Ozoli neliecas

3. Divu dzimtu dzīvesstāsts. Intriga - būs vai nebūs Alīna bērēs - ir sakāpināta līdz maksimumam.

3.
Divu dzimtu dzīvesstāsts.
Intriga - būs vai nebūs Alīna bērēs - ir sakāpināta līdz maksimumam. Varbūt viņa gaida pie kapa baltajā kalnā kā daudzi neaicinātie pavadītāji? Varbūt viņa baidās vai negrib pēdējo reizi paraudzīties uz veco sievu zārkā, kas nu gan vairs nevienam nespēj kaitēt?
Tomēr! Gandrīz visi bēru viesi pēkšņi pamana, no pārsteiguma elpu aizturot, pie pusatvērtajām kapličas durvīm ar muguru pret tām atspiedušos sievieti un atpazīst Alīnu, kas te liekas kā kāda ēteriskas būtne. Kad viņa tur nostājusies? Viņas rokās ir atvadu sveicieni. Pusplaukušu liliju ziedu stiprā smarža ir tā, kas, ieplūstot sēru telpā, likusi visiem vērst skatienu jaunpienācējas virzienā. Varbūt viņa durvju viņā pusē stāvējusi jau visu laiku? Pagriezusi galvu, arī izvadītāja Alīnu pamana un uz brīdi izkrīt no savas ceremonijas vadītājas lomas, sāk stostīties, neatrodot jaunajai situācijai piemērotākos vārdus. Tad viņa runā par mūžīgo piedošanu, dzīves samezglošanos un galu galā arī taisnības uzvaru. Pēc mazas pauzes ieskanas pazīstama melodija, kas šobrīd liekas visai piemērota: Eduarda Grīga Solveigas dziesmas motīvs. Uz vijoles atskaņotā nemirstīgā melodija padara visus klātesošos skumjus un domīgus. Varbūt tā arī bija paredzēta kā Gustes mīļākā melodija? Arī viņa varbūt bijusi kā mūžīgā gaidītāja, kas lauzusies cauri dzīves ērkšķiem daudz ko nesagaidot, nepamanot vai garām palaižot? Šī melodija tik ļoti iederas jaunajā situācijā.
Daži pavadītāji no aizkustinājuma slauka acis. Katrā ziņā Alīnas parādīšanās visu pagriež savādāk, nekā likās vēl pirms brīža. Pāri telpai liekas plūst neredzami stari, kā viļņi starp Alīnu, Arvisu un Balvi. Redzams, ka vēlīnā viešņa bijusi abu vīriešu ļoti gaidīta. Savādais mirdzums dēla acīs drīzāk līdzinās prieka nekā skumju izpausmēm, un liekas, ka tikai ar piespiešanos abi vīrieši spēj palikt savās vietās pie mirušās galvgaļa un nesteigties pretī šai pēdējai bēru viešņai... Savādais strāvojums virmo gaisā un liekas lido gulētājai pāri. Kaut kas līdzīgs hipnozei ir pārņēmis visus kapličā esošos. Liekas, ka tagad darbojas kādi mistiski spēki un pierimis arī laika plūdums. Apstāvētāja pauzē. Skan tikai sēru mūzika. Šīs minūtes liekas garas kā pati mūžība. Beidzot izvadītāja aicina atvadīties no aizgājējas, kā tas parasti bērēs pieņemts. Alīna noliek savus ziedus zārkā uz Gustes kājām, brīdi pastāv, veroties bijušās vīra mātes sastingušajos sejas vaibstos, tomēr galvu pakļāvīgā žestā nenoliec, tad apņēmīgi aizsoļo līdz zārka galvgalim un nostājas blakus dēlam. Viņi pārmij dažus vārdus un Alīna apņem Balvi zemāk par pleciem, jo ir augumā mazāka un brīdi tā abi stāv, cieši viens otram piekļāvušies.
"Ja Guste varētu piecelties, tad tagad viņa to izdarītu, bet nu gan nekā!" skaļi nočukst Ozolu kaimiņiene Velta. Izvadītāja visbeidzot aicina piederīgos sapost māti pēdējam ceļam. Arviss pārvelk līķautu mātes galvai. Tikai daži no cieminiekiem pieiet no Gustes atvadīties. Lišķīgā izlikšanā, kas likās vēl nesen te valdīja, ir atkāpusies. Lielākā daļa bēru viesu tagad vēro Ozolu izjukušās kopdzīves atblāzmu. Ka Alīna nav braukusi uz ilgu palikšanu, liecina pie kapličas piebraukusī svešā automašīna. Viņu tanī gaida cieminiekiem nepazīstams vedējs ar šofera - invalīda atpazīšanas zīmi mašīnas logā.
Pie izraktā kapa visi trīs stāv klusējot cieši blakus: Alīna Balvis un Arviss. Zārkam silto piemiņas sedzeni uzsedz abi vīrieši. Apstāvētāja tagad ir mazrunīga: tikai īsa Gustes biogrāfija, kādas dzejas rindas, tad mūzika un beigās arī šinīs kapos neiztrūkstošā kopējā dziesma - "Es dziedāšu par tevi tēvu zeme". Pēc tam tiek izdalītas Augustes Ozolas piemiņai veltītās lapiņas. Parasti to dara pirms izvadītāja runas vēl kapličā. Varbūt ir pareizi tieši tagad, kad aizgājējas augums ir pazudis zemes klēpī, vēlreiz ieskatīties uz piemiņas lapiņas iemūžinātajos Gustes sejas pantos un izlasīt dzejas rindas, ko piederīgie veltījuši aizgājējai. Vai varbūt dzejas rindas ir pašas aizgājējas izvēlētas? Augustes Ozolas lapiņā ierakstītas arī kādas Harija Gāliņa dzejas rindas:
"Nekas nav mūs šķīris.
Jo nevar mātei atņemt dēlu,
jo nevar dēlam atņemt māti
it neviens. Arī nāve ne.

Citu datumu laikraksti

  • Var pieteikt dziesmas

    Alūksnes rajona padome saņēmusi vēstuli no Latvijas Televīzijas Mūzikas redakcijas, kurā izteikta pateicība par ieguldīto darbu mazo vokālistu...

  • Konkursā gūst pieredzi

    Pagājušās nedēļas beigās Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas sporta dejotāji viesojās Igaunijā.Pagājušās nedēļas beigās Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas...

  • Ugunsdzēsējiem būs svētki

    Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Alūksnes brigāde 13.maijā rīko ugunsdzēsēju depo atklāšanas pasākumu. Par to informē Alūksnes brigādes...