pēc tam būs arī uzvaras. Ir skaista diena: gaišas un augstas debesis, maigs vējš un pavasarīgā saule tik mīlīgi silda caur mašīnas priekšējo stiklu. Arviss, kā apaļš pūpolītis, satīts zilā flaneļa sedziņā un pārsiets ar milzīgu zilu kaprona lenti, guļ mātes rokās un pa reizei ar mutīti meklē vienmēr tik veldzējošo krūti. Jaunie mātes pienākumi, kas tagad piepildīs dienas, dara Gusti laimīgu. Tas, ko viņa tik ļoti vēlējās, nu uz visiem laikiem pieder viņai. Dēls bijis viņas dzīves sapnis, kas tagad ir piepildīts. Pārējam nav nozīmes. Viņiem ir stiprā koka ozola uzvārds, un nekādi lokanie vītoli nav vajadzīgi. Lai Askolds lokās kā vītola klūga! Ozoli neliecas!
*** Jaunā dzīve, kas sākas Irbei laulībā ar Vili, izrādās visai veiksmīga. Kārlis patēvu pieņem ar prieku, it kā viņš visu laiku būtu tieši šādu dzīves pavērsienu gaidījis. Abi no pirmās dienas saprotas pilnīgi visos jautājumos. Tik ideālas dēla attiecības ar patēvu Irbe pat vispārdrošākajos sapņos nebija paredzējusi. Irbei tagad ir Viļa uzvārds- Dimante. Viņas dzīvē ir notikušas pārmaiņas, kas nebūtu iespējamas, ja ceļā negadītos šis dimanta gabals, kā viņa tagad joko. Vilim ir mašīna- Pobeda, četristabu dzīvoklis, kurā nekā netrūkst, vasarnīca Jūrmalā. Vilim ir arī ļoti laba alga; to, ko viņš saņem mēnesī, vidusmēra strādnieks redz tikai gadā, neskaitot prēmijas Vai noslēgtās laulības ir tā sauktās aprēķina laulības? Irbei jāatzīstas, ka no viņas puses, protams, ir valdījis aprēķins. Viss notika tik ātri. Vajadzēja īsā laikā izlemties: vai nu izrauties no tās vides, kas viņu žņaudza un smacēja, vai palikt mazajā skolā un samierināties ar Lidijas Ivanovnas vadības stilu, mazo atalgojumu un pelēcīgo sabiedrību, kas darīja viņu gadiem ejot arvien nervozāku. Dēla tālākā skološana, mūžīgā paļaušanās uz Ernesta ģimenes atbalstu, kas arī taču nebūs bezgalīgs...Tas viss sasummējās un Irbe izšķīrās par vieglāko ceļu. Viņa vairs nenožēloja emocionālo telegrammu par to kauliņu kopā mešanu, jo tā jau bija tikai atbilde uz Viļa priekšlikumu. Tomēr visvairāk viņu mulsināja tas, ka viņas tagadējais vīrs ir partijas biedrs. Kārlis bija Latvijas armijas virsnieks, savas zemes un valsts uzticams kareivis, kamēr tagadējais- komunistu pakalpiņš. Vilis par to tikai pasmejas: tādu kā viņš esot pa pilnam, katras iestādes priekšnieks tagad komunists, un tas nemaz nenozīmējot, ka viņš būtu nodevis Latvijas vārdu un brīvības idejas. Tieši otrādi: Lietuvas komunisti šādā ceļā panākuši valstī zināmu neatkarību no iebraucējiem un realizējot savu, ne uzspiesto gribu, vismaz ekonomikas jautājumos Partijas biedra karti daudzi uzskatot par maizes kartiņu, un dažādie darba disciplīnas un citādie pārkāpumi paliekot nosodīti tikai ar partijas sodiem aiz slēgtām durvīm, kas tādas pupu mizas vien esot. Arī Irbe pati nemaz neesot daudz labāka komunistes Lidijas Ivanovnas vadītajā skolā strādādama un brūkleņu mētru vainagus ap vadoņu portretiem pīdama. Vilis laulībā ar Irbi izskatās laimīgs, jo ne velti saka, ka veca mīlestība nerūsē un Irbe sev jautājumu par savām patreizējām jūtām neuzdod. Tik ilgi bijusi bez vīrieša glāsta, viņa beidzot var paklausīt dabas balsij: viņa ir sieviete, kas alkst glāstu, mīļu vārdu un stipra pleca. Tas nemaz nav tik maz. Vilis ir labs cilvēks: viņi saprotas, Vilis viņu lutina, dēlam ir tēva vietā. Vilis dzīvi prot uztvert viegli un rīkoties ar vērienu, prot sabiedrībā spēlēt pirmo vijoli un pār mēru nelieto alkoholu. Irbe var uz viņu paļauties. Ģimene nolemj, ka Irbe vismaz pagaidām algotu darbu nestrādās. Pietiek rūpju gan par abiem vīriešiem gādājot, gan sevi izklaidējot ar lietām, kas sen jau bija piemirsušās: jaunu tērpu iegāde, dzīvokļa iekārtošana pēc sava prāta, iziešana Viļa sabiedrībā, viesu uzņemšana vasarnīcā un dzīvoklī, grāmatu lasīšana. To visu paveikt Irbei ir nieks. Viņa jūtas atkal pašpārliecināta un laimīga. Drīz viņa nesajūt arī ziņkārīgo viesu skatienu iesmus, kad Vilis viņu stāda priekšā saviem darba biedriem un draugiem. Liekas neviena no kompānijās esošajām sievietēm nejūt pret viņu greizsirdību, tātad Vilis nav bijis šo dāmu iecerētais. Tikai viņam pašam zināms, kur palikušas tās bijušās draudzenes, ja viņš Irbei teicis patiesību par savu vecpuiša dzīvi. Pēc pases datiem viņš laulības ostā iebraucis pirmo reizi. Irbe atkal ir pilsētniece. Uz savu bijušo dzīvokli viņa izvairās iet: kaut kas attur uzkāpt pa pierastajām kāpnēm un varbūt sajust pagātnes atblāzmu. Kad viņa par to runā ar Vili, viņš izsaka priekšlikumu tomēr aiziet un paraudzīties, kādi cilvēki tur dzīvo, jo tad atkritīšot uzmācīgās domas par bijušo. Varbūt tur esot atrodams arī kāds mīļš nieciņš no viņas iepriekšējās dzīves.
< Kāpjam uz tavu dzīvokli!> Vilis saka, kādu dienu piebraucot mašīnu pie Irbes vecā dzīvokļa durvīm. Divdesmit divus gadus Irbe nav vērusi bijušā dzīvokļa durvis. Kādi ir tie cilvēki, kas tagad šo mitekli sauc par savu? Varbūt tur ir kādas viņas mēbeles un lietas? Vai dzīvokļa apmeklējums neuzjundīs tās skaudrās atmiņas par viņas kopdzīvi ar Kārli un visa pēkšņo galu? Kādas emocijas uzbangos? Milzums jautājumu un uz sirds tāds kņudinošs satraukums, kāds reizēm rodas verot sen nešķirstīta, noputējuša fotoalbuma vāku, kur no katras lapas pretī veras pazīstami un arī sen piemirsti cilvēki. Tur, trešā stāva dzīvoklī ritēja viņu mierīgā ģimenes dzīve, tur viņa un Kārlis veldzējās savas jaunības mīlestības jūtu svaigumā. Viņu mīlestība likās ideāla, tik romantiska, vienreizēja un bezgalīga... No šejienes viņa ar bērnu klēpī aizgāja, pametot visu: akurāti saklāja gultu, tīru drānu pārklātu un torīt neskartu brokastu galdu, desmitiem mīļu lietu un grāmatu skapi ar labākajām latviešu un pasaules klasiķu grāmatām. To Irbei visus šos gadus bijis visvairāk žēl. Grāmatas no vecāku mājas bibliotēkām bija mantojuši viņi abi. Tagad daudzas no tām skaitās aizliegtas un iznīcināmas kā padomju cilvēka gaumi un vēsturiskās patiesības kropļojošas...Kur palikušas šīs viņu mīļās brīvā laika sarunu biedrenes? To droši vien viņa nekad neuzzinās. Kad Vilis zvana pie dzīvokļa durvīm, liekas simtiem skudriņu kņudina Irbes pakrūtē. Durvis atver liekas samiegojusies vēl pajauna, košā atlasa rītakleitā ģērbusies sieviete. Saruna tālāk rit krievu valodā, jo redzams tagadējie dzīvokļa apsaimniekotāji ir lielās krievu tautas pārstāvji. Irbe krievu valodu tagad pārzin tikai nedaudz sliktāk nekā savu dzimto- latviešu, taču runā tikai Vilis. Viņš skaidro, ka viņa ģimene te dzīvojusi agrāk. Sākoties lielajam karam, bijis jāaizbrauc steidzīgā partijas komandējumā un dzīvokli nav paspējuši nobroņēt. Vēlāk viņš bijis aizkomandēts vadošā partijas darbā ar visu ģimeni uz plašo dzimteni, un atgriezušies no svarīgā komandējuma tikai nesen. Pārliecinoši un uzstājīgi viņš panāk, ka dzīvokļa saimniece ieved viņus lielajā istabā, Irbes bijušajā viesistabā. Te tagad valda latviešiem sveša gaume. Irbes acis skraida no priekšmeta uz priekšmetu, meklējot to- savējo, kas varētu būt kaut kur paslēpies. Kaut vissīkākais nieciņš! Kaut krūzīte vai vāze! Uz ēdamgalda krievu patvāris, ar metāla turētājos ievietotām tējas glāzēm, dīvāns, pārklāts ar austrumnieciska stila pārklāju. Pie sienām vairākas gleznu reprodukcijas, arī populārā Šiškina glezna ar lācēniem mežā klajumā. Irbes acis pēkšņi kā liptin pielīp pie stūrī novietotās bufetes. Tā ir viņas mēbele! Uz kāzām radu dāvinātā lielā sarkankoka bufete! Viņa no pārsteiguma tikko spēj apvaldīt sajūsmas izsaucienu. Vilis to ir pamanījis, un izvaicā dzīvokļa saimnieci par šo priekšmetu. Dzīvokļa saimniece stāsta, ka tā esot tur jau bijusi, kad viņi pirms gadiem desmit ievākušies. Citu lielu mēbeļu gan neesot bijis, tikai kaktā sasviestas grāmatas, salauzti krēsli. Kas te dzīvojis iepriekš, viņi neesot interesējušies. Vīrs teicis, ka buržuji. Viņi bufeti atstājuši sev, bet grāmatas un visus pārējos krāmus izmetuši ārā.
< Bufeti mēs jau rītā aizvedīsim, un jaunas pirkšanai dosim naudu, cik prasīsiet. Tā mums ir mīļa ģimenes relikvija, un jums te tā pavisam neiederas. Ja vajadzēs, ar jūsu saimnieku es runāšu pats.> Vilis ir kategorisks, bet dzīvokļa saimniece kļuvusi bikla un nedroša, kad Vilis turpina:
< Mēs varam to izdarīt jau šodien! Bufetes izkrāmēšana ir sīka vienība! Nedomāju, ka jūsu vīrs būs tik nesaprātīgs un iebildīs. Esmu augsta ranga politisks darbinieks un ne jau mantas, bet principa dēļ vēlos atgūt šo lietu. Es neiesaku vilcināties...rītā mani cilvēki atbrauks...> un viņi pamet dzīvokli noteiktā gaitā, lai rītā atgrieztos ar transportu. Irbe no pārsteiguma un necerētās veiksmes ir pilnīgi kā mēma. Vilis prot par savām idejām cīnīties līdz galam un uzvarēt. Otrā dienā bez jebkādiem starpgadījumiem Irbes pūra mēbele ieņem goda vietu Dimantu dzīvoklī. Irbei liekas, ka jaunajās mājās ir atgriezies mīļa būtne- labais mājas gariņš, kas bijis ilgi projām un tagad ieņēmis atkal sev pienākošos vietu. Nu viņa var to glāstīt ar savu acu skatienu, un no laimes gandrīz vai raudāt: viņa te jaunā vīra dzīvoklī nav ienākusi bez nekā, daļa no pagātnes ir ar viņu. Kad precēsies Kārlis, tā būs viņa pūra mēbele. Sievietes sirdī ir iestājies tāds miers, kāds tur ilgi nav bijis. Tikai Vilis ar savu raksturu varēja atgūt šo viņai tik dārgo lietu. Vēl vairākas dienas viņi smiedamies un ķircinādamies runā par Viļa uzstājību un partejiskajiem izdomājumiem. Taisnība par to tālo komandējumu attiecās uz Kārli. No Latvijas armijas rindām daudzus virsniekus toreiz teicās sūtīt krieviem ienākot uz kursiem Maskavā, un tagad var tikai nojaust, kādi bija šie kursi. Toreiz bieži deportācijas uz izsūtījumu uz Sibīriju privātās sarunās sauca par kūrortu vai ekskursiju vai komandējumu. Vilis apņemas kādreiz uzzināt arī visu par Kārļa likteni, lai Irbei nebūtu jāmokās mūžīgā neziņā. Viņam ir plaši sakari. Pagaidām gan šī doma tiek atlikta malā: tāda interese var izrādīties bīstama viņa karjerai un sabojāt reputāciju. Visam savs laiks...
*** Arviss, Gustes mīlestības un gādības lutināts, aug un attīstās pirmajā dzīvības gadā tik labi un pareizi, ka bērnu ārstei, kas bērnu uzrauga, atliek vien uzlielīt māti un viņas lolojumu. Zēns ir ņiprs, veselīgs un skaists, neskatoties pat uz to, ka dzemdībās viņa mazo galviņu ārstiem nācās žņaugt stangu ķetnās. Šobrīd bērnu neirologs neatrod ne mazākās novirzes viņa psihiskajā veselībā. Viss, kas vajadzīgs un ieteicams bērna labai attīstībai ir sagādāts, sākot ar mūzikas centru, ko grabināt pusgadu vecajam zeperim un visām iespējamajām rotaļlietām, ko piedāvā rotaļlietu veikala plaukti. Guste tagad dzīvo mājās, ir dekrēta atvaļinājumā, apkopj savā kolhoznieka sētā ar likumu atļautos lopus un nedaudzus arī virs noteiktās normas, ik pusgadu pārdod pa bullēnam un puscūču pārim. Viņiem visa kā ir pietiekoši. Valda- Arvisa krustmāte joprojām dzīvo Ozolos un piedalās zēna lološanā un ir nenogurdama kopā ar Gusti gādāt par bērna labsajūtu. Arvisam ir divas viņu mīlošas sirdis, četras maigas rokas un viss, ko var vēlēties tāds puika, kam liekas pati Laimes māte nospraudusi dzīves ceļu bez grambām un oļiem. Tēvs- Askolds maksā alimentus, tur savu solījumu un ievēro pietiekamu distanci, lai atkal neiepītos savas bijušās mīļākās viltīgajos tīklos. Guste ir samierinājusies, jo viņai tagad ir dēls. Nākotne rādīs, vai ir vērts cīnīties un dabūt vīrieti atkal savā azotē, vai arī Arvisam, kad viņš paaugsies, nosaukt tēvu par nelieti un viltnieku, kam ģimenē ar sievu ir mēnesi vecāks puika- pusbrālis. Šodienas pasaulē tas nav nekāds retums, taču bērnu nedrīkst ar tādām runām traumēt, vai arī stāstīt, ka tēvs ir miris. Tas liekas cietsirdīgi. Viņš mātei vēlāk var uzdot tik daudzus grūti atbildamu jautājumus. Ir jārod pareizs risinājums, kamēr bērns vēl autiņos, un laika nav daudz. Kamēr katram laimīgam bērnam viņa tēvs uzsmaida jau šūpulī guļot, viņas Arvisam pagaidām tāda laime iet secen, viņiem liktenis ģimenē tēvu nav paredzējis. Taču Guste nebūtu Guste, ja viņa atkal kaut ko neizdomātu. Vīrietim zēna tuvumā ir jābūt un atliek vien tādu atrast, kas varētu dzīvot Ozolos, palīdzēt saimniecībā, un būt vēlāk tikpat kā tēva vietā. Palīgā nāk gadījums: ar rudeni fermā par sargu atnāk gadus piecdesmit vecs un izrādās tobrīd vientuļš vīrietis, un Guste pamanās piedāvāt viņam pajumti savā mājā. Sākumā ar to pilnīgi pietiek. Viņiem ir jāiepazīstas un viss sekojošais ir tikai ,,tehnikas" jautājums. Šo lietu Guste netaisās sasteigt, laiks pats visu noliks pa vietām. Arī gultā Nikolaju viņa tik drīz nevilks. Gan viņš pats pamanīs visus viņas jaukumus, ja pa Ozolu sētu staigās vaļējām acīm. Vispirms ir tuvāk jāiepazīstas un jāpieradina jaunatnācējs pie mājas un darāmā darba, jāuzkrauj pakāpeniski arī rūpes par bērnu. Gustes plāni atkal sniedzas tālu. Viņai piemīt īpašība- vēlamo iedomāties par esošo. Arī šoreiz viņas fantāzijas sniedzas nākotnē un viņa seko, lai viss notiktu pēc izdomātā scenārija. Ko runā kaimiņi un fermas darbinieki, to Guste kārtējo reizi laiž pār galvu. Muti aizbāzt viņa nevienam netaisās, jo katrs ir pats savas laimes kalējs, arī viņai jākaļ dēla un sava laime, un nekas nevar likt šķēršļus. Varbūt arī Askolds, uzzinājis, ka dēla tuvumā parādījies cits vīrietis, kļūs greizsirdīgs, un viņā atmodīsies tēva jūtas...Guste nogaida. Viņai ir Arviss- mīļš kunkulītis, kuram viņa ziedos visu, lai dēla dzīve būtu mīlestības ziediem kaisīta, viņa ir atbildīga par dēla laimīgo nākotni. Tas, ka Gustei nav nekādas nojausmas, kā jāaudzina puika, viņu nesatrauc, pietiek ar to, ka viņa dēlu mīl. Svešus padomus šī sieviete nekad nav laidusi pār Ozolu slieksni, un tā tam jābūt arī turpmāk. Vīrietis Ozolu sētā tagad ir, un nav ko zīlēt, kas no tā iznāks. Kad dēlam paliek trīs gadi, Guste atsāk strādāt par pārraudzi, jeb kontrolasistenti, jo tagad šis amats nāk modē, tiek veidotas šķirnes- Latvijas brūnās govis arī kolhoznieku sētās. Apbraukāt ar zirgu vienu daļu pagasta sētu neliekas grūts darbs. Paņemt piena analīzes, kontrolēt tā tīrību, rakstīt cilts rakstus liellopiem, bonitēt, jeb iededzināt numurus teļu ausīs, kuriem ir izcili senči, sniegt konsultācijas lopkopībā, to visu viņa iemācās īsos pie lauksaimniecības skolas dibinātos kursos. Darbs kaulus nelauž, un jaukā laikā līdzi var ņemt arī dēlu. Viņa attīstībai tas nāk tikai par labu. Puika kļūst par pastāvīgu līdzbraucēju un sadraudzējas ar kolhoznieku sētu bērniem, iepazīst cieminiekus, un Guste lepojas ar savu lolojumu. Salīdzinot ar citiem bērniem, viņas dēls ir pārāks visā: gan gudrībā, gan apģērbā. Guste atkal ir iegājusi ciema sabiedriskās dzīves apritē un ir apmierināta, ka daudzi prasa viņas kā speciālistes padomus. Viens otrs lopiņš ar viņas svētību piepulcējas sudzinieku pulkam, jo papīri panes visu, ja ir labi sarakstīti, un spraugas likumos, caur kurām var izlīst, atrodas vienmēr, ja tos meklē. Guste prot kombinēt un cilvēkiem šādi izpalīdzēt. Par to viņai tiek sirsnīgs paldies. Ar naudas pateicībām viņa nekrāmējas: labas attiecības ir dārgākas par visu. Gustei atkal ir daudz tā saucamo draugu. Nikolajs nedzīvo ne dienu Ozolos dīki. Saimniecībā aizvien jāpieliek vīrieša rokas te vienā, te citā vietā. Viņam ir zelta rokas un labs raksturs. Dzīve līdz šim nav viņu lutinājusi. Ozolos viņš ātri iejūtas un uzskata turpmāk šo sētu par savām mājām. Viņa sieva, kas mīt otrā Latvijas malā, ir aizgājusi pie cita, arī bērni pieauguši. Visi vecie tilti nodedzināti. Nikolaja biogrāfija ir vienkārša: pēc dienesta armijā apprecējies, strādājis lauku brigādēs pie smagākajiem darbiem, viens pēc otra sadzimuši bērni, tad sieva sākusi dzert un pīties ar citiem. Vai bijusi tur arī paša vaina, viņš nav analizējis. Tik daudz prāta bijis, lai arī pats nesapītos alkohola valgos. Guste viņu neizvaicā. Iedziļināties viņa pagātnē nav lielas vajadzības. Nikolajs viņas sētā ir ļoti nepieciešams. Arviss uztver Nikolaju kā sev līdzīgu vīrieša kārtas būtni, kam pieķerties pie rokas, kura vadībā mācīties vīru darbus. Zēns viņā ir atradis draugu, labvēli un drošu patvērumu. Māte ir tagad veiksmīgi sakārtojusi savu un dēla dzīvi. Arī Nikolajs puiku pamazām ir iemīlējis. Tagad viņi visi sēž pie viena galda, rūpējas par kopīgo saimniecību, un Nikolajs ir atradis arī Gustes guļamistabas durvis neaizslēgtas. Protams, saimnieces grožus cieši savās rokās tur pati Guste. Nu viņai ir viss, ko sieviete var vēlēties: vīrietis mājās, dēls, sava cienījama vieta sabiedrībā. Valda pēc nelielas un skarbas sarunas ar Gusti Ozolus pamet. Viņai griboties savu dzīvi mierā un saskaņā ar sevi. Bijušās sirdsdraudzenes par ienaidniecēm gan nekļūst, tomēr vēsums attiecībās iezogas, un draudzīgās tikšanās ilgi neatjaunojas. Valdai esot apnicis visur un vienmēr respektēt Gustes vēlmes un atzīt tikai viņas pausto patiesību. Varbūt Valda ir greizsirdīga un arī viņa arī ir cerējusi uz Nikolaju? Aizdomas gan Gustei ir radušās, tomēr viņa to neanalizē. Bijušo sirdsdraudzeņu ceļi izšķiras. Mazais Arviss ir tas vienīgais, kura Valdai aizejot no Ozoliem ir žēl. Ja viņš pats lūgtu palikt, viņa aizmirstu visus Gustes pārmetumus un pārdarījumus un paliktu, taču zēns arvien ciešāk ķeras pie Nikolaja pastieptās rokas, krustmāte Valda vēl viņa sirsniņā nav iegulusi...Bērna atmiņa vēl ir tik īsa, ka Valdas tēls piemirstas līdzko viņa ir projām. *** Viļa un Irbes saskanīgā ģimenes dzīve vainagojas ar neaizmirstamu notikumu: viņiem piedzimst meitiņa, kuru nosauc par Alīnu. Irbei un Vilim ir jau pāri četrdesmit. To var uzskatīt par īpašu dabas labvēlību: jaunībā zaudētie gadi abiem tagad ir dāsni atdoti. Kas par to, ka Irbes lielais dēls Kārlis ir jau pieaudzis, beidzis Medicīnas institūtu un apprecējies? Viņam ir atbildīgs ārsta darbs Traumatoloģijas institūtā. Izredzētā ir bijusī studiju biedrene Vita- bērnu ārste. Viņa gandrīz vienlaicīgi ar Irbi dzemdē meitiņu Lauru. Tā abas ģimenes Laimes māte ir vienlaicīgi apdāvinājusi. Sākumā Irbi nedaudz mulsina tas, ka mazmaitiņa Lauriņa un viņas Alīna ir viena vecuma. Taču dzīve prot sagādāt ne tādus vien pārsteigumus, un šinī gadījumā abās ģimenēs tie ir patīkami. Neviens nespēj paredzēt ne savas, ne savu bērnu dzīves gaitas, un tas cilvēku pasargā no bailēm un neziņas nākotnes priekšā. Likteņa raksti ir apslēpti un nepakļaujas arī pētniecībai.
II. nodaļa
< Ak, tu, kucēns tāds! Kā tu man to varēji nodarīt? Kāpēc tu man agrāk neteici, ko esi sastrādājis? > Guste nevar rimties. Arviss ir šodien pārbraucis mājās. Studentu gadi ir beigušies, un pēc divām nedēļām izlaidums. Pēc vakariņām viņš mātei ir pavēstījis savu lielāko dzīves notikumu: viņš ir iemīlējies! Ne tikai iemīlējies, bet jau pēc dažiem mēnešiem gaidāms mazulis. Viņš ir saderinājies ar studenti, kas arī viņu neprātīgi mīlot. Tas nu Gustei šķiet par traku. Tikai ne tagad! Dēla nākotni viņa ir redzējusi pavisam citādu. Bez mātes padoma viņš ir izlēmies uz šo soli. Vai viņas vienīgajam acuraugam nav piesitusies vieglas uzvedības studentīte un uzkārusies kaklā? Gustei pat nojausmas nav bijis, ka viņas Arviss jau labu laiku atpakaļ zaudējis savu nevainību. Tas ir kaut kas neiedomājams un uzreiz pat neaptverams. Tas pavisam nav ietilpis Gustes izkaltajos plānos par dēla nākotni un liekas kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.
< Kad tas notika? Stāsti man visu! Varbūt tu pateici man tikai joku, lai redzētu manu nostāju? > viņa no satraukuma tikko spēj parunāt. Labi, ka viņi ir virtuvē divi vien. Nikolajs ir jau aizgājis vakara darbos un mātes un dēla sarunai nav lieka klausītāja. Nikolaja viedoklis te vienalga neliktos svarīgs. Viņš visos jautājumos parasti piekrīt Gustes teiktajam, un svarīgos jautājumos, kas attiecas uz māti un dēlu, neiemaisās.
< Runā!> viņa bargi un reizē lūdzoši saka.< Ko tu domā darīt?>
< Kā ko? Protams, Alīnu apprecēt. Tagad sāksies brīvdienas, vēl līdz rudenim laika diezgan. Rīkosim, mammu, kāzas! Ko gan citu! Mēs mīlam viens otru! Alīna tev arī iepatiksies, viņa nevar neiepatikties. Mēs esam pieauguši cilvēki, augstskola būs pabeigta. Arvisam tālākais ir skaidrs. Viņam pat prātā nav ienācis, ka viņa māte varētu te kaut ko iebilst. Viņa taču dēlam visu laiku ir vēlējusi tikai labu. Viņi abi bija izlēmuši, ka Arviss strādās par skolotāju tepat pagasta skolā, kur pats mācījies. Arī Alīnai darba vieta atradīsies. Viņš ir solījies nekad nepamest Ozolus un māti. Arī turpmāk viņi visi būs zem viena jumta: Guste, Nikolajs, Alīna un mazais, kas viņus darīs laimīgus. Kāpēc pēkšņi viņa ir tā satraukusies par lietu, par kuru vajadzētu tikai priecāties? Dzimtas turpinājums, dēla laulības ar iemīlēto sievieti- tas taču ir tik brīnišķīgi! Taču Guste ir satraukta: bērns! Viņas dēls viņu padarīs par vecmammu jau tik drīz. Kāpēc visu laiku viņš ir klusējis? Tikai kļuvis tāds priecīgāks, vairāk jokojies gan prombraukdams, gan mājās atgriezdamies nedēļas nogalēs. Reizēm gan, tagad skaidrs kāpēc, ne katru nedēļu varējis atbraukt, un viņa veltīgi domājusi, ka tas saistīts ar studiju nobeigumu un lielo mācību slodzi...Kucēns! Viņa atkal atkārto pie sevis šo nesen pasprukušo dēla apzīmējumu. Guste šovakar pat galdu nedomā norīdot, rokas ir nolaidušās un ķermeni pārņēmis tāds dīvains nespēks un dusmas. Pulss ik pa brīdim sit deniņos kā ar āmuru: droši vien atkal tas sasodītais asinsspiediens...Viņa ies atlaisties savā gultā. Ārste jau ir brīdinājusi, ka uztraukt sevi nedrīkst. viņa itin vārgi nosaka, uz gultu vilkdamās vājinieces gaitā. Kājas patiesi liekas svina smaguma pilnas. Uz cukura uzpilinātās zāles liekas ļoti rūgtas, jo Arviss droši vien ir nevis skaitījis vajadzīgo pilienu skaitu, bet uzlējis krietnu šļuku.
Arviss saka, māti uz gultu vadīdams un uz vaiga samierinoši nobučodams,< mēs ar Alīnu esam jau pieauguši cilvēki. Sāksim jaunu dzīvi. Tu viņu iepazīsi un arī iemīlēsi. Viņa ir tik īpaša, skaista un gudra arī...Un tu taču arī saproti, ka katram pieaugušam vīrietim ir vajadzīga sieviete, un es esmu savu jau izvēlējies. Tu atzīsi, ka viņa ir īpaša, neparasta, un skaista. Viņas mamma arī uzreiz nebija sajūsmā, ka esam pasteigušies! Viņai ir kolosāla mamma! Un tēvs arī ir foršs vecis. Uzvārdā Dimanti. Mēs labi saprotamies. Kad atbrauks iepazīties, tu raudzēsi, ka man taisnība. Liekas, ka arī es esmu viņiem pa prātam.> Tas nu Gustei ir kā uguns pakulās. Viņi- tās sievietes vecāki- ir jau sen viņas Arvisu pazinuši un par bērna gaidībām arī zinājuši, kamēr viņa neko nav pat nojautusi. Tās sievietes māte droši vien ir priecīga, ka meitai tā paveicies un viņa dabūs viņas skaisto dēlu par vīru. Alīna! Tā taču sauca vilkaču mantinieci no jaunībā lasītā romāna, saturu atceroties šis vārds Gustei liekas aizdomīgs. Gulēt ilgāk gultā un atpūsties Guste nepavisam negrib, tomēr celties un Arvisam pierādīt, ka viņa varbūt spēlējusi tikai teātri ar to pārspīlēto uztraukumu, arī neliekas audzinoši. Viņa ir gan satraukta, tomēr nekāda reiboņa nav bijis. Gultā uz augstā, dēla sačubinātā spilvena pus sēdus atgūlusies un brīdi aizvērtām acīm visu dzirdēto domās pārcilājusi un sadzirdējusi, ka Arviss novāc no vakariņu galda skaļi šķindinot traukus, viņa nospriež par visu tikt vēlreiz skaidrībā un dēlu izprašņāt sīkāk. Kad viņš ienāk istabā un prasa kā māte jūtas, Guste aicina dēlu atlaisties viņai blakus. Neskaitāmas reizes viņi ir tā gulējuši un runājušies par visu ko arī tad, kad Arviss jau bijis pieaudzis. Guste šādos brīžos pret viņu izjutusi īpašu tuvību un mīļumu. Arī mazs un saniķojies, viņš rausās mātes gultā, lai nomierinātos pie viņas siltā sāna. Pa kuru laiku viņš izaudzis? Tagad viņai kāda sveša sieviete grib atņemt dēlu? Varbūt ar viltu? Ja nu bērns ir pavisam ne no viņas dēla? Guste grib visu no dēla mutes vēlreiz dzirdēt. Taču Arviss tikai nedaudz citiem vārdiem atkārto to pašu: viņš ir iemīlējies un Alīna arī, un jārīko pēc iespējas drīzāk kāzas. Uz dažiem Gustes jautājumiem viņš pat neatbild, izliekoties tos nedzirdam, tad nosaka, ka ar rīta agro vilcienu brauks projām. Līdz universitātes beigšanai vēl esot daži veicami darbi.
< Nu es zinu, ar kādiem darbiem tu esi nodarbojies!> Gustei pasprūk. Izteiktu vārdu tāpat kā izlietu zemē ūdeni nav viegli sasmelt: dēls kļūst pikts, un no mātes istabas izejot skaļi piesit durvis. Parasti viņš tā nedara. Diezin, vai šī nav pirmā reize, kad viņš ir tā aizsvilies? Guste nolemj no gultas šovakar vairs augšā necelties un nodzēš lampu. Ir jau arī vēls. Nikolajs savā istabā kā parasti no vakara krāc, un šovakar liekas, ka mājas sienas no šī trokšņa līgojas. Tādus skaļos krācienus Guste jau sen nespēj paciest, bet pret tiem zāļu nav. Ja nu agrāk, kad gulēja abi līdzās, sabuknījusi sānos, lika pagriezties uz otriem sāniem...Tas bija jau tik sen atpakaļ... Ārā aiz loga tepat vai pie Gustes galvas iepogājas lakstīgala. Šie putna mīlas treļļi viņai vēl vakar likās tik jauki kā skaistākā melodija un netraucēja iemigt. Šonakt liekas citādi: putns pogo pie paša loga. Izkāpusi no gultas Guste ar dusmām atgrūž vaļā istabas logu, liekas, ka istabā trūkst gaisa, un arī tas putns ņemas kā traks!< Prom! Laidies citos krūmos!> Guste pikti norāj kaismīgo pogotāju. Kādu brīdi lakstīgala pieklust, tad atsāktā mīlas dziesma liekas skan vēl skaļāk. Tālāk dārzā atsaucas sāncensis. Abi ņemas aizvilkdamies...Šogad lakstīgalas pārlidojušas ligzdošanai agrāk nekā citiem gadiem un pogo tikko saplaukušos kokos. Tāda agrīna lakstīgalas treļļošana solot bada gadu un lietainu rudeni. Gustei šonakt dažādas domas nedod mieru un atpūtu. Dēls bez viņas piekrišanas ir izraudzījies sievu. Vai viņš bija visu labi apdomājis, pirms uztaisījis to bērnu? Kā tagad Gustei izturēties? Vai viņai nebūtu jāsamierinās, jo Arviss taču ir pieaudzis? Kad pienācis laiks dēlam iet uz agro vilcienu, Guste vēl joprojām bezmiegā vārtās no vieniem sāniem uz otriem. Neviena ķermeņa poza nedod atslābumu un miegu. Viņa nolemj šoreiz dēlu pār slieksni nepavadīt un no istabas ārā neiet, lai jau viņš arī zina, ka māte ir vēl dusmīga. Pēc brīža Arviss ieslīd viņas istabā. Atvadu buča uz Gustes ir tikpat sirsnīga kā citreiz, tikai cigarešu aromāts, kas jūtams no dēla elpas, liekas spēcīgāks nekā parasti. Viņš ir nesen smēķējis. Varbūt arī Arviss pavadījis bezmiega stundas, smēķēdams vienu cigareti aiz otras? Smēķēt viņš sācis jau no pirmā kursa. Kā aizbrauca pasaulē, tā arī iemācījās. < Sestdien būšu! Varbūt lai atbrauc arī Alīna? > Guste grib kaut ko iebilst, taču neuzdrīkstas nu klusē: lai viņš pats izlemj, ja jau ir tik pieaudzis. viņa salti nosaka. Dēla ātrie soļi drīz aizdun pa grantēto celiņu, un Guste pēc laiciņa beidzot iemieg. Sapnī viņa redz savu dēliņu šūpulī, mazu un tik neaizsargātu: rociņas izstiepis viņš savām nevainīga bērna acīm raugās mātē un grib klēpī. Tad Guste pamana kādu sievieti, kas cenšas viņu it kā aizkavēt un pirmā paņemt no šūpuļa mazuli. Viņas sāk abas cīnīties un plēst viena otrai matus, raustīt aiz drēbēm. Guste ir nikna, viņa kliedz, cenšas bērnu izraut no svešās dzelžainā tvēriena un tad pamostas, lipīgiem sviedriem samirkusi. Atjēgusies no murgainā sapņa, Guste ieklausās mājas skaņās. Viņai liekas, ka blakus- Nikolaja istabā ir kāds dīvains troksnis: tādi kā gārdzieni, dziļi elpas vilcieni, bet tā nav ierastā krākšana, kas parasti tricina mājas sienas. Uzraususies sēdus un nu jau pilnībā pamodusies, Guste uzdedz nakts lampu. Pulksteņa sekunžu rādītājs ir sastindzis uz pieciem. Uzmetusi halātu Guste iet pārraudzīt, kāpēc Nikolaja istabā tādi dīvaini trokšņi...Nikolajs ir izvēlies no gultas, un viņu nevar pamodināt ne Gustes izsaucieni, ne pieskārieni. Savādi sašķiebusies ir viņa mute, viena roka kā pletne bezspēkā nošļūk, kad Guste cenšas iestīvēt viņu gultā Tas neizdodas, ķermenis ir svina smagumā. Brīžiem liekas, ka Nikolaja elpa apstāsies un garie gārdzieni izbeigsies. Guste viena te neko nespēj līdzēt, vien uzklāt pusplikajam, vecišķajam ķermenim segu un palikt zem Nikolaja galvas spilvenu. Ir nekavējoši jāmeklē palīdzība pie kaimiņiem un jāmeklē ārsts. Satraucošo ziņu par kaimiņa slimību saņēmusi, Velta sajūdz fermas zirgu un aizsteidzas pēc medicīniskās palīdzības, bet Guste ar palīgu- Veltas dēlu Jāni iestīvē Nikolaju gultā. Kad atbrauc ārste, viņa Nikolaja stāvokli novērtē kā ļoti nopietnu: viņam esot smadzeņu trieka un skarti svarīgi smadzeņu centri. Ap pusdienas laiku slimnīcā, nenācis pie samaņas Nikolajs aiziet mūžībā. Gustes mājas izpalīgs un dzīves biedrs, Arvisa drošais balsts tā arī neuzzina par gaidāmajām pārmaiņām audžu dēla dzīvē. Jau no padēla vidusskolas izlaiduma Nikolajs beidzot bijis arī oficiāli atzīts par Ozolu ģimenei piederīgu cilvēku, ne tikai strādnieku un kalpu kā daudzos iepriekšējos gadus bija uzskatīts. Tiesa, Guste negribēja kļūt par viņa likumīgo sievu. Tagad, viņa dzīves ceļam beidzoties, Nikolaju arī Guste nosauc par to, ko viņš arī ilgajos gados Ozolos dzīvojot ir pelnījis:< Mūsu labais Nikolajs! > viņa saka. Šoreiz viņa ir tik patiesa, cik patiesa vien var būt, varbūt apjaušot, ka dzīve arī pašai virzās uz pēcpusdienu, un labākais dzīvē ir bijis un palicis Nikolajam nepateikts. Atzinību viņš bija gan pārpārēm nopelnījis. Viņa nāve izmaina arī drīzumā iecerēto vecāku sapazīšanos. Bēru dēļ kāzas jāatliek vismaz uz četrdesmit dienām, jo tikmēr vēl mirušā gars neesot atradis mūžīgo mieru un dvēsele klejojot šajā saulē. Jaunie mistiskām lietām tik nopietni netic, taču senču tradīcijas respektē. Iepriekšējās bēres Ozolos bijušas sen atpakaļ, kad nomira Gustes audžu vecāki Marija un Ansis. Vai nākošajai jau būtu jābūt Gustei? Nu viņa dzīvo rindā ir pēdējā. Tas ir baiss jautājums, uz kuru atbildi nespēj dot neviens. Smagas domas Gusti pavada ik uz soļa. Viņa ir māņticīga un cenšas ievērot visas vecās un jaunākās bēru tradīcijas. Par saimnieci bēru godos strādādama, viņa ir daudz ko ievērojusi: ar linu dvieļiem aizklātus spoguļus, pie durvju stenderes pakārtu sniegbaltu dvieli, kurā velim rokas vēl mājās esot, pēdējo reizi noslaucīt, pirmo vīna glāzi nevienam neļaut izdzert, bet noliet gar slieksni, nepieļaut kapu sveču nodzišanu pie atvērtā zārka, un vēl un vēl. Tas viss, lai nākošā miroņa tik drīz ģimenē nebūtu. Visiem zārka nesējiem, kapa racējiem un mirušā vedējam tāpat pienākas adīti rakstaini cimdi, arī vairāki trauki it kā nejauši saplīst, no Gustes rokām izkrītot- lai tikai viss būtu labi, jo tā prasa senās tradīcijas, ko Guste ievērojusi citās bērēs par saimnieci strādājot. Ar dēlu šinī laikā tiek runāts galvenokārt par to, cik Nikolajs bijis labs un neaizstājams, kā strādājis muguru neatliecot, lai darītu vieglākas viņu abu daudz ko par īsto tēvu- Askoldu Arviss nezin. Guste ir tikai īsi un skopi paskaidrojusi, dēlam jau pieaugušam esot:< Man no viņa, tā vīrieša vajadzēja tevi, es viņu mīlēju...Es viņu bezcerīgi un karsti mīlēju. Bet viņam bija cita ģimene. Arī no alimentiem es drīz vien atteicos: ka nav, lai tad arī nav. Priekā par tevi es arī negribēju ne ar vienu dalīties.> Lepna un neatkarīga viņa bijusi arī kopdzīvē ar Nikolaju, kas pretstatā viņas ātrajai dabai un uzstājībai bijis īstens miera mika un darba rūķis, kas nu pa godam jāpavada. Arvisam Nikolajs ir dziļi sirdī, jo cita vīrieša, kura padomus ņemt vērā un pie kura mācīties vīru darbus, viņam arī nav bijis. Tagad žēl, ka Alīna viņu nesatika, un neiepazina vēl dzīvam esot. Aicināt savu izredzēto uz bērēm Guste dēlu atrunā: grūtniecei nevajagot stāvēt pie zārka. Nikolaja pavadīšana aizņem tik daudz laika un pūļu, ka neatliek laika vairs nekādām sarunām par jauno kāzām. Ka Guste ar to ir samierinājusies, tas gan ir skaidrs, jo pretoties dēla lēmumam viņa vairs nevēlās. Vēl tikai jāpaiet tām četrdesmit dienā. Pa vidu vēl Arvisa augstskolas izlaidums. Gustei uz to arī jābrauc un viss jāredz. Viņa nedrīkst palaist garām šo prieka dienu. Tik daudz pūļu ieguldīts dēla izglītībā, un nu klāt arī gandarījuma reize: tas, ko nespēja viņa, tagad ir dēlam. Viņas Arvisam ir augstākā izglītība! Viņa dzīves ceļš ir bruģēts ar Gustes pūlēm, izveicību, naudu un neatlaidību. Gan dēls pratīs par to visu atlīdzināt. Vecumdienās viņai būs stiprs balsts- dēls. Arvisa izlaidumā viņa sarokojas ar Alīnas vecākiem, tā sakot, iepazīstas. Alīna viņai uzreiz nepatīk, liekas tāda iedomīga un nesmuka, varbūt nenoslēpjamās grūtniecības dēļ. Viņas nepārmij nevienu vārdu. Jaunie drīz iejūk studentu barā, un Guste ar vakara vilcienu brauc mājās. Dēls ir izskolots, tomēr viņa nejūt to gaidīto prieka, kam vajadzētu būt, uz kuru viņa gadiem bija cerējusi. *** Alīnas pirmā nopietnākā mīlestība atbrāzās kā kāds negaiss, kas nepazīst rimumu un lēnību. Mīlestība nesa viņu kā putnus nes spārni. Dzīve vairs neliekās ikdienišķa, bet gaismas pielijusi arī lietainās rudens dienās, saulei slēpjoties mākoņu gultā. Viņš- Arviss arī drīz pamanīja skaistās studentes neatvairāmo skropstu notrīsēšanu, sapņainos skatienus, sārto mulsuma rožu uzziedēšanu vaigos, dejojot universitātes ballēs, satiekoties studentu ēdnīcā, kopā vēlāk staigājot pa pilsētu. Viņam Alīna likās kā burvīga un pasakaina būtne, kas pēkšņi atmodinājusi viņa jūtas. Vīrišķīgie sejas panti, staltais augums, slaido roku pirkstu stingrais tvēriens, šarmantais smaids un vīrišķība - Alīnai arī Arviss likās kā tas pasaku princis, par kuru viņa izsapņojusies jau savas bērnības grāmatas lasot, līdz pat šim brīdim gaidot tieši viņu. Viņš ir tas cilvēks, kuram gatava atsaukties ir viņas sirds, līdzko viņš to vēlēsies. Tas ir viņas sapņu princis, ieraudzīts pēkšņi un tepat līdzās, likteņa nolemtais! Alīna drīz pārliecinās, ka jūtas nopietnas, un viņš ir apliecinājis to pašu. Sarunas par Arvisu ar draudzeni Ilzi vairs nav tās naivās skolnieču sačukstēšanās, kas tik raksturīgas padsmitnieču vecumā. Alīnai ir jau divdesmit divi gadi un pieauguša cilvēka uzskati un domāšana. Abi viņi vairs nav bērni, kas tikai romantisku jūtu vadīti staigā rociņās saķērušies. Tagad viss ir savādāk: griba ātrāk piederēt savam izredzētajam ir nepārvarama. Viņi ir par nopietnām attiecībām un uz mūžu. Ilze noder par padomdevēju un tādu kā konsultantu. Ilzes un Vidvuda šaurajā studentu kambarīti reizēm arī Alīna ar savu iecerēto bauda tuvības mirkļus. Ilze jau no studiju sākuma uztur draudzīgas un intīmas attiecības ar puisi no paralēl grupas. Par kāzām viņi vēl nedomā, tās notiks, kad mācības būs pabeigtas un atrasta stabila darba vieta. Studentu dzīve ir pieaugušo cilvēku dzīve, un arī Alīna un Arviss tanī metas ar visu savu kaislību spēku, neko nedomājot un neapsverot. Viņi nešaubās ne mirkli, ka viņu mīlestības jūtas nezudīs, un viņi mīlēs un cienīs viens otru līdz sirmam vecumam. Kad Alīna ar savu izredzēto iepazīstina savus vecākus, viņi uzreiz Arvisu pieņem: gan Irbe, gan Vilis ar meitas izvēli ir mierā. Alīnu nedaudz mulsina tas, ka Arviss nesteidzas viņu iepazīstināt ar savu māti laukos, atrunājoties, ka tam vēl laika diezgan, atliekot iepazīšanos uz nenoteiktu laiku, un tad, kad Alīna ir jau bija grūtniecības otrajā pusē, atkal kaut kādi nenozīmīgi šķēršļi liedz satikties ar Gusti. Tad nomirst Nikolajs, tad Arvisa valsts eksāmeni un universitātes beigšana un īss rokasspiediens un iepazīšanās ar Arvisa māti Universitātes izlaidumā. Alīna intuitīvi baidās no tikšanās Ozolos, kas tomēr beidzot pienāk. Līdz rudenim vairs nav tālu, un kāzas mazā dēļ nav atliekamas. Arviss liekas satraucies kā mazs zēns, kad viņi izkāpj no vilciena mazajā dzelzceļa stacijā. Līdz Ozoliem ir četri kilometri, un Guste ir solījusies atbraukt pretī. Viņa nesagaida atbraucējus uz stacijas perona, kā to gribētu redzēt dēls, bet sēžot pie slitas zirgā kā kāda svešiniece, kas nesagaida ar labvēlīgu smaidu sava dēla izredzēto, bet izturas gluži kā gadījuma persona, kurai uzdevums tikai aizgādāt abus atbraucējus līdz lauku mājām. Satikšanās iznāk vēsa un vārdi, kurus saka viena otrai abas sievietes, ir nenozīmīgi un vēsi, un rokas spiedienam neseko buča uz vaiga kā pienāktos šādās reizēs. Kad Arviss kā parasti grib izņemt zirga grožus no mātes rokām un kučierēt pats, viņa ar žestu norāda, ka grožus turēs pati un pārsēžas līnijdroškas priekšā, kā īsts kučieris. Arviss Alīnas priekšā jūtas neērti, māte izskatās pikta, nemaz ne tāda, kā šādā reizē pienāktos. Braucot viņi gandrīz nesarunājas. Klusums ir tik nospiedošs, ka Alīna, ja uzdrīkstētos, vislabāk- izkāptu no pajūga un ietu vienalga kurp... Taču jāpilda pienākums, jāievēro tradīcijas un jārēķinās arī ar bērniņu, kas briest viņas ķermenī. Gustes izturēšanās šobrīd liekas nedraudzīga un vēsa, bet viņa taču sēž savam izredzētajam cieši blakus un gaida, kas notiks, kad viņi iebrauks mājas pagalmā. Daudz kas būs Alīnai jārespektē, ja ne jāiemīl. Iespējams, Guste arī nezin, kā un ko runāt. Arī viņai nav nekādas pieredzes šādos gadījumos. Palikusi pēc Nikolaja nāves viena savā sētā, viņa varbūt ir vientuļa un nelaimīga, tagad arī aizdomu pilna, ka Alīna ir viņai atņēmusi jebkuru teikšanu par dēlu. Alīna un Arviss dzīvē ir izlēmuši būt kopā, un vislabāk, ja viņi visi nedzīvotu kopā Ozolos. Alīna to nekļūdīgi jūt, taču Arviss mātei ir solījies Ozolus nekad nepamest. Ja Gustei šobrīd dēla izvēle vēl nav pa prātam, gan jau, tuvāk iepazīstoties, notiks abpusēja samierināšanās. Gusti var saprast: aizvainojums, ka tikai tagad, kad grūtniecība vairs nav noslēpjama, dēls ir paziņojis par saderināšanos, kremt varbūt ļaunāk nekā kādas iekšķīgas sāpes. Kad zirgs iegriežas Ozolu ceļā un riedams pretī izskrien melnais suns Ārons, Alīnas oma nedaudz uzlabojas. Atpazinis Arvisu, viņš apklust, luncinās un arī Alīnai kā te piederošai, nolaiza roku. Vismaz suns viņu ir pieņēmis.
< Es, dēls, apdarīšu vakara darbus. Ejiet istabā, cepeškrāsnī ir vakariņas, ēdiet bez manis.> viņa nosaka, pret Alīnu nepagriezdamās un uzmetusi halātu un, paņēmusi istabas priekšā uz sētiņas uzgāzto spaini, aiziet pa cieti nomīto taku. Arī Arviss liekas par tādu mātes skubu ir pārsteigts. Vakara darbi liekas tikai iegansts, lai ļautu emocijām pierimt. Ienesis ceļa somas iekšā, Arviss ieved Alīnu savā istabā, noskūpsta, pārģērbjas mājas drēbēs, un solās ar māti parunāties piepalīdzot mājas darbos: < Sveicināta savās nākošajās mājās! Atpūties! Viss būs labi! Es mammu labi pazīstu. Viss, kas te istabā ir redzams, turpmāk būs arī tavs, iejūties!> Viņš ienes Alīnai bļodā ūdeni, baltu un mīkstu linu dvieli, noteikdama, ka pagaidām nekādu lielu labierīcību Ozolos neesot, bet sirds mājiņa pa labi pa pirmo celiņu. Alīna sava mīļotā dīvānā ir aizsnaudusies. Miegs liekas tik salds, kad Arviss viņu ar skūpstu modina. Tik jauku miegu viņa ilgi nav gulējusi. Maiguma pilns viņas nākošais vīrs noglāsta Alīnas kuplo augumu, atglauž pār seju noslīdējušo matu šķipsnu. < Mēs esam gatavi vakariņām. Mamma arī gaida kopīgās vakariņas. Viss būs labākajā kārtībā. Pārģērbsimies arī mēs, kā pie svētku galda pienākas. Es tevi ļoti mīlu!> un atkal seko skūpsts, šoreiz kaislīgs un ilgs. No tā Alīnai kļūst tik labi ap sirdi, ka nav ne mazākā uztraukuma par to, ko viņiem jautās pie galda Guste un ko atbildēs viņi. Neviens taču nav ne pie kā nav vainīga, ja viņa mīl šo vīrieti. Tas Arvisa mātei ir jāpieņem. Ciema kukulim viņi ir nopirkuši liepas koka vācelīti. Kaut tikai tas viņai būtu pa prātam! Tai jāpaliek par piemiņu un jāatgādina šīs pirmās kopīgās vakariņas, ar kurām Alīna tiks uzņemta Ozolos. Liepa ir mīksts īpašs koks, arī viņa grib būt vīra mātei īpaša- mīlēta un saprasta. Ka pati kāzu reģistrācija jārīko mājās, ir Gustes lēmums: jo, ko gan teiks cieminieki, redzot ciema svinīgo reģistrāciju zālē līgavas piebriedušo augumu, ka pat veiksmīgais kleitas modelis un baltais līgavas plīvurs neko nespēj noslēpt? Publiskas kāzas rīkot Gustei liekas par vēlu. Mājās būs mazāk lieko acu, mazāk tenku, kaut gan jau tas, ka kāzas nenotiks tā kā parasti šinī pusē, ir liela sensācija. Par visu notiekošo, runā un tenko jau pirms kāzām, bet par Ozolos notiekošo kāzu naktī, zinās visi, kam par to ir interese. Kādēļ tad ir senā čigānos iešanas tradīcija, kad ne mazums jauno sievu ir ,,čigānu nozagtas" un par ,,izpirkuma maksu" atkal atgrieztas pie vīra sāniem sveikas un veselas? Čigāni aizvien ierodas ar savu jautrību, lai iztrakotos, iedzerot un uzkožot kāzu mājas labumus. Grūtniece zem līgavas plīvura vairs nav nekāds retums, un svešajiem par to nav pat mutes ko virināt. Tomēr Guste to pa savam pārdzīvo. Viņai kremt, ka dēls tik ilgi slēpis savu slepeno saderināšanos no mātes, kamēr otrai pusei - Alīnas radiem- sen jau viss bijis zināms. Kāzu ceremonijas gaita mājās pieskaņota arī sevišķajiem apstākļiem: te jaunais pāris var sēdēt pagasta priekšsēdētāja priekšā, kas reģistrē laulību, te vietas lielajā istabā pietiek arī sieviešu vokālajam ansamblim, kas vienmēr ir neiztrūkstošs muzikāls pavadījums ciema rīkotajās kāzu ceremonijās. Par vedēj pāri ir aicināta vietējā daktere un viņas vīrs. Tie ar savu uzdevumu tiks galā nevainojami, ņemot vērā arī Alīnas saudzējamo stāvokli. Jaunie gan vēlējās vedējus pēc savas gaumes: studentu pāri, pret to atkal Guste iebilda: Alīnas draugi- Ilze un Vidvuds, paši vēl neprecējušies, kaut arī dzīvo kopā. Tas, Gustesprāt, neder nekādā ziņā. Studenti- tas būtu pārāk nenopietni! Vai viņi zina kāzu sen - senās tradīcijas? Labākajā gadījumā var iznākt tikai tāda studentu ballīte ar jauniešu dullībām. Lai viņi ņem dalību kāzu izdarībās un uzdod arī savu toni, ja vedēji tam piekritīs. Tradīcijas ir jāievēro. Alīnas vecāki ir bez pretenzijām. Irbe un Vilis atzīstas, ka grib tikai to, lai jaunajiem izveidojas laba kopdzīve un kāzu ceremonijai un tradīcijām ir otršķirīga nozīme. Ka jaunajiem jāpaliek vismaz pagaidām Ozolos, arī viņiem ir jāpieņem: Arviss ar septembri uzsāks strādāt par skolotāju vietējā skolā. Varbūt ar laiku dabūs savu atsevišķu dzīvokli, un tad Guste samierināsies, ka jaunajiem vajag savu kaktiņu un savu dzīvi, samierinoties, ka viņi būs Ozolos tikai viesi, kurus pie sevis gaidīs arī Alīnas vecāki. Irbe šinī dienā ir pārāk saviļņota, lai meklētu ko negatīvu vai meitas dzīvei draudīgu. Gusti Alīnas vecāki satiek kāzās pirmo reizi, un par tik enerģisku un izdarīgu vīra māti atliek tikai brīnīties un, cik nu viņas aizņemtība pie visa notiekošā pārlūkošanas un koriģēšanas atļauj, parunāties un kaut necik iepazīties. Vilis izdancina Gusti kā to prasa pieklājība, ir jautrs un iznesīgs kāzu izdarībās. Arī Alīnas lielais brālis Kārlis ar sievu Vitu un meitu Lauru, kura ir Alīnas vecumā, ir atraktīvākie kāzu viesi, kas braukuši priecāties un jaunos ģimenes dzīvē ar saviem vēlējumiem ievadīt. Kāzas ir jautras un izdomas to rīkotājiem nav trūcis. Alīnas brūtes miršu vainadziņu ar plīvuru pēc mičošanas uzliek Lauras galvai, bet jaunā vīra pušķi saņem kaimiņu Veltas dēls Jānis. Dažādas čigānu grupas ik pa brīdim kā ar viesuli ievirpuļo Ozolos: vieni atbrauc ar zirgiem, citi ar traktoru vai uzrodas, liekas tikpat kā no gaisa, ir dzīvā deju mūzika, kas skan vēl ilgi pēc tam, kad ar jauno pāri veiktas visas nedaudz smieklīgās un latviešiem mīļās jaunā pāra guldīšanas ēverģēlības. Otrās kāzu dienas nagla ir eglītes un bērza stādīšana plašā pagalma stūrī. Sākumā Guste grib izvēlēties liepu un ozolu, tad pārdomā: reiz jau uzvārds ir Ozols, to ozolu būs par daudz, jo arī Lote un Jēkabs par sevi joprojām atgādināja ar ozolu un liepu, kas pleš savu plato ēnu pāri jumta korei. Pašu sen šai saulē vairs nav, kamēr ik vasaru liepā san bites, bet ozols vai ik pārgadus šķindina mājas kārniņu jumtu ar veselīgo ozolzīļu birumu. Koki, kāzu dienā stādīti, aizvien simbolizē ilgu un raženu jaunā pāra mūžu. Guste ir izstaigājusi jaunaudzi un ar mežziņa palīdzību atradusi vislabākos, viskuplākos un visveselīgākos stādus, kas vairs nav vis nekādi sīkaliņi, bet jau krietni saņēmušies kociņi un nav auguši līdzās. Kāzu dienā stādītie ilgā un stiprā mūža sargi nedrīkst nonīkt vai citādi iet bojā. Par kociņu drošību gādā gan stiprie mietiņi, pie kuriem kociņus piesien, gan sētiņa, ko uzmeistaro ap kociņiem kāzu viesi. Zem šiem kokiem jārit tālāk nākošo paaudžu laimīgām dzīvēm, pieminot to dienu, kad te gredzenus mija viņu senči. Vēl ilgi ciemā runā par Arvisa kāzām, kas ciemā nepalika neievērotas gan savas neierastības, gan vērienīguma dēļ. Kurš tad ciemā nepazīst Ozolu Gusti un viņas plašo un bieži neaprēķināmo žestu dažādās saviesīgās izdarībās! Tās ir neaizmirstamas un lielas kāzas. Kaut arī otrā puse-Alīnas vecāki no savas puses ir devuši visu mielastam un kāzu dāvanām nepieciešamo, tomēr uzslava un arī kāds darvas piliens tanī medus mucā tiek vienīgi Gustei. Viņa ir pati galvenā persona, saimniece visam pasākumam un atbildīgā par kāzu norisi. Pārgurusi un pēkšņas vientulības sajūtas pārņemta, viņa pavada no Ozoliem trešajā dienā pēc kāzām arī pēdējos ciemiņus- tuvākos Alīnas radus. Kopā ar viņiem nelielā kāzu ceļojumā sapošas arī jaunā ģimene. Automašīnas- jauni žiguļi ir gan Vilim, gan Kārlim. Kas nekaitē vēl pāris dienas pavadīt svētku noskaņojumā, lai šķiršanos no vecāku pajumtes Alīnai darītu patīkamāka? Viņa ir vecāku luteklīte. Dzimusi kā īstenais dabas brīnums, kad abiem vecākiem jau bijis pāri četrdesmit, tomēr ne tik izlutināta, lai vecākiem ko par lutināšanu pārmestu. Jā! Viņa ir augusi pārticībā, daudzreiz varējusi atļauties to, kas citiem jauniešiem nebijis pieejams. Viņa ir saņēmusi labu izglītību. To visu nodrošinājis tēvs. Savukārt Irbe no savas puses meitai devusi tikumu un smukumu, labu gaumi, maigu raksturu un jūtīgu dvēseli. Tagad, kad vecāku ligzda ir pamesta un Alīnas nākotne uzticēta znotam, par kuru pirmais iespaids vecākiem licies visai pozitīvs, arī vecākiem jālūko pierast pie vientuļnieku dzīves. Vilim gan nepatīk Arvisa pār mēru lielā pakļaušanās mātei. < Kā tu, mammīt, domā? Kā tu teiksi, mammīt!> no tādas runas un izturēšanās manieres viņam pēc sievas tēva domām gan ātrāk būtu jātiek vaļā. Tas Viļa ausīm liekas pārāk bērnišķīgi un pieaugušam cilvēkam necienīgi. Taču gan jau kopdzīve ar Alīnu un mazā Ozoliņa parādīšanās visu noliks pa vietām! Meita ir tagad savā dzīvē, un tikai no attāluma vecāki varēs sekot jaunās ģimenes dzīvei. Irbei būs īpaši grūti, jo viņa bija katru savas dzīves dienu veltījusi vīram un meitai. Bet tāda nu reiz ir tā dzīve! Bērni izaug, uzsāk savas gaitas un tāpat kā bērnībā uzsit pierē vienu otru punu, mācoties no savām kļūdām. Kaut tikai būtu savstarpēja sapratne un nezustu tās jūtas, kas viņus savedušas kopā! To vēlas Irbe un Vilis, atgriežoties savā tukšajā dzīvoklī pilsētā. Meita ir aizprecējusies uz tālajiem laukiem, ieguvusi stiprā koka Ozola vārdu. Ozoli būs arī viņas un Arvisa bērni. Mazie Ozoliņi nesīs prieku vecvecāku sirdīs, un drīz vien vientulības sajūta pāries. Dimanti cer, ka ar Gusti, kopīgos mazbērnus izjūtot, varēs tuvāk iepazīties un dalīties savā priekā par jaunās ģimenes saskanīgo dzīvi. Irbes lielā dēla Kārļa dzīve jau ir nostabilizējusies, un mazmeita Laura, dabūjusi simbolisko līgavas vainagu, arī ir pieaugusi. Patreiz vislielākās bēda Irbei ir par Alīnu un mazuli, kam jau pēc neilga laika jānāk pasaulē. *** Vēl Guste nav atpūtusies no dēla kāzu rūpēm, kad tiek uzaicināta par galveno saimnieci kaimiņu ciemā. Republikā ir tikai trīspadsmit sievietes- kolhozu priekšsēdētājas. Tām par godu tiek rīkots plašs un valsts presē izsludināts pasākums tieši Līdumniekos, Vidienes pagastam kaimiņos. Te viņas trīspadsmit priekšsēdētājas- sievietes no visām Latvijas malām satieksies ar sabiedrībā plaši pazīstamiem politiķiem un viņa pavadošajām personām. Guste ir izraudzīta par šī vērienīgā pasākuma galveno saimnieci. Vai pašiem kaimiņu kolhozā labas saimnieces trūcis, vai citi iemesli, bet Guste tur būs galvenā pavāre. Tas ir viņas dabai atbilstoši. Viņai glaimo uzticēšanās un plašais vēriens, ar kuru sieviešu - Padomju Latvijas kolhozu priekšsēdētāju - sieviešu saiets tiek rīkots. Tur viņa redzēs lielos valdības vīrus un būs noteicēja par saviesīgā pasākuma svarīgāko- mielastu daļu. Visas emocijas taču iet caur vēderu, un, ja būs garšīgi cienasti, viss pārējais ritēs kā pa šņorīti. Viņa negrib pēc dēla kāzām mājās justies vientuļa. Veselu nedēļu viņa būs aizņemta, un mājās labi ja uz pāris stundām nakts melnumā nosnaudīsies. Runā, ka viņa ir labās attiecībās ar kaimiņu kolhoza priekšsēdētāju un jau vienu- otru reizi ar savu saimnieces mākslu pakalpojusi. Visādas baumas zina stāstīt fermas ļaudis, un šoreiz ne bez pamata. Slaucēju pulkā ir daudz mutīgu sievu ar dzirdīgām ausīm, kas zināja arī stāstīt, ka Guste pati tur esot uzprasījusies par visu vari tikt lielajā saimnieces godā. Laikam gribot jaunajai vedeklai pierādīt, cik svarīga persona esot tuvākā un tālākā apkārtnē, un atstāt mājas palielo saimniecību jauno ziņā, tā sakot, iejūgt jaunos savos ratos, lai pilsētniece- vedekla redz ar pirmo dienu lauku dzīves labās un sliktās puses. Lai nu viņi divi vien mājās pierod pie Ozolu kārtības! Protams, mājas darbu darītājs un lopu kopējs ir Arviss, jo Alīna dienu no dienas gaida savu likteņa nozīmēto stundu. Tā arī pienāk, abiem jaunajiem bez Gustes mājās saimniekojot. Rīta agrumā, kad Arviss steidz apdarīt saimniecības darbus, ātrā palīdzība aizved Alīnu uz rajona slimnīcu. Bērniņa gaidīšanas laiks ir pagājis, drīz viņš būs klāt. Samulsis un norūpējies Arviss vai ik stundu zvana uz dzemdību nodaļu un interesējas, vai mazais nav jau piedzimis un vai viss norit pareizi. Beidzot viņš saņem personāla aizrādījumu būt pacietīgākam un netraucēt tik bieži un zvanīt vakarā. Viss esot labi. Tagad tikai jāgaida. Jātur īkšķis, lai viss rit labi. Laiks rit gausi. Nu gan noderētu mātes klātbūtne. Būtu Guste mājās, viņš noteikti dotos Alīnai līdzi un turpat slimnīcas priekšā uz soliņa sagaidītu lielo notikumu. Alīna viņam ir vislabākais, kas viņam pieder un kuru viņš tik neizsakāmi mīl. Viņa ir Arvisa pirmā un būs vienīgā sieviete. Maiguma un mīlestības jūtas mijas ar satraukumu. Kaut viss ātrāk un labi beigtos! Viņš, Ozolu pagalmā sēdēdams uz vecā vairāku paaudžu augumu nobružātā sola, izjūt tādas emocijas, kādas agrāk nekad nav varējis iedomāties: sajūtā, ka viņš teju-teju kļūst tēvs, ir gan lepnums, gan bažas. Tik lēni šodien nāk vakars. Pār Ozolu sētas koku galotnēm Arviss pirms krēslas iestāšanās pamana zemu lidojot gulbju pāri. Tā liekas laba zīme. Diena ir galā, kad pagalmā iebrauc no saimnieces darbiem māte. Arviss iziet pretī. Māte izskatās apmierināta un tāda kā noslēpumaina. Vēl no pajūga neizkāpusi, viņa saka: Pēc mazas pauzes, izraususies no pajūga viņa turpina:< Man vēl fermā bija darīšanas, tad arī pie reizes uzzvanīju. Nu jūs man sētā esiet divi vīrieši. Zēns esot trīs kilogrami un divi simti gramus smags, piecdesmit centimetrus garš. Pamazs! Tev bija četri kilogrami.> viņa stāsta jaunumu.
< Bet bērns jau nav telēns, izaugs un pieņemsies svarā.> Arvisam šī mātes piezīme neliekas īsti vietā. Māte šo priecīgo ziņu ir uzzinājusi pirmā, it kā viņš būtu bikls un mazs zēns, kas pats neko nespēj un ir vadāms un koriģējams. Kaut kas mātes aizbildnieciskajā manierē Arvisam nepatīk. Kad beidzot māte viņu uzskatīs par pieaugušu vīrieti, kas spējīgs rūpēties par ģimeni pats?
< Kas to varēja paredzēt, ka tu tik ātri kļūsi par tēvu!> Guste apkampj Arvisu un ieraudas nedabīgi skaļi un tā kā samāksloti. Vai tās ir prieka un aizkustinājuma asaras? Viņa nu ir vecāmāte, dzīvē arī viņai sācies jauns posms.
< Rītā no paša rīta nodosim telegrammu, pats brauc ar otro autobusu, nopērc skaistus ziedus, visdārgākos!> Guste atkal sev tik ierasti izrīko dēlu, kas droši vien no jaunā pārdzīvojuma ir gauži samulsis. Viņai ir tā dzīves pieredze, kas liek šaudīties gan tur, kur tas būtu vajadzīgs, gan arī šoreiz, kad Arviss gan pats spētu rīkoties kā precētam vīram pienākas. Gustei liekas, ka viņš ir pat sadusmojies par viņas gādīgajiem padomiem. Viņa turpmāk klusēs! Lai Arviss pats... Viņš izskatās tik nepieredzējis. Taču jau nezin, cik smagu atbildības nastu uzņēmies un māte palīdzēs, viņai ir pieredze un arī naudas maka turēšana, kamēr Arviss vēl nepelna. < Mans dēls ir klāt! Par ziediem un visu pārējo es gan zināšu pats! Kāpēc tu uzskati mūs par maziem bērniem, kam sava padoma nav? Mammu, nedari tā! Es saprotu, ka tu vēlies visu nokārtot pēc iespējas labāk, bet ļauj arī man rīkoties. Telegrammu nosūti no sevis, ja gribi. Es tagad piezvanīšu Alīnas vecākiem. Viņi arī nervozē un gaida.>Arviss to saka skaļāk nekā parasti.
< Ir jau darīts, dēls! Es jau piezvanīju, tikko kā uzzināju. Viņi arī tevi sveic kā tēti...> Guste atkal iešņukstas. Vai tas ir no aizkustinājuma vai citām emocijām? Arvisam mātes šodienas aktivitātes nav pa prātam, viņa izturas samāksloti un teatrāli. Parasti viņš respektē un pakļaujas viņas domām, taču šoreiz ir citādi:
< Sarunāsim tā, ka tu nemaisīsies mūsu dzīvē! Esmu pieaudzis, saproti, pieaudzis!> un viņš negaidot ieiet istabā, pamezdams Gusti ar visu pajūgu sētsvidū, kā parasti nedara. Zirgu nojūgt ir viņa pierastais pienākums. Šoreiz tas izpaliek. Guste ir tik nogurusi, vairākas dienas uz kājām karstā virtuvē, un nu liekas, ka pēdējie spēki ir galā. Zirgu viņa piesien pagalmā. Ganības liekas neaizsniedzamā attālumā. Nogurums ir krājies jau vairākas diena, nav spēka pat nomazgāties. Nekādas sarunas starp viņu un dēlu tovakar nenotiek. Guste dzird, kā Arviss pārvieto kādas savas istabas mēbeles, laikam skrūvē iepriekš iegādāto bērna gultiņu. Kamēr viņš nebija piedzimis, mājās ievēroja ticējumu, ka tikai pēc bērna piedzimšanas vajag visu gādāt un kārtot. Klusums Ozolos iestājas tikai ap pusnakti. Ar pirmo autobusu Arviss aizsteidzas uz pilsētu: viņš savām acīm grib redzēt savus mīļos. Tēva un vīra pienākumus viņš pildīs pats bez mammas līdzdalības. Pie dzemdību nodaļas logiem viņš nav viens, ir arī citi laimīgie tēvi, kas ziedus sievām nodaļā uzsūtījuši, gaida savas mīļotās uz brīdi pie loga pienākam. Alīna izskatās nogurusi, laimīga un tik mīļa, ka Arvisam ir grūti atrast tos patiesākos un īstākos vārdus, ko uzrakstīt vēstulītēs, ar kurām viņi apmainās... Agrāk viņš nespēja nojaust, kādas jūtas var uzbangot pie dzemdību nodaļas durvīm, kad viņa rokās vecmāte ieliek mazo kamoliņu- mīļotās sievietes lielāko dāvanu viņam- dēliņu. Laimes sajūta viņu ir pilnībā apreibinājusi. Viņš pat nespēja iedomāties, ka var tā mīlēt. Alīna, un dēliņš! Viņi atkal ir kopā un liekas, ka tā būs visu mūžu, garu un laimīgu mūžu. Diskusijas un strīdi Ozolos, kādu vārdu beidzot zēnam dot, izvēršas par jaunu problēmu. Jau gandrīz mēnesi, kopš mazais ir atvests no dzemdību nodaļas mājās, bet bērna reģistrācija kavējas tieši vārda dēļ. Lai arī cik svarīgs katra cilvēka dzīvē ir vārds, ko nēsāt visu mūžu, tomēr izvēle beidzot ir jāizdara. Daudzi vārdi ir skanīgi un skaisti, tikai šoreiz tie neder, jo vecmāmiņai Gustei vajag kaut ko īpašu: vienreizēju, kaut ko izsakošu un laimi nesošu. Atkal viņa grib būt noteicēja un kalendāru nemieri, kā tos nosaucis Arviss, turpinās ik jaunu dienu. Vārdi tiek konstruēti, meklēti jaunos un vecos kalendāros, tomēr īstais vēl nav atrasts. Puisītis bez vārda raud savā gultiņā, un Alīna tad viņu sauc tikai mīļvārdiņos: zaķīti, lācīti, kaķīti, circenīti, mīlulīti, un tā bez gala. Beidzot tam ir jādara gals, vārdam ir jābūt kaut visparastākajam.
< Ja nevaram vienoties ar tavu māti, sauksim par Jāni!> Alīna liek priekšā < Cik skaisti un tautiski tas skanēs Jānis Ozols! Kāpēc mums tik ļoti jārēķinās ar tavas mātes domām? >
< Mamma jau neko sliktu negrib. Viņai ir tāda daba, visur paturēt pēdējo vārdu. Mūsu dēliņš bez vārda nepaliks, tūliņ no visiem izvēlētajiem mēs izlozēsim to vienīgo.> Arviss izlēmīgi nosaka. No desmit tīkamākajiem vārdiem jālozē īstais: Zigmārs, Austris, Ģederts, Uvis, Jorens, Varis, Artis, Harijs, Vilmārs, Balvis. Pēdējais vārds- Balvis ir Gustes izvēlētais, jo trīspadsmitajā martā, kad kalendārā ierakstīts šis vārds, ir viņas dzimšanas diena. Ja mazdēlam būšot šāds vārds, viņa tikšot arvien pieminēta, kad pašas vairs šai saulē nebūšot. Tas ir spēcīgs arguments. Arviss vārdu loterijā izvelk no visām desmit zīmītēm tieši šo: Balvis! Viņa dēls tā arī tiek nosaukts un piereģistrēts dzimtsarakstu nodaļā. Alīna viņu drīz iemanās saukt par Balīti, un tas skan tik mīļi un aizkustinoši. Galu galā šis vārds ir gluži piemērots: bērns taču ir kā mīlestības balva, ko viņi ir saņēmuši, Laimas roku vadītu. Ozolu dārzā tagad ik dienas salido kā balti baloži uz veļas auklām bērna autiņi, jaciņas cepurītes, krekliņi un gaisīgie marles gabali. Mājas dzīvē tagad ir cita kārtība: rītos Arviss, mīļu skūpstu uz Alīnas vaiga uzspiedis, aiziet savās tikko iesāktajās skolotāja gaitās un ir projām līdz pat vēlai pēcpusdienai. Alīna mājās paliek ar savām rūpēm par dēliņu. Kas gan varēja paredzēt, ka tas ir fiziski tik grūti: autiņu mazgāšana, mājas apkopšana, bērna zīdīšana. Alīna, neskatoties uz medmāsiņas norādījumu barot mazo tikai ik pa trim stundām, neliedz viņam ēst arī citos laikos. Tas arī viņu pašu lieliski nomierina. Tikai ir jāuzmanās, lai Guste nepamana šādas vaļības. Viņa kontrolē visas mājas norises, un tas dara Alīnu vai traku: viņa nekad nav tā koriģēta un mācīta kā tagad. Viņu te vīra māte laikam uzskata par tādu skuķi, kas tikai bīdāms un ik uz soļa pamācāms. Par laimi- Guste atkal ik dienas dodas uz fermu, jeb kompleksu, kā to tagad moderni saucas. Viņa ir ne nu brigadiere, ne vadītāja, drīzāk jau tā pati pārraudze- kontrol- asistente, kas ņem piena paraugus, nosaka piena tauku procentus, slaukuma tīrības pakāpi, pārskata atkarībā no atrastā analīžu rezultāta lopa barošanas ,, racionu." Liekas līdz ar mazdēliņa piedzimšanu viņa kļuvusi nevaļīgāka, agri no mājas aizbrauc, vēlu pārbrauc, un arī ēdiena gatavošanai vairs gandrīz nenododas. Viņa strādā, Arviss strādā, tikai Alīna, viņasprāt, nestrādā, lai tad arī viņa uzņemas šo mājas darbu. Kad Arviss kādu vakaru virtuvē māti vienu saticis saka, ka jāpārdomā, kā sadalīt mājas darbus, lai Alīna arī dabūtu nedaudz atpūsties, uguns ir atkal ielaista pakulās: viņa nepaspēj pateikt, ko viņa tad darīja, jo dēls pēkšņi iziet no virtuves uz savu galu, kā tagad Guste domās sauc jaunās ģimenes istabu un nelielo koridoru. Tagad viņš tik reti runājas tikai ar māti. Parasti viņi trijatā vakariņu laikā satiekas virtuvē, pie galda ātri kaut ieēd. Alīna, lai vairotu krūtīs pienu, dzer ķimeņu tēju uz pusēm ar pienu viebdamās un klusēdama, un parasti pati ar vīra māti nekādas sarunas neuzsāk. Tas Gusti tracina: būtu Alīna kaut vienu labu vārdu pateikusi, bet nē! Guste jau pati arī nekādas jaukās kopīgās sarunas nevada, tikai kādas vispārīgas frāzes un savus padomus bērna kopšanā un ēdiena gatavošanā, ko Alīna veic sakostiem zobiem: viņas prasmes stipri atšķiras no Ozolos ierastajiem kanoniem. Kad sabrauc pa izejamām dienām raudzībnieki, tad gan Guste viesiem trallina kā cīrulis, mazdēliņu izrādīdama un Balvīša niķīšus un stiķīšus izstāstīdama. Ozolos ik sestdienas un svētdienas tagad ir viesi. Arī skolotāju kolektīvs grib redzēt jauno pilsoni, un tad Guste rīko silto galdu ar gaļas ēdieniem un dažādiem salātiem. Viņa atkal ir visu lielītā saimniece. Visu nākošo nedēļu var atkal ēst uzsildītu ēdienu, raudzībniekiem svētdien gatavoto un pāri palikušo. Tortes un sanestās vīna pudeles viesi pat nespēj pievarēt, viena otra kūka nonāk otrreizējai pārstrādei cūciņu silē. Tādas ir raudzību tradīcijas: dāvana mazajam, torte mammai, vīna pudele tētim. Spēj tik tukšot! Ir jauka atvasaras diena, kad rudens līdz nākošajam gadam pamet jau salnu postītajai dabai vēl pēdējo siltās vasaras glāstu. Dārzā saulē mirdz zirneklīšu saaustie tīmekļi, kas kā sudraboti stari stiepjas no viena ābeles zara uz otru. Ir svētdiena. Izkāruši lielo bērna autiņu bļodu, Alīna un Arviss sagaida- raudzībniekus, šoreiz tuvākos radus: Alīnas vecākus un Kārli ar savējiem. Šie viesi Gustei neliekas tik svarīgi kā pārējie. Tos viņa atstāj jauno ziņā, jo galu galā Alīnas tuvākie radi esot viņai pašai arī jāuzņem. Ko viņa tur ar savu čalošanu maisīšoties? To viņa pasaka dēlam un, tikai sasveicinājusies ar atbraucējiem, dodas savās gaitās. Izskatās gan, ka tas ir tikai iegansts. Kaut kas viņai nav pa prātam. Viņai šodien nemaz neesot laika: mēneša beigās jātaisot kompleksā piena pārraudzības atskaites. Lai atvainojot! Ciemiņi to neņem ļaunā, un Alīna pat uzelpo, beidzot viņa ar saviem tuvākajiem varēs izrunāties un izdzīvoties pēc sirds patikas. Kaut kas vārdos nepasakāms ir nogūlies kā mākonis pie viņas un vīramātes attiecību debesīm. Vai tas maz pāries bez vētras un zibeņiem? Varbūt Alīna ir tikai nogurusi, visas jaunās rūpes nesot? Tas viss ar vecākiem jāizrunā, jo neizteiktie vārdi var atskanēt vēlāk pavisam nevietā un nelaikā. Viņai vajag izrunāties, varbūt pat paraudāt uz māmiņas pleca. Mammas padomi Alīnu netracina un māte meitai stāsta savus bērniņa kopšanas noslēpumus un atziņas. Tie liekas tik mīļi un noderīgi, ne tādi kā vīra mātes negrozāmie kanoni. Diena savējo vidū Alīnai liekas tik īsa un jauka, viņa ir beidzot atpūtusies, kaut tikai runājusies, jautrojusies un bijusi atkal tik laimīga. Balvis visu dienu ir Irbes un Viļa gādībā. Šodien viņš ir tik mierīgs puika, ka prieks: ne raud, ne niķojas, ilgi un brangi noguļ no vienas barošanas reizes līdz otrai. Vilis smejas, ka tas esot viņa vectētiņa nopelns, kurš zinot kā tādus ķiparus audzināt. Viņam vēl prātā esot pieredze, kas gūta Alīnai zīdainim esot. Viņš izskatās neizsakāmi laimīgs un lepns. Visu dienu Guste netiek pat pieminēta. Tikai vienatnē- sarunā ar māti Alīna pazūdās, ka netiek Gustes sirdij klāt un neprot ar viņu sadzīvot.
< Man liekas, ka es te nevarēšu iedzīvoties! Viņa mani liekas jau tagad necieš, vai varbūt ir greizsirdīga. Es neko neprotu pa viņas prātam. Neko! Kaut mēs varētu dzīvot atsevišķi! Par to Arviss negrib ne dzirdēt, jo māte to nevarēšot pārdzīvot. Es viņu arī saprotu, bet man būs jāmaļas pa to vidu kā dzirnakmeņos graudam visu mūžu un jāgaida Gustes nāve, kad daudz kas jau būs par vēlu. Mammu, parunā arī tu ar Arvisa māti! Lai atlaiž Arvisu projām! Cik labi būtu dzīvot atsevišķi! Varbūt kaut vēl ko var darīt? Es jūtu, ka ilgi tā neizturēšu, es uzsprāgšu, un pateikšu visu, ko domāju. Viņa mani nekad neiemīlēs! Es to skaidri jūtu.> Alīna žēlojas, un Irbe solās no savas puses darīt visu iespējamo. Kad vakarā jāpošas mājup, Irbe ir pieņēmusi lēmumu palikt kādu laiku Ozolos, palīdzēt meitai pieskatīt Balvīti, izrunāties no sirds ar Gusti, kas acīmredzot nespēj iejusties jaunajā situācijā. Irbe gan saprot, ka par vecmāmiņām nav tik vienkārši kļūt. Arī viņai gribās, lai meita dzīvo pie viņas pilsētā, lai blakus ir mazdēliņš, lai sirds par meitas ģimeni vienmēr mierīga. Viņa, tagad mājās palikusi viena, pa dienu nezin, kur likties. Vajadzētu kaut kur piesiet savu sirdi, atrast kādu jaunu nodarbošanos. Viņa cenšas izprast arī Gusti, kas acīmredzami nespēj ar daudz ko samierināties. Vadības groži, kas visu laiku bijuši Ozolu saimnieces rokās, tagad izslīd, un vedekla te nejūtas vainīga. Viņa tādus grožus nemaz neprot turēt. Alīna vēl nezin, ka laulība ir kā iejūgts zirgs un kādam ir jākučierē. Parasti tas ir vīrs, kas vada ģimenes dzīvi. Ar Gusti ir par visu jāizrunājas, te jāliek lietā gan diplomātija, gan viltība, liekot saprast, ka vecās dzīves vietā lauku sētā tagad būs cita. Mājas dzīve var tikt salīdzināta ar puķu dārzu, kas ir jau uzrakts, tomēr puķes tanī stādīs jaunā saimniece pa savam prātam, kaut ziedi priecēs visus. Irbes nodoms izrunāties un izprast Gusti, liekas, izgāžas pilnībā. Ozolos nodzīvojusi vairākas nedēļas viņa ir tanī pat vietā, kur atbraucot. Guste nav runīga, iet savās gaitās tāda kā saīgusi un norūpējusies. Ar jauno situāciju Ozolos viņa ir nemierā. Var tikai nojaust, kas perinās viņas sirdī, un Irbei tās neliekas labas jūtas. Arī viņai Guste sāk nepatikt. Ar tādu vīra māti pat viņas eņģeļa pacietībai pienāktu drīzi gals. Laime gan laikam, ja vīrs ir bez šīs piedevas! Irbei nesanāca ne tuvāk iepazīt savu pirmā vīra Kārļa māti Mildu, kas dzīvoja tālu no pilsētas un aplika tikai viņas un Kārļa kāzu dienā pūkainu lakatu jauniņās vedeklas pleciem, ne arī redzēt Viļa vecākus, kas jau bija tālajos aizsaules dārzos. Redzēdama maitas dzīvi tālāk uz priekšu, viņa gribētu, lai jaunie aizietu no Ozoliem, jo ātrāk, jo labāk. Tie nesaticības mākoņi, kas manāmi pamalē, ar Gustes sapūsto vēju drīz būs uz galvas, un tad...Alīnas nervi var neizturēt. Būs vētra! Guste Irbei Alīnu gan cenšas nekritizēt, tomēr arī nevienā punktā neuzliela. Pat tas, ka viņa dzemdējusi mazdēlu, ko parasti citas vīra mātes vērtē augstu, Gustei nav radījis simpātijas pret vedeklu. Irbei liekas, ka tā nasta, ko arī Alīna nes, ir viņai par smagu. Pat kopīgās valodas pie galda, kas sprēgāt sprēgātu līdzīgā situācijā, kur mājās ir mazais, Ozolos neatskan. Parunāšanās beidzas vēl īsti neuzsākusies. Irbe cenšas gan pagatavot ko neierastu un garšīgu visai saimei, gan iet uz kūti palīdzēt Gustei un znotam vakara darbos, gan ievirzīt sarunas par jaunās ģimenes plāniem ar Gusti. Visas pūles atsitas kā zirņi pret sienu: < Ko es varu teikt, tagad manas domas te nevienu neinteresē! Guste atsaka, < Es jau laikam jūsu meitai par prastu! Arviss arī vairs nav tāds, kas agrāk. Mani vairs gandrīz neievēro, paši čubinās, un mīlinās...>
< Kāpēc tad par prastu? Jūs esat laba un gudra mājas saimniece, tikai Alīna ir pilsētas bērns, viņai lauku darbi nav nākuši priekšā. Viņa mīl jūsu dēlu, nesen kā precējušies, tāpēc arī tā čubinās, viņiem jau vēl medus mēnesis. Viss būs labi! Sākums jaunai ģimenei nav viegls, sevišķi jau lauku sētā. Es pati arī kara laikā aizbraucu uz laukiem un arī iemācījos.>
< Ja vien ir gribēšana, bet, ja nav? Ūdens pats istabā arī nenāk, lopi jātur, lai uz galda būtu veselīgs ēdiens.> Guste nosaka, un spaiņiem klabot aiziet uz aku. Un tā nekādas garākas sarunas abām atkal nesanāk. Greizsirdība plosa Gustes sirdi arī tad, kad viņa vēro sava dēla un Irbes attiecības: Arviss ir tik pieklājīgs, arvien palaizdams pa priekšu sievasmāti, izņemdams no viņas rokām bērna drēbēm piekrauto veļas bļodu, garšīgo ciemenes vārīto virumu uzlielīdams un par savām ikdienas lietām skolā pie kopīgās vakariņu maltītes stāstīdams. Guste tagad jūtās kā mēma klausītāja, kam dēls liekas tagad piegriež mazāku vērību nekā iepriekš. Ozolos daudz kas vairs nav pa viņas prātam. Irbe smagu sirdi atgriežas pilsētā, solīdamās atkal ierasties, ja jaunajiem būs vajadzīga viņas palīdzība. Dienas jau iegriezušās vēlā rudenī. Nakts melnums kļuvis tik garš, un rīta gaisma ir nesteidzīga kā sieva, kas vēlās rītos gulēt ilgāk un ilgāk, kāda neizskaidrojama slinkuma pārņemta. Rudens ir lietainu dienu un skumju domu laiks. Alīna, viena ar Balvi mājās palikusi, savu īsto vietu vīra mājās arvien vēl neprot atrast. Viņa būtu priecīga par kādu nejaušu ciemiņu, kas iegrieztos tāpat vien parunāties vai vienkārši papļāpāt. Arī visi raudzībnieki Balvi ir apciemojuši, un tagad Ozolos iestājies lielais rudens klusuma un ziemas gaidīšanas laiks. Balvis jau ir trīs mēnešus vecs, prot apzinīgi smaidīt gugināt un velties, un vairs nav nemierīgs arī naktīs, ļaujot vecākiem izgulēties un atpūsties. Laulības dzīve rit saskanīgi, viņi pēc bērna piedzimšanas atkal nododas mīlestības baudām, ir aizrautīgs un kaislīgs pāris. Mīļo vārdu arī netrūkst, saskaņa būtu pilnīga un nebūtu nekāda iemesla jaunajai ģimenei strīdēties, ja vien Guste...Tagad viņa ir uzņēmusi jaunu virzienu vedeklas skološanā. Alīnai ir jāgatavo pusdienas, un nu sākas jaunas pamācības un jaunas rīvēšanās. Padomi un pamācības jau nenāktu par ļaunu, ja tonis un stils, kādā to dara, neliktos tik aizskarošs:
< Ielāgo! Kartupeļiem pie vārīšanas jāliek sāls noteiktā laikā: jaunajiem vārīšanās beigās, vecajiem tūliņ no sākuma. Un mērci tu nu arī neproti taisīt! Kunkuļi vien sanāk. Gaļu liec uz karstākas pannas! Es tev jau reiz teicu...Vai tu nesaproti?...Ko tu ķēpājies?...Vai tev māte nav mācījusi?> Liekas Gustei ir īpašs prieks pazemot un nepateikt neko labu, pat ne pusvārdiņu. Kāpēc viņa tāda? Vīra mātes greizsirdība, vai kā lai to nosauc, nu plosās ar neaprēķināmu spēku, kas sagāž visas agrāk cerētās labās attiecības, kādām būtu jāvalda. Alīna to vien tik domā, kā savaldīties un nepateikt ko tādu, ko nāktos nožēlot. Atbildes uz Gustes aizrādījumiem turpat jau Alīnas mēles galā stāv. Tā viņas raida viena otrai arī pārmetošus skatienus, pārsvarā, kad Arvisa nav mājās. Lai tiktu no aizrādījumiem vaļā, Alīna pēc pavāru grāmatas mēģina gatavot ko neparastāku, bet tas atkal nav pa prātam, jo Guste patiesi ir laba kulināre un pārzin visus knifus, un Alīnai daudzreiz ēdiens no pannas jāpārliek suņa Ārona bļodā. Divas saimnieces vienā virtuvē ir kā divi kaķi vienā maisā, un Alīna jau domā, ka viņai ar vīru jāēd atsevišķi. Intuitīvi viņa gan jūt, ka tad radīsies citi aizrādījumi un būs tikai sliktāk. Labāk jau lai tas ir par kulināriju. Alīna cenšas visādi būt Balvim laba māte, lolo, ucina, ved garās pastaigās svaigā gaisā un bieži abi iet tētim pretī uz darbu. Viņa ievēro visus ārstes norādījumus, arī to, cik zīdainim svarīgs ir agrīnās attīstības laiks, pareizs uzturs arī mātei, kas bērnu baro ar krūti, vecāku saticība, un mīļas rokas. Kad sniegi jau decembra sākumā aizpūš ceļu, arī pastaigas paliek īsākas. Alīna tagad sāk slēpot. Viņa ir laba un aizrautīga slēpotāja. Darbdienās Arviss tikai ar krēslu atgriežas no skolas, un tikai svētdienās kāda stundiņa atliek kopīgiem pārgājieniem ar slēpēm. Guste nesaprotamu iemeslu dēļ ne labprāt uzņemas palikt par bērna aukli, un Alīna nevar tam atrast izskaidrojumu. Varbūt viņai vienkārši negribas, ka Alīna tā kopā ar vīru atpūšas un no slēpošanas mājās abi pārnāk starojoši un labā noskaņojumā. Atgriežoties mājas pagalmā, Alīna ar smagu nopūtu bieži ver nama durvis, un viņas acis bažīgi meklē, kur ir vīra māte un ko viņa atkal teiks, vai varbūt labākajā gadījumā klusēs, tikai pārmetoši viņā vērdamās. Pēc slēpošanas pārgājieniem, Alīna jūtas garīgi uzlādēta, un viņa mazāk reaģē uz vīra mātes piekasīšanos. Kādā no slēpošanas reizēm Alīna iegriežas kaimiņu mājas pagalmā. Kopš kāzu dienas šie ļaudis nav satikti. Alīna viņus pat nepazīst. Redzēti tikai pa gabalu, un reizēm Gustes bargi kritizēti, tādi viņi tur dzīvo bijušajā vecsaimniecībā, tagad kolhoza fermas mājā Vecozoliņos. Arī paši nav ciemos nākuši, un Alīna grib spert pirmo soli, tuvāk iepazīstoties. Latviešu tradīcijas kaimiņus allaž turējušas godā, un iemīta taciņa laukos uz kaimiņu sētu uzsvērta kā labas saticības zīme. Diena sniedzas jau uz vakara pusi, taču vēl pusstundu Alīna ir brīva. Vīra māte auklēt Balvi un Alīnas palaišanu brīvsolī, kā viņa pati to nosauc, laikam no viņas puses skaitās milzīga labvēlība. Agrāk atgriezties mājās Alīnai tiešām negribas, un viņa, slēpes pie lieveņa pieslējusi, apņēmīgi klauvē pie kaimiņu nama durvīm. Kaimiņi gan bijuši kāzās, tomēr nav īsti iepazinušies. Jau pēc brīža krūzē smaržo aromātiska tēja, kaimiņiene Velta, kas Alīnai liekas simpātiska un runīga sieviete, sapazīstina ar saviem bērniem: Maigu, Jāni un Birutu. Maiga strādā kantorī par grāmatvedi, ir precējusies un dzīvo ar savu ģimeni zem mātes jumta. Jānis ir fermas mehāniķis, vēl brīvs cilvēks, bet Biruta patreiz ir akadēmiskajā studiju atvaļinājumā. Viņa studējusi Lauksaimniecības akadēmijā, samīlējusies un te nu tā mīlestība esot redzama: šūpulī guļ Ance - piecus mēnešus veca, ņipra meitenīte. Birutas bērna tēvs vēl neesot izlēmis mīt ar sava bērna māti gredzenus vai nē. Tagad jau vīrieši esot brīvi kā putni gaisā, ligzdā bieži māte paliekot ar saviem putnēniem viena un, paldies Dievam, galā tiekot, tikai bez tēva bērns gan izaugot kā krēslā izstīdzējis stādiņš. Kaimiņiene Velta nav uz mutes kritusi un saka visu, kas uz sirds. Tad runas iegrozās par bērnu audzināšanu, ģimeņu, saprašanos un nesaprašanos. Velta ieminas, ka vēl tikai taisoties apraudzīt Gustes mazdēlu. Pie Gustes jau jāejot smalki un ar šiku. Tā no dienas uz dienu arī ciemošanos atliekot: te laika neiznākot, te tā kā kautrējušies, dzirdējuši, ka Alīna tik smalka un lepna, bet nu gan redzot, ka Gustes vedekla esot uz goda...Alīna teikto laiž gar ausīm, kā nesadzirdējusi sev veltīto uzslavu. Viņai kaimiņi liekas tieši un patīkami cilvēki, pie kuriem reizēm varētu pasērst un kurus arī savā sētā sagaidīt. Viņa iepazīstas ar Birutu un viņām sokas kopīgās sarunas par vīriešiem un bērniem. Aiz loga jau sāk krēslot. Alīna pamana, ka ir aizsēdējusies. Ko teiks Guste? Zilajā vakara krēslā ieslēpojusi mājas pagalmā, viņa jūtas kā kāds skuķis, kas nav laikā atgriezies no ciemošanās, un nu gaidāms brāzienu. Balvis būs izbadējies mammu gaidot. Bērns tiešām istabā raud vai aizvilkdamies un tik drīz nerimstas, asarainām un pārmetumu pilnām actiņām mātē veroties. Tikai paēdis krūti viņš atkal Alīnai uzsmaida, piedodot šo aizkavēšanu. Toties Guste, par vedeklas kavēšanos uzvilkusies un nevar vien beigt savu kārtējo pārmetumu devu.
Guste, sāk vedeklu tincināt. < Tur jau katra Ozolos notiekoša klapata ir kā medusmaize. Es to zinu!>

< Nu savai mātei esi gan izsūdzējusi visu!>
< Tā nebija sūdzēšanās, tikai padoma prasīšana. Vai tad jūs nekad ar dēlu nerunājat par ko līdzīgu? Tieši vai netieši neapspriežiet manu raksturu un neveiksmes?>
< Man Arviss par tevi nežēlojas, kaut redzu, ka būtu par ko...>
< Un par ko tad? Vai nevarētu konkrētāk? Es zinu, ka esmu kulinārijā nepraša, neprotu iekarot arī jūsu simpātijas, bet kas tad vēl? Es zinu, ka varbūt gribējāt dēlam citādu sievu, varbūt no citām aprindām, ja jau sakāt, ka esmu par smalku un pilsētā augusi. Ir jau par vēlu kaut ko grozīt! Viņš sakās mani mīlam, un mēs apprecējāmies jūtu, ne prāta vadīti. Pirms kāzām ne es jūs pazinu, ne jūs mani un manus radus. Es arī neprasījos dzīvot ar jums kopā, taču Arviss negribēja jūs pamest, jo tāds esot viņa kā dēla pienākums. Ar katru dienu vairāk pārliecinos, ka man nevajadzēja šinī jautājumā piekāpties.>Uguns ir līdz ar to pakulās. Guste gan neko vairs pretī nesaka, tomēr savas istabas durvis aizcērt ar lielu troksni, tā likdama saprast, ka jūtas aizvainota. Lai kaut cik nomierinātos, viņa, bērnu gulēt nolikusi, iziet ārā. Šovakar vīram dežūra skolas internātā. Alīna nolemj paiet viņam pretī. Ziemas gaiss ir spirgts un nomierinošs. Viņa neko par strīdu nestāstīs. Vai viņa kāda sūdzībtaša? Viņai gribas ātrāk satikt vīru, piekļauties viņam un justies aizsargātai. Ir pilnmēness, un saka, ka šādās naktīs raganas skrienot pa gaisu, cilvēkiem mieru traucēdamas. Varbūt tiešām pilnmēness izprovocē cilvēkus uz savstarpējām ķildām un strīdiem? Zeme, mēness un galu galā visa saules sistēma taču ir savā starpā saistītas. Paisumu un bēgumu okeāna krastā nosaka tieši Mēness un Zemes savstarpējo pievilkšanās spēku attiecības. Cilvēku, dzīvnieku, un visas dabas saskaņu izskaidro likumsakarības, kas jau ir zināmas. Arviss parasti no darba atgriežas pa ceļu, kas iet caur kaimiņu Vecozoliņu mājām. Ir vēl arī otrs ceļš caur mežiņu, kas ir nedaudz tālāks. Arvisam patīk sevišķi pilnmēness vakaros atgriezties mājās no mežiņa puses. Alīna iet pa meža ceļu. Ir nedaudz neomulīgi, kaut zināms, ka te nav nekā draudīga. Mēness gājējas ceļā velk garu ēnu. Izgājusi cauri meža pudurim un vīru nesatikusi, viņa atgriežas mājās, viņi laikam ir gājuši pa dažādiem ceļiem. Nākas atgriezties atpakaļ vienai.

Citu datumu laikraksti

  • Latvijas zelta pagātne un nākotne

    “Zelts” ir jēdziens, ko cilvēki kopš senlaikiem apvij ar dažādiem mītiem. Dzīvē un pasakās nereti tiek likta vienlīdzības zīme starp “laime” un...

  • Bārenis - tā nav diagnoze visam mūžam

    Ik gadu vairāki desmiti bāreņu un bērni, kas palikuši bez vecāku gādības, beidz internātskolu un sāk patstāvīgu dzīvu. Kāda tā ir?Ik gadu vairāki...

  • Prezentē projektu

    Šodien Jūrmalā notiek konference, kurā Alūksnes, Talsu un Jēkabpils cilvēki ar invaliditāti prezentē projektu “Zaļā gaisma iespējām”.Šodien Jūrmalā...