Pa lielā ugunsgrēka pēdām

“Manas dzīves lielākā daļa ir saistīta ar Helēnas ielu,” saka ilggadējā Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas (tolaik Alūksnes 1. vidusskolas) bibliotekāre, pensionētā skolotāja Irēna Kalniņa. Šogad, kad aprit 100 gadu, kopš Alūksnei piešķirtas pilsētas tiesības, arī viņa atsaucās laikraksta aicinājumam dalīties atmiņās par savu pilsētu.
Sarunā kopā ar skolotāju atgriezāmies viņas bērnībā, domās vēlreiz izstaigājot Helēnas ielu, kad viņa kā astoņus gadus veca meitene piedzīvoja 1940. gada ugunsgrēku, kas nopostīja lielāko daļu pilsētas centra.

Mājas aizdegās cita pēc citas
 “Helēnas ielai vairākkārt mainījušies nosaukumi. Tāds bija tās sākotnējais nosaukums, bet tā bija arī Valmieras pulka, padomju laikā – Komjaunatnes iela, līdz 20. gadsimta 90. gados atguva savu vēsturisko nosaukumu. Līdz lielajam ugunsgrēkam dzīvoju trīs dzīvokļos Valmieras pulka ielā no Lielā Ezera līdz Vidus ielai. Piedzimu Upenieku mājā, kam bija nošķelts gals. Tas vispār bija raksturīgi tā laika apbūvei Alūksnē. Pēc tam dzīvojām Altroku mājas otrajā stāvā, bet mammai kā šuvējai tas nebija izdevīgi. Kad atbrīvojās dzīvoklis Zālīšu mājā ar ieeju no ielas puses, pārcēlāmies uz dzīvi tajā.
Līdz divstāvu koka mājai ar 37. numuru iela bija bruģēta. Kaimiņos dzīvoja Priedīšu Rita, ar kuru bijām klasesbiedrenes, es bieži kāpu ārā pa logu un mēs abas ābeļdārzā spēlējāmies,” stāsta Irēna.
Lielo ugunsgrēku 1940. gada 5. jūlijā viņa atminas kā karstu, vējainu vasaras dienu. Tas sācies no mājas Miljonu (tagad Darba) ielā netālu no pareizticīgo baznīcas. Uguns “nākusi” no kalna lejā, “pagriezās” pa Lielā Ezera ielu uz Valmieras pulka ielas pusi. Mājas aizdegušās cita pēc citas un degušas gandrīz vienlaikus. Viena no pirmajām aizdegusies divstāvu māja Tirgotāju ielā, kur savulaik bija Alūksnes Mūzikas skola. Mājas pagrabā nosmakusi aukle ar diviem bērniem...

Adventisti nosargā Sieku māju
“Mājas Valmieras pulka ielā sāka degt nepāra numuru pusē. Iela bija blīvi apbūvēta. Uz stūra bija veikals mājā ar nošķeltu galu, un no tās puses bija ieeja tajā. Tālāk – Lācīšu tēva sarkanā ķieģeļu māja, aiz tās – Altroku un Dibenu mājas. Dibenu mājā dzīvoja ormanis, ebrejs Zorde, saukts arī par jauno Zordi. Savukārt Lielā Ezera ielā dzīvoja viņa brālis – vecais Zorde, kurš arī bija ormanis, bet pārvadāja smagās kravas. Zordēm, kuri dzīvoja mūsu ielā, bija dēls – gadus divus trīs vecāks par mani. Lieldienās viņš mums ar Ritu vienmēr nesa maces - lielu cepumu, ko lauza gabaliņos un kas mums ļoti garšoja. Tālāk – Bīriņu māja, kurā arī dzīvoja ebreji Goldšmiti. Aiz tās vietā, kur tagad ir nepabeigtā jaunbūve, – skolotājas Eleonoras Ozolas vecvecāku Vimbu māja. Vimbas savos darbos pieminējis rakstnieks Voldemārs Branks, kurš dzimis Alūksnē un te pavadījis bērnību, un dzīvojis aiz Sieku mājas, kas ir pretim Blaumaņa (agrāk – Marijas) ielai. Viņš atceras arī tiltiņu Margaritas ielā. Sieku mājā bija arī  adventistu saieta vieta. Mamma bija adventiste, tad arī es turp dažkārt gāju. Adventisti māju ugunsgrēkā nosargāja. Ar dēļiem apšūta, tā bija ar sveķiem notecējusi no karstuma,” atminas Irēna.
Viņa stāsta, ka ugunsgrēkā nodegusi Jaunslaviešu māja uz Marijas un Valmieras pulka ielas stūra, arī  Jaunzemu māja un vēl kāda neliela mājiņa. Tur, kur tagad atrodas dārza tehnikas veikals, bijusi ebreju sinagoga, bet uz priekšu, uz Marijas un Pils ielas stūra, – amatnieka Bērziņa galdniecības darbnīca, kas  arī nodegusi. Pretī tai - otrpus Pils ielai, kur tagad salons “Dzīpars”, Irēnas atmiņās viena no skaistākajām Alūksnē - Zaķīša māja. Ugunsgrēks “aizgājis” tālāk pa Dzirnavu ielu, no tuvējās apkārtnes sabraukuši ugunsdzēsēji, jo sācis degt baznīcas jumts. Liesmas nav žēlojušas arī mājas Pils ielā.
Lielais ugunsgrēks nav saudzējis arī citas mājas gan Lielā Ezera ielā, gan Valmieras pulka ielas pretējā pusē – jau minēto Zālīšu mājas, Lesiņu māju – mazu, baltu mājiņu ielas malā, kur dzīvojusi šuvēja Pīpiņa, kura uzaudzinājusi Irēnas draudzeni Ritu, jo viņas vecāki miruši ar tuberkulozi. Šuvēja bijusi laba sava aroda pratēja, un  Irēnas mamma pirms I Pasaules kara amata prasmes apguvusi pie viņas. Lesiņu vecākā meita bijusi vecmāte un mājdzemdībās pieņēmusi arī Irēnu.

Ar basām kājām un Miksīti klēpī
 “Liela māja bija uz Vidus un Valmieras pulka ielu stūra, bet, kas tajā dzīvoja, neatceros. Tās īpašniekam bija veikals un pret Vidus ielu darbnīca. Kad šī māja dega, atceros, ka pa logu izmeta matraci un pēc tam uz tā lēca cilvēki. Man astoņu gadu dzimšanas dienā bija uzdāvināta Angoras kaķenīte. Kad māte atslēdza durvis, es paņēmu savu Miksīti un skrēju pa ielu. Ugunsdzēsēji ar šļūtenēm vairākas reizes aplēja. Viņi ļāva mājām degt, bet glāba cilvēkus. Mantas, cik nu varēja, uz Vimbu māju aiznesa, bet ļoti maz. Es paliku basām kājām vasaras kombinezonā.
Ugunsgrēkā nodega arī Ceriņu māja – ļoti skaista, divkrāsaina, ar žogu apkārt, pie tās vienmēr daudz puķu ziedēja. Pagriezienā uz Blaumaņa ielu Ceriņiem bija smēde. Kad mēs, bērni, skraidījām pa ielu, redzējām, kā ēzē deg uguns un apkaļ zirgus. Aiz tās Marijas ielā bija vēl viena māja, un tur, kur tagad datortehnikas salons, pagalmā divstāvu koka mājā bija Alūksnē pirmais kinoteātris “Stars”,” atmiņu ceļojumā pa Helēnas un Blaumaņa ielām tālāk ved Irēna.
Tad nonākam uz Pils ielas, kur, kā viņa atminas, bijis restorāns un viesnīca, aiz tiem – ugunsdzēsēju depo un degvielas uzpildes punkts. Pāri Vidus ielai, kur tagad stāvlaukums pie veikala “RD Electronic”, bijusi gara, pelēka māja un Rukinu audumu veikals. Pretējā ielas pusē Pils ielā 23 – drogu veikals. “Tur mums, bērniem, patika “ielīst”, jo veikalā ļoti jauki smaržoja,” saka Irēna.
Pēc lielā ugunsgrēka īpašnieki atjaunojuši Jaunslaviešu māju un Lesiņu māju Helēnas ielā 49.
Irēnai no bērnības atmiņā palikuši daudzi tā laika alūksnieši – gan ebreju ģimenes ar bērniem, kurus nošāva Siseņu priedēs 1941. gada vasarā, gan arī ar savu citādību kāda sieviete Zelma Zemīte. “Zelma pati sevi sauca par Zelmaru. Viņa ģērbās kā vīrietis, nēsāja žokejcepuri un staigāja ar papirosu zobos.  Viņa strādāja avīžu kioskā uz Lielā Ezera un Tirgotāju ielas stūra. Ļoti baidījos no viņas, negribēju iet uz kiosku pēc “Malienas Ziņām”,” stāsta Irēna.

Atgriežas Helēnas ielā
Savas skolas gaitas viņa uzsāka Ernsta Glika Alūksnes pamatskolā, kur tagad ir Alūksnes pilsētas sākumskola. “Kara laikā 1941. gadā pamatskolas ēkā izvietoja hospitāli, un mācības mums notika otrajā maiņā ģimnāzijas ēkā. Kad fronte aizgāja tālāk, tikām atpakaļ savā skolā. 1944. gada rudenī sākām mācīties ģimnāzijas ēkā, bet arī tur pēc tam atvēra hospitāli. Vecākajām klasēm stundas bija Mācītājmuižā, bet 1. - 7. klašu skolēniem – Dārza ielā, kur kādreiz bija skaitļošanas stacija. Mācības notika lielā zālē, trešajā semestrī uz skolu gājām reizi nedēļā, piektdienās, un mums bija sešas stundas. Martā izdeva liecības un ierakstīja – pārcelts 5. klasē. Vienu gadu abas ar mammu dzīvojām laukos, aiz Māriņkalna, un tad es mācījos Kaktiņu skolā. Mamma vēl gribēja palikt laukos, bet es pateicu, ka tur skolā vairāk neiešu, ja nevaru mācīties Alūksnē. Tā es atgriezos pilsētā pie vecmammas un skolā pie savas kādreizējās audzinātājas Zelmas Putnes,” atceras Irēna.
Sava mūža laikā viņa dzīvojusi vairākās vietās Alūksnē, bet 1953. gadā atgriezās Helēnas ielā un 37. mājā dzīvoja līdz 1990. gadam. “Tepat, tuvumā Helēnas ielai esmu arī tagad,” saka ilggadējā alūksniete, kura tagad dzīvo Bērzu ielā. Kopā ar viņu vienmēr “ceļojusi” mammas šujmašīna, kas piedzīvojusi garu un raibu mūžu  – bijusi Pēterburgā, Rīgā, cietusi Alūksnes lielajā ugunsgrēkā, kara laikā ierakta zemē, bet tagad kā relikvija glabājas Irēnas dzīvoklī.

“Ugunsgrēkā pavisam nodegušas 67 dzīvojamās ēkas, 61 saimniecības ēka, iznīcināti 54 veikali, 10 veikali bojāti. Izdegušas 20 dažādas darbnīcas. Zaudējumi pārsniegs 2 miljonus latu.”
“Jaunākās Ziņas” 1940. gada 8. jūlijs (Alūksnes pilsētas bibliotēkas krājums)

Citu datumu laikraksti

  • Ar nepacietību gaida nākamo spēli 2

    Ar nepacietību gaida nākamo spēli

    Komanda “0,7 Gudrības” ir viena no jauniešu grupām, kura šogad piedalījās laikraksta “Alūksnes un Malienas Ziņas” multimediālajā projektā –...

  • Ceļi kļūs gludāki

    Ceļi kļūs gludāki

    Turpinās no 1. lappusesAlūksnes un Apes novados šogad plānota asfalta seguma atjaunošana valsts autoceļu posmos: Litene – Alūksne (P43) posmā no...

  • Populāri: nomaļo taku tūrisms 3

    Populāri: nomaļo taku tūrisms

    Kaut arī ārkārtējās situācijas ierobežojumi mīkstināti un tūrisma nozare pamazām uzņem apgriezienus, speciālisti iesaka tomēr izvērtēt dabas apskates...

  • Liktenis  pasaka īsto profesiju 2

    Liktenis pasaka īsto profesiju

    Iesākot sarunu ar Gati Janku no Mālupes puses, šķiet, kā gan tik kautrīgs puisis ar rāmu balss tembru, nosvērts un mierīgs vienlaikus var būt tik...