Pa seno zemgaļu pēdām

Kad Apē un Alūksnē lija apnicīgais lietus un gribējās saulīti, pavasarīgu siltumu, tad 14 interesentu no šīm pilsētām 14.maijā devās uz Tērveti, kur notika tūrisma sezonas atklāšanas svētki Tērvetes dabas parkā.

Kad Apē un Alūksnē lija apnicīgais lietus un gribējās saulīti, pavasarīgu siltumu, tad 14 interesentu no šīm pilsētām 14.maijā devās uz Tērveti, kur notika tūrisma sezonas atklāšanas svētki Tērvetes dabas parkā. Šo pasākumu organizēja un sponsorēja A/s "Latvijas valsts meži", tādēļ ieeja uz visiem pasākumiem un objektiem bija visiem pa brīvu.
Svētkos piedalījās Tērvetes novada skolu pašdarbības kolektīvi, Tērvetes amatierteātris "Trīne", jauniešu deju kolektīvs "Avots", Dobeles valsts ģimnāzijas deju kolektīvs "Avots", ritma deju grupa "Heijā", Dobeles diksilends, folkloras grupa "Dimzēns".
Ļoti nopriecājāmies, ka ceļā pie Siguldas melnie lietusmākoņi pazuda, debesis kļuva zilas, spīdēja saulīte, un mēs iekļuvām pasakā.
Ievērojām, ka pilnībā zied narcises, tulpes, ķirši, plūmes, ābeles, dzeltenīgie krūmi un cits. Tātad bijām iekļuvuši citā siltāka klimata joslā, kura mums Ziemeļvidzemē vēl būs jāgaida vismaz divas nedēļas.
Priežu mežu gaiss Tērvetē deva mums spēkus kāpelēt pa daudzajiem pakalniem, izstaigāt parka takas, piedalīties svētkos. Bērni bija laimīgi - viņi varēja skraidīt un brīvi kāpelēt, nebaidoties sagriezties ar stikla lauskām. Īsta fizkultūra brīvā dabā.
Jelgava kā kultūras centrs
Vispirms pa ceļam iepazināmies ar Jelgavu. Šī pilsēta no 17. līdz 18.gadsimtam bija Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsēta. Savulaik Jelgavā viesojušies: Pēteris I, Katrīna II, Vilhelms II, Ludviķis II, mūziķi - Šūmanis, Vāgners, Rubinšteins, garu izsaucējs Kaliostro, kāršu spēlmanis Kavallo, siržu lauzējs Kazanova.
Ekskursijā pa pilsētu redzējām Jelgavas novada lepnumu 1738.gadā pēc arhitekta F.B.Rastrelli projekta celto Jelgavas pili, kur šobrīd darbojas Latvijas Lauksaimniecības universitāte, ar zilganiem kupoliem izcēlās pareizticīgo baznīca, sakoptas lepojās katoļu, luterāņu baznīca, kā arī viesnīcas, veikali.
Vēstures dokumentos Jelgava pirmo reizi minēta 1265.gadā, kad uz salas starp Lielupi un atteku Drīksnu uzcelta Livonijas ordeņa mūra pils Mītava. Bijušais ordeņa mestrs G.Ketlers 1574.gadā izraudzījās Jelgavu par jaunās Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētu. Zviedrijas un Polijas kara laikā pilsēta stipri cieta, bet atkal uzplauka hercoga Jēkaba laikā (1642 - 1682). Pilsēta kļuva par Zemgales garīgās dzīves centru. Hercogs Pēteris Bīrons 18.gadsimta beigās Jelgavā nodibināja svarīgu mācību un zinātnes iestādi "Academia Petrina". 1795.gadā, kad hercogisti pievienoja Krievijai, Jelgava kļuva par guberņas pilsētu. 1812.gadā pilsētu ieņēma Napoleona armija.
Līdz 19.gadsimta sešdesmitajiem gadiem Jelgava izveidojās par rūpniecības, tirdzniecības un transporta centru. 1919.gadā Latvijas armija padzina no Jelgavas Bermonta karaspēku, kas promejot nodedzināja Jelgavas pili, "Academia Petrina" ēku ar unikālu 4500 sējumu bibliotēku un izdemolēja hercoga kapenes. Vecā Jelgava tika gandrīz pilnīgi sagrauta aviācijas uzlidojumu laikā 1944.gada jūlijā, kad pilsēta dega vairākas dienas.
Tagadējā Jelgava lielākoties celta pēc Otrā pasaules kara. Visos laikos Jelgava uzskatīta par kultūras centru. Šeit iznāca pirmais periodiskais izdevums "Latviska gara grāmata" (17971798) un pirmais laikraksts latviešu valodā "Latviešu avīzes".
1818.gadā Jelgavā atvēra Kurzemes muzeju, bet 1895.gadā pilsētā notika ceturtie Vispārējie dziesmu svētki. Jelgavas mācību iestādēs mācījušies un strādājuši apmēram 150 ievērojamu kultūras darbinieku, zinātnieku, politiķu.
Mūsdienās Jelgavā dzīvo aptuveni 71 tūkstotis iedzīvotāju. Tā acīmredzami top krāšņāka: tiek sakārtots ielu segums, iekārtoti skvēri, sakoptas ēkas.
Drīz vien mēs devāmies uz Tērveti, kas atrodas 24 kilometrus no Jelgavas.
Noslēpumainā Tērvete
Tērvete kā noslēpumaina, mežiem apaugušu pauguru saliņa slēpās Zemgales līdzenuma vidū. Gleznainā Tērvetes upītes ieleja, gravas, pakalni, priežu sils un Gulbju ezers.
Šī ir vieta, kur apstājas laiks. Te mūžīgā tagadnē senie zemgaļi vēl joprojām sargā savus pilskalnus. Te ņiprais un uzņēmīgais Sprīdītis vēl aizvien dodas meklēt Laimīgo zemi, līdz saprot, ka ilgotā zeme tepat vien ir. Te rūķi un citi pasaku pasaules iemītnieki dzīvo saskaņā ar dabu un gaida, kad arī cilvēks būs iemācījies raudzīties uz pasauli ar dvēseles acīm.
Tērvete īpaši saistās ar latviešu rakstnieces Annas Brigaderes (1861-1933) vārdu. Iļļēnos viņa pavadījusi bērnības jaukākos brīžus, kas atainoti triloģijā "Dievs. Daba. Darbs." Daudzas vasaras rakstniece dzīvojusi un strādājusi Pļavniekos, bet 1922.gadā savā 25 gadu darba jubilejā Anna Brigadere saņēmusi "Sprīdīšus". Šeit rakstniece pavadījusi savas dzīves pēdējās vienpadsmit vasaras. Saskaņā ar testamentu "Sprīdīši" nonākuši Rapu dzimtas īpašumā.
Vispirms apmeklējām Tērvetes Vēstures muzeju pie skatu torņa, kur pēc vietējā gida stāstījuma noklausīšanās drosmīgākie uzkāpa, lai izbaudītu tālo skatu pār koku galotnēm uz netālu esošajiem pilskalniem.
Muzejā vietējais gids mums parādīja seno piļu maketus, ieročus, zemgaļu tērpus, senās rotaslietas, darbarīkus, māla veidnes, traukus, dzelzs nazi, senlietu atradumus, iepazīstināja ar vietām kartē, kur pirms 1000 gadiem dzīvoja viena Latvijas un Lietuvas pamattauta - senie zemgaļi.
Pilskalni jau kopš neolīta laikmeta ir bijuši kā dabiski aizsargātas cilvēku dzīvesvietas. No 5. - 13.gadsimtam daudzos rietumzemgaļu pilskalnos tika uzbūvētas nocietinājumu sistēmas. Parasti pilskalnu kompleksā ietilpa priekšpilis un senpilsētas, kuras attīstījās kā politiski ekonomiskie centri, gan kā tirdzniecības un amatniecības centri.
Tā Tērvetes pilskalns jeb Cukurkalns (tautā "Cukurītis") bijis starp spēcīgākajiem nocietinājumiem Latvijas teritorijā, te atradusies galvenā pils, kurā dzīvojusi augstākā sabiedrība.
Teika stāsta, kā radies Cukurkalns. Senāk, kad zviedri iebrukuši Zemgalē, stipru pretošanos viņi sastapuši Tērvetē. Tomēr to ieņēmuši. Tērvetē atradusies baznīca, kuru tie gribējuši nopostīt. Taču lielgabali to sašaut nevarējuši. Tad kareivji sanesuši zemes savās cepurēs un to apbēruši. Tā radies Cukurkalns.
Vēstures muzejā redzamā vietā novietotas divas lielas gleznas - portreti. Uz tām attēloti divi zemgaļu valdnieki Viestarts jeb Viesturs un Namejs jeb Nameisis senajos zemgaļu tērpos ar zobeniem.
Gids interesanti turpināja stāstīt par viņu dzīves un valdīšanas laiku. 13.gadsimta sākumā Tērveti pārvaldīja zemgaļu vadonis Viestarts, bet 13.gadsimta otrajā pusē - Zemgales valdnieks Namejs. Kad 1272. gadā vācu krustneši Tērveti tomēr ieņēma, septiņus gadus zemgaļi bija spiesti pildīt zināmas saistības, līdz Nameja vadībā vāciešus izdodas padzīt.
Valdnieka Viestarta cīņas
Viestarta valsts bija Tērvetiene, bet viņam pakļāvās visa Zemgale, izņemot Mežotni un tai piederošo Upmales pils novadu. Kara gadījumā Viestartam bija tiesības no ikkatras Zemgales pils ņemt karavīrus un pulcināt karaspēkus no visiem saviem novadiem. Titulu viņš mantoja. Pirmo reizi Indriķa hronikā Viestarts minēts 1205.gadā, kad lietuviešu sirotāji izgāja cauri Rīgai uz Igauniju. Tad Viestarts ieradās Rīgā un pierunāja vīriešus nākt palīgā zemgaļiem uzbrukt lietuviešiem, kad tie dosies atpakaļceļā. Kauja beidzās ar zemgaļu uzvaru. Kā panākuma zīmi Viestards aizsūtīja uz Tērveti ragavas ar nogalināto lietuviešu galvām.
1206.gadā Viestarts gāja palīgā vācu bruņiniekiem apspiest Turaidas lībiešus. 1206. gadā viņš organizēja neveiksmīgu karagājienu pret lietuviešiem. Sadarbojās ar vāciešiem, lai atvairītu lietuviešu uzmākšanos Zemgalei. Kad Mežotnes pils vecākie vēlējās atļaut vāciešiem savā pilī nometināt bruņiniekus, Viestarts šajā apstāklī saskatīja draudus savai valstij, tāpēc sapulcināja pilsētvalstiņas zemgaļus. 1219.gadā viņš devās uz Mežotni. To viņam neizdevās ieņemt, toties zemgaļi tad iznīcināja pa Lielupi kuģojošos vācu palīgspēkus. Palikuši bez atbalsta, vācieši pameta Mežotni.
Turpmākie gadi Viestartam arī pagāja, cīnoties pret vāciešiem. 1228.gadā Viestarda karaspēks uzbruka Daugavgrīvas klosterim, kas sargāja pieeju Rīgai un nogalināja daudzus mūkus. 1230.gadā Viestarts devās uz vācu kontrolēto Aizkraukles pili. Kādu rītu zemgaļi vēl atradās pie saviem ugunskuriem, kad viņus pārsteidza Aizkraukles komturs Markvarts ar lībiešiem un latgaļu karaspēku. Paķēris degošu pagali, Viestarts izsita uzbrūkošajam Markvartam priekšzobus, uzlēca zirgā un aizauļoja. Markvarts no gūtajiem ievainojumiem mira. Par Viestarda tālāko likteni ziņu nav.
Vārds "Viesturs" tiek tulkots - kā tas, kurš runā ar viesiem.
Senāk viesi un ienaidnieki bieži tika saukti vienā vārdā. Iespējams, ka šādu vārdu varēja izpelnīties vīrs, ar kuru zemgaļi saistīja cerības nostiprināt savu valsti un sakaut kādus senus ienaidniekus. Interesanta ir teika par Viestarta zobenu. Tas noticis tad, kad pār Zemgali valdījis hercogs Fridrihs Kazimirs. Tērvetes pilskalna drupās reiz lauzti akmeņi hercoga pils pārbūvei. Vīri lauzuši mūri, te kaut kas mirdzošs pazibējis. Rakuši un izrakuši spožu zelta zobenu. Uz zobena roktura bijuši iegravēti vārdi: "Vesthardus rex Semigallia". Vīri zobenu nodevuši hercoga ierēdņiem, kuri to nonesuši hercogam. Tas licis zobenu vēl uzspodrināt un aiznest uz savu ieroču kambari.
Pēc dažām dienām hercogam sabraukuši viesi. Hercogs nu gribējis ar atrasto zobenu palielīties, tādēļ pats gājis uz kambari pēc zobena. Pa priekšu soļojis sulainis ar sveci rokās, jo bijis jau vēls. Atvēruši kambara durvis - viss bijis ar sarkanu gaismu. Raudzījušies - pie sienas no zobena vairs ne vēsts, bet tā vietā rēgojies asinssarkans plankums, kas izstarojis spilgtu gaismu. Sulainim no rokām izkritusi svece, un abi, kungs un kalps, metušies bēgt, mezdami krustus. Pēc kāda pusgada hercoga pils aizdegusies, daudzas mantas aizgājušas bojā, sadeguši arī visi greznie ieroči. Cilvēki runājuši, ka Viestarta zobens atriebies savas tautas verdzinātājiem.
Namejs jeb Nameisis bijis zemgaļu brīvības cīņu vadonis un arī Zemgales ķēniņš. Pirmo reizi Indriķa hronikā minēts 1272.gadā, kad viņš noslēdza miera līgumu ar vācu bruņiniekiem. Pēc tam vācieši kādu laiku neuzdrošinājušies uzbrukt Zemgalei.
Pastaiga pa dabas parku
Netālu no Vēstures muzeja un skatu torņa ir Kalna muižas baznīca, kas būvēta 1567.gadā (atjaunota 1815.gadā). Blakus esošajā kapsētā atdusas rakstnieces Annas Brigaderes tēvs K.Brigaders, parka izveidotājs Miķelis Kļaviņš (1907 - 1973) un ievērojamais latviešu mikrobiologs Kristaps Helmanis (1848 - 1892).
Devāmies uz Tērvetes dabas parku, kura aizsākumi meklējami 1958.gadā, kad Tērvetes mežkopis Miķelis Kļaviņš (1907 - 1973) tagadējā Iršu dārza teritorijā izveidoja pirmās pastaigu takas. Tas tika iecerēts kā veltījums rakstniecei Annai Brigaderei.
Tagad Tērvetes dabas parks aptver aptuveni 1000 hektāru lielu platību un lielāko daļu tā teritorijas aizņem meži. Tērvetes upītes ielejā un gravās augšup un lejup ved stāvas kāpnes, pāri daudziem tiltiem un laipām vijas takas.
Mežu noslēpumainu dara Annas Brigaderes pasaku varoņu ozolkoka skulptūras. Septiņdesmitajos gados citi aiz cita te saradušies koktēlnieka Krišjāņa Kugras ozolkoka darbi: Annele ar draudzenēm, vecais Rūķis, Meža ķēniņš, Sprīdītis, Lutausis un citi. Šodien parkā skatāmas tēlnieka Ritvara Kalniņa atjaunotās Krišjāņa Kugras skulptūras, Rīgas amatniecības vidusskolas audzēkņu un citu autoru darbi.
Tērvetes upīte, vietumis augsta krasta ierobežota, viegli čalodama, nes savus ūdeņus uz jūru. Pēc lielām lietavām vasarā un pēc straujas sniega kušanas pavasarī mazo upīti nevarot pazīt. Visā senlejas platumā cauri kokiem un krūmiem brūna straume traucas uz Gulbju ezera pusi, visu cieši nenostiprināto aizraudama sev līdzi. Tad gandrīz neviens tilts neesot pārejams.
Tērvetes varenie kalni
Tērvetes upītes krastos slejas trīs vareni pilskalni - tālās senatnes liecinieki. Tērvete esot apdzīvota jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, par ko liecina šeit veiktie arheoloģiskie izrakumi. Tērvetei pāri vēlās poļu, zviedru, vācu, krievu, franču karapulki.
Klosterkalns ar augstāko daļu 22 metru augstumā virs Tērvetes upītes līmeņa apdzīvots samērā īsu laiku. Uz tā bijis sargu tornis. Te mituši zemgaļu priekšteči. Nostāti vēstī, ka kalnā bijis sieviešu klosteris, taču arheologu pētījumi šādu faktu neapstiprinot.
Svētais (Zviedru) kalns - zemgaļu senču svētvieta. 1285. - 1286.gada vācu krustneši šajā kalnā uzcēla pili - "Heiligenberg". Pēc Zemgales pakļaušanas pils zaudēja savu nozīmi, un ordenis to nojauca. Ziemeļu kara laikā šajā pilskalnā atradās zviedru karaļa Kārļa XII karaspēks, tādēļ tas dēvēts arī par zviedru kalnu ar vareniem vaļņiem.
Ordeņa pilsdrupās uzzinājām, ka Livonijas ordenis, lai pārvaldītu īpašumus 1339.gadā, uzcēla mūra pili, kuru 1345.gadā zemgaļi kopā ar lietuviešiem nopostīja. Vēlāk pili pārbūvēja Kurzemes un Zemgales hercogu vajadzībām. To atjaunoja, bet Ziemeļu kara laikā (1701.gadā) pili, kurā bija nostiprinājušies poļi, ielenca zviedru karaspēks un to nopostīja. Tā vairs nav atjaunota.
Nonācām Veco priežu parkā. Šajā dižsilā ar lazdu pamežu aug vecākās un garākās priedes Latvijā. Mežaudzē, kas aizņem 30 hektāru lielu teritoriju, daudzu priežu vecums tuvojoties 300 gadiem, bet to augstums sasniedz 40 metru.
Tikšanās ar pasaku varoņiem
Veco priežu parka kraujas malā satikām drosmīgo Sprīdīti, spēkojoties ar neveiklo Lutausi. Sprīdītis pūš stabulīti. Pie šīm koka skulptūrām notiek tautisko danču lustes. Mazliet pavērojām priekšnesumus, nofotografējāmies un devāmies tālāk pa ozolkoka zaru kāpnēm uz rotaļu laukumu pļaviņā. Var tikai apbrīnot tērvetnieku čaklumu, izveidojot Tērvetes upes pļaviņā gan šūpoles, līdzsvara baļķus, labirintus, senlatviešu koka pilis, estrādīti, galdus un solus - viss no koka. Un viss tiek saudzēts, tīrīts, kopts. Šeit mūsu mazākais tūrists izmēģināja paceļot uz zirga muguras instruktora vadībā.
Pa kāpnītēm uzkāpām kalnā pie Meža ķēniņa, kuru modri sargā sens zemgaļu karavīrs. Šeit Pasaku meža vidū uz ozolkoka bluķa pakāpies ceļiniekus sagaida pats Meža ķēniņš ar saviem galminiekiem: sargiem, padomniekiem, mantzini, ziņnešiem, laika vērotāju, ģērbēju, barotāju un citiem. Notiek prāta spēļu atrakcijas, kuru organizatore klātesošiem izdala arī Meža ķēniņa dokumentu. Tajā rakstīts: "Ar šo tiek visiem pavēstīts, ka tam, kurš šo ķēniņa dokumentu lasījis vai noklausījies tajā pausto, vērā ņēmis un savās gaitās ievērot solījis, tiek piešķirts paša pasaku Meža ķēniņa ar lielo valdnieka zīmogu apstiprināts rullis." Šajā dokumentā rakstīts, kas jāievēro, ieejot gan Pasaku mežā, gan Rūķīšu mežā un ikvienā citā mežā. Ar savu parakstu jāapliecina, ka katrs apņemas 16 punktus izpildīt.
Rūķīšu mežā, ja mūs nepavadītu vietējā gide Agita, mēs neko daudz nebūtu redzējuši, jo šī teritorija ir liela (apmēram 1,7 km), te ir ļoti daudz taku, celiņu un Rūķīšu mežā paslēpies vesels Rūķu ciems ar mazītiņām mājiņām, vējdzirnavām un pašiem rūķiem. Viņi "izdod" pat vairākas meža avīzes uz lielām tāfelēm. Citā Rūķīšu meža stūrī izaugušas milzu sēnes - vesels Sēņu mežs. Tajā ziedēja, veidojot paklāju, visas pavasara puķes.
Tālāk ciema gide mūs aizveda līdz Vellam, kā arī un Raganu silu ar Raganas māju, Vilkača un Sumpurnīša mitekļiem, sēņu - mušmiru apļiem. Tieši uz šīm svētku dienām te uzradušies jauni pavalstnieki - koka skulptūras: lieli zirnekļi ar tīkliem, sikspārņi, pūces, mušmires.
Tērvetē biju pirms 25 gadiem, tāpēc ar nepacietību gaidīju tikšanos ar mazo Anneli un viņas brīnumu pasauli - Iršu dārzu, kas ir Tērvetes dabas parka sākums un dvēsele. "Iršu dārzs ir aizliegts noslēpums, brīnišķa vieta... Iršu dārzā ir putni ar tik mirdzošām spalvām, ka apžilbst acis skatoties, un iršu dārzā ir tik lielas zemenes kā īkšķu gali." "Triloģija" A.Brigadere.
Jā, stāv Annele ar groziņu rokās, blakus citas meitenītes arī lasa zemenes. Meža ieskautas, saulainas pļaviņas malā aug milzīgs stumbrs, kas uz augšu sazarojas varenā vainagā. Pats koks gan gadsimtu gaitā cīnījies ar negaisiem un vētrām, zaudējis daļu vainaga, aprētojis, bet joprojām ik pavasari sazaļo un dod pajumti meža pūču ģimenei. Tā ir Anneles liepa, kas vērojusi mazās meitenes pirmos patstāvīgos soļus un pēc tam ganu gaitās, un varbūt dažu labu reizi pasargājusi Anneli no lietus un saules.
Uz kalna 2004.gadā atklāts sešus metrus augsts skatu tornis, no kura lejā redzams jauns Sapņu tiltiņš pāri upītei, tepat soliņi, galdiņi, kur var apstāties, atpūsties, jūsmot.
Rakstnieces iecerēts bija dendrārijs - dekoratīvo kokaugu stādījums. Galvenie darbi veikti 1935. - 1936.gadā. Vēl tagad te aug daudz svešzemju koku un krūmu augu. Purva ozols, Korejas apse, sarkanais parūkkoks bijuši vienīgie savas sugas pārstāvji Latvijā.
Aizbraucām arī uz Gulbja ezeru, kas izveidots mākslīgi 1980.gadā, uzplūdinot Tērvetes upītes mitrās pļavas. Ezers esot samērā sekls, tajā izveidojušās trīs salas, kuras iemīļojuši ūdensputni, arī gulbju pāris. Ezers bagāts arī ar zivīm. Apkārt ezeram var apiet pa 2,3 kilometrus garo dambi un doties tālāk pa čigānu ceļu, bet maršruts no Gulbja tilta nogriežas uz rakstnieces krastu. Čigānu ceļš ved no Iļļēniem uz Pļavniekiem.
Līdz rehabilitācijas centram nenokļuvām, jo bija vēlēšanās atpakaļceļā uz mājām apskatīt atpūtas parku "Rāmkalni". Tas ir skaistā vietā - pašā Gaujas krastā pie Murjāņu tilta netālu no "Sēnītes", nogriežoties uz Valmieras ceļa. Te darbojas rodeļtrase, safari ar džipiem, ir laivu noma.
Vēl jāpateicas mūsu ekskursijas organizētājai, vadītājai un gidei Janai Baltaisbrencei par labi organizēto braucienu!

Citu datumu laikraksti

  • Ieceļošana Krievijas Federācijā

    Daudzi ir ieplānojuši doties uz Latvijas un Krievijas izlases futbola spēli, kas notiks 4.jūnijā Sanktpēterburgā. Atgādinām, ka Latvijas pilsoņiem un...

  • Spriedīs par sadarbību

    Pleskavas apgabalā (Krievijas Federācija) jūnija sākumā notiks divi pārrobežu sadarbībai un biznesa attīstībai veltīti pasākumi, kuros dalību ņems...

  • Pagaidām lopi nav cietuši no knišļu kodumiem

    Pārtikas un veterinārā dienesta Alūksnes pārvaldes epizootoloģe Ausma Kamerāde informē, ka Alūksnes rajonā neviens mājlops no knišļu uzbrukumiem nav...